Agnija Grigule jaunākajā "Pastaigā": "Ticu, ka man viss vēl priekšā"

Fragments no intervijas ar Agniju Griguli.

Viņu bieži salīdzina ar Merilinu Monro, komentāros dēvē par dīvu un karalieni, viņa ir fotogrāfe, kura nebaidās no kailuma. Viņa ir Agnija Grigule, ar kuru mēs tiekamies Vecrīgā un vienojamies mazāk runāt par “Instagram”, kur viņai ir 92 000 sekotāju, bet vairāk par dzīvi un darbu pie viņas fotogrāmatas “Privee”. Malkojot bezalkoholisko negroni, viņa izpūš pirmo dūmu, un saruna var sākties.

Agnij, tu vizuāli esi kā tāds 20. gadsimta sapnis par sievieti, bet man ir aizdomas, ka cilvēkam, kurš tevi nepazīst, varētu būt no tevis nedaudz bail.

To man saka gan sievietes, gan vīrieši. Varbūt pēc manām fotogrāfijām kāds tā var izsecināt, bet bez iemesla es neesmu aroganta, arī ar iemeslu ne. Ja mani galīgi noved, tad gan labāk turēties pa gabalu (smejas).

Aģentūru “Honeymoon High” izveidoji, kad tev bija tikai 24 gadi, un neilgi pēc tam žurnāls “Forbes” iekļāva tevi veiksmīgāko jauno līderu sarakstā “30 under 30”. Daži jaunieši šo vecumu pavada, laiski ballējoties. No kurienes tev tādas darbaspējas?

Arī man ir ballīšu karjera un daudz smieklīgu piedzīvojumu, kuru dēļ tēvs man reiz teica: “Agnij, varbūt, mazāk ballējoties, var izdarīt vairāk?” Iespējams, tieši tēvs bija tas, kas mani iedvesmoja vairāk strādāt, lai kaut ko panāktu.

Nenoliegšu, ar “Honeymoon High” man ir gājis visādi, jauniešu sāncensības rezultātā esmu daudz dabūjusi pa galvu. Ar to bija jārēķinās, visi komandā bijām bērna prātā. Šādām situācijām ir jāiziet cauri, lai zinātu, no kā vajadzētu izvairīties nākotnē, jāaudzē mugurkauls un jābeidz čīkstēt vai žēloties. Viss labais, kas notiek mūsu dzīvēs, kļūst par patīkamām atmiņām, savukārt viss sliktais ir jāuzver kā mācības, kas mani ir izveidojušas par personību, kāda esmu tagad. Ļoti daudzi, kuri agri iesāk, agri var arī nokrist, ko bieži apliecina jauniešu slavenību piemēri. Liela nauda, slava, panākumi agrā vecumā izdedzina un pavedina uz destruktīvām darbībām.

Ticu, ka man viss vēl priekšā. Katram ir savs laiks – kādam dzīve sākas 40 gadu vecumā, kāds uzsāk biznesu 50 gados. Ir milzīgs daudzums cilvēku, kuri dibina savus uzņēmumus dzīves otrajā pusē: izpēta, izdomā un tad mauc. Par idejām runājot, galvenais ir jābūt godīgam pret sevi un nav jācenšas kopēt. Kāda tev jēga pārdot tieši tādas pašas idejas, kādas ir vēl pieciem citiem cilvēkiem, ja galu galā uzvarēs vai nu lētākais, vai populārākais variants?

Kāpēc citām paaudzēm ir tik grūti izprast “Gen Z” domāšanas veidu un sastrādāties?

“Gen Z” paaudzei ļoti raksturīgs ir individuālisms. Strādāt komandā viņiem bieži vien ir grūti, turklāt daudziem šo individuālismu papildina “galvenā varoņa sindroms”, tāpēc sākas strīķēšanās, jo bail, ka tevi kāds cits nocels no skatuves. Es nenoliedzu, ka savas dzīves filmā katrs cilvēks ir galvenais varonis, bet tas nedod tiesības tā izturēties pret citiem. Esmu tik ļoti nogurusi no šī laikmeta, jo… atvainojos, bet tik daudziem cilvēkiem patīk masturbēt, skatoties pašiem uz sevi. No malas kādam varētu šķist, ka arī man ir galvenā varoņa sindroms, bet man nenāk ne prātā, ka esmu “top of the world” karaliene. Varbūt tieši tāpēc, ka no manis nenāk šī enerģija, mani komentāros bieži nosauc par “Queen”. (Smejas.)

