Ceļvedis kultūras baudītājiem: rudens ir īstais brīdis kravāt čemodānus uz Eiropu

Iesaka Katrīna Vasiļevska, grāmatu dizainere

Hortensia Herrero mākslas centrs (Hortensia Herrero Art Centre), Valensija, Spānija

Šī jaunā norises vieta apvieno tās patroneses Hortensijas Herrero privāto kolekciju, kurā iekļauti Andreasa Gurska (Andreas Gursky), Anselma Kīfera (Anselm Kiefer), Georga Bāzelica (Georg Baselitz) un citu mākslinieku darbi. Daži no tiem radīti noteiktām mākslas centra telpām. Manuprāt, ekspozīcija ir īpaša ar savu noskaņu un telpām, kurās apvienojas vēsture ar moderno mākslu. Vajadzēja vairāk nekā piecus gadus, lai ikonisko Valeriola pils ēku pārveidotu par mākslas centru.

Ēkai ir bagāta vēsture, tās senākie atklātie fragmenti ir datējami ar romiešu Valensijas laikiem, kas laikā no 11. līdz 13. gadsimtam bija daļa no mauru pilsētas. Pastaiga muzejā atstāj omulīgu un mājīgu iespaidu, kas atšķiras no citiem modernās mākslas muzejiem, kuros nereti viss ir auksts un atsvešināts. Mākslas centrs organiski iekļaujas Valensijas vecpilsētā.

Jaunā pils (Neues Palais), Potsdama

Apmeklējot Potsdamu, parasti visi apskata Sansusī pili (Schloss Sanssouci), 1747. gadā celto rokoko stila ēku, parku ar anfilādēm un daudzos tā teritorijā esošos tempļus un paviljonus. Taču Sansusī parka galvenās promenādes rietumu galā slejas liela pils ēka, kuras augstais kupols ir atpazīstams jau no tālienes, – Jaunā pils (Neues Palais). Ēka ir grandioza, laikam tādēļ reti kurš saņemas to apmeklēt, baidoties, ka tas prasīs daudz laika un spēka. Bet ir vērts. Jārēķinās gan, ka apskatīt telpas var vienīgi grupās un gida pavadībā, kurš vienmēr bruņojies ar milzīgu atslēgu saišķi un izvadās tevi pa nebeidzamiem telpu labirintiem. Krasi pretstatā intīmajai un diezgan pieticīgajai Sansusī pilij plašais pils komplekss kalpoja oficiālām, reprezentatīvām vajadzībām. Tās interjerā – grandiozas banketu zāles, krāšņas galerijas un karaliski veidoti apartamenti, kā arī Sansusī baroka pils teātris. Jaunā pils ir pēdējā karaliskā rezidence, ko Frīdrihs Lielais uzcēla savā parkā. Tā bija Prūsijas valsts nemitīgās varas un bagātības demonstrācija pēc Septiņu gadu kara (1756–1763) zaudējumiem. Pats Frīdrihs šeit reti uzturējās, tā vietā pils galvenokārt tika izmantota kā viesu dzīvokļi un svinību telpas.

Iesaka Agnese Tauriņa, web dizainere, fotogrāfe

Mecas katedrāle, Meca

Mecas katedrāle slejas kā cēls akmens tēls, kura daudzās torņu smailes sniedzas pretim debesīm. Krāsainās vitrāžas, gluži kā mūsu dvēseles logi, stāsta par gadsimtiem senām cerībām, ciešanām un dievišķo skaistumu. Gaismu spēles ir pilnīga bauda fotogrāfa acij. Vērts pieminēt – šeit apskatāma Mutte (no vecfranču mout – ļoti liels) jeb karaliene starp zvaniem: katedrālei ir lielākais zvans Lotringā un viens no lielākajiem Francijā. 

