Pavisam berlīniski kumosiņi. Lienes Jakovļevas kultūrceļotājas piezīmes
"Maniem personiskajiem kulturālajiem ceļiem Berlīnē parasti ir daži ieplānoti pieturpunkti, lai pārējo laiku ap tiem aizpildītu, ļaujoties improvizācijai, noskaņojumam, laikapstākļu svārstībām, ieteikumiem un sakritībām," saka muzikoloģe un Latvijas Radio 3 "Klasika" programmu vadītāja Liene Jakovļeva. Viņa dalās savos iespaidos par kultūras dzīvi Berlīnē.
Ar Berlīni visdrīzāk ir tā, ka vieniem šī pilsēta ir ļoti tīkama un vedina atgriezties, citiem gana ar vienu reizi, lai jaunas tikšanās labprātīgi neplānotu. Jā, tur nav romantisku gondolu kanāla vilnīšos, teiksmainu pakalnu un senu pasaku piļu. Visticamāk, tiem, kas atminas senākus laikus, kad uz “kapitālistisko” Berlīni kā uz neaizsniedzamu sapni lūkojāmies no Austrumberlīnes puses, uzvilnīs sentimentāli skarbākas sajūtas. Tā ir citāda vēsture. Un citāda šodiena.
Savā “burbulī” laikam neatradīšu cilvēkus, kas uz Berlīni brauc tāpat vien; mērķi parasti ir profesionāli iezīmēti, ar darbu vai studiju gaitām saistīti. Un, protams, kulturāli. Jo tas nu gan jāatzīst – lai kurā gadalaikā un nedēļas dienā nokļūtu Berlīnē, kāds gards kultūras kumosiņš vienmēr atradīsies. Koncertzālēm un teātriem gan izņēmumi būs garāki vasaras brīvlaiki. Un svēti neaizskaramie lielu svētku un brīvdienu “sarkanie” datumi.
Muzikālā Berlīne
Nav šaubu, ka Berlīnes Filharmonija ir koncertvieta, kas nepievils, – ar kvalitāti, pārbaudītām vērtībām un jaunatklājumiem. Līdz šim vēl nav būts kamerzālē, bet jau tagad ir padomā drīzi notikumi, kas jāpiedzīvo arī tur. Muzikālas apstāšanās noteikti var meklēt un atrast Berlīnes “Konzerthaus”. Protams, nesen atjaunotās un patlaban atjaunojamās mājas, kur dzīvo opera un balets, būs šo žanru gardēžu uzmanības lokā. Savukārt kamermūzikai brīnišķīga mājvieta ir Pjēra Bulēza zāle – akustiski izcila, mājīgi aicinoša un kvalitātes latiņu vienmēr stingri noturoša. Pieturpunkts, kas paģēr lielisku klātbūtnes un pēcgaršas sajūtu.
Kājāmgājēja sajūtas
Līdz vakarstundām, kas aicina iegrimt berlīniski dažādajā muzikālajā piedāvājumā, pastaigas tāpat vien, lai sajustu pilsētu. Man vienmēr noteikti jāaizstaigā līdz “Hackescher Markt” un jāpaklīst pa ieliņām, jāieiet veikaliņos, pat ja neko nevajag, un jāiedzer kafija, pat ja nemaz negribas (nekad nepievils “Bonanza Coffee”!). Jo tā noteikti ir viena no manām Berlīnes sajūtām.
Tāpat kā pastaigāt gar Šprē upi Muzeju salas rajonā, pat ja nopietns muzeja apmeklējums nav prātā. Vai vienkārši ļauties kādas lielās ielas straumei. Un tad, paceļot acis, ieraudzīt: lūk, televīzijas tornis vai ikoniskā Ķeizara Vilhelma piemiņas baznīca ar skaudrajiem atgādinājumiem par to, kas bijis. Un tā atkal ir Berlīne!
