Māra Zālīte: "Es sadedzinu kalorijas rakstot"

Ko jūs tagad rakstāt? Ar ko nodarbināts jūsu radošais prāts?

Vienu ļoti sarežģītu darbu. Tas man ir iekšējas trauksmes cēlonis, jo neesmu īsti droša, vai rezultāts attaisnosies, vai vispār esmu uz pareizā ceļa… Bet liktenis man to ir piespēlējis. Un arī personīgi Imants Ziedonis.

Viņš jau bija slims, es pie viņa bieži gāju, biju viena no retajiem, kas saprata, viņa runāšanu. Esam pazīstami jau kopš 70. gadu vidus, bijām draugi. Ziedonis ilgi uzturēja mītu, Imantam tādas lietas patika, apgalvojot, ka viņam ir bijis uzrakstīts romāns, bet tas nozagts. Tas nemaz nelikās tik neticami, jo Roaldam Dobrovenskim arī romānu (faktiski portfeli ar romāna rokrakstu vienā eksemplārā) nozaga. Roalds zagli noķēra. Imants brīžiem teica, ka varbūt to romānu pats pazaudējis, bet biežāk tomēr, ka nozagts. Tas taču skan labāk. Kad uz beigām viņš bija ļoti slims, visu laiku atkārtoja: jāstrādā, jāstrādā! Viņš deva man arī nepabeigtas ludziņas, lai nesu un rādu teātriem, tās bija labas idejas, bet nevienam teātrim tomēr īsti nevajadzēja… Vārdu sakot, Imants mani pasauca un teica: tev jāpabeidz mans romāns. Brīnījos – kā, tas taču tev nozagts, pazudis… Viņš: varbūt, ka atrodas, varbūt, ka atrodas, ja atradīsies, tev jāpabeidz. Kad Imants nomira, Ausma kārtoja viņa dokumentus, un… romāns atradās. Faktiski iecere, ideja ar jau uzrakstītiem brīnišķīgiem fragmentiem, tomēr tas nebija romāns. Mapē bija gan mazas strēmelītes, gan uzmetumi, arī sastrīpotas lapas, pat daudzas veselas lapas, viss rokrakstā. Tās bija izredzētai sievietei veltītas Dārznieka vēstules epifāniju stilā. Es apjautājos visiem Ziedoņa radiniekiem, vai atvēl ķerties tam klāt, un visi bija ar mieru. Ausma savā trauksmainajā manierē teica: Māriņa, tev tas ir jādara! Un es tad apņēmos. Tagad trešo gadu pie tā strādāju. Ne jau bez pārtraukumiem, vienu laiku man bija tāda dvēseles krēsla, vai neesmu uzņēmusies ko neiespējamu.

Par ko būs Ziedoņa un Zālītes romāns?

Ziedonis gribēja rakstīt par dārznieku Pēteri Upīti. Sākumā dokumentāli, bet saprata, ka dokumentāli tomēr nevēlas rakstīt. Par Upīti pieejams daudz materiālu, ko es arī studēju. Arī man nav intereses rakstīt dokumentāli. Ziedoņa stilā nejaucos. Attīstu viņa iecerētās līnijas, ievedu vairākus jaunus varoņus, ideja man ļoti patīk. Zālītes romāns, piedodiet, nebūs par Pēteri Upīti, bet par Dārznieku kā simbolisku tēlu.

Un kas šajā darbā ir tas aktuālais?

Pasaules gals. Dārznieks domā, ka pasaules gals ir tuvu. Darbība noris 1939. gadā, pirms kara. Filozofs Špenglers pareģojis Eiropas norietu jau pagājušajā gadsimtā. Dārznieks vēlas radīt jaunu paradīzes dārzu un cer atkārtot Bībelē lasāmo Radīšanas stāstu. Pasaule jārada no jauna. Jāizveido jauna ābolu šķirne, bet galvenais – jāatrod īstā Ieva. Dārznieks zina par kvantu fiziku, kas varētu viņam noderēt. Imantu jau sen ļoti interesēja zinātne, Kultūras fondā viņš rīkoja sanākšanas kopā ar zinātniekiem, es arī tur dažreiz piedalījos. Viņa draugs Andris Buiķis bija matemātikas doktors. Viņš zināja lietas, ko neatzina konservatīvie zinātnieki, bet kas nupat sāk atklāties. Mani arī vienmēr interesējis nezināmais. Tostarp Dievs.

Esat pabeigusi romānu?

Vēl ne. To nav iespējams pabeigt. Rakstot bija jāapgūst gan astronomija, gan kvantu fizika. Ziedonis šos sava romāna pierakstus veica 80. gados. Un varu tikai brīnīties, cik viss rakstītais ir apbrīnojami aktuāls.

Kas jūs ar Ziedoni saistīja?

