Skandalozais Boriss no filmas "Mans tēvs baņķieris" atgriezies un mīt Aknīstes pansionātā

Ievas tēvs Boriss Osipovs no dzīves vienmēr ir gribējis vairāk – padomju laikos viņš vannas istabā rakstīja doktora disertāciju, pārdzīvoja, ka nespēj dot ģimenei visu, ko vajag. Taču līdz ar Latvijas neatkarību pavērās vārti – gan sevi realizēt, gan iekulties pamatīgās nepatikšanās. Osipovs nodibināja Top banku, uz kuras aicinājumu noguldīt naudu uz lieliem procentiem atsaucās tūkstoši. Sākās ziedu laiki – izšķīrās no sievas, taču meitas neaizmirsa. Pats tika pie jaunas līgavas, arhitektūras studentes Daigas, kurai nopirka gan diplomu, gan vadītājas tiesības, gan milzu solāriju, kurš istabā stāvējis kā zārks... Ilgi viņa finanšu piramīda neizturēja. Kad tā sāka brukt, Boriss ar Daigu un sešiem miljoniem pazuda. Interpols viņu atrada pēc 18 gadiem – psihiatriskajā klīnikā Malaizijā.

Man tas reāli sāpēja

– Kāda bija tava dzīve, pirms izlēmi uzņemt filmu Mans tēvs baņķieris?

– Salīdzinoši mierīga. Drīzāk varētu jautāt, kāda tā ir, kopš es filmu pabeidzu. Tā bija mana pirmā filma, un atklāsmes, kā vajag, nāca lēni. Pati biju ļoti dziļi iekšā, bieži nevarēju redzēt, kā izskatās no malas. Man bija riktīgi bail, ģimene presēja, ka nevajag to darīt. Jutos vainīga. Daļa manis brīžiem bija panikā, nevarēju loģiski domāt. Klausījos pašas ierakstīto aizkadra balsi un domāju – ak Dievs, kas par Sniegbaltīti! Tādā komjaunietes tonī. Filma lielākoties ir par laiku, arī par mani, bez šaubām, par tēvu, bet es mēģināju atspoguļot, kā visi mainījāmies – no sociālisma uz kapitālismu.

– Jā. Atceros 1. septembri keramikas nodaļā, pasniedzēja saka – varbūt starp jums ir kāds baņķiera bērns? Mums tieši tagad vajadzētu remontu taisīt. Tāds klasisks latviešu joks. Kursa biedrs Mārtiņš Līnis iebaksta ar elkoni – celies augšā! Apmulstu – kuš, aizveries! Man šausmīgs kauns.

– Filma būtībā ir par tevi – tas ir īstais līdzpārdzīvojums...

– Tādā virzienā viss aizgāja. Veidojot kādu darbu, ir jābūt ārkārtīgi atvērtam. Es šajā ziņā biju ļoti ciet. Bet ne jau velti es to filmu taisīju – man tas reāli sāpēja! Man vajadzēja to visu saprast.

– Tas tiešām bija šausmīgi, galvā izšāvās tūkstošiem domu. Pirmām kārtām – kā viņš var būt tāds maita? Viņš mani pazīst – kāpēc šitā izliekas? Tagad domāju, ka varbūt pazina un tēloja, ka nepazīst. Šoks bija milzīgs, kameras... Viņš taču gaidīja manu māsu, kas pasūtīja DNS, un apjuka. Viņš nezināja, kāda esmu kļuvusi – varbūt gribu iegāzt. Gadās taču, ka tuvinieki pāriet pretējā pusē.

– Bet atkalredzēšanās ar bērnu – vajadzētu būt, ka nobrūk jebkāds aprēķins. Viņš tik ļoti māk apvaldīt emocijas?

