Lauma Valeine par Agnesi Zeltiņu: "Viņa bija tā smukā māsa, es - gudrā"

Bērnības izaicinājumi

Neslēpšu – tā pa īstam es sevi sāku pieņemt vien ap gadiem 30. Tagad man ir 44. Šis ir bijis ļoti izaicinošs ceļš, jo esmu perfekcioniste, tāpēc mana sevis pieņemšana notika vienlaikus ar perfekcionisma un pedantisma mazināšanu. Man bija ļoti lieli kompleksi. Pirmām kārtām jau par saviem apaļajiem vaigiem un “resnajām” potītēm. No gadiem 14 vēl ilgu laiku cīnījos ar to, ka, pēc pašas domām, biju pārāk apaļīga. Tāpēc es labi zinu, cik daudz laika un garīgā spēka prasa sevis pieņemšana. Un ka tam ir tieša saistība ar to, kas vispār notiek mūsu dzīvē. Kas man palīdzēja? Dzīves pieredze un darbs ar sevi. Dažādu garīgo instrumentu izmantošana. Arī darbs ar psihoterapeitu. Bet visvairāk tomēr – nobriešana.

Manu pašvērtējumu jūtami cēla sasniegumi darbā. Neliegšos, ka esmu darbaholiķe. Neviens no ārpuses man neko neiedeva, visu sasniedzu pati. Un, protams, mani vienmēr ir salīdzinājuši ar manu māsu (aktrisi Agnesi Zeltiņu, – red. piez.) Viņa bija tā smukā māsa, bet es – gudrā. Tāpat man bija milzīgs labās meitenes sindroms ‒ likās, ka citādi taču mani vispār neievēros… Tāds otrā bērna fenomens.

Holistiska pieeja

Saviem pacientiem es godīgi pasaku, vai konkrēto procedūru pati esmu veikusi vai ne. Katrai ādai ir savas indikācijas, tāpēc es nevaru izmēģināt uz savas ādas visu, taču ļoti daudz ko izmēģinu. Ja tā nedarītu, tā būtu divkosība. Godīgi sakot, es neietu, piemēram, pie uztura speciālista ar lieko svaru vai plastikas ķirurga, kam jau sen vajadzētu veikt plakstiņu operāciju, bet kurš tik stāsta, cik vienkārša operācija tā ir un kā visiem to vajag darīt. Uzskatu, ka man ir jābūt citiem par piemēru. Jābūt gatavai dalīties ar saviem ieteikumiem un novērojumiem. Protams, neatbalstu dažu “Instagram” ārstu tendenci – pāris tādu ir –, kuri rāda, kā paši sev špricē. Tas man nešķiet profesionāli, taču ļoti labprāt dalos ar informāciju, kādas procedūras man ir veiktas.

Mana pieeja ir holistiska. Uz organismu skatos kopumā, neatdalot matus, ādu utt., un vienmēr uzmanīgi iedziļinos klienta veselības stāvoklī. Jo neviena procedūra, neviens aparāts, neviena tehnoloģija vai injekcija nedos rezultātu, ja cilvēks nav vesels, nav tā sauktā resursa stāvoklī. Resursa stāvoklis nozīmē, ka tu esi izgulējies, paēdis, bez nopietniem deficītiem. Mūsdienās nereti dzīvojam uz garīgā un fiziskā izsīkuma robežas, arī manām pacientēm bieži ir gan dzelzs deficīts, gan D vitamīna trūkums. Āda nav izolēts orgāns, tā ir cieši saistīta ar nervu sistēmu, ar gremošanas sistēmu, mikrobiomu. Tāpēc mana pirmreizējā konsultācija vienmēr ir stundu gara. Uzklausu, apskatu no matu galiņiem līdz papēžiem, izmeklēju visus veidojumus, iedziļinos kopējā veselības stāvoklī. Un arī svaigas asins analīzes būs jāuztaisa.

