Mairis Briedis: "Nevaru vairs trakot, man ir ģimene"

Tu man atgādini Valču (Valteru Frīdenbergu) no televīzijas – tāds džeks ar puisīša seju. Ja es nezinātu, ar ko nodarbojies, uz ielas satiktu un noteikti padomātu – esi balts un pūkains. Bet īstenībā tu taču esi riktīga nāves mašīna.

Tas tikai ringā. Uz ielas es cenšos neizmantot neko no tā visa.

Bet iedomājies – tev iesit pa vienu vaigu, pa otru... Tu pieļauj iespēju, ka nemauktu pretī?

Es nepieļautu, ka man vispār trāpa.

Dzīvē esmu kāvies reizes četras, piecas un vienmēr esmu vinnējis. Izskatos pēc tāda, kas tupus čurā, tāpēc neņem par pilnu... Es gan vienmēr brīdinu, ka vēl viens vārds un maukšu. Šie sāk smiet, un es tad maucu.

Tad, kad smejas?

Nuja! Atceros, bija gadījums: divmetrīgs vecis, kurš nekad nebija dabūjis pa purnu un terorizēja visu ciemu, man reiz piedzēries plijās virsū. Es viņam teicu, lai liekas mierā, bet nelikās. Un tad maucu. Vēl tagad man acu priekšā, kā viņš vēlās un kājas gāja pa gaisu. Tad aizgāju mājās un domāju, ka viņš nāks man atriebties. Visu vakaru ar gaļas āmuriņu nostaigāju, domājot, ka likšu pa pieri, ja atnāks...

Un tu mani atļaujies saukt par nāves mašīnu?!

Es tev sekoju līdzi sociālajos tīklos, esmu redzējis tavas smukās cepures, bet pat neatceros, kā sāku sekot tev, jo man sports ne visai. Bokss arī, nu tā...

Pēc tā, kā man te aprakstīji situāciju, man šķiet, ka bokss ir īsti tavējais.

Ne par mani. Es vairāk gribēju zināt, kā tev jaunībā bija ar to kaušanos? Man te kāds stāstīja, ka šausmīgi agri sāki smēķēt. Tagad esi atmetis?

Atmetu, kā sāku iet uz boksu. Boksa ringā viss taču ir redzams – cik tu esi labā vai sliktā formā, cik esi ieguldījis treniņos un ko esi darījis ārpus tā. Lai būtu labāks par pretinieku un negūtu traumas, ir jābūt sportiski perfektam. Kāda vēl tur smēķēšana?!

Kas jāēd, lai būtu tik stiprs?

Sagatavošanās periodā diēta ir diezgan nopietna. Jāiziet speciāli testi, kas organismam ir vislabākais. Vienam bokserim jāēd kartupeļi, citam jāpārtiek no makaroniem vai tikai rīsiem. Mana pārtika vismaz mēnesi pirms cīņas ir rīsi un vārīta gaļa. Jā, vēl arī salāti.

Un tev tas arī vislabāk garšo?

Saproti, man jābūt konkrētā svarā un pie tā arī jāpieturas. Tagad pat, pirms cīņas Anglijā. Aizbraucu, svars bija okei, pat bija 500 gramu rezerve. Nosvēros. Viss kārtībā. Un tad aizgāju paēst. Tur nebija rīsu, tikai frī kartupeļi. Vēl arī apēdu steiku. Svars uzreiz uzlēca, un nākamajā dienā jau biju 200 gramu par smagu. Tad nu treniņā bija krietni jāpasvīst, lai tos gramus dabūtu nost, jo citādi vairs neatbildu svara kategorijai. Redz, kartupeļi bija eļļā cepti. Ne tā, kā rīsi, kas ātri pārstrādājas.

Bet tīri cilvēcīgi – kas tev garšo? Man, piemēram, tie ir bumbieri. Par tiem, kā smejos, dzimteni varētu nodot.