– Viņam ļoti palīdzēja sports. Ja nebūtu trenējies brīvajā cīņā, jau sen būtu miris zem kāda tilta. Izej ringā viens pret vienu – vai nu tu, vai viņš. Šajā gadījumā – situācija vai viņš. Turklāt tēvs ir šausmīgi radošs, māk iziet no situācijas. Protams, var teikt – es nezinu, kas esi, bet viņu interesēja, ko viņa te dara, un sākās vārdu pingpongs.

– Domāju, viņš visu to par dieviem un tamlīdzīgi ir speciāli sagatavojis, lai es ticētu un visi dakteri redzētu, cik viņš ir traks. Izvilkums no grāmatiņām – kā cirks mums visiem. Līdz tam nebiju redzējusi nevienu ar tādām problēmām un tikai tagad saprotu, cik tas ir šausmīgi viltīgi. Viņš absolūti tic tam, ko saka.

– Arī par saziņu ar citplanētu augstākajām civilizācijām?

– Kad atbraucu mājās, man likās – viņš ir guru, mēs esam absolūti senili, neko nesaprotam, viņš ir citā līmenī. Biju izlasījusi grāmatu Hologrāfiskais visums – biju gatavs klients šiem tekstiem. Ar uzfilmēto materiālu Rīgā aizbraucu pie psihiatres – meklēju kādu, kas varētu to izvērtēt ar vēsu daktera skatienu.

– Nē. Viņa teica – te ir zāles iedzertas, tāpēc viņš tik mierīgs.

– Bet viņš apgalvo, ka nedzerot.

– Esot pie ēdiena pieliktas. Iespējams, kādi simptomi viņam bijuši jau jaunībā. Vai gadījumā viņš visu laiku neesot bijis plusos, vai nelikās, ka vienīgais iespējamais scenārijs ir tas, kurš labākais? Tā bija. Tas liecina, ka slimībai viss bijis gatavs, tikai stresa apstākļos tā bija uzplaukusi. Mums katram dziļi iekšā ir kas tāds, kas nelabvēlīgos apstākļos var aiziet eskalācijā.

Lai citiem zosāda

– Kolēģi darbā pie filmas Aleksandrs Grebņevs un Linda Olte ļoti uzspieda, lai klājos vaļā. Jo nevienam nav interesanti redzēt tikai pa pusei. To es saprotu – vai nu tu filmē par pazīstamu personu, vai par sevi, bet godīgi, tā, ka citiem zosāda.

– Ienāca prātā salīdzinājums – ka tas ir kā zinātniekam, kurš sev injicē baktērijas, lai novērotu, kas ar viņu notiks.

– Labs salīdzinājums. Ne ar ko neatšķiras režisors, kurš ir uzsēdies kādai lietai.

– Tā bija. Viņi no manis slēpa informāciju, es biju šausmīgi apvainojusies. Viņi teica – tu esi pilnīgi ciet, tevi interesē tikai māksla. Ir jābūt gatavam, ka vienu brīdi būsi pats, pats sliktākais, pret tevi vērsīsies.

– Kādu nogulsni atpazini sevī? Filmā saki, ka deviņdesmitajos sabiedrība noslāņojās, tu biji pie treknā gala.

– Jā, es pie tā krējuma biju fiziski, man nebija jāstrādā, naudu vienkārši iedeva. Tagad arī pazīstu dažus no zelta jaunatnes, kam nauda krīt no gaisa, viena meitene izlēca no ceturtā stāva, bija depresija, lielākā daļa aiziet ar narkotikām – viņi nesaprot, kāpēc dzīvo. Mans impulss bija kaut ko paveikt, kaut sākumā gultne bija nepareiza. Ja es to tā forši izbaudītu, bet – nē. Staigāju vecā, melnā treniņtērpā, tētis vienmēr šausminājās, pēc kā es izskatos. Ja arī nopirka žaketīti, es to sagriezu bārkstiņās (smejas). Ar tagadējo prātu es izdomātu, ko ar to naudu darīt, bet toreiz vienkārši notērēju ar draugiem.