Redzēt mākslu
Un tad, protams, pat īsā vizītē obligātais nemuzikālās pasaules pieskāriens – vienmēr būs ko redzēt “Neue Nationalgalerie” (ja vakara ceļi ved uz Berlīnes Filharmoniju, šis var būt ideāls dienas ceļš, jo tā ir pavisam netālu). Pašai brīnums, ka līdz šai vasarai no mana uzmanības loka kaut kā bija izkritusi kičīgā kultūrvieta “Fotografiska Berlin” – nu droši zinu, ka arī tur iegriezīšos ikreiz, esot Berlīnē. Tāpat kā laikmetīgās mākslas galerijā “Hamburger Bahnhof”, kur šodiena iekārtojusies senatnē – vecas stacijas ēkā. Tās ir vietas, kur atkarībā no laika limitiem noskaņojuma, noguruma pakāpes un interesēm, var iegrimt gan detalizētā ekspozīciju apskatē, gan raitākā solī tvert un tik un tā sajust Berlīnes mākslas burzguļojošo piedāvājumu. Līdz ar neizlaižamo muzeju veikaliņu apskatīšanu un izdomas apbrīnošanu.
Rūcošam un baudošam vēderam
Protams, neizbēgamas ir gastronomiski orientētās kafijas, citādu dzērienu un ēdienu pauzītes – gan ātras un rūcošu vēderu apmierinošas, gan lēnāk izbaudāmas. Parasti jau šīs apstājas ir citu ieteiktas. Piemēram, teju kulta vieta, jo nemainīgi iecienīta kopš 1978. gada, – “Schwarzes Cafe Berlin”, kur atkal tās nedefinējamās sajūtas, iespējams, būs pirmās un dominējošās. Ja runājam par ēdienkarti, tajā pat neieskatoties, var pasūtīt, piemēram, tradicionālo “Käsespätzle” – vismaz viesmīļi noteikti novērtēs šo izvēli! (Uzmanieties! Knēdeļi ar sieru un ceptiem sīpoliem – tāds būtu aptuvenais šā kāruma atšifrējums, – red. piez.) Var jau būt, ka Berlīnē būtu jāēd berlīniešu ēdieni, kaut gan nav ne mazākās nojausmas, kas tie tādi (jā, jā, maija nogalē obligātais ķeksītis gan bija sparģeļu nogaršošana, lai gan jāatzīst, ka mājās, pašu pagatavoti, tie nemaz nav peļamāki)… Tomēr vēlmes ierasti vilina svešzemju virzienā. Neizcelšos ar milzu oriģinalitāti, ierosinot garšu kārpiņu palutināšanai izvēlēties vjetnamiešu restorānu “Monsieur Vuong” (ar ieteikumu galdiņu rezervēt iepriekš!).
Uz teātri un krodziņu
Bet, ja jūsu kultūrceļojuma uzmanības lokā ir kāds no Berlīnes daudzajiem teātriem vai, piemēram, pavisam konkrētais un jau par leģendu dēvējamais “Volksbühne” nams ar tā saturisko piepildījumu (starp citu, ķeriet mirkli, kad pārdošanā būs biļetes uz Florentīnes Holcingeres izaicinošajiem iestudējumiem “Ophelia’s Got Talent” un “Sancta”!), tad turpat blakus pirms- un pēcizrādes noskaņu var tvert vai paildzināt krodziņā “Volksbar” – ar nepārspīlētām dzērienu cenām un visnotaļ īpašu noskaņu. Tā kādam, iespējams, liks nepatikā noskurināties, jo sasauces ar tipiska padomju laika kultūras nama gaisotni dermatīna krēslu rotā ir nepārprotamas. Bet mani šī déjà vu sajūta – varbūt tāpēc, ka bija tik negaidīta, – pa īstam sajūsmināja un noskaņoja berlīniski. Ikdienā to negribētos vairs nekad. Bet Berlīnē, kas nav ikdiena, gan – ar priecīgu patikšanu un domu, ka te, tāpat kā vēl citviet, būs jāatgriežas.
