Pareizie vārdi, ko teikt un neteikt sērojošajiem. Psiholoģes un kapelānes ieteikumi
Sev tuva cilvēka zaudēšana ir ļoti bēdīgs, pat traģisks notikums ne tikai pašiem tuvākajiem radiem, bet arī līdzcilvēkiem. Ziņa par kāda mīļā nāvi satriec radus, darba kolēģus, kaimiņus, kas bieži vien nezina, ko teikt, kā izturēties, lai dzīvi palikušajiem sāpes nepadarītu vēl smagākas. Pareizos vārdus palīdzēs atrast Ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra "Līna" psiholoģes Vita Kalniņa un Līga Liepiņa, un P.Stradiņa slimnīcas Garīgās aprūpes dienesta kapelāne Lelde Titava.
Šos ieteikumus portāls mammamuntetiem.lv gatavoja, lai līdzcilvēki zinātu, kā pareizāk rīkoties gadījumos, kad jaunie vecāki ir zaudējuši savu bērniņu, taču tie ir attiecināmi uz jebkuru sēru procesu. Varbūt kādam padomi noderēs arī šajā, tik traģiskajā laikā, kad valsti pāršalkusi ziņa par traģēdiju Zolitūdē, kur, sabrūkot veikala "Maxima" jumtam, dzīvības zaudējuši vairāk nekā 50 cilvēku.
Ko NEteikt un kā NEizturēties?
- "Tā ir Dieva griba". Šāds izteikums vedina domāt, ka Dievs ir vēlējies, lai sieviete izcieš šādas zaudējuma sāpes. Neviens, pat visgarīgākais cilvēks, nezina, kāda ir Dieva griba un jebkurš Dieva gribas tulkojums tikai rada aizspriedumus pret Dievu.
- "Kā tas notika?" - neizvaicājiet par detaļām. Ja vēlēsies, paši pastāstīs.
- "Kad es par notikušo uzzināju, es par Jums/Tevi tik šausmīgi pārdzīvoju, negulēju visu nakti, man ir tik grūti utt. …" Neuzsveriet, cik Jums ir grūti, jo šobrīd patiesi grūti ir vistuvākajiem.
- "Viss, kas notiek, notiek uz labu". Arī šādi vārdi nepalīdz, jo neviens cilvēks nevar garantēt, vai tas patiešām tā arī ir. Kurš to var paredzēt?
- "Es zinu, kā tu jūties". Cilvēks, kurš nav piedzīvojis līdzīgu kāda tuvinieka zaudējumu, to nezina. Un pat tad, ja ir, mēs visi esam ļoti atšķirīgi un arī sērojam atšķirīgi.
- "Tikai nemeklē notikušajā jēgu un nemēģini rast atbildi uz jautājumu – kāpēc tā notika". Dažiem cilvēkiem jēgas meklējumi un tās atrašana dod spēku dzīvot tālāk, iespējams, pat jaunā kvalitātē.
- "Tikai tagad neaproc sevi darbā, nedari to, nedari šitā….". Sērojošiem katram pašam ir jāatrod pieņemamākais veids, kā tikt galā ar zaudējumu. Mēs nevaram viņiem ieteikt vai norādīt uz rīcības plānu, jo nezinām kā viņi jūtas.
Ko teikt un kā izturēties?
-"Man ir ļoti žēl, ka ar tevi tā notika". Arī šis vienkāršais teikums var palīdzēt, ja vien tam nepievieno "bet…" vai "tomēr…".
- Ja Tu nevari atrast atbilstošus mierinājuma vārdus, tā arī vari pateikt, ka ar vārdiem tu nevari izteikt to, ko jūti, apskauj savu tuvo cilvēku un vienkārši esi blakus. Šis ir visgodīgākais veids, un pāris to novērtēs.
- Neapber sērojošos ar jautājumiem, bet arī nepazūdi no viņu dzīves pavisam. Atrodt veidu, kā neuzbāzīgi darīt zināmu, ka domā par viņiem, it sevišķi, ja viņi ilgāku laiku ir klusējuši.
- Dari zināmu, ka esi gatavs palīdzēt ar dažādām praktiskas dabas lietām, ja vien sērojošie to vēlas.
- Ja esi uzaicināts uz sarunu, mēģini atrast privātu vietu, kur var ļaut vaļu gan asarām, gan pieskārieniem. Paturi roku, apskauj vai pieskaries runātājam, raugies acīs, nebaidiets izrādīt savu patieso līdzjūtību, arī asaras.
- Ja vēlies nosūtīt rakstisku līdzjūtības ziņojumu - SMS, e-pastu, kartīti, lūdzu, ielieciet sakāmajā jēgpilnu saturu. Vienkārši līdzjūtības kartiņa bez īstajiem vārdiem var būt aizvainojoša.
Praktiski psihologa ieteikumi, kā palīdzēt sērojošajiem
- Mēs nevaram sāpes viņiem atņemt, mēs varam vienkārši būt līdzās.
- Mēs neliekam sērojošajiem ciest vairāk caur to, ja mēs ar viņiem runājam par zaudējumu. Sarunāties par maz par to (vienalga, kāds būtu iemesls) var nodarīt vairāk sāpes.
- Iespēja raudāt ir dziedinoša dvēselei. Sērojošiem ir nepieciešama sajūta, ka mūsu klātbūtnē viņi to drīkst.