Viņš ir klāt

– Mūsu dzīve pagriezās pēc 8. janvāra. No mākslinieku rezidences Parīzē atbraucu ar svaigām idejām, bet pēc trim dienām zvanīja Ārlietu ministrija, ka būs jābrauc tēvam pretī uz lidostu.

– Preses konferencē pateici stingru nē, ka nevedīsi tēvu uz Latviju.

– Tur jau tā lieta – redz, ko piespēlē dzīve. Šis notikums man deva sajūtu, ka vienkārši jāplūst. Un vienkārši – ir jābūt labam. Mans draugs Kristaps aizbrauca uz Dāniju, viņa plānos ietilpa drusku padzīvot mašīnā, es paliku ar mazo meitiņu un savu tēti, kurš ar sabiedrisko jāvadā pa Rīgu. Plāns bija, ka viņš pa nakti būs vīriešu nakts patversmē. Viena bija mana tēva diena, otra – māsas. Kā nu mācējām, viņu izklaidējām. Protams, uz lidostu saorganizēju kameras, likās tā būs nodevība pret profesiju, ja nefilmēšu. Atkal vecais stāsts: māsa šausmīgi nikna, mamma saka – ja man kaut kas notiks, vai tu arī filmēsi?! Saku – nē, jo tu neesi interesanta (smejas).

Un tā nu viņš nāca – žaketē, sagrabējis, vecs, kā tāds kalnu onkulis, ar spilgti sarkanu sieteni galvā un koferīti. Domāju – ak Dievs, nu es beidzot esmu ielidojusi pa īstam! Bet nav tā. Kad ar cilvēku kaut kas notiek, viņš ir panikā, dzīve beigusies, bet tā ir situācija, kas vienkārši jāatrisina. Tētim tās pašas skaistās acis, bet kaut kas tomēr citādāks. Prasu – kur tavi zobi? Nekas, brauksim uz Stomatoloģijas klīniku, man ir studenti pazīstami, uztaisīsim citus. Bet viņš atbild – nevajag, man aug jauni. Lēnām sapratu. Pirmā diena pagāja tīri labi – aizvedu uz bibliotēku, viņš teica, ka gribot ieiet internetā, paskatīties par šķirnes zirgiem. Man kauns, jo zinu, ka tā ir krokodilu ferma numur divi (smejas). Es ar viņu spēlēju tādu kā spēlīti – runāju it kā viņš būtu mana četrgadīgā Dagmāra. Viņš saka – pagriezies profilā. Nav labi. Nav labi. Vajag taisnāku degunu. Bet nekas, es vakarā pastrādāšu. Nākamajā dienā – nu, ir labāk, vai ne? Es piekrītu. Tas viss bija pat jautri.

– Jā, tas ir interesanti – man šķiet, es būtu pazemota, bet viņam absolūti tā nav. Viņš redz cilvēkus, ne amatus, naudas makus. Tas tiešām ir cits līmenis, mums līdz tam vēl augt. Tēvs runā ar viņiem kā līdzīgiem, lai gan kāds, piemēram, ir gadiem dzēris denaturātu. Arī starp kultūras darbiniekiem ir snobisms, nenormāli nožēlojama attieksme. Ja par tevi ir teikts, ka esi kruts, tad tāds arī esi, ja no tevis ko vajag, tad jāciena. Protams, cilvēks, kurš no konteineriem vāc ēdienu un dzer lētu alkoholu, nav kruts, bet arī viņš ir cilvēciska būtne. Tēvs absolūti nejutās pazemots. Viņam bija viss, ko vajag, – ēdiens, gulta, laimīgs.

