Laikmetīgās mākslas centrā "Kim?" būs skatāma Karlīnas Mežeckas personālizstāde “Veries manī”

Palienējot zemtekstu un konceptuālo spriegojumu no Madonnas dziesmas "Don’t Tell Me" (2000) — kantrīpopa halucinācijas par apvaldītu iekāri, emocionālu sastingumu un erotisku ambivalenci, ko caurvij rindas “Liec gultai neapgulties / kā kapa atvērtai mutei, / lai tā neskatās augšup uz mani / kā teļš, kas nometies ceļos” —, Karlīnas Mežeckas līdz šim vērienīgākā personālizstāde izvēršas četrās sadaļās: "Dzīve", "Nāve", "Dominance" un noslēdzošajā – "Pēcvārds". Caur jaunradītu skulpturālu objektu un instalāciju kopumu Mežecka pievēršas ķermeniskajam kā nestabilai un mainīgai formai, kas balansē starp virspusi un iekšpusi, starp materiāli klātesošo un iztēlē konstruēto, starp to, kas atsegts skatienam, un to, kas ir vien nojaušams.

“Dominances” ietvaros pacelts virs cilvēka skatpunkta, par izstādes galveno tēlu izvirzās klīniski baiss saaugušu teliņu tēls-simbols, kurā saplūst reliģiskas ikonogrāfijas atbalsis, infantilizēts priekšmetiskums un upurķermenis. Tā monumentalitātes intence gan neīstenojas, jo materialitātes trauslums nolasāms, arī neskatoties uz objekta masu un apjomu. Teliņa tukšais skatiens pastāvīgi nodrošina nezināmas klātesamības sajūtu telpā: uzmanība cirkulē bez atbildes vai risinājuma, un figūra top par mēmu projekcijas virsmu, kurā iespējams ielasīt vairāk, nekā tā gatava atklāt.

Izstādes pieteikums sākas ar asociatīvu gultas zonu jeb horizontālu “Dzīves” vizualizāciju, kurā tuvība, izsīkums, seksualitāte, slimība, atzīšanās un klusums uzkrājušās kā nogulsnes piekrastē. Tā ir lēnīga, dreifējoša telpa, kur ķermeniskie un mentālie stāvokļi sablīvējas, izšķīst un atgriežas arvien citās konfigurācijās. Uz šīs fiziskās un iztēlotās virsmas izvietojusies valim līdzīga skulptūra, kuras apjoms uzrāda reizē peldspēju un iegrimi, pārvirzot telpas loģiku prom no lineāra stāstījuma un tuvāk neatrisinātiem sprieguma, gaidu un spiediena stāvokļiem.  

Līdzās šai materiālajai loģikai darbojas arī specifiska Mežecku uzrunājoša vizuālā valoda, kura veidojusies padomju cenzūras apstākļos, kad seksualitāte un ķermeniska tuvība tika sistemātiski apspiestas, tomēr kino, fotogrāfijā un literatūrā turpināja pastāvēt mājienpilnās, pārvietotās un pārveidotās formās – kā lietus lāses uz stikla, zem ūdens lauzta gaisma vai miglas ieskautas cilvēku figūras piekrastē. Šādā sistēmā iekāre netiek attēlota tieši; tā parādās pastarpināti — caur ūdeni, laikapstākļiem un atspīdumiem, kas caur šo pieeju tiek leģitimizēti un kļūst par pieļaujamu ķermeniskā un emocionālā kontakta atspoguļojuma veidu. 

No šīs pieklusinātās tonalitātes izstāde pāriet uz “Nāvi” kā pārdales un transformācijas procesu. Gaismu izstarojoša grīda-pamatne “ierāmē” keramikas darbus, sasaucoties ar relikvārijiem, dziļjūras organismiem, arheoloģiskiem atradumiem, kā arī vēsturisku muzeju ekspozīciju utlilitāro estētiku. Ja “Dzīvi” raksturo horizontāls skatījums, bet “Dominanci” — augšupvērsts, tad “Nāve” pārkārto uztveri skatienam uz leju, novietojot skatītāju virs eksponētajiem darbiem. Gaisma slīd pāri to virsmām un izlaužas cauri materiālam, izšķīdinot robežas starp keramisko un minerālo, ķermenisko un spokaino.

Neatkarīgi no izmantotā materiāla Mežeckas darbos nemitīgi norisinās dialogs starp noslēgtību un pārrāvumu. Keramika, stikls, metāls un instalācijas-struktūras funkcionē kā savstarpēji saistītas sistēmas, kuras veido pārnese, infiltrācija un iekšējs spiediens. Mākslinieces izstrādātā tehnika — kausēta stikla pūšana ar pašas rokām veidotās keramikas veidnēs — rada formas, kas šķiet izaugušas no iekšienes, it kā elpa vai kāda ārējo spēku klātbūtne būtu paplašinājusi to iekšējos dobumus, padarot ornamentu un pārrāvumu par vienas un tās pašas virsmas neatņemamām daļām.

Paralēli ekspozīcijai izskan nepārtraukta trīsdaļīga skaņu kompozīcija, kurā tumšu noskaņu ambientās tonalitātes savijas ar ūdens šalkām un stikla un metāla šķindoņu. Skaņu kaskādes caurvij izstādes semantisko lauku, savienojot atsevišķās ekspozīcijas zonas un sabiezinot laiku, padarot to par slāņainu vienlaicību, kurā līdzpastāv pagātnes, tagadnes un nākotnes temporalitātes.
Izstādes “Veries manī” noslēguma telpa iezīmējas kā kopsavilkums jeb “Pēcvārds”, kurā turpina rezonēt iepriekš sastaptie tēli, formas un stāvokļi. Kolāžveidīgu fotogrāfiju fragmentu ādām apaugušie vertikālie vitrīnu stāvi atsedz ķermeņu studijas, skeletveida formas un skulpturālus nosēdumus; uz mirkli sastinguši uzmanības laukā, tie vienlaikus sevī uztur pārtapšanas potenciālu. Arī šeit virmo nepārtrauktas transformācijas atmosfēra, kurā ķermeniskais svārstās starp dzīvniecisko un sakrālo, juteklisko un atsvešināto, miegu un iznīcību, iezīmējot pārejas stāvokļus un virzību uz vēl neatklātām formām, topošām materialitātēm un nākamībām — to visu, kā šobrīd vēl nav un kas pastāv tikai kā iespējamība.

Karlīna Mežecka (dz. 1995, Rīga, Latvija) kopš 2021. gada dzīvo un strādā Londonā. Latvijas Mākslas akadēmijā viņa ieguvusi bakalaura grādu keramikā, kam sekoja maģistra grāds Londonas Karaliskajā mākslas koledžā. Starp viņas nesenākajām solo un dubultizstādēm ir "Trausluma arhīvs" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, Rīgā (2024) un "Security Patterns" LOW galerijā, Rīgā (2022). Viņa piedalījusies tādās grupas izstādēs kā "RTRU*" mākslas telpā KAJE, Ņujorkā (2026); "Dry Cleaning", Max Radford Gallery, Londonā (2025) un "Gradient Descent" mākslas telpā "Gossamer Fog", Londonā (2024). Viņas darbi atrodas kolekcijās Odunpazari Modernajā muzejā (OMM), Eskišehirā; “VV Foundation”, Rīgā; “BTA Collection”, Rīgā un “Roche Collection”, Rīgā.