Garšīgi. Ar tiem bumbieriem gan ir tā – ja neesi pieradis, vēders tāds dīvains paliek. Ne velti mana vecmamma skaitīja tādu pantiņu – ēd ābolus un plūmes... Tālāk jau pats zini. Bet, ja nopietni, garšo ravioli ar kalmāriem. Bet ne katru dienu. Pat visgaršīgāko ēdot katru dienu, tas apniks.

Esmu dzirdējis, ka tagad Latvijā pat sievietes skatoties boksu, un tas viss – pateicoties tev. Ko par to teiksi?

Vispār, jā, man komentāros raksta diezgan daudz sieviešu, kas atzīstas, ka līdz šim nav interesējušās par sportu. Un tad viņas arī paziņo, ka viņām esot interesanti skatīties boksu, un es ceru, ka būšu labs piemērs viņu dēliem. Tas ir pluss gan valstij, gan sportam. Kāpēc? Lai arī esam maza valsts, nevaru katram pusaudzim, kurš 14 gados smēķē, iedzer, pieiet klāt un pateikt, ka tas nav pareizais ceļš. Bet ar vienu šādu cīņu un piemēru varu visiem parādīt, ko var izdarīt, ja nesmēķē, nedzer un ir dzīvē kāds mērķis.

Vai nejūties vainīgs, ka hokeja, basketbola fanes tagad vairāk interesējas par boksu un fano par Mairi Briedi?

Nu īsti vainīgs nejūtos. Labi, ka ir konkurence starp sporta veidiem. Ko varu teikt – hokejisti, pacentieties labāk!

Pasaulslavenas sievietes pēdējā laikā iecienījušas nodarboties ar boksu. Kā raugies uz to, ka sievietes iet izvilloties ringā?

Amerikā ir ļoti populārs bokss apvienojumā ar fitnesu – mūzikas pavadījumā dāmas dejo ap boksa maisiem un tos dauza. Īsti par boksu to nenosaukt. Ja runā par meiteņu boksu, es to neskatos. Man nepatīk un nepavelk.

Tev nav grūti staigāt pa ielu? Esi taču slavens. Slavenajiem vienmēr citi līp apkārt.

Skandaloziem bokseriem, tam pašam Maikam Taisonam, droši vien ir grūtāk. Bet es no dabas esmu tāds mierīgs.

Kamēr nebija Maira Brieža, Latvijā boksa, man šķiet, nebija. Protams, ka tavs pluss ir arī tas, ka esi izteikti pievilcīgs no sejas. Ja nebūtu bokseris, noteikti staigātu pa mēli. Un tie taču ir arī tavi zobi, kas mutē! Kā var tādā sporta veidā palikt ar saviem zobiem?

Sacensībās lietojam kapes. Bet mums arī cimdi ir mīksti, ne tā, kā hokejistiem, kam zobus var izsist ar nūju un ripu. Tāpēc viņiem ir lielāka iespēja gūt nopietnas traumas. Bokseriem vairāk jābaidās par uzacīm, ko var pārsist, vai galvas traumām, kad pretinieki saskrienas ar pierēm.

Bet deguns taču tev ir kādreiz salauzts?

Jā. Uz ielas. Bija tumšs, kaut kāds skandāls – sadzērušies vīreļi kaut ko ņēmās un līda klāt manam brālēnam. Es piegāju noskaidrot, kas par lietu. Un tad man viens no sāna pielavījās un salauza degunu. Kāds bija turpinājums, nestāstīšu...

Tev taču ir kāds hobijs. Skatos, sociālajos tīklos bieži bildēs esi ar bērniem. Tev vispār kaut kam citam bez darba un sporta sanāk laiks?

Kā jau visiem normāliem večiem, man patīk tehniskas lietas, motocikli. Tagad jau man periods, kad ātrums ir nedaudz nogriezts mazāks, jo nedrīkstu satraumēties un riskēt ar savu karjeru. Man arī ir sieva un bērni, kuri, ja ar mani kas notiks... Nu nevaru es atļauties trakot.