Vienu rītu viņš iznāk diezgan saērcināts, paskatās uz mani un saka – klausies, pēc kā tu izskaties, kāds tev mētelis, mēs esam karaliskā ģimene, tu nevari tā staigāt, mums tūlīt jāiet šopingā. Saku – tēti, man nav naudas. Viņš – kā nav, es tev uzliku uz kartes septiņas štukas! Redzēju, ka galīgi nav labi. Iespējams, viņa uzvedību iespaidoja klimats, viņš atbrauca no siltās Malaizijas, bet Rīgā mīnus 17, no aukstuma sāp seja. Reiz bija diezgan bīstama situācija bibliotēkā, es apzinos tēva jaudu. Zvanu māsai, viņas vīrs, kriminālpolicijā strādājis, ļoti labi mācēja tikt galā, stingri ko pateica. Nākamajā dienā tēvs bija pie māsas un paziņoja, ka viņam zūdot superpower, jāiet aptiekā pēc smēres. Nopirkām višņevski, tabletes vajagot – jogurta kapsulas izēda visu bundžiņu. Tā bija dienu no dienas. Viņš no patversmes nāca ārā ar kaut kādām mantām, reiz pilnīgi baltās drēbēs un maisiņš ar zālēm pret HIV, saka – korķē vaļā! Tēvs pats dalījās ar visu un tieši tāpat ņēma citu lietas. Darbinieki teica – viņu šeit nositīs. Tiem cilvēkiem nekas daudz nepieder, ja viens čalis nāk un savāc mantas... Jums viņš jāved prom. Bet mājās kategoriski nav iespējams turēt. Sākumā biju pārliecībā, ka tā būtu necieņa, tas būtu riebīgi pret viņu, pēc tam sapratu, ka nē.

– Jā, viņš ir cilvēks, kam ienāk prātā idejas. Tāpat kā man, bet es tās momentāni nepaužu un neķeros realizēt. Lai gan arī viņš neķeras. Biju pārliecināta, ka tēvs tūlīt ies meklēt Daigu, bet viņam pietika ar to, ka par viņu parunāja.

– Jā. Viņš visu saprot. Tāpēc domāju – kur ir tas trakums?

– Tu esi māksliniece, tev ir vieglāk viņu saprast.

– Ļoti viegli. Kad atbrauca pie mums, viņš man un bērniem lekciju lasīja, likās, kā nu būs, bet viņi bija sajūsmā. Lielajiem šķita, ka ieradies kāds no tautonautiem. Jo viņš runā ļoti tēlaini – pilnīgi literatūra. Bet reiz viņš izdomāja, ka kurinās krāsni. Tas bija traki. Gāzās melni dūmi, nosvilināja pilnīgi visu, kas pa rokai, atšāvās vaļā vārsts, verdošs ūdens gāžas pret sienu un rikošetā viņam sejā (smejas). Pilnīga bezpalīdzības sajūta. Domāju, kā tie cilvēki dzīvo, jo Latvijā ļoti daudzi ir šādā stāvoklī, viņus ik pa laikam paņem, bišķi apārstē un laiž ārā. Ja esi tādam līdzās, tu vairs nedzīvo savu dzīvi.

Tajā mirklī man droši vien vajadzēja izsaukt brigādi. Abas ar māsu mēģinājām viņu dabūt ārā, viņš māsu pagrūda pret stiklotām durvīm, un viņa šokā tēvam tā kārtīgi uzkliedza. Viņš atkrita atpakaļ, apsēdās un saprata, ka nav labi. Atcerējos, ka ar kursa biedru Renāru Vimbu bijām Bruknā pie mācītāja Andreja Mediņa. Viņš vada rehabilitācijas vietu cilvēkiem ar atkarībām. Ļoti skaista vieta mežā, restaurēta muiža. Viņi strādā no rīta līdz vakaram, ir lūgšanas, darbs, un nekādu sakaru ar ārpasauli, nav televizora, radio, telefona.

– Tavu tēvu varēja ielikt tādā režīmā?

– Viņam ļoti patika. Aizgājām uz dievkalpojumu, viss it kā skaisti, bet, kad jāmetas ceļos – nē, nē, sēdiet mierā! Nav ko, viss ir just evil. Domāju – tu, lecīgais āzi, sēdi mierā! Lai arī nekāda katoliete neesmu, bet kaut kas visā tajā ir tik spēcīgs, jēdzīgs. Mācītājs runā nevis no augstiem plauktiem, bet saka – tev te ir iespēja, vienkārši savācies. Pēc dievkalpojuma bija ķirbju zupa ar grauzdiņiem. Ļoti cilvēcīgi, man patika, ka neviens neprasa pasi, atkal cits līmenis – ticība labajam cilvēkā.