Domāju, ka mums bija kopīga pasaules uztvere un reakcija uz to. Nav neviena cita dzejnieka, kura vērtības vienmēr ir bijušas arī manas vērtības. Jau kopš jaunības dienām jutu, ka tas ir mans FM vilnis, ko raida Ziedonis. Viņš acīmredzot to sajuta un uzaicināja savā koku grupā, kas 15 gadus braukāja pa Latviju, atbrīvojot no džungļiem dižkokus. Man patika viņa līdera stāja, stūrgalvība, viņa stils, komunikācijas veids, paša dvēseles slēpšana, “sargā priedi miza, sargā bērzu tāss, balta, balta dvēselīte ar migliņu aplaidās”. Un, protams, viņa dzeja. Ne jau vienīgā esmu, kam Ziedonis bija svarīgs. Daudziem manas paaudzes cilvēkiem. Tas nav beidzies.

Jums bija un ir īpašas attiecības ar Jungu un viņa darbiem. Esat teikusi: ja rakstnieks uztver arhetipus, to nepārejošo aktualitāti, tad viņam paveras jauna, plaša pasaule. Notiek pieslēgšanās kopīgai zemapziņai. Vai joprojām to izjūtat kā savu galveno “barošanās veidu”?

Savā ziņā, jā. Jungs noformulēja to, ko sapratu tikai, kad biju uzrakstījusi pirmās divas lugas. Kāds kritiķis bija minējis Jungu. Tad sāku interesēties. Pastāv ne tikai individuālā, bet arī kolektīvā apziņa. Ne tikai nācijas, bet arī cilvēces kolektīvā apziņā. Viens no romāna varoņiem ir tāds, kurš meklē Dievu. Grib saprast. Nākas runāt arī par reliģijām. Diezgan kritiski. Drusku femīni. Negribu aizvainot kristiešu jūtas, pati esmu kristīta, bet man patīk arī senlatviešu dieviņš. Sēņojot es vienmēr pašu skaistāko sēni nolieku uz akmens Mežamātei. Izrādu pateicību un cieņu.

Kā jūs sevī sajūtat latvieti? Ko darāt kā latviete? 

Pilnīgi visu! Jo esmu latviete.

Man valoda, humors un ēdiens nāk prātā pirmie.

Ēdiens manā gadījumā būs tas pēdējais. Jūs jau nosaucāt to, kas identificē: valoda, kultūra. Valodu vēl var iemācīties, bet, ja jums nav kultūras bagāžas, ja nesaprotat kultūras kodus… Kultūras kodi ir arī dzejoļos. Ja tie nav zināmi, nevar dzejoli atslēgt. Jātiecas uz cienīgu līdzāspastāvēšanu. Dievs, daba, darbs. Anna Brigadere un vispār latviešu klasiķi ir tik brīnišķīgi savos darbos sintezējuši kristīgos un latviskos elementus. Kristietībai ir milzīga loma Rietumu pasaules – un ne tikai – vienošanā. Mums ir abas identitātes, kam vienai otru nav jāizslēdz, bet jāpapildina.

Kā latvietei man svarīga arī Latvija kā zeme. Ģeogrāfiski. Man arī Latvijas valsts ir svarīga. Protams, ar savu latvisko identitāti vari dzīvot Anglijā, bet tik un tā bez savas zemes latvietis zudīs. Jā, ir jauki, ka otrā vai trešā paaudze runā latviski, danco, taču piektā un sestā vairs nerunās. Identitāte ar laiku izbeidzas, izžūst, ja līdzās nav dzīva avota.

Vai mēs, latvieši, jūs pazīstam? Mēs zinām, kas patiesībā ir Māra Zālīte?

Ne visi, bet daudzi. Vīrs stāstīja, ka TV raidījumā “V.I.P.” bijis jautājums: vai varat nosaukt rakstnieci, kas ir libretu autore “Lāčplēsim” un vēl vairākām rokoperām un bērnu operām? Neviens nezināja. Es nežēlojos, man vienalga. Jaunā paaudze pirmie dabūja virsū to sērgu, kas nav kovids, bet ir “TikTok” – tāds trieciens pa nesagatavotām smadzenēm, kas daudzus pilnīgi izsit no jebkādas realitātes.

Arī no latvietības?

No valodas, no kultūras kodiem. Bet labā ziņā ir tā, ka cilvēki visur pasaulē ir nākuši pie prāta un sākuši to digitālo sērgu ierobežot. Tā ir slimība medicīniskā izpratnē.

Jāatzīstas gan, ka pēdējo gadu laikā esmu stipri izkritusi no latviešu literatūras plūsmas. Divi gadi man ir pagājuši šajā zīmē, kad neesmu lasītāja, bet rakstītāja. Tagad lasu tikai to, kas ir vajadzīgs darbam. Un tā ir ļoti interesanta literatūra. Turklāt tagad taču tik brīnišķīgi vari lasīt pilnīgi visās pasaules valodās, to visu dažās sekundēs pārtulkojot latviski. Esmu par to tik laimīga! Savulaik valsts valodas komisijā darījām visu, lai dators runātu latviski.