Vai piekrīti apgalvojumam, ka šis laikmets cilvēkam ir par ātru?

Es jūtu, ka mums katram ir riktīga sensorā pārslodze. Pirms intervijas es, paņemot rokās telefonu, minūtes laikā uzņēmu informāciju par Džefrija Epstīna failiem un to, ka Latvijā ir piedzimuši vienpadsmit dvīņu pāri. Turklāt es neesmu virsrakstu cilvēks, man patīk iedziļināties un izlasīt rakstu līdz beigām. Galvenais, ko šajā ātrumā nedrīkstētu aizmirst – sadarboties un komunicēt ar citiem. Bet tiem cilvēkiem, kuri saka, ka pasaulē viss ir slikti, es gribētu atgādināt, ka slikti jau ir bijis vienmēr, tikai iepriekš bija jānopērk avīze vai jāieslēdz televizors, lai to uzzinātu, tagad tas nepārtraukti ir acu priekšā ekrānā. Kādreiz notika vēl šausmīgākas lietas, un tagad statistiski mēs tomēr dzīvojam diezgan labā laikmetā. Kā reiz teica Kanje Vests: “Netici visam, ko tev stāsta ziņās!”

Un kā tev šķiet, uz ko šī pasaule virzās?

Uz pasaules galu. Pašlaik pār pasauli valda ego, tāpēc ir jābūt uz citiem vērstam mērķim, kā dēļ tu no rīta mosties. Mans galvenais mērķis ir sieviešu iedvesmošana uz pašpārliecinātību ar fotogrāfijas palīdzību. Tas nemaz nav viegli, fotosesijās ir jābūt pat nedaudz psihologam. Jūtu, ka daudzām sievietēm ir galvenā varoņa sindroms, bet reizē viņas nav pašpārliecinātas, un tas ietekmē ne vien privātās, bet arī profesionālās dzīves izvēles. Pašpārliecinātība, pēc manas pieredzes, ved pie harmonijas, un to es cenšos dot savām modelēm.

Bet tu taču sāki ar sevis fotografēšanu?

Sāku ar citu cilvēku fotografēšanu, jo man bija milzīgi kompleksi par to, kā es izskatos. Skolas laikā man bija saaugušas uzacis gluži kā Frīdai Kalo, par to mani abižoja, sauca par Brežņeva meitu, pat teica, lai es nomirtu. Puiši rāva nost svārkus, lai pārbaudītu, vai man nav vīrišķo dzimumorgānu. Es patiešām izskatījos puiciska. Man ir divi jaunāki brāļi, ar puišiem ālējos un situ ārā vasarnīcu logus, rāvu zirnekļiem kājas nost un darīju visu to, ko meitenes parasti nedarīja. Un reizē biju ļoti introverta, man nepatika skatīties uz sevi spogulī. Neredzēju sevi ne skaistu, ne sievišķīgu, un man nenāca prātā sevi bildēt un citus ar tādām bildēm traumēt. Kompensēju savu vientulību ar kameru rokās, sāku fotografēt vecāku kāzu jubilejas, pasākumus, cilvēkus, un vienā pasākumā manas mammas draudzene, kura tajā laikā strādāja Latvijas Televīzijā, teica, ka es ļoti labi redzu cilvēku: “Nopērciet meitai kameru, man liekas, ka tur sanāks kas labs!”

Kaut kā tā viss sākās. Sāku fotografēt draudzenes, pētīt žurnālus, modes skates televīzijā, gribēju ģērbties kā pieaugusi sieviete. Nopirku pirmās rozā kurpes ar papēdi un sāku izkopt savu rokrakstu.

Zinu, ka esi strādājusi par modeli ārzemēs. Vai pašlaik, visā šajā Epstīna failu jūklī, nerodas sajūta, ka tev ir paveicies?