Smaržu mīlestība

Pēc dabas esmu ļoti konservatīva, arī visai neelastīga. Lai šo īpašību lauztu, man vajadzēja vairāk nekā desmit gadus. Bet līdz 30 gadu vecumam man bija plāns, kam sekoju bez ierunām: mācības, vēl vienas mācības, atkal jaunas mācības… Ļoti agri zināju, ko gribu, – tā bija medicīna; studējot ātri arī sapratu, ka tā būs dermatoloģija. Taču visu mūžu domāju vēl par otru ceļu – parfimēriju, esmu pat ieguvusi parfimēra diplomu. Pēc 9. klases gāju mācīties uz Franču liceju ar konkrētu mērķi – apgūt franču valodu, lai brauktu uz Parīzi un kļūtu par smaržu “degunu”. Mums katram ir kāda maņa, kas ir labāk attīstīta, un man tā ir oža.

Tagad man ir paliela parfīmu kolekcija, un tieši smaržas ir tās, bez kā nevaru iedomāties savu dienu. Varu neieveidot matus, neuzkrāsoties, bet nekad neiziešu no mājām neiesmaržojusies. Ja vajag saules sajūtu, man ir jauns atklājums – pagājušogad franču nišas zīmols “Floraïku” laida klajā smaržas “Gong”, un es tajās iemīlējos. Šodien iesmaržojos ar “Aqua Di Parma” aromātu “Buongiorno” – tās man ir smaržas pret sliktu garastāvokli un pelēku dienu, tur ir citruss un bergamote. Vakariem, iziešanai man ļoti patīk “Parfums De Marly” radītās “Delina Exclusif” – pūderīgs aromāts, kas man atgādina Marijas Antuanetes laiku. Tur ir muskuss un Damaskas roze, ļoti sievišķīgas vakara smaržas.

Manas dzīves lielākais stress ir tas, ka visam nepietiek laika – nevaru atļauties lasīt biezas grāmatas par parfīmiem, bet vietnei fragrantica.com man laiks atrodas. Vēl mani ļoti interesē katru smaržu rašanās stāsts. Ir arī sapnis, ko ceru reiz realizēt, – sava smaržu līnija. Es vienmēr sasmaržojos uz nakti. Obligāti! Kā leģenda vēsta, Merilina Monro gulēja kaila, “ģērbusies” pāris pilienos “Chanel N° 5”… Un ir interesanti, ka krievu valodā par smaržām saka nevis “smaržot”, bet “klausīties”: “Mi slušajem aromat.”

“Sephora kids” fenomens

Esmu ādas kopšanas fanātiķe, man nemitīgi dod kaut ko testēt, un es to daru – godprātīgi un ar entuziasmu. Man ir liela interese par kosmētikas līdzekļiem, esmu veikusi dermatoloģisko testēšanu daudziem zīmoliem. Jā, man tas patīk, taču reizēm arī traucē. Jo tas ir līdzīgi kā ar garderobi – kad tā ir pārāk plaša, kļūst grūti. Vieglāk dzīvot ar kapsulas garderobi. Tāpēc savā ikdienas kosmētikas produktu daudzumā un dažādībā tagad cenšos ieviest minimālismu. Daudz svarīgāki ar gadiem ir kļuvuši tie ieradumi, kas maina mani “no iekšiņas”.

Jo būsim reālas – arī manas smadzenes “uzsprāgst”, redzot visu to milzīgo kosmētikas līdzekļu piedāvājumu! Ir tēmas, kas mani satrauc kā cilvēku un kā ārsti. Piemēram, kas mūsdienās nosaka ādas kopšanas tendences? Tas ir “TikTok”. Un lielai daļai jaunās paaudzes tā ir milzīga problēma. Jāpiebilst, ka tam ir pat apzīmējums: “Sephora kids” fenomens. “Sephora”, kā zināms, ir kosmētikas veikalu tīkls, kas kļuvis par mazo meiteņu “baznīcu”. Un kas notiek? 10–14 gadu vecas meitenes lieto kosmētiku, kas paredzēta nobriedušām sievietēm. No hialuronskābes serumiem līdz pat retinolam. Jaunām meitenēm mājās ir metriem gari plaukti, kas pilni ar kosmētiku, kura vispār nav piemērota viņām.

Visu rakstu lasi žurnāla “Pastaiga” jūnija numurā. Vēl numurā latviešu gurmāni iesaka pasaulē labākos restorānus un Kristīne Balode stāsta par erotisko brīvību.