Esat izmēģinājusi “ChatGPT”, palūdzot uzrakstīt dzejoli Zālītes stilā?

Jā, es arī paākstos. Sanāk drausmīgi.

Kā trūka?

Trūka gara. Tur tā nebija. Paņemti biežāk lietotie vārdi, pantmēri… Nē, nē, nē! Bet, ja gribas uzjautrināties, pasmieties…

Vispār jau TAS ir diezgan gudrs. Dažreiz pārbaudu faktus. Piemēram, par vēsturiskiem notikumiem. Nesen man vajadzēja uzzināt par Aleksandrijas bibliotēku – kas, kā, kad? Ar katru dienu tas tiek papildināts un sevi papildina.

Zināšanas un izglītība ir sekas dvēseles vajadzībai, iekšējai ugunij, tieksme, vilkme uzzināt, saprast. Bet, ja nav izglītības, cilvēks neredz sevi lielajā bildē. Ir arī, protams, reliģijas, kas māca skatīties tikai savā nabā.

Nesen tieši nāves kontekstā lasīju, cik svarīgi ir sev kā tādam strautiņam arvien paplašināt to laukumu, lai beigās kā plata upe mierīgi ieteci jūrā. Un tur, jūrā, kļūst viegli, jo saproti, ka jūrā tu nekad nebeigsies. Un tad arī pazūd bailes no beigām, no nāves.

Varētu pat teikt, ka atgriezies. No kurienes esi nācis. Kaut kur bija ar pavisam vienkāršiem vārdiem pateikts, kā ir saplūst ar Visumu. Tur arī tika minēta jūra. Iedomāsimies, ka sastāvam no cieta sāls, nevis kauliem un miesas, un tad, kad esi atpakaļ jūrā, tu tajā izšķīsti un kļūsti par kopumu, tomēr neesi zudis. Topošajā romānā arī par to visu ir. Nevajadzētu baznīcai cilvēkus maldināt ar nonākšanu debesīs un vecmāmiņu, kas tur sēž un gaida. Pidriķis staigā baltās biksēs paradīzes dārziņā! Re, kā tauta zobojas. Bībeles mitoloģijā būtiskiem jēdzieniem ir jādod mūsdienīgi skaidrojumi, citādi daudzi inteliģenti un izglītoti cilvēki novēršas no ticības. Nav vairs Vecā Stendera laiki. Labākajā gadījumā tikai piekopj tradīciju. Dažkārt tas, ko mācītājs runā, kaut kā neatbilst šodienas uzskatiem, atziņām un zināšanām. Protams, Bībelē ir iekodēta liela informācija, bet tā ir šodienīgi jāatkodē, jāiztulko.

Jāatkodē vai jāpārkodē?

Jāpadziļina sapratne. Beznosacījumu ticība ir žēlastība, kas nav dāvāta visiem. Mūsu bijušais arhibīskaps Vanags, kuru ļoti cienu un mīlu kā cilvēku – izjūtu kā tuvu, jo Atmodas laikā esam kopā gājuši visam cauri –, ir gudrs, man patīk klausīties viņa sprediķus, viņš turas pie konservatīvās līnijas. Uzskata, ka viss var mainīties, bet baznīca nedrīkst mainīties. Jāatrod smalks veids, lai atjaunotu garīgumu, piešķirot ilgām pēc Dieva jaunu vilkmi.

Pirmīt sarunā teicāt “par šo dabūšu pa kaklu”. Vai tā jau ir gadījies?

Biju iekļauta Krievijas projektā gan Atmodas laikā, gan vēl ilgi pēc tam. “Viedokļu līderu diskreditācija” – pretīgi, nelietīgi, tas pastāv vēl šodien, bet vairs neesmu tik aktuāla. Nav tā, ka man nebūtu viedokļu, taču nav tādas sajūtas, ka tas varētu kaut ko nopietni ietekmēt. Pašlaik ir tāda brīvā kritiena sajūta, bet izpletņa nav. Sabiedrības morāle krīt visos posmos. Tas ir globāli. Līdz noteiktam punktam tai jānokrīt, nu tā, līdz apakšai. Tad nāk atsitiens, kad tālāk vairs nav, kur krist, un vienīgais virziens ir atkal celties uz augšu. Tā ir likumība, tā ir pastardiena, sākas jauns laikmets, iespējams pat, ka sākas jauna civilizācija, un tas tagad nav atkarīgs no manis. “Matrix” ir tuvu.

Bet vai jums pašai ir kāds viedokļu līderis, kurā klausāties?

Ir daudz cilvēku, kas mani interesē, ko viņi domā, ko dara. Bet nav tā, ka es kādam un viņa idejām sekotu.