- Pieskāriens, apķeršana, silts skatiens, asaras acīs, vienkārši klusējot sēdēt blakus, tas viss aizstāj tūkstoš vārdu. Atcerieties: krīzes brīžos var tikt pieļauts daudz vairāk tuvības nekā ikdienā.
Sajūta, ka trūkst vārdu un bezpalīdzības sajūta šādā brīdī ir normālas.
- Saudzīgi mēs varam jautāt par notikumu gaitu, atmiņām par to, par sajūtām. Sajūtu "ventilēšana" šai situācijā var palīdzēt.
- Mums vajadzētu spēt atšķirt, kad klusēšana ir vietā, un spēt pašiem klusumu izturēt.
- Mums vajadzētu sajust brīdi, kad sērojošie cilvēki grib pabūt ar sevi.
- Mums sērojošajiem ir jāpalīdz pieņemt kādi lēmumi, tomēr jābūt pēc iespējas iedrošinošiem viņiem, ļaujot šos lēmumus apsvērt un pieņemt pašiem.
- Svarīgi, ja varam piedāvāt praktisku palīdzību ikdienā. Tomēr respektēt atšķirību starp izpalīdzību un bezpalīdzības veidošanu.
- Sērojošie bieži neēd, tāpēc būtiski, lai kāds viņiem vai nu atnes siltu, veselīgu ēdienu vai arī to pie viņiem pagatavo.
- Sērojošie savu imūnsistēmu var uzlabot ar kustībām svaigā gaisā, tāpēc ir labi, ja kāds viņus var uzaicināt kopīgās pastaigās.
Kas sērojošajiem dara pāri un nepalīdz:
- Izlikties, ka nekas nav noticis. Ignorēt.
- Izlikties, ka notikušais nav nemaz nekas tik traks, lai uz brīdi mazinātu sāpes.
- Sērojošo sajūtas novērtēt par zemu vai nosodīt.
- Spiest un steidzināt uz to, ka viņiem būtu jājūtas labāk.
- Norobežot viņus no realitātes un nelūgtiem pieņemt lēmumus viņu vietā (abas lietas traucē sērošanas procesu).
Meklēt līdzīgos
Psiholoģe L.Liepiņa uzsver, - piedzīvojot zaudējumu, īpaši, ja tas ir negaidīts, tad sākumā ir grūti noticēt un pieņemt noliegušo - līdz ar šoku nāk līdzi neticība notikušajam. Protams pēc tam seko "kritiens lejup" un ir daudz dažādu KĀPĒC jautājumu, uz kuriem būtībā bieži nav atbildes un kas īsti nesniedz mierinājumu. Katrs, kurš zaudē, iet cauri visām sērošanas un pirms spēt ar notikušo samierināties ir depresijas/apātijas fāze, kad jau daudz reālāk sāk apzināties notikušo.
Jebkurā no sērošanas brīžiem ir svarīgi nenoliegt un pieņemt visas emocijas - izmisumu, dusmas un sāpes kas nāk, jo tām ir jāļauj būt. Svarīgi ir nedomāt, vai tas, kā es jūtos ir/nav pareizi, ja gribas ir jāraud un ja gribas ir jāsmejas. Vienlaikus ir jāseko līdzi savai veselībai un jāatrod balanss starp ikdienas darbiem un atpūtu, lai netiktu prasīts no sevis par daudz. Ir jābūt pret sevi, savu ģimeni pacietīgiem, jo gan prātam, gan ķermenim ir vajadzīgs, lai atgūtos no traģēdijas. Katram sēras un sāpes izpaužas savādāk, tādēļ vajadzētu izturēts ar cieņu un respektu vienam pret otru, bet vienlaikus svarīgi dalīties savās bēdās un pārdzīvojumos, lai nenotiek tā, ka katrs no ģimenē sērojošiem sēro atsevišķi, jūtas vientuļi un pamesti.
Svarīgi ir arī turpināt ikdienas lietas, bet nepieņemt nekādus svarīgus lēmumus.
Vienlaikus, lai cik grūti tas neskanētu, ir svarīgi sev pateikt, ka dzīvi turpinās jeb sākas jauna vai citāda dzīve, jo atjaunošanās vai notikušā pieņemšana nenotiek dažās dienās. Ir jādod sev laiks, bet jāturas pie cerības vai mērķa, kas var palīdzēt turpināt dzīvot.
Apkopojot var teikt, ka ir jādod sev laiks, jāpieņem savas izjūtas un ir jāmeklē atbalsts, tieši kāds, to katra ģimene vislabāk var sajust paši, uzskata psiholoģe.
Savu dzīvi veltot mirstošo un viņu tuvinieku aprūpei, šveiciešu izcelsmes amerikāņu psihiatre Elizabete Kiblere - Rosa (Elisabeth Kübler - Ross) savas pēdējās grāmatas "On Grief and Grieving" pēcvārdā secina, ka "sērošanai vienai pašai piemīt spēks dziedināt. Tā vienmēr ir iedarbīga. Tā vienmēr dziedina. Viņa atklāj, ka pretestība sērām atstāj sērošanu nepabeigtu un nedziedinātu, un tas izraisa cilvēka izdziedināšanas lielākās problēmas, jo "tiek zaudēta iespēja dziedināt dvēseli, psihi un sirdi". Citāts no kapelānes maģistra darba.
Autore: Aija Rutka, mammamuntetiem.lv/ Foto: All Over Press
