Gorbačova pārbūve un Latvijas māksla - izstādē "Mūra nojaukšana" atskatīsies uz neseno vēsturi
No 2023. gada 3. februāra līdz 2025. gada 12. janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs (Rīgā, Jaņa Rozentāla laukumā 1) būs skatāma jauna ekspozīcija “Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991”, kas vēsta par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā.
Jaunā ekspozīcija veltīta Latvijas laikmetīgās mākslas avangardiskajai lomai mūsu valstiskās neatkarības atgūšanas periodā, kad Mihaila Gorbačova 1985. gadā iniciētās atklātības un pārbūves politikas iespaidā sabiedrībā, tai skaitā rakstnieku, mūziķu, mākslinieku vidē, aizsākās ievērojami liberalizācijas procesi. Tie iedvesmoja Latvijas sabiedrību un ietekmēja arī politisko lēmumu pieņemšanu. Šis nesenās vēstures laikposms, kad māksla kļuva par pretošanās formu un pārmaiņu veicinātāju, atgādina mums kultūras un radošās brīvības nozīmi.
Izstādes nosaukums atsaucas uz Kristapa Ģelža videoinstalāciju “Mūra nojaukšana”, kurā mūris skatāms kā ideoloģisks simbols “dzelzs priekškaram”, kas sadalīja Eiropu četrus gadu desmitus. Ekspozīcijas pamatu veido Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas darbi, kuru saturs reaģē un kritiski vēršas pret padomju sociālpolitisko realitāti, saglabājot skaudru aktualitāti arī šodien, kad pavisam netālu no mums Krievija izvērš karu un posta Ukrainas teritoriju un cilvēku dzīves. Mākslinieki atklāj pārmaiņu ērai raksturīgās pretrunas un eksistenciālo pieredzi, gan izmantojot ideoloģiski piesātinātu simboliku, mitoloģiskas alegorijas un tēlus, gan pavisam tieši runājot par svarīgiem notikumiem.
20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē līdz ar jaunas mākslinieku paaudzes ienākšanu nostiprinās Latvijas laikmetīgā māksla, kaut gan augsne tai tika sagatavota jau kopš sešdesmitajiem gadiem, kad neangažētu formu un tēmu lietojums kļuva par eskeipisma veidu dogmatiskā sociālistiskā reālisma apstākļos. Šo paaudzi pazīst kā robežpārkāpējus*, tomēr paralēli izstāde vērš skatu uz iepriekšējām mākslinieku paaudzēm, kuras ir saistāmas ar avangarda izpausmēm.
80. gadu otrajā pusē un 90. gadu sākumā sevi piesaka instalācijas, monumentālas neoekspresionistiskas grafikas un paplašinātas glezniecības formas. Fotogrāfija cenšas piekļūt iespējami tuvāk apkārt vērojamajai sairstošajai sociālisma iekārtai, performances un akcijas pārvirzās no perifēras mikrovides uz pilsētas centru, parādās pirmās videoinstalācijas, un Latvijas mākslā ienāk pirmie audiovizuālie darbi. Lielas pārmaiņas notiek arī mākslas vidē – latviešu mākslinieki ar lieliem panākumiem startē Rietumu mākslas izstādēs, tiek nodibināti starptautiski kontakti, top konceptuālas grupu izstādes, kurās liela nozīme ir kuratora un mākslinieka mijiedarbei.
Šobrīd valdošajā apdraudētības sajūtas un neziņas ēnā, ko rada Krievijas karš Ukrainā, Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam ir būtiski ar savā rīcībā esošajiem instrumentiem norādīt uz solidaritātes, pretošanās un uzdrīkstēšanās spēku. Tās ir izšķirošas vērtības, kas vadīja Atmodas procesus un brucināja mūri 20. gadsimta nogalē.
Izstādē eksponēti Visvalža Asara, Ilmāra Blumberga, Māra Bogustova, Andra Brežes, Ulda Brieža, Birutas Delles, Ingrīdas Drāznieces, Kristapa Ģelža, Helēnas Heinrihsones, Ievas Iltneres, Gvido Kajona, Andreja Kalnača, Frančeskas Kirkes, Jāņa Knāķa, Sandras Krastiņas, Leonarda Laganovska, Daces Lielās, Aivara Liepiņa, Gunāra Lūša, Sarmītes Māliņas, Jāņa Mitrēvica, NSRD, Ojāra Pētersona, Ivara Poikāna, Miervalža Poļa, Jura Putrāma, Māra Subača, Laimoņa Šēnberga, Aijas Zariņas mākslas darbi. Ekspozīciju papildina vizuālas un dokumentāras liecības par instalācijām, performancēm un citiem būtiskiem mākslas notikumiem.
Izstādi pavada īpaši izstrādātas izglītības programmas dažādām auditorijām. Sadarbībā ar advokātu biroju “Ellex Kļaviņš” un komunikācijas aģentūru “Fox Consulting” radīta video interviju sērija ar astoņiem ekspozīcijā pārstāvētajiem māksliniekiem un kultūras darbiniekiem: Sandru Krastiņu, Frančesku Kirki, Helēnu Heinrihsoni, Ivaru Poikānu, Andreju Kalnaču, Uldi Briedi, Ingrīdu Drāznieci un rakstnieku Aivaru Kļavi, kuri dalās atmiņās par pārmaiņu laika garu. Papildus tam rakstnieks Osvalds Zebris katram autoram veltījis eseju. Visas esejas muzeja mobilajā lietotnē un Soundcloud kontā pieejamos audio failos ierunājis aktieris Kaspars Znotiņš. Savukārt mākslinieks Kristaps Kalns iemūžinājis interviju varoņus fotogrāfijās.
Lai nodrošinātu ekspozīcijas pieejamību dažādām sabiedrības grupām, tā plānota un iekārtota tā, lai būtu ērti apskatāma gan cilvēkiem ratiņkrēslā, gan vecākiem ar bērnu ratiņiem. Tāpat sagatavota izstādes anotācija vieglāk lasāmajā valodā, kā arī mākslas darbu apraksti palielinātajā drukā (izmērs 24 pt).
Atklāšanas dienā – 3. februārī – muzeja 3. stāvā norisināsies ukraiņu mākslinieces Darjas Kalašņikovas performance “Cik ilgi tas var turpināties?”. Tajā autore caur kustību skaita dienas kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā. Būs pagājis gandrīz gads.
* Latvijas Laikmetīgās mākslas centra pētījums un izstāde 2005. gadā.