Bet motocikls tev ir?

Vairs nav. Bija. Sieva lika pārdot, bet jau pasen.

Kā vispār ģimene skatās uz to, ka tev tāda nodarbošanās – bokss?

Kādreiz, kad vairāk braukāju uz nometnēm ārpus Latvijas un uz ilgāku laiku, sieva bija sašutusi. Ikdienā man ir darbs, treniņi, mājās esmu tikai vēlu vakarā, kad ģimene jau gultās. Kad sāku profesionālo karjeru, bija ļoti grūti, bērni bija pavisam mazi, sieva niknojās, ka viņai vienai viss jādara mājās. Kad bērni ir paaugušies, tomēr vieglāk nekā ar bēbīšiem, un tagad viss ir kārtībā.

Tev sanāk laiks ģimenei, bērniem?

Grūtāk ir ar 11 gadu vecajiem dvīņiem no iepriekšējām attiecībām. Viņi dzīvo Anglijā, tiekamies reti. Viņi bija uz pēdējo cīņu, ik pa laikam esmu kopā ar viņiem, sazinos, materiāli atbalstu. Ar jaunākajiem ir tā, ka mājās pārnāku vēlu, bet tāpat viņi sagaida mani no treniņa. Viņiem vajag ar mani pacīnīties, parādīt savu mīlestību. Tad, kad esmu prom, sieva man sūdzas, ka puikas viņai metas virsū ar cīnīšanos.

Vecākajam drīz būs astoņi gadi, jaunākajam – trīs. Pieļauju pat, ka jaunākais varētu arī būt bokseris, jo vecākajam, kurš ir ļoti labsirdīgs un tendēts uz mākslu, jaunais dod trūkties.

Vai pēc nometnēm un prombūšanas kaut kā palutini sievu ar dāvanām?

Trakot ar milzīgām dāvanām nevaru, bet iespēju robežās tāpat ko atvedu. Sievai patīk dāvanas. Kad nopelnīšu lielu naudu, varēšu lielākas dāvanas vest. Sieva kolekcionē smaržas. Tās atvedu.

Sieva nav greizsirdīga uz tavām fanēm?

Nu ir bijuši pāris gadījumu, kad esmu dabūjis pa mizu, kad fotografējoties esmu kādu dāmu pārāk cieši apskāvis.

Sieva seko tam, ko fanes tev raksta?

Sieva neseko, jo viņai nav pamata uztraukties, visi zina, ka es esmu precēts. Cilvēki savu labo attieksmi pret mani izrāda citādi.

Tagad, kad braucu uz Angliju, vairākas ģimenes ieradās mani pavadīt lidostā. Arī tur uz vietas bija liels fanu atbalsts. Daļa atbalstītāju diemžēl cīņu klātienē neredzēja, jo to pārcēla par pāris stundām agrāk, un mani fani ieradās, kad jau biju uzvarējis un prom no arēnas. Zinu, ka viena dāma pat ieradās ar pašas ceptām karbonādēm Mairim. Bet es nesatiku to sievieti. Viņa bija cepusi, kopā ar ģimeni četras stundas braukusi, lai redzētu cīņu un iedotu karbonādes. Bet viss beidzās agrāk, nekā paredzēts. Skumji. Labprāt arī būtu kopā ar komandu apēdis tās karbonādes.

Cik tad liela ir tava komanda? Ringā taču esi viens pats.

Vēl divus laiž iekšā ringā pārtraukumos – ārstu un treneri. Bet uz pēdējo cīņu komandā bez manis bija vēl seši: divi menedžeri – Raimonds Zeps un Al Siesta (viens no Latvijas, otrs no Anglijas) –, fiziskās sagatavotības treneris Agris Freja, boksa treneris Sandis Kleins un mūziķis Gacho. Boksa treneris Vasilijs Černigovs netika veselības apstākļu dēļ.

Tagad tāds nelāgs laiks, visi apkārt staigā puņķaini. Kā ar tevi?

