Labākie Rīgas klubi, kur atpūsties, kad tev vairs nav 20
„Mums jāaiziet uz kādu klubiņu. Vīrs apsolīja pieskatīt bērnu, turklāt es nopirku baigi smukās kurpes. Kad tad iesim, ja ne tagad? Kad mums būs sešdesmit, vai?” jau kuru vakaru mani pa telefonu terorizē skolas laiku draudzene.
Es gan jūtos pārāk nogurusi, pārāk resna un neveikla, lai pēc gandrīz desmit gadu pauzes pilnu krūti mestos nezināmajā Rīgas burziņu atmosfērā, taču skaļi atzīties savās sajūtās nespēju. Tāpēc dzestrā aprīļa vakarā pārvaru savu kūtrumu un mēs – divas gana simpātiskas trīsdesmitgadnieces, esam gatavas iekarot Rīgas populārākās izklaižu vietas.
„Piens”. Tviterotāju saiets.
„Nu, kur tagad skaitās stilīgi?” satiekoties pie katedrāles, jautā draudzene. Kļūst skaidrs, ka par spīti manām pabalējušajām zināšanām par Rīgas naktsdzīvi šīs nakts gide būšu es. Viņa pēdējos piecus bijusi tik aizņemta ar idillisku attiecību uzburšanu, greznu kāzu rīkošanu un dažnedažādu bērnu attīstības metožu praktizēšanu, ka nemaz nebrīnītos, ja viņa izklaižu apzīmēšanai vēl aizvien lietotu vārdu „baļļuks”. Man vismaz ir kaut kādas teorētiskās zināšanas. „Pienā”. Stilīgi skaitās „Pienā”,” viszinīgi nosaku. Es gan noklusēju, ka līdz šim „Pienā” esmu bijusi vienu vienīgu reizi, turklāt – svētdienas vakarā. Toreiz draugu pulkā jauki pavakarējām uz kluba terases, un, izņemot mūs, tur apgrozījās labi ja pieci hipsteri (pārstilīgi iPhone lietotāji kedās).
Patiesību sakot, īsti neatceros, kur tas „Piens” ir, bet atzīties draudzenei tādā atpalicībā negribas. Tāpēc, lai gan līdz algai vēl divas nedēļas, uz „Pienu” ierosinu doties ar taksi. Par laimi, taksists zina visu, un jau pēc pāris minūtēm veiksmīgi nokļūstam Briāna ielas stilīgo paradīzē. Tā kā esam ieradušās nepieklājīgi agri, mums izdodas iekārtoties omulīgā dīvāniņā. Nospriežam, ka šī gan nav visizdevīgākā lokācija, lai sevi parādītu, toties gana laba, lai apskatītu citus. Tāpēc izmantojam necerētās ērtības, lai mierīgi pavakariņotu. Sarunās par bērnu atradināšanu no krūts barošanas siltie vistas salāti par „trīnīti” no šķīvjiem pazūd nemanot, un mēs atskārstam, ka kluba apmeklējums pusstundas laikā ir krietni audzis. Neviens mūs apkalpot vairs nesteidzas, jo pie letes drūzmējas ketijām dombrovskām līdzīgas jaunietes, bet pie dīdžeju pults uzdarbojas Radio 101 dīdžejs Toms Grēviņš. Lai gan ar otrajām pusītēm neapgrūtinātu stiprā dzimuma pārstāvju pirms pusnakts klubā netrūkst, neizskatās, ka viņi alktu komunicēt ar nepazīstamam dāmām. Godīgi sakot, brīžiem šķiet, ka viņu vienīgā komunikācijas forma ir tviteris, kur caur saviem iPhone nakts gaitā tiek nosūtīti identiski teikumi – I am @ Piens. Jo blīvāks kļūst kluba apmeklējums, jo izteiktāka sajūta, ka esam ielauzušās svešā ballītē. Teju visas „ketijas” un „tomi” ir pazīstami.