Nedēļas nogalē, lasot Epstīna failus no 2008. gada, konstatēju, ka tas bija tas pats laiks, kad 13 gadu vecumā nonācu modeļu skolā. Man bija līgums ar aģentūru “Vacatio”, un es nemaz nedrīkstēju iet uz citiem kastingiem, taču viena draudzene pasauca uz citas aģentūras kastingu, bet nepateica, kam tas paredzēts, jo pasūtītājs esot konfidenciāls. Tajā laikā man bija grūti ar finansēm, no draudzenes biju aizņēmusies kurpes, tās spieda, es tajās nemaz nevarēju paiet. Modeļu aģentūras īpašnieks uz mani paskatījās un teica, ka man ir resnas kājas, un man kastings ir beidzies. Paldies dievam vai manām resnajām kājām, ja es toreiz izmuku no Little St. James salas vai līdzīgas vietas! Jā, ir jāatzīst, ka, lasot atslepenotos failus, sametās nedaudz šķērmi, jo es tieši tajā laikā biju ideālā vecumā priekš elites pedofiliem. Reizē aicinu neļauties paranojai: no vienas puses, jaunām modelēm ir ļoti viegli iepīties nepareizās lietās; no otras puses, viss ir vecāku rokās – audzināt, pieskatīt, un arī modelēm pašām izvēlēties modeļu aģentūras ar labu reputāciju.

Vai modeles karjera tev iztaisnoja mugurkaulu vai izaudzināja raksturu?

Es ieteiktu ikvienam pastrādāt Ķīnā – tur tev iemāca tādu disciplīnu, kāda Eiropā sapņos nav rādījusies. Ķīnā var nostrādāt trīs dienas, velkot fotosesijā tūkstošiem apģērbu, kas ož pēc plastmasas, bet pieļaut mazāko kļūmi, nokavēt vai izdarīt lieku kustību – čjū sjau*, un tev par darbu var nesamaksāt. Ķīna bija tiešām laba skola. Dienvidkorejas disciplīna bija elegantāka. Modeles karjera man iemācīja gan to, kā strādāt ar modelēm pašai, gan arī plānošanas loģistiku. Tāpēc, ja kāds man tagad palūdz producēt fotosesiju, man tas ir kā apspļaut piecus pirkstus.

Pārtraucu strādāt par modeli, jo man sākās vairogdziedzera problēmas un neierakstījos ideālajos apkārtmēros. Patiesību sakot, cilvēku pubertātes vecumā iegrožot kaut kādos modeļu standartos ir skarbi. Dažas modeles pārtika no kokvilnas vates un melnas kafijas, lai būtu pilns vēders un nebūtu izsalkuma sajūtas. Man laikam nostrādāja kaut kāds veselais saprāts. Man sevi saudzēt bija intuitīvi, bet tagad, zinot, ka drastiskas diētas noved pie ēšanas un auglības traucējumiem, noteikti saku jaunām modelēm, ka tas nav tā vērts.

Tevi dēvē par pirmo latviešu influenceri, un es uzskatu, ka esi no tiem, kuri jau pirms visiem citiem zina, kas būs trendā nākotnē. Kā tev šķiet, vai tādas īpašības iedzimst, vai arī tās iespējams izkopt un attīstīt?

Tēvs, būdams uzņēmējs, nevis smējās par manu fotohobiju, bet redzēja, ka tas var dot man pamatu dzīvei. Kad man bija divpadsmit, viņš ieteica sākt būvēt sociālo mediju auditoriju savai fotogrāfijai. Es to sāku darīt par spīti tam, ka tajā laikā Latvijā vēl nebija neviena piemēra, no kā iedvesmoties. Savas pirmās fotogrāfijas liku draugiem.lv, kas man deva daudz vietējo sekotāju. Turpināju “Myspace”, “Lookbook” un “Tumblr”, kur ieguvu fanus no visas pasaules, kuri man turpina sekot “Instagram” vēl joprojām.