Baņķieris un viņa eņģelis

– Gluži otrādi. Viņam uzticēja kurināt krāsnis. Kad padzirdēju, man jau bišķi slikti palika. Pēc divām nedēļām zvana – lai braucam pakaļ. Viņš naktīs bija gulējis vienu stundu, tad cēlies un gājis strādāt. Nevarot gulēt, eņģelis modinot, viņš šo padarīšot par labāku vietu. Tur bija skaistas restaurētas mēbeles, katrs priekšmets kā mākslas darbs, bet viņš saka – kaut kādas panckas, vecas grāmatas, visu dedzināja milzīgajos kamīnos. Viņu barikādēja istabā, bet pamanījās tikt ārā. Mediņš teica – rehabilitācija beigusies. Tad atkal sāku zvanīties, bet mūsu valstī ievietot stacionārā var tikai tajā gadījumā, ja jāsauc brigāde. Negribējām viņu vest uz Rīgas trakomāju, kur ir briesmīgi, tur jau bijām paspējuši aizbraukt, kad izdomājām, ka vajag ko nomierinošu, bet to var dabūt tikai ar receptēm. Tvaika ielā pirmais skats – dežurants žņaudz džeku, tas spiedz, spārdās. Pieņemu, sargs zināja, ko dara, bet visa tā aina, darbinieki tādi robotīgi staigā. Dakteris – re, kur zālītes, būs labāks miedziņš. Tētis iedzēra un arī kā robots staigāja. Pēc tam, protams, meta ārā. Viņš jau jūt, ka kļūst tāds... parunāt nevar.

Sapratām, ka jādara kaut kas, lai dabūtu viņu Jelgavā. Sazvanījos ar ātro palīdzību, Gintermuižu, bija plāns paēst pusdienas Salmu krogā un saukt brigādi. Sajūta tāda... atceros, kad vedām nopotēt mūsu slimo suni, pirkām cīsiņus, viņš tos aprija, nezinot, ka tie ir pēdējie. Kā vedot uz ešafotu... Bet tās atkal ir manas subjektīvās Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu sajūtas. Pusdienas apēdās ātrāk, nekā gribētos, paņēmām kafiju, končas atdevām tētim. Ceļos, lai ietu zvanīt, un viņš pēkšņi – man nav daudz cilvēku pasaulē, tikai jūs un Daiga. Es jūs ļoti mīlu, esat manas vienīgās meitas, nekad negribu jūs pazaudēt. Tas bija ļoti nevietā. Saku – Daiga arī aizbrauca pie dakterīšiem parunāties, viņai ir labāk. Varbūt arī tu vari... Ja ņem līdzi eņģeli, tad jau tev vienalga, kur esi. Varbūt vari mums to uzzīmēt? Bilde sanāca pabriesmīga, tētis nav sevišķi labs zīmētājs – eņģelis esot caurspīdīgs, ar grieķu profilu, copīti, visu laiku tik smaida un klusē. Pa to laiku biju piezvanījusi, brigāde nāca pa trepēm tādos atstarojošos kostīmos – labdien, Boris, kā iet? Viņš – labi. Domāju, cik tas ir nenormāli interesanti, viņam nebija jautājuma – kas tu, pie velna, esi? Šie – varbūt iesim uz mašīnu?