Arī draudzenes tīniski satrauktais čuksts – „neskaties, bet uz mums skatās viens baigi smukais čalis”, izrādās viltus trauksme. Viņš patiesi ir gana smuks, un arī virziens viņam ir pareizais. Taču šo čali – fotogrāfu, kurš pēc šķiršanās no pēdējās draudzenes nedēļas nogalēs dzīvo „Pienā”, es pazīstu pietiekami labi, lai nelolotu ilūzijas par aizraujošu vakara turpinājumu. Kamēr draudzene, viņa modīgā ietērpa apžilbināta, ieinteresēti klausās bezgalīgo stāstu par mēģinājumiem pārdot teju antīku fotokameru, es izspraucos laukā, lai slepus uzvilktu kādu dūmu. Noklausos blakus stāvošu meiteņu sarunu par jauno latviešu filmu „Mona”, padrebinos aukstajā pavasara vējā un gatavojos spraukties atpakaļ klubā. Taču mani sagaida nepatīkams pārsteigums – otrreizējo face control es nez kāpēc vairs neizturu. Apsargs paziņo, ka klubs ir pārpildīts un nepārprotami norāda, ka mans laiks stilīgo paradīzē ir beidzies. Par laimi, telefona ekrānā jau mirgo draudzenes vārds – viņa nespējot izstāvēt garo rindu uz vienīgo kluba tualeti un ir gatava doties jaunas paradīzes meklējumos.
Ja esi radošas profesijas pārstāve, savas drēbes esi izcēlusi Andelē Mandelē vai kādā vintāžas bodītē, tev ir iPhone un tu lieto tviteri, klausies Radio 101 un pazīsti kādu, kuru pazīst kluba apsargs, tu tur iederies par visiem 100%.
Vienprātīgi nolemjam, ka uz snobiskā „Piena” kaimiņu „Kefīru” neiesim, jo draudzene atgādina pērn medijos plaši izskanējušo ziņu par aklās meitenes diskrimināciju. Tāpēc mūsu ceļš pirms pusnakts ved uz Blaumaņa ielas klubu ar romantisko nosaukumu „Sapņi un kokteiļi”. Kokteiļus „Pienā” tā arī nepaguvām nobaudīt, tāpēc mājīgā iestādījuma apmeklējums sākas ar glāzi „Mojito”. Mūzika ir diezgan skaļa, vietas pamaz, taču omulīga paskata puisis pie letes mūs apkalpo ātri, laipni un pārāk bieži, jo alkohola cenas tur ir diezgan augstas. Tā kā iekārtojamies pie galdiņa netālu no ieejas, varam aplūkot katru nācēju un projāmgājēju. Publika nav tik neformāla kā „Pienā”, un tas mums liek justies labāk. Nav arī mirdzošās zelta jaunatnes, kurai blakus jūties kā miesās izplūdusi putekļu ērcīte. Pārsvarā aktīvi, inteliģenti ļautiņi no 25 līdz 40 gadiem. Vismaz tovakar – lielākoties daiļā dzimuma pārstāves vai draugu kompānijas, kas visu vakaru pavada pie sava galdiņa. Kopīga iezīme – visi patiesi izskatās laimīgi. Pāris reizes mums garām paslīd arī kāds jauns aktieris no seriāla „UgunsGrēks”, taču kopumā diezgan rāma atmosfēra bez piedzīvojumu priekšvēstnešiem. Nospriežam, ka šeit var omulīgi „pačilot” draugu lokā, un pošamies tālākos naksnīgās Rīgas iekarojumos. Lai gan neesam izvirzījušas mērķi šajā naktī atrast mīļākos, mums abām tomēr gribas vismaz papļāpāt ar vīriešiem, kas nav mūsu vīri. Turklāt arī dārgie dzērieni iedarbojušies, smiekli atraisījušies, un pamodusies vēlme mazliet padejot, bet pirms pusnakts „Sapņos un kokteiļos” mazajā deju placītī gurnus kustina vien pāris meičas.
Ja tev ir vismaz 25 gadi un sava draugu kompānija, ar ko „čilot”, tev šeit patiks.
„Mad House”. Basketbolistu oāze
Līksmās priekšnojautās dodamies Vecrīgas virzienā. Pa ceļam atceramies gandrīz desmit gadus seno pagātni, kad Vecrīgas bruģis deldēja mūsu neapdomīgi augstos papēdīšus katru nedēļas nogali, un uz mirkli šķiet, ka tūlīt, tūlīt viss būs kā senāk. Jautrība, dejas, puiši, flirts! „Klau, aizejam uz to „Mad House”? Nu, to, kas pieder laika ziņu Rozītes vīram,” ierosina draudzene. Domāts darīts. Mazā telpiņa netālu no McDonalds ir pārpildīta. Man vajag piecpadsmit minūtes, lai aizairētos līdz letei un pasūtītu dzērienus. Par diviem Moijito samaksāju vairāk nekā desmit latus un vairs nespēju atbrīvoties no domas, ka daudz mazāku summu dienā pažēloju jauna L’Oreal šokolādes krāsas acu zīmuļa iegādei. Mani pārņem šausmas, iedomājoties, cik daudz lielisku acu zīmuļu zaudē tie, kas drūzmējās miniatūrajā diskobāriņā katru nedēļas nogali. Lai izkliedētu merkantilās domas, man steidzīgi vajag padejot. „Mad House” deju placītis, lai arī neliels, tomēr ir diezgan blīvi piepildīts. Arī mūzika ir gana popsīga un uzlādējoša, taču, pavērojot dejā pašapmierinātas, jaunas blondīnes un jaunos basketbolistus, kas bezgalīgi mīl sevi, ar draudzeni esam vienisprātis – tik ļoti, lai ar elkoņiem cīnītos par deju grīdas gabaliņu, mums dejot nemaz negribas.