Pati dažreiz esmu pārsteigta par to, ka es kaut ko pamanu ātrāk nekā citi. Šaubos, vai tas ir kas tāds, ko var iemācīties, varbūt to var saukt par talantu. Nezinu. Cenšos idejas safotografēt tuvāko trīs dienu laikā, jo ir gadījies tā, ka ļoti interesanta, bet atlikta ideja pēkšņi parādās kāda liela radoša zīmola konceptā vai kampaņā. Ej tad nu pierādi, ka tu pirmā biji to izdomājusi! Uzskatu, ka Visums ir kā tāds tīkls, kas pilns ar domām un idejām, un brīdī, kad tev ir enerģija šo ideju izpildīt, tu to izcel vai nocel no šī Visuma tīmekļa.

Ko tu visvairāk novērtē savā vīrietī?

Pirmkārt, man patīk, ka viņš patiešām ir vīrietis. Mūsdienās vīrieši dažkārt mēdz būt ļenganāki par sievietēm. Daudziem nonākšana līdz statusam “vīrietis” baigi ieilgst. Es, protams, to neattiecinu uz visiem, dieva dēļ, lai nenorauj man galvu. (Smejas.) Bet šis laikmets sievietes ir spēcinājis, savukārt vīriešus – vājinājis. Es no sava vīrieša esmu ļoti daudz mācījusies: kā skaidri komunicēt ar cilvēkiem, kā strādāt daudz, lai kaut ko sasniegtu. Es ārkārtīgi izjūtu to, cik ļoti viņš mani mīl un par mani rūpējas. Protams, attiecības ir darbs, un pie tām ir jāstrādā abām pusēm. Mēs esam dažādas personības un viens otru bagātinām. Nesaprotu sievietes, kuras sacenšas ar savu vīrieti maskulīnajā enerģijā. Es necenšos savam vīrietim blakus stiepties kurpēs uz pirkstgaliem lai samērītos.

Kā tev šķiet, kāpēc mūsdienās ir tik daudz “ļenganu vīriešu”?

Tūlīt izskanēs mana nezinātniskā teorija. Mūsdienu vīrietis ikdienā nesaņem tik daudz atzinības, cik sieviete. Vīrišķie instinkti tiek ierobežoti: viņi nedrīkst agresīvi konkurēt, nedrīkst izrādīt iekāri, nedrīkst jokot. No vīriešiem sagaida feminīnas īpašības. Tajā pašā laikā sievietes tiek iedrošinātas kļūt maskulīnākas un aizpildīt tukšo vietu. Sievietēm testesterona izpausmes nepārmet, jo tas ir progresīvi. Es neesmu tik progresīva un neesmu par šo dinamiku sajūsmā, jo mani kā mākslinieci iedvesmo kontrasts starp sapņaini sievišķīgu sievieti un stingru, vīrišķīgu vīrieti.

Visu interviju lasi žurnāla “Pastaiga” marta numurā.

Vēl žurnālā lasi:

Intervija par NEKO

Divkārt filoloģijas zinātņu doktors. Pētnieks LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, Latvijas Mākslas akadēmijas mācībspēks. Un “mūsdienu latviešu dzejas ķēniņš”, kā skaisti pateica viņa jaunā dzejas krājuma “Nekas” redaktors. Tas viss izklausās tik nopietni. Bet dzeja Kārlim Vērdiņam nozīmē brīvību. Tik lielu un drošu brīvību, ka tā pārņem arī lasītāju. Reti kur dzīvē cilvēks var justies tik brīvi kā Vērdiņa dzejā. Pamēģiniet, jums patiks.

“Loewe”: vecā luksusa jaunā dzīve

Vēl pirms 10–12 gadiem spāņu zīmolu “Loewe” labi pazina tikai šaurs savējo loks – tā klasiskās somas bija iecienījusi konservatīvā buržuāzija. Klienti, kam piestāv diskrēts šarms un pārbaudītas vērtības, nevis strauji mainīgi modes trendi. Patlaban “Loewe” ir viens no modes karstākajiem pīrādziņiem, un zīmola katra jaunā kolekcija saceļ ažiotāžu, kas vēl ilgi nenoplok sociālajos tīklos.