Mūsdienu literārajā vidē nav viedokļu līderu. Ja nav, tad varbūt arī nevajag. Mana jaunība bija dāsna. Vācietis, Ziedonis, Peters, Čaklais, Pētersons, Bels, Līvs, Ezera, Lāms. Man ir tik daudz lielo cilvēku, ar kuriem kopā esmu strādājusi Rakstnieku savienībā, teātros, bet nevaru izvēlēties vienu. Man ir daudz ietekmju, un tās summējas.

Drosmīgas rīcības jūsu dzīvē?

Bet tad man sevi jāliela… Nu, labi. Domāju, ka biju ļoti drosmīga, 1980. gadā nopublicējot “Karogā” dzejoļu ciklu “Kad svešu spārnu sašķelts gaiss”. To konfiscēja, izņēma no visām bibliotēkām un sasmalcināja papīra fabrikā. Tā bija drosme, gaidīju – kas tagad būs? Tikai pēc gadiem dabūju izlasīt, ko Arvīds Grigulis bija uzrakstījis, – jaunā dzejniece “pulgo padomju simbolus, asa pretpadomju nostāja, nacionāli buržuāziska...”.

To tekstu kaut kur nopublicēja?

Nē, tas bija slepens. Es jau arī lielījos, teicu: jā, varbūt mani aizsūtīs uz Sibīriju, bet kas tad man? Jau esmu tur bijusi, esmu tur dzimusi. Sibīrija mani nebiedēja. Tā tikai runāju, tā jau nebija. Man bija divgadīgs bērns un bija gan mazliet bail. Nekas tāds nenotika… Biju drosmīga, lasot savus dzejoļus Dzejas dienās, tā sakot, tiešraidē. Tur jau nevarēja izcenzēt, kādu tekstu nolasīs. Bija gan pirms tam jāiesniedz Literatūras propagandas birojā, ko lasīsi. Bet es lasīju, ko gribēju, nevis to, ko apliecināja, ka drīkst. Lasīju arī dzejoļus, par kuriem vecais Jūlijs Vanags teica: tas skuķis laikam ir sadzēries, šitā taču nevar! Teica arī, ka esmu nojūgusies.

Vēlāk sākās diskreditācijas kampaņa, to es ļoti pārdzīvoju, jo man pierakstīja čeku. Tas bija drausmīgi. Mērķis bija morāli sagraut kā viedokļu līderi. Tas mani ļoti ievainoja. Par mani rakstīja lielas cūcības, ne tikai pa politisko līniju. Arī par privāto dzīvi, vīru sauca par čekistu. Gāja gadi, tas vēl turpinājās. Šajos stāstos vīrs no čekas majora “uzdienējās” līdz pulkvedim. Savam vīram pat nevarēju to rādīt. Drosme bija nesalūzt.

Un, ja par drosmi, arī “Lāčplēsi” toreiz uzrakstīt bija drosme. Un teikt runas simt tūkstošu priekšā Mežaparkā.

Man liekas, ka Mārā Zālītē dzīvo arī tāds velnēns. Nekāda nācijas baltā māte jūs neesat.

Vispār tie tēli, ko cilvēki rada… tas ir unikāli… Kā viņi veido tos priekšstatus? No kā? Man 90. gados rakstīja viena kursabiedrene, lauku skolotāja: zini, ka skolēni iedomājas, ka tu staigā pa Rīgu baltā tautastērpā? Pat dažos respektablos izdevumus sarakstīts daudz muļķību, piemēram, ka bērnībā esmu nodarbojusies ar daiļslidošanu. Nekad neesmu to darījusi. Ar kamaniņbraukšanu esot nodarbojusies. Nekad!

Kur ir tas noslēpums, kā jums izdodas būt tik labā fiziskā un garīgā formā?

Gēnos. Un tikai. Visa tā svara nomešana… Meitenes, sievietes, par ko jūs uztraucaties? Kāpēc tiecaties uz kaut kādu uzspiestu standartu? Dzerat kaut kādus nezināmus mēslus, lai nokristos par pieciem kilogramiem. Nabadzītes. Ja vīrietis jūs mīlēs, viņš neliks jums kāpt uz svariem. Arī izskats nebūs galvenais. Man ir viegli runāt, protams, man nav bijuši svara izaicinājumi. Jā, pēc bērna piedzimšanas sievietes augums kļūst tāds nedaudz tumīgāks, bet pēc tam atkal atgriežas pie dabas dotajām aprisēm.

Un vīrs jums arī ir viens un tas pats, nav bijis no jauna kāds jāsavaldzina.

Vīrs man ir kopš 1978. gada, un visu laiku viens un tas pats. Esmu ļoti garlaicīga dzeltenajai presei. 

Bet, atgriežoties pie tēliem, ko veido cilvēki… Vakar man bija vakars ar lasītājiem “Ziemeļblāzmā”, bija sanākuši daudz cilvēku, jaunieši. Nepietika vietu. Es jauniešiem saku: nāciet iekšā, sēdiet uz grīdas! Un es sajutos kā vecos laikos, kad dzeja bija ļoti populāra. Tāds gandarījums man bija.