Ja tu esi pašpietiekama, labi pelnoša būtne – klerks, juriste, uzņēmēja, šī vieta pēc garas darba nedēļas ir kā radīta tev.
„Essential”. Bārbijmeiteņu paradīze
Ja dejot, tad dejot! Lai gan mūsu vecuma paziņas par Essential atklāti smīkņā, dodamies tieši turp. Tā kā ierodamies pēc pusnakts, par ieejas biļeti katrai nākas maksāt piecus latus. Taču mūzika no R&B zāles skan tik vilinoši, ka šoreiz nejūtos izšķērdīga.
Pēdējo reizi „esītī” biju pirms septiņiem gadiem. Vismaz pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka nekas daudz kopš tā laika nav mainījies – ne deju zāles, ne publika. Varbūt vienīgi tautas kļuvis mazāk. Taču tā vēl aizvien ir ārzemnieku paradīze. Šeit var sastapt skaistākās bārbijmeitenes Rīgā – mirdzošiem, gariem matiem, solārijos nobrūninātām ādām, manikīrētiem nagiem, dāsni pieaudzētām skropstu slotiņām un uzpumpētām krūtīm. Tērpušās D&G džinsos, viņas dejo gluži kā Bejonse. Ik pa laikam uzpeld arī kāda trīsdesmitgadniece vai bārbijmeiteņu periodā aizkavējusies četrdesmitgadniece. Pustumsā un lāzeru mirgā arī viņas tiek pie saviem vienas nakts prinčiem, taču spožajās tualetes gaismās viņu tēli precīzi ilustrē to, kas tuvā nākotnē sagaida teju ikvienu jauno kluba princesīti – solārijā cepinātā ādas krāsa sasniegusi žāvētu Rubeņu vistiņu toni, un botoksa injekcijām lutinātās mutītes atgādina bišu sadzeltus ādas spilventiņus. Pie bāra letes satieku kādu senu paziņu, kas savos divdesmit piecos pēc bērna piedzimšanas sasniegusi anorektisku tievumu. Viņa izklaidējas kopā ar māti – 45 gadus vecu blondīni, kas kustas tik žirgti, ka mani nepamet sajūta – viņa noteikti lieto uzbudinošas notievēšanas zāles.
Lai arī es un mana draudzene uz šo dāmīšu fona izskatāmies pārlieku veselīgas un nestilīgas, tomēr mēģinām atsvaidzināt savas necilās deju prasmes. Un drīz jau seko pirmie panākumi. Piedejo divi īri, kas aicina pie sava galdiņa un labprāt uzsauc dzērienus. Mūsu pirmais ķēriens ieturēts labākajās klubu tradīcijās. Viens, lai gan īriski ruds un pārāk kalsns, ir diezgan glīts, bet otrs tieši tik neizskatīgs, lai šajā vakarā varētu cerēt tikai uz to, ka draugs ar savu šarmu nošaus uzreiz divus zaķus. Mēs gan nolemjam līdz sadalei negaidīt. Izdzeram puišu gādātos dzērienus, apsolām nākamajā dienā viņiem izrādīt Brīvdabas muzeju un, iesmērējušas slēgta tālruņa numuru, steidzamies izbaudīt pēdējās stundas naksnīgajā brīvsolī.
Ja gribi redzēt, ko ar sievieti dara mākslīgais skaistums, vēlies iepazīties ar jaunākajām modes tendencēm brendu tirgū un deju placī vai vienkārši uzlabot angļu valodu – šī ir īstā vieta.