Izteiksmīgi mazāk

2026. gada interjeri ir sazemējoši, vienlaikus pieklusināti un ekspresīvi, turklāt lolo mūsu taktilās sajūtas. Fokuss novēršas no plikas dekorācijas, lai pārceltos uz materiālu kvalitāti, tekstūru un skulpturālu formu. Mazāk lietu, bet katra izteiksmīga un jēgpilna.

Estētu ceļvedis

Pavasarī pasaules muzejos tiek atklātas jaunas mākslas un dizaina izstādes. Tieši muzeji un galerijas arvien biežāk kļūst par jaunajiem galamērķiem, ko ir vērts iekļaut ceļojuma maršrutā, lai gūtu iedvesmojošu vizuālo pieredzi vai vielu filozofiskām pārdomām un pie viena izbaudītu labsajūtas mirkli, šīs kultūras iestādes kafejnīcā iemalkojot labu kafiju vai mačas tēju.

Šis ceļvedis paredzēts tiem, kurus interesē dizaina un arhitektūras notikumi, ko piedzīvot mierīgā garā, bez paviršības, steigas un spriedzes. Protams, Venēcijas biennāle, Maiami dizaina nedēļa vai Bāzeles mākslas mese piedāvā iespaidīgu programmu, taču nereti informācijas un iespaidu pārbagātībā skatītājs zaudē fokusu un uztveres spēju. Savukārt izstādes ļauj apmierināt estētisko izsalkumu koncentrēti un iedziļinoties saturā. Kāpēc gan neaizlidot uz Ņujorku tieši izstādes dēļ?

Sakrāt mirkļus

Latvijas Universitātes studiju prorektores Kristīnes Stradas-Rozenbergas pētniecības joma ir kriminālprocesa tiesības. Jāpiemin, ka pa karjeras kāpnēm viņa ir kāpusi pavisam strauji un organiski, taču šoreiz žurnāls “Pastaiga” Kristīni iztaujā arī par dzīvesstila ieradumiem, ceļojumu stāstiem un gardēdības pieredzi.

“Baby Blue” vēsā elegance

Mierīgi vēss un maigs tonis atgādina skaidras un saulainas debesis. Tas piešķir tēlam smalku sievišķību un klusu eleganci, harmoniski saspēlējoties gan ar džinsa audumu, gan maigu trikotāžu.

Viss ar rāvējslēdzējiem

Slāņo, “zipo”, eksperimentē! Velc zem žaketēm, vējjakām un mēteļiem, veido daudzslāņainus siluetus, spēlējoties ar faktūrām un proporcijām. Nebaidies miksēt sportiskus elementus ar klasisku garderobi.

Zeltā un sudrabā

Viņas smaidu nevar nepamanīt. Un prieku – to rotu māksliniece Viktorija Fomenko bārsta kā tāda laumiņa zelta putekļus uz visām pusēm. Tieši dzīvesprieks piešķir viņas radītajām rotām milzīgu papildu vērtību.

Ādas kopšanas filozofija mūsdienu sievietei

Mirdzoša āda nekad nav bijusi tikai estētikas jautājums. Tā ir zīme. Āda parāda, kā dzīvojam, kā jūtam savu ķermeni, kā atjaunojamies un cik harmoniskā ritmā esam ar sevi. Mūsdienās, kad skaistumkopšanas industrija piedāvā neskaitāmas iespējas – no augsti attīstītām procedūrām līdz zinātniski precīziem sastāviem –, arvien skaidrāk iezīmējas viena patiesība: īstu ādas mirdzumu nav iespējams “uzklāt”. Tas veidojas kā kopums.

“Glow skin” – mirdzoša sejas āda – ir viena no aktuālākajām skaistuma tendencēm, taču aiz šī jēdziena slēpjas kas vairāk par sezonālu vizuālo efektu vai slavenību iedvesmotu tēlu. Uzmanības centrā ir ādas kvalitāte, veselība un dzīvesveids – mirdzums nav uzklāts, bet izdzīvots. Ādas kvalitāte atspoguļo ķermeņa līdzsvaru, nervu sistēmas mieru, šūnu enerģiju un ikdienas ieradumus. Tāpēc šis nav stāsts par ātru rezultātu vai vienu brīnumlīdzekli – tā ir filozofija, kur skaistums kļūst par ilgtermiņa attiecībām ar sevi.