Viņš aizgāja kā pilnīgi līdzsvarots cilvēks, lai gan pa ceļam uz Jelgavu bija taisījis jokus. Viņš Simenona romānā bija atradis fragmentu par baņķieri, kurš ir ļoti dāsns un patīk sievietēm, lūdza lasīt priekšā. Māsa stūrē, rij nomierinošus līdzekļus, viņš tā šefīgi sēž, patversmē dabūjis hūti, es lasu skaļi grāmatu. Tēvs pamet acis spogulī – neizskatoties pietiekami labi, izvelk pumpējamās virtuves ziepes, nosmērē visu galvu un sāk skūties. Saku – ko tu dari, mašīnu piesmērēsi! Viņš, protams, sagriež ausi, sāk pilēt asinis... Bija mirklis, kad domājām – būs jālec ārā un jābloķē durvis, tu jau nezini, kas tajā galvā notiek. Gintermuižas uzņemšanā uzdeva jautājumus – vai kaut kas traucē? Balsis galvā? Neesot. Domāju – bāc... Tēt, bet eņģelis? Nē, nu eņģelis, protams. Man jau nevajadzēja neko daudz, tikai cilvēku, kas dienā iedod vienu tableti, tad viss ir ideāli. Malaizijā viņš bija brīnišķīgs. Gintermuižā palīdzēja tas, ka jau bija filma.

– Kam vieglāk – ārstiem?

– Nē, mums viņu tur ilgāk paturēt. Taču vienalga pienāca diena, kad bija jāņem ārā. Par laimi, izdevās tikt Aknīstes pansionātā. Tā ir brīnišķīga vieta, tēvs laimīgs – lauki, daba, bet, galvenais, mazā tabletīte. Esmu ar pielūgsmi medicīnai, ko spēj tāds nieks.

Nesaprasts

– Sākumā domājām, ka būsim baigi neitrālās, bet kādos svētkos pēkšņi – tinkš! – viņš feisbukā.

– Video, ko atsūtīja no Malaizijas, viņam rokas tik ļoti trīc, rodas iespaids, ka viņam bail atgriezties.

– Par to bijām šokā. Iespējams, pēc mūsu aizbraukšanas viņu pārcēla uz citu bloku, kur vairs nebija tādas brīvības, deva stipras zāles. Domāju, mēs viņu riktīgi satricinājām. Es nepārdomāti sāku atbalstīt viņa idejas. Viņš lūdza, lai ar vēstuli aizbraucu pie Malaizijas veselības ministra. Redz, ko var izdarīt harismatisks cilvēks – biju instruments viņa rokās (smejas). Viņa projektiem nepieciešami 50 000 ringu no valsts. Kā teica psihiatre – tā ir dziļa paraloģika. Viņš piemirsa, ka ir trakomājā, bez dokumentiem. Viņam šausmīgi nepatīk birokrātiskais aparāts.

– Pat ne ar kāju, inteliģenti, sarunāja, samaksāja, protams. Vienubrīd domāju – man nevajadzēja to visu kustināt, bet tā ir nenormāli nepareiza attieksme. Labi, ka viņš ir nevis Malaizijā zem tilta, bet šeit, pie savas ģimenes. Māsa teica, ka viņas divdesmit gadu ciešanas ir beigušās.

– Tie tēva deviņdesmito gadu draugi un ienaidnieki taču staigā pa Rīgas ielām. Kas viņi ir – kazino īpašnieki, neredzami uzņēmēji?

– Atradu daudzus, bet ne visi gribēja filmēties. Kāds varonis filmā ļoti cienījami izstāsta – ja gribi uzvārīties par 100 procentiem, tu esi vai nu stulbs, vai melo, ka nezini, ka tas ir risks. Arī viņš zaudēja visus uzkrājumus, bet laikam bija uzmanīgāks, tagad atkal ir stabils bizness. Visādi ir baņķieru stāsti – pašnāvības, cietumi, tā gludi, sausā izgāja pavisam nedaudzi.

– Feisbukā kāds labprāt uzrakstītu mazu, pretīgu vēstulīti. Bet filmas efekts bija tieši pretējs – saņēmu vēstules no nepazīstamiem cilvēkiem ar viņu ģimenes stāstiem, izrādās, šāds deviņdesmito gadu stāsts bija ne viens vien, pazuduši vīri, dēli... Bet ja runājam par sodu, domāju, tēvs to ir jau saņēmis – iestrēdzis pats savā galvā.