Nav ideāli. Bērni slimoja, kad biju Anglijā, es tagad tāds – ne visai vesels. Mēģinu ar homeopātiskiem līdzekļiem tikt galā. Cenšos ik dienas kādu ķiploku apēst, lai mikrobus nogalinātu.

Ja nebūtu boksa, kas tu būtu? Tikai nesaki, ka policists. Jo arī par policistu tu strādā. Vispār, ar policista algu vīrietis var pabarot ģimeni?

Iespējams, ka lielākos amatos var nopelnīt pietiekami, lai nestrādātu vairākos darbos, bet vairākumam ierindas policistu tā pagaidām nesanāk. Tie Latvijā nestrādā tikai vienā vietā. Ar vienu algu ģimene nespēj iztikt. Es esmu arī uzņēmuma Rigvir drošības dienesta vadītājs.

 

Cilvēkiem droši vien liekas, ka man varbūt ir neskaitāmi reklāmas līgumi par milzu summām, bet ļaudis, kas būtu gatavi sponsorēt, to nedara, jo viņiem šķiet, ka man jau nu gan to sponsoru pietiek. Tā gluži teikt nevar, jo tas līmenis, kurā esmu, ir diezgan dārgs. Viena nometne man izmaksā septiņus, astoņus tūkstošus. Vajadzīgi sparingpartneri, ar kuriem trenēties. Tā kā Latvijā nav tik labu bokseru, jāaicina no ārzemēm un jāmaksā viņiem ceļš, uzturēšanās... Arī honorārs par to, ka varu viņus iekaustīt.

Izdevumi ir lieli, un šķiesties ar naudu man nesanāk. Bet gribu pateikt milzīgu paldies saviem atbalstītājiem Virši-A, OlyBet, adidas un TRU-FIT par palīdzību un ticību man.

Tu esi taupīgs?

Jau kopš bērnības ar mani vienmēr bijis tā, ka gribu, lai man ir kādi iekrājumi. Ir bijuši brīži, kad pat ēdienam īsti nav naudas, jo tā izdota par treniņiem. Bet tagad es cenšos ietaupīt, lai nebūtu tā – neatrodam sponsoru, un man vispār vairs nekā nav, pat nevaru pabarot savus bērnus, bet pats esmu spiests sūkāt pirkstu. Sieva mani šad tad sabar par to, ka es kaut ko, viņasprāt, nepieciešamu nenopērku.

 

Tas no bērnības, kura tev nav bijusi tā pati spožākā?

Nav tā, ka ļoti gribu runāt par bērnību. Tagad man ar vecākiem ir ļoti labas attiecības. Mamma nāk, palīdz, pieskata mazbērnus, un mēs esam par to viņai ļoti pateicīgi.

Mani kā modes mākslinieku, protams, interesē – tu pats veido savu stilu?

Līdz brīdim, kad satikos ar sievu, mani ģērba mamma. Kad paskatos vecās bildes, pasprūk pa smiekliņam. Bet nu saprotu, ka mamma nevarēja atļauties mani saģērbt pa stilīgo. Tagad mani ģērbj sieva. Es uzticos, man patīk viņas gaume. Dažkārt viņa viena iet uz veikaliem, jo manus izmērus zina. Esmu saņēmis arī no citiem komplimentus par stilu.

Saki, vai ir tāda Maira Brieža sapņu cīņa?

Jā, tā ir cīņa, kurā spēkošos, lai kļūtu par pasaules čempionu.

Gribi kļūt par pasaules labāko bokseri?

Nu jā! Uz to eju. Es dzīvoju ar šādu savu misiju.

Esi aizdomājies, kas būsi pēc boksera karjeras?

Viennozīmīgi vēderu neaudzēšu. Tāpat uzturēšu sevi sportiskā formā.

Inta Mengiša, Edgars Orlovs, žurnāls "Kas Jauns" / Foto: Rojs Maizītis, no privātā arhīva, LETA