Ja jums būtu tikai izvēle – dzeja, librets, luga? Jūsu mīļākais žanrs?

Man ir diezgan liels pieprasījums no komponistiem, bet, ja jāsaka pavisam godīgi, es labprāt uzrakstītu vēl vienu normālu lugu. Kā “Margarēta”, “Lācis”, “Zemes nodoklis”, “Smiļģis”. Kas man vēl tur bija...

Kāda kļūstat, kad aktīvi rakstāt?

Pilnīgi mierīga. It sevišķi, ja esmu laukos kopā ar vīru. Tomēr reti dabūju dienas, kad nekas netraucē. Un man nevajag brīvu dienu, bet gan brīvu nedēļu, brīvu mēnesi. Tad gan vajag, lai man liek svētu mieru. Esmu nervoza, kad mani traucē, jo zinu, ka tikai, lūk, šīs trīs dienas varu parakstīt. Pēc pārtraukuma ieiet atpakaļ tajā rakstības režīmā nav viegli. Tikpat kā jāsāk no sākuma. Ar to ļoti nomokos. Bet traukus neplēšu, sunīšus un kaķīšus pabaroju. Vīram ir jāiztiek ar vienkāršām pusdienām. Bet viņš ir ļoti tolerants pret manu rakstīšanu. Mēs to saucam par virpošanu. Tu šodien virposi? Jā, visu dienu, gādā, lai mani neviens netraucē.

Pietiek ar rakstīšanas stresu. Pamostas kaut kāda kvēle, satraukums. Līdz spēku izsīkumam.

Tāpēc jau jums nav liekā svara.

Jā, es sadedzinu tās kalorijas rakstot. Nevari miera vējos rakstīt. Tu esi sevi iedarbinājis, viss organisms ir pie virpas. (Smejas.) Liela koncentrēšanās.

Būt vienā laulībā jums ir viegli?

Viegli. Varu teikt tikai pašus labākos vārdus. Pašlaik viņam ir grūti, mums abiem ir grūti. Tas saistīts ar viņa veselību. Bet citādi – kas tur var būt grūts, ja ir labi būt kopā, ja ir tāda liela saskaņa. Ziniet, viņš man arī ir tāds mitoloģiskais vīrietis, ko nosapņoju. Tas bija brīnišķīgs sapnis – upe, saule, gaisma, ļoti tīrs un skaidrs ūdens, pa kuru man pretī sapnī peld vīrietis, un es saprotu, ka tas ir mans vīrietis. Jutu lielu mīlestību gan sevī, gan no viņa. Un drīz vien es viņu satiku. Kopīgi audzināt bērnus ir laime. Vai kādreiz esmu gribējusi šķirties no vīra? Šķirties ne, bet nosist gan! Ir tāds joks.

Tā ir ģimene, ko vienmēr esmu sajutusi kā drošību. Man allaž sanāk tā kā taisnoties, ka man tikai viens vīrs, – kā tad tā, dzejniecei varbūt vajadzēja bohēmiskāk. Bet arī bohēma jaunībā ir situsi augstu vilni, par to nav jāuztraucas.

Tās ilgas pēc ģimenes man nāk no Sibīrijas, patiesībā tā ir trauma. Izsūtīja veco pagastveci – vectēva tēvu, manus vecvecākus, mammu, viņas mazo brāli, ģimene tika totāli izjaukta. Četras paaudzes esam bijuši Sibīrijā. Kad atgriezāmies, es augu sieviešu kompānijā. Atkal bija četras paaudzes: es, mamma, vecāmāte un vecvecmāmiņa. Šo paaudžu ietvarā es sapratu, kas ir ģimene, kaut gan tā bija iznīcināta, jo visi vīrieši gāja bojā. Sētā tika iestādīti piemiņas koki, tie tur ir vēl joprojām, izauguši milzīgi – katrs kādam no ģimenes vīriešiem. Manī bija lielas ilgas pēc īstas ģimenes, kur ir tēvs, vecaistēvs… Varbūt tas ir tur pamatā. Tāpēc man bija ļoti svarīgi pašai ģimeni radīt. Kas ir interesanti – parasti pilsētnieki Ziemassvētkos brauc uz laukiem, bet man bija otrādi. Es biju internāta, kopmītņu bērns, laucinieks, Sibīrijas bērns, man nebija iespēju un naudas dzīvot Rīgā. Kad jau strādāju Rakstnieku savienībā, man tika piešķirts mazs dzīvoklītis mājā, ko cēla mans vīrs. Un Gunārs Priede, kas savulaik bija vīra arhitektūras pasniedzējs un zināja, ka viņš ir foršs čalis, bija uzaicinājis viņu uz Rakstnieku savienību, lai būvētu šo māju. Tā viņš nokļuva literātu aprindās, viņš bija no pavisam citas pasaules. Un tā laime dabūt dzīvokli – maziņu, apakšējā stāvā – bija tāda nenormāla laime!