– Kā tev šķiet – tava filma attaisno tēvu?

– Es tikai centos salikt faktu rindu, kas parāda kopainu. Daudzi noguldītāji arī nopelnīja.

– Bet tā ir. Pati esmu iekritusi piramīdā, man teica – eu, tā ir baigā lieta... Iedevu pēdējos 30 dolārus. Tas bija stulbums. Tēvs visu paspēlēja – viņam nav cietuma, bet trakomāja. Tu nekad nezini, kur būsi pēc gada, bet cilvēki ir pilnīgā pārliecībā, ka viņiem viss būs kruta, jo viņi ir baigi foršie.

– Reti kurš biznesu ir uzcēlis ar tīrām rokām.

– Es arī tā domāju. Liekulība ir milzīga. Tēvs teica – kad sāku bankrotēt, vse kaķiļi bočku na meņa. Kad grimsti, visi tik uzspiež.

– Domāju, viņš nav nevienu nogalinājis. Nē, tas, protams, nav nekas labs, bet viņš to nedarīja ar nolūku, vienā brīdī viss aizgāja nekontrolējamā eskalācijā. Kas ir svarīgi – viņš nemitīgi par to atceras, pirms pāris dienām viņš man uzrakstīja, ka viņš grib sniegt interviju par to, kā viņš atmaksās noguldītājiem. Viņš domā par to.

– Piedod par jautājumu – vai esi pieļāvusi domu, ka arī tavā dzīvē kaut kas var izprovocēt šo slimību.

– Mhm. Kad sajuksim prātā, to nepamanīsim. Tas ir glaimojoši, jo ar šizofrēniju saslimst cilvēki, kam ir spēcīgs potenciāls, attīstītas smadzenes (smejas).

Matemātiķis un viņa mamma

– Filmas nosaukums ir Dotais lielums – mana māte. Tas ir stāsts par talantīgu matemātikas doktorantu, kurš nevar izveidot attiecības ar meitenēm, jo ir pārāk cieši saistīts ar māti. Raita māte abus dēlus audzinājusi viena, ļoti izkopjot puišu talantu matemātikā. Paralēli rūpēm par bērniem viņa ieguvusi labu izglītību un savā ziņā uzskatāma par stipru sievieti. Tomēr paradokss ir tāds, ka jaunākais dēls spējis atrauties no mātes ietekmes, taču vecākais dzīvo psiholoģiskā atkarībā. Filma ieskicē versiju, kā izaudzināt veiksmīgus dēlus, bet uzdod jautājumu par to, kā iespējams izaudzināt laimīgus dēlus.

– Vai visu vainu var novelt tikai uz vecākiem?

– Nav gluži tā. Kāpēc vispār režisori uzķeras uz kādu stāstu – tikai lai atspoguļotu sevi. Arī man salīdzinoši nesen kļuvis skaidrs, ka jābeidz gribēt pārtaisīt savus vecākus. Varonis ir neordinārs, un, kas man svarīgi, atkal būs humors, bez tā nav iespējams nevienu filmu uztaisīt. Jo skumjāks stāsts, jo vairāk humora tur jāliek, tas ir cukurs, lai dabūtu lejā zāles. Iepazināmies matemātikas konferencē, vēlāk viņš reizēm brauca pie mums uz māju mazgāt veļu, un katru reizi visa ģimene sēdējām pie galda un rēķinājām matemātikas uzdevumus. Bet sākās viss tā, ka vienu dienu feisbukā izlasīju viņa ierakstu: “Man ir neērti atzīt, ka raustu valodu, bet man ir aizdomas, ka tam ir sakars ar manu māti.” Tad sapratu, ka te ir drāma, ko varētu filmēt.

– Mamma dzīvo Liepājā.

– Inteliģents cilvēks un saprot, ko tu dari?