Iesaka Una Griškeviča, kultūras žurnāliste

Dolmabahčes pils – Stambulas “Versaļa”

Ja esi Stambulā, noteikti iesaku apciemot Dolmabahčes pili – vienu no greznākajām Osmaņu impērijas pērlēm, kura 19. gadsimtā (laikā no 1843. līdz 1856. gadam, sultāna Abdulmecida I valdīšanas laikā) tika uzcelta pie Bosfora šauruma. No vairāk nekā divsimt telpām apskatei pieejamas apmēram piecdesmit – Ceremoniju zāle (Muayede Salonu), kur redzama arī milzīgā, četras tonnas smagā Bohēmijas kristāla lustra, var ielūkoties Ataturka istabā un kabinetā, privātajās sultāna telpās, izstaigāt kristāla kāpnes un marmora gaiteņus. Salīdzinājumu ar Versaļu Dolmabahče ir izpelnījusies sava interjera dēļ, kas vairāk atgādina Francijas karaļu rezidenci – bagātība, simetrija, kristāla lustras, marmors, zeltījums un izteikta reprezentatīvā funkcija. Patiesi, Dolmabahče nav tikai pils – tā ir vēstures elpa, kas vienlaikus glabā impērijas beigu greznību un jaunas valsts dzimšanas klusumu.

Sjēnas katedrāle (Duomo di Siena)

Sjēnas katedrāle, kuras celtniecība sākās XIII gadsimtā, ir viena no skaistākajām gotikas stila baznīcām Itālijā. Tās melnbaltās marmora joslas simbolizē Sjēnas pilsētas krāsas, savukārt dievnama iekšpusē pārsteidz bagātīgi greznais interjers ar Pisano, Donatello un Mikelandželo mākslas darbiem. Apskates vērta ir arī mozaīkas tehnikā darinātā grīda – viena no unikālākajām Eiropas sakrālajā arhitektūrā. Grīdas mozaīkas tapušas divsimt gadu garumā, no 14. līdz 16. gadsimtam, un to veidošanā piedalījušies vairāk nekā četrdesmit renesanses laika mākslinieku. Patiesību sakot, ar pieciem teikumiem ir par maz, lai aprakstītu šo katedrāli, kura ir ne tikai reliģiska celtne, bet arī dzīva mākslas grāmata, kas aptver gadsimtus.

Iesaka Andris Morkāns, aktieris un kultūrceļotājs

Arčimboldi teātris Milānā (TAM – Teatro degli Arcimboldi Milano)

Milānas La Scala opernams, protams, ir mūzikas cienītāju galvenais interešu objekts. Tomēr, ja nav vēlmes vai iespēju to apmeklēt, ir vērts ieskatīties kādas citas – vietējiem labi zināmas – kultūrvietas piedāvājumā.

Gadsimtu mijā bija paredzēts atjaunot vēsturisko La Scala ēku, un opernama trupai bija nepieciešama pagaidu mājvieta. Tika nolemts pamestas Pirelli riepu rūpnīcas teritorijā Milānas ziemeļpusē uzbūvēt jaunu ēku, un pāris gadu laikā bija gatavs atbilstoša “tilpuma”, atļaušos teikt, betona klucis ar gandrīz 2400 skatītāju sēdvietām. Pēc La Scalas atgriešanās vēsturiskajā ēkā jaunajam namam bija jādomā, kā sevi aizpildīt.

Mūsdienās tur tiek izrādīti dažādi mūzikli, notiek vietējo un starptautisku popzvaigžņu koncerti, arī šis tas no “nopietnās” mūzikas repertuāra. Ja ceļojat uz vai caur Milānu, iespējams, būtu jāpārbauda Arčimboldi teātra mājaslapa. Var gadīties, ka tieši vajadzīgajā dienā tur uzstājas kāds, kura priekšnesumu jūs labprāt izbaudītu.

Hameleona teātris Berlīnē (Chamäleon Berlin)

Lielākais vairums no mums baidās doties uz vācu teātri, jo attur doma par valodas barjeru. Hameleona teātrī Berlīnē gandrīz nemaz nerunā, un, ja nedaudz ko pasaka, tad tas ir angliski.

Teātra zālē ar aptuveni 250 vietām visi skatītāji sēž pie četrvietīgiem galdiņiem, un izrādes laikā jūs pavisam droši varat malkot alu vai vīnu (to var pat pasūtīt, jau pērkot biļetes), dabūt arī kādu uzkodu. Publika tiek ielaista stundu pirms izrādes sākuma, jūs ne tikai apsēdinās vajadzīgajās vietās, bet oficiants arī tūliņ apkalpos.