Tad visi tie mani laucinieki brauca uz Rīgu apbrīnot dzīvokli. Vēlāk apmainījām mazo dzīvoklīti pret lielāku šajā pašā mājā. Sākumā bijām divi, tagad pie tā galda vairs nav vietas, esam vienpadsmit. Nesen mūsu dzīvoklī bija remonts, Ilzes (Ilze Ķuzule-Skrastiņa, aktrise un Māras meita, – red. piez.) dvīņi bija uztraukušies: bet mums taču būs Ziemassvētki? Būs. Tā ir tradīcija kopš 1979. gada. Mūsu pulciņš ir vairojies, esmu to ģimeni ataudzējusi.

Kurā no bērniem, mazbērniem visvairāk ieraugāt sevi?

Man liekas, ka viņi visi ir līdzīgāki vīram nekā man. Reiz ar vienu tēlnieci braucām kopā kādā pasākumā, un viņa jautāja: kādas tautības ir jūsu vīrs? Biju ļoti pārsteigta, teicu: viņš uzdodas par latvieti. Bet kāpēc jautājat? Tāpēc, ka viņam esot šķības actiņas, kas tipiskas japāņiem, korejiešiem. Pēc tam atklājām, no kurienes tās nāk – no somugru lībiešiem. Tas manus bērnus ir darījis smukus, tās somugru actiņas.

Teātris tagad ir jūsu lielākā kaislība?

Jā. Man ģimenē ir divi aktieri, pašai arī šis un tas ir uz skatuvēm. “Putnu opera” laikam būs mūžīgi, “Sfinksai” būs pēdējās izrādes, bet izrāžu tai ir bijis ļoti daudz, tuvojas simtam. “Meža gulbji” – tur man ļoti patīk tie jaunieši, Dailes teātra otrais kurss. Bet galvenais, protams, ir manas ģimenes divi aktieri – Ilze un viņas vīrs Artūrs –, savā ziņā caur viņiem arī es izdzīvoju to teatrālo dzīvi. Man Dailes teātrī bijuši laikam septiņi uzvedumi, es tur jūtos kā mājās. Arī tādi, kas ir gājuši šausmīgi ilgi, piemēram, “Tobāgo!”, kas tika divreiz atjaunots. Es mīlu to teātri.

Man patīk teikt, ka tos panākumus es viņiem arī ieprogrammēju, jo manā “Smiļģī” viņš žēlojas Rainim: aktieriem vajadzētu braukt uz ārzemēm, uz skolām Parīzē un Londonā, bet nav jau tādas naudas, man pat nav, ko izmaksāt algās! Un tagad, ar Žagara atnākšanu, tas notiek. Jo viņš ir ģeniāls menedžeris.

Pa pasaules teātriem un festivāliem brauc “Rotkho” un “Orākuls”, tās ir ļoti modernas izrādes. Vai jums tas ļoti modernais formāts traucē?

Traucē? Nē! Man ļoti patīk abas šīs izrādes.

Citi pārmet, ka tas vispār vairs neesot teātris.

Tas absolūti ir teātris. Mūsdienīgs, līdz šim nebijis teātris, ar tādām tehnoloģijām nav strādāts. Protams, var pateikt, ka virsroku ņem tehnoloģijas. Bet, ja iedziļinās, tā nav. Tēma to attaisno, tuva tam, par ko runājām sākumā, arī par dzīvi un nāvi, tikai modernā veidā. Bet, ja tas nav labs teātris, jājautā, vai visa teatrālā Eiropa ir galīgi slima un neko nesaprot? Jo pieprasījums uz šīm izrādēm ir tik liels, ka viņi to nevar apmierināt.

Man ar teātri ir liela pieredze, desmit gadus biju Bonnas biennāles Latvijas pārstāve. Man bija jāizvēlas, ko sūtīt no Latvijas. Sākumā dominēja JRT. Esmu veiksmīgi prezentējusi Latvijas teātri. Bet galvenais – esmu redzējusi neskaitāmas izrādes, vienkārši zinu to laukumu, kā tas attīstās. Bet tas, ko tagad dara Lukašs Tvarkovskis, ir kaut kas pilnīgi jauns. Tagad aktualitāte ir “Orākuls” – tā ir ļoti laba un šaušalīgi aktuāla izrāde.

Pašlaik lielāks prieks ir par bērnu, mazbērnu panākumiem vai saviem?

Pie saviem jau esmu pieradusi… Jā, tāda nekaunīga atbilde. (Smejas.) Ļoti priecājos gan par bērniem, gan par pieciem mazbērniem. Bet par maz tieku viņiem klāt. Visu laiku dzīvoju arī viņu visu dzīves. Tas ir nenormāli interesanti.

Mēdzat pati sevi citēt?