Mūsu nakts piedzīvojumus nolemjam beigt studiju laikā tik iecienītajā klubiņā „Četri balti krekli”. Arī šeit nākas maksāt ieejas maksu, tāpēc norunājam izdzert pa kafijai un drīz vien posties mājup. Pēc spožā un apstulbinoši ritmiskā „Essential” latviešu mūzikas klubiņš šķiet kā īsta miera osta. Lai gan ap pulksten diviem tas ir pārpildīts, pirmais iespaids ir omulīgs un mājīgs. Arī publika kopumā izskatās piezemētāka un dabiskāka nekā citur. Man gan mazliet jāpaslapstās, lai netrāpītos acīs desmit gadus vecākām kolēģēm, kas tieši šovakar šeit svin dzimšanas dienu.
Krāsodamas lūpas, nelielajā tualetes telpā secinām, ka tieši tualete vislabāk raksturo kluba kopējo auru. „Essential” notiek kaprīza un neiecietīga drūzmēšanās pie spoguļiem, „Sapņos un kokteiļos” ir neliela, delikāta un viegli pieejama tualete vienai personai, bet šeit dāmas bez lieka stresa stāv rindā uz divām kabīnītēm un ar iecietīgu smaidu pat palaiž cita citu pa priekšu.
„Kreklu” apmeklējums pirmajā mirklī šķiet kā ceļojums laika mašīnā – te viss ir uz mata tāpat kā pirms gadiem desmit. Ir tikai viens nepatīkams „bet”... Mēs pašas esam pārvērtušās par tām dāmām, kuras tolaik ļauni saukājām par „celulītpakaļām”, bet mūsu vietā stājušās jaunas pašapzinīgas stirniņas no Latvijas provincēm. Tās tad arī nosmeļ visu krējumu – perspektīvākos kundziņus mūsu vecuma grupā.
Nelielajā deju zālē danči iet pilnā sparā. Kāds drūzmā pūlas valsēt, cits izspēlē teatrālas deju etīdes, bet lielākā daļa ir sadalījušies pa pāriem un ritmiski mīcās. „No puķēm visskaistākās...” tumbās atskan Lūsēnas balss, un kāds vīrietis pēc četrdesmit jau velk mani dejot. Es padodos, jo dejot man vēl aizvien gribas. Turklāt kundziņš ir labi ģērbies un atšķirībā no lielākās daļas sparīgo dancotāju vēl diezgan stabili stāv uz kājām. Dejas laikā paspējam iepazīties, un es pieņemu uzaicinājumu kopā ar draudzeni piesēst pie viņa rezervētā galdiņa. Viņš gan ilgi tielējas un kafijas vietā grib mums pasūtīt ko stiprāku, taču padodas un sagādā mums divas kūpošas kafijas tasītes. Malkojot karsto dzērienu, diezgan ātri zaudēju interesi par galanto kavalieri. „Es zinu, ka brunetes ir gudrākas. Man vispār labāk brunetes patīk, bet neapvainojies, šitā blondā meitene tomēr ir baigi skaista. Un vienalga, gudra vai ne,” pamādams ar galvu uz manu pusi, manai tumšmatainajai draudzenei skaidro mūsu jaunais paziņa. „Kāpēc tik skaistām meitenēm nav puišu?” vērīgi skatīdamies mums sejās, vaicā viņš. „Kāpēc tad nav? Mums ir vīri,” banālā jautājuma nokaitināta, atbild draudzene. „Nuja... Tev arī?” viņš man neticīgi pārjautā. „Kāpēc ne? Un bērns arī,” atbildu es. Vīrelis manāmi saskābst. „Kaut kāds ārprāts! Ja man iepatīkas kāda meitene, tad viņa noteikti ir precēta,” sirdās mans kavalieris. „Kāpēc jūs staigājat pa klubiem un jaucat vīriešiem galvu?!” pavisam nopietni viņš pajautā. Uz šīs apcerīgās nots mēs arī vienojamies beigt mūsu nelielo klubu dzīves baudīšanu.
Ejot uz taksi, draudzene paziņo, ka pašlaik viņi ar vīru pūlas ieņemt otro mazuli. Iespējams, jau esot izdevies, jo mēnešreizes kavējas trīs dienas. Es grūtsirdīgi nopūšos un iekāpju taksī. Izskatās, ka nākamais klubu maratons būs pēc diviem gadiem...
Ja tu gribi justies kā mājās un neiebilsti pret sen apnikušu latviešu dziesmu skandēšanu un jestru dancošanu, tev būs jautri.