– Jā. Pieņemu, ka sākumā viņa domāja, ka uzņemu filmu par viņas dēlu ģēniju, pamazām uztvēra, ka tā ir par nesaskaņām ar māti. Cilvēks rāda fasādi. Kad sāc kaut ko saprast, uzroc līdz pamatiem, uzspridzini situāciju un tad lēnām liec atpakaļ. Mani viņa ļoti interesē kā māte situācijā, kad Latvijā sievietes ir spēcīgas, izvelk visu būšanu, vīrieši var sasēt bērnus visās malās, staigāt apkārt un smaidīt, absolūti neuzņemoties atbildību.

– Īpaši neaudzinu, vienkārši ļauju viņiem būt. Labākā audzināšana ir labs piemērs, ko rādi pats. Kas, protams, nav vienkārši.

– Tev krīzes gados izdevās nepārdot, neieķīlāt lielo māju.

– Nu kur mēs būtu likušies? Apbrīnoju draugus, kas nevis dabū mantojumā, bet nopelna savus īpašumus. Tas ir tik šausmīgi grūti. Šajā ziņā mums ir paveicies.

Par Borisu Osipovu no filmas Mans tēvs baņķieris

Dzimis 1948. gadā. Zinātņu kandidāts, Rīgas Politehniskajā institūtā lasīja lekcijas ekonomikā. Aizrāvās ar bioniku un dažādiem dabas zinātņu pētījumiem. Rakstīja doktora disertāciju par alternatīviem enerģētikas risinājumiem.

Pēc Latvijas neatkarības nodibināšanas iestāda hektāru rožu, apsargā kuģi, kas ievedis cukuru, nopelnīja pirmo somu ar dolāriem. Pirmais biznesa projekts – valodu mācīšanas firma Kultūra, pirmā privātā Latvijā. Izdod sludinājumu avīzi Komersants, mācību kasetes, mēģina ražot vēja ģeneratorus, ieved apģērbu no Polijas, atver iepazīšanās salonu, karatē klubu un lombardu, kā arī naudas noguldīšanas firmu SIA Ringla. 1992. gadā nodibina banku Daiga, piesaista akcionārus, vēlāk to pārdēvē par Top banku. Tā darbojas pēc bēdīgi slavenās finanšu piramīdas principa. Divu gadu laikā Osipovs kļūst par miljonāru, tērē naudu, atbalstot radiniekus un kultūras projektus. Meitai Ievai kāzās uzdāvina divstāvu māju ar bruņotu apsardzi un baltu Terrano džipu.

Revīzijas laikā bankā tiek atklātas sīkas nepilnības, bet pēc pusgada tā bankrotē. Ar viltotu pasi abiem ar sievu izdodas aizmukt ar sešiem miljoniem noguldītāju naudas. Ģimenes locekļi regulāri tiek pratināti prokuratūrā. Klīst baumas, ka Boriss Londonā esot nogalināts. Meklēšanā iesaistās Interpols. Par Borisu Osipovu nekas nav zināms 18 gadu, līdz ģimene saņem ziņu, ka, iespējams, viņš uzturas psihiatriskajā klīnikā Malaizijā. DNS to apstiprina. Meita Ieva dodas pie viņa.

Boriss atklāj piedzīvoto: kā vēlējies atvērt banku Maurīciju salās, dzīvojis džungļos zem plēves, tad vagonā ar pakistāniešu melnstrādniekiem, bijis Singapūras cietumā, pārpeldējis piecu kilometru ūdensrobežu, lai tiktu uz Malaiziju, divus gadus strādājis koledžā par pasniedzēju, kā plāno ierīkot krokodilu fermu... Ārsti Latvijā ir vienisprātis ar kolēģiem Malaizijā par Osipova diagnozi – šizofrēnija.

Dažus mēnešus pēc filmas Mans tēvs baņķieris pirmizrādes ģimene saņem video, kurā Boriss saka – gribot mājās.