Hameleonā pārsvarā notiek mūsdienu akrobātiska cirka, kustību un deju performances, kurās tiek atklātas cilvēka fizisko iespēju robežas. Nelielas profesionāļu trupas no Kanādas, Austrālijas un citām valstīm savās izrādēs aizrauj skatītājus ar degsmi, enerģiju, risku un humoru. Skatītāji gavilē, un zālē valda nevaldāma dzīvesprieka atmosfēra. Ja būsi ar atvērtu sirdi, tavas prieka baterijas noteikti tiks uzlādētas, turklāt par visnotaļ demokrātiskām biļešu cenām. Hameleona atrašanās vieta daudziem varētu būt zināma, taču nepamanīta. Tas atrodas slavenā vēsturiskā dzīvojamā kvartāla Hackesche Hőfe pašā pirmajā pagalmā.

Iesaka Indra Vilipsone, izdevniecības Rīgas Viļņi kultūras satura redaktore

FOTOGRAFISKA Berlīnē

Fotografiska ir kultūrtelpa, kas atrodama pašā Berlīnes sirdī, un mans lielākais pārsteigums šajā pilsētā, kur it kā jau viss redzēts un pazīstams. Fotografiska nav parasts muzejs, jo vienuviet apvieno tādas ikoniskas personības kā Endijs Vorhols un Sindija Šermane ar mūsdienu provokatīvākajiem māksliniekiem. Katra izstāde ir īpaša komunikācija. Pirmajā stāvā – ļoti omulīga kafejnīcas teritorija, kur kopā ar ceļabiedriem apspriest redzēto un piedzīvoto, un, protams, konceptveikals, kur arī ļoti interesanti ielūkoties.

Iesaka Egils Jākobsons, dziedātājs, vokālais pedagogs

Dalī teātra muzejs Figeresā (Teatre-Museu Dalí Figueres)

Muzejā ir jūtama Dalī klātbūtne it visā. Ir tā veselīgā saimnieka un viesa sacensība, kad saimnieks nebeidz pārsteigt un viesis nevar vien nobrīnīties par saimnieka bagāto izdomu. Šeit ir nozīme katrai detaļai, jo ekstravagance visaugstākajā pakāpē un sirreālisms svin nebeidzamus svētkus.

Iesaka Ilona Matvejeva, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja Ekspozīciju un komunikācijas departamenta vadītāja

Hamburgas starptautiskais radošais centrs Kampnagel

Kampnagel man vienmēr šķiet kā vieta, kur māksla nav tikai izrāde, – tā ir saruna, satikšanās, dažkārt pat pretruna. Tur, kur kādreiz rūca metālapstrādes mašīnas un strādnieki būvēja celtņus, tagad dzimst drosmīgas idejas. Šī vieta joprojām ir piepildīta ar enerģiju – tikai tagad tā nāk no cilvēkiem, kuri dejo, spēlē, eksperimentē un runā par to, kas patiešām svarīgs. Kampnagel nav glancēts kultūras templis. Tas ir mazliet raupjš, ar industriālu smaržu un betona stūriem, taču tieši tas piešķir šarmu – sajūtu, ka viss vēl iespējams. Ienākot tur, vienmēr šķiet, ka esi daļa no kaut kā dzīva un nepabeigta. Vienu vakaru redzi performanci, kas satricina priekšstatus par ķermeni un robežām, bet nākamajā – diskusiju, kas paliek prātā vēl ilgi pēc tam. Radošā programma ir tikpat daudzbalsīga kā pati pasaule – teātris, laikmetīgā deja, politiskais kabarē, hibrīdas formas un eksperimentāli koncerti, kas izaicina pieredzes robežas. Īpašu vietu kalendārā ieņem Internationales Sommerfestival, kas katru augustu pārvērš Kampnagel par skatuvi pasaulei – ar provokatīvām izrādēm, pasaules līmeņa māksliniekiem un festivāla atmosfēru, kur katrs vakars kļūst par notikumu.