Jā. Tieši šodien, šis jūsu jautājums ir kā kulaks uz acs. Meita atsūtīja, kā visa zāle prestižajā “Barbican” centrā Londonā pēc “Rotkho” viesizrādes aplaudējot stāv kājās, un es viņai aizsūtīju tekstu: “Visa Londona runā, visa Londona čukst. Visā Londonā sirdis gaidot satraukti pukst. Visa Londona gaida, visa Londona cer, droši Londonas sirdi vaļā ver, vaļā ver…” Tas ir no “Putnu operas”, tika uzrakstīts pirms 25 gadiem. Un vakar tas notika, kā pareģots.

Varbūt vēl kādreiz joka pēc kaut ko izmetu, uz ko vīrs zina atsaukties, vairāk no “Tobāgo!”, jo tur ir asprātīgas vietas.

Kāpēc jums nepatīk gatavot ēst?

Nav jau tā, ka nepatīk, bet ikdienā tas aizņem pārāk daudz laika. Tas laiks man no dzīves tiek atņemts. Tāda nu man ir sajūta. Pārsvarā dzīvojam laukos, tagad esmu atbraukusi uz šo interviju, rīt aiziešu uz “Meža gulbjiem”. Jūs jautājāt, kādi man bez rakstīšanas vēl ir talanti. Man bērnībā patika visādi sprunguļi, koki, gāju uz kūdras purvu, kur bija visādi veidojumi, no tā visa man pie mājas bija izstāde. Vēl tagad tur stāv viens liels klucis. Man patika koku dabiskie tēli, katrs kaut ko atgādināja. Man ir talants mīlēt un izjust dabu, dzīvo pasauli. Arī dzīvniekus, bet dabas skaistums… Ja ir skaisti, esmu laimīga.

Turat acīs un vienkārši visu pamanāt vai ejat ekspedīcijās?

Eju arī ekspedīcijās, jo ir jāstaigā ar sunīšiem, bet man pa logu laukos ir brīnišķīgs skats. Pa visiem logiem, mēs dzīvojam kalnā. Tas īstenībā ir pilskalns, to uzzinājām vēlāk. Un dārzs – ir ābeles, ķirši, ražas gadā ir pārpilnība. Kad nav, kā šogad, – paldies Dievam, jo pašlaik nevienam nav laika vārīt zaptes vai spiest sulas. Tas nozīmē, ka nākamgad atkal būs jāsaņemas. Ir arī vecais dārzs – no pirmskara laikiem. Varbūt to pat var saukt par talantu, jo man patīk kopt un atjaunot vecos augļukokus. Kad ievācāmies pirms 40 gadiem, tur bija vecās ābeles – ķērpainas, puskaltušas, jācērt nost. Teicu: stop, es tās atjaunošu. Atjaunoju, un tās dod ražu vēl joprojām, lai gan tiešām ir simtgadīgas. Tā koku būšana man lielu daļu dzīves bijusi līdzās un tuva. Piecpadsmit gadus ar Ziedoni braukājām, apzinot Latvijas dižkokus. Un tie gadi ir atstājuši ļoti dziļu iespaidu. Tur es arī apguvu zināšanas par to, kā koki ir jākopj.

Ir kaut kas, ko nožēlojat?

Mani pa dzīvi ved. Es pat nekādi īpaši necentos, mani veda. Nopietni. Manā ģenētiskajā kodā acīmredzot ir iezīmēts tāds ceļš, iedotas tam atbilstošas spējas, man nekad nav bijušas citas vēlēšanās. Bērnībā strādāju smagus darbus, to daļēji aprakstu “Paradīzes putnos”. Esmu smagi strādājusi, tāpēc tagad man ir šādas rokas, sastrādātas. Bet man vienmēr ir gribējies rakstīt.

Vai jūs dzīvē jūtaties droši?

Jā.

Un arī pārliecināta par sevi?

Kā nu kurā jomā. Bet vispār esmu droša. Biju droša jau kā bērns. Bez tās lielās dūšas nevarēja iztikt padomju laikā, lai visam vājprātam turētos pretī un pat kaut ko uzrakstītu lietas labā. Dažreiz jau tā dūša arī sašļūk papēžos – no aizvainojumiem, neģēlībām, nekrietnām kritikām. Agrāk man tas sāpēja. Jaunībā, kad bija sakrājies, ņēmu vīna pudeli un teicu vīram: Jāni, sēdi un klausies! Tas iegājās kā rituāls. Es dzēru vīnu un ļāvu sev atvērt slūžas. Raudāju, runāju, psihoju, kopsaucējs – “uz Zemes nav taisnības”. Izkratīju sirdi. Jānis pacietīgi klausījās, kamēr pati jutu, ka pietiek. Pudele tukša, un vieglāk ap sirdi.

Kā jums tagad liekas – uz Zemes ir taisnība? Pasaule ir laba vai slikta vieta?

Kāds gudrs cilvēks ir teicis: taisnības uz pasaules nekad nav bijis, nav un nebūs! Un nevajag arī! Cilvēka dvēsele satur bezgalīgu potenciālu, arī spēju augšāmcelties garīgā nozīmē. Par to jau runājām – pašlaik ir lejā gāšanās laiks. Viss, kas pasaulē notiek. Morāli – ārkārtīgi strauja gāšanās lejā, degradācija. Strādā arī lielie kosmiskie likumi.

Kā no tā glābjaties?

Rakstu romānu. Domāju savas domas. Ir lietas, pret ko var iestāties, un ir lietas, kas nav no tevis atkarīgas. Tas parastais – mēs mainīsim pasauli! Tas nevienam nav izdevies. Ir tāda teorija, ka mēs katrs kopīgajā apziņā ieliekam kaut ko no sevis. Pašlaik izskatās, ka uzkrājumu banka vairāk pildās ar destrukciju. Es, tāpat kā Dārznieks no romāna, uzskatu, ka šīs civilizācijas gals ir tuvu – tas gan nenozīmē, ka pasaule ies bojā. Ir sācies pilnīgi cits laikmets. Droši vien kvantu laikmets, jo kvantu teorija parāda, ka pasaule ir pavisam citāda, nekā fizikā skolā mācījāmies. Tā vēl atklāsies neparedzētos veidos.

Kas jums patīk kvantu teorijā?

Mani fascinē ideja, ka kvants, matērijas daļiņa, spēj kļūt arī par viļņu plūsmu. Matērija var pārvērsties par enerģijas plūsmu kā gaisma un skaņa un plūst pa vadiem kā elektrība. Tas ir interesantais, kas man tajā patīk. Tas daudz ko izmaina cilvēka esamībā un domās.

Sapīšanās teorija – Ziedonim ir vēl nepublicēts dzejolis, kurā viņš saka, ka esam atsevišķas pagales, kas deg. Bet pa skursteni nāk ārā dūmi, un tur vairs neesam katrs par sevi, bet esam visas pagales kopā. Tur ir tā sapīšanās teorija. Tuvu tai.

Vēl man patīk, ka kvants bēg un slēpjas, negrib, ka to pēta. Tas ir tas mistiskais, neizbēgamais noslēpums, kas ir arī Dievā, ko visi grib uzzināt, – kā īsti ir? Un izskatās – ja to nevar izpētīt pat kvantu līmenī, tā ir kā Dieva cenzūra. Visur ir kādas durtiņas, kuras ir ciet un kur nedrīkst iet.

Un brīnišķīga ir doma, ka nav stingru robežu starp šejieni un citurieni. Elementārdaļiņas var būt vairākās vietās vienlaikus. Arī Imants par to runāja un stāstīja tā: viņš bijis teltī, taisījies uz dusu un pēkšņi dzirdējis soļus. Un viņš saka: skaidri redzu, ka tas, kurš nāk, esmu es. Jocīga sajūta. Viņš ienāca teltī un tad pazuda. Nezinu, varbūt psihologi teiks, ka tas ir tas un šitas, un kaut kas nenormāls, bet kvantu fizika māca, ka viens ķermenis var atrasties dažādās vietās vienlaikus. Un, kad rakstīju par Finku, arī lasīju, ka viņš esot redzēts Berlīnē un Rīgā vienā laikā. Es visiem ieteiktu lasīt pasakas, jo tās ir mītu atvasinājumi. Bet tās ir jāprot lasīt. Tāpat kā dainas. Ir daudz pasaku, kurās ir tas motīvs par zudušo laiku. Visu tautu pasakās ir motīvs, ka laiks ir pazudis. Cilvēkam liekas, ka viņš tikai aizsnaudies, bet, kad pamostas, pagājuši 200 gadi. Es par šīm lietām ilgi varu runāt un domāt.

Ar kurām pasakām jūs ieteiktu sākt?

Jālasa īstās pasakas, kas nav apstrādātas, – Pētera Šmita pierakstītās latviešu tautas teikas un pasakas. Vajag sākt ar brīnumu pasakām, no tām var daudz mācīties. Piemēram, kā jāmācās sadarbība, lai iegūtu dzīvo ūdeni vai zelta ābolu.

Māra, vai jūs kaitina dumji cilvēki?

Nē, es pieņemu visus cilvēkus. Galvenais – kāda ir viņa sirds enerģija. Vai viņš ir spējīgs mīlēt, darīt labu, nepiedalīties ļaunumos. Bet par izglītību – galīgi neuzskatu, ka visiem ir jālasa poēma par Gilgamešu vai vēdas sanskritā. Ja kādam interesē, tas to dara. Bet es esmu lauku bērns, esmu dzīvojusi kopā ar visparastākajiem, brīnišķīgākajiem cilvēkiem, kam nav nekādu ambīciju. Vienkāršs cilvēks var būt ļoti pašpietiekams. Varbūt viņam nav tās gudrības, bet ir cita veida gudrība. Citēšu Raini (tas ir tik banāli!): “Laba sirds ir visa sākums, laba sirds ir visa beigums. Vairāk cilvēks nespēj sasniegt.”