Inga Misāne un Gundars Grasbergs audzina trīs dēlus: "Mēs tikai gribējām būt kopā"

“Es uzaugu daudzbērnu ģimenē: mamma, tētis, brālis, māsa un es. Mani mīlēja, bet es visu laiku jutos kaut kā tā… pati sev. Es piederēju pati sev. Man patika būt pašai sev. No sava skatpunkta vēroju apkārt notiekošo, bet man šķita, ka tas īsti nemaz neattiecas uz mani," stāsta Inga.

"Es arī neko īpaši neiztēlojos: kā būs, ko gribu. Bet reiz manās rokās nonāca tādas interesantas kārtis. Astrologa radītas zīlēšanas kārtis. Es nesen tādas grāmatnīcā redzēju atkal pārizdotas. Lūk, un šīs kārtis man toreiz apsolīja visu, kas man tagad tiešām ir. Pēc 30 gadiem viss ir piepildījies! Ģimene, sava mājiņa un mīloši cilvēki apkārt. Man tik ļoti tas viss ir, ka brīžam pārņem tāds... skaudrs prieks!

Es ne par ko nekad neesmu bijusi pārliecināta. Un vispār nedomāju tādās kategorijās: “Cik man būs bērnu? Un vai viens vīrs visu mūžu?” Nē, es neko neplānoju, es pa dzīvi plūstu. Man patīk sapņot, bet ļoti nepatīk plānot. Es tikai ļauju notikumiem notikt un ļoti izdzīvoju pašreizējo brīdi.

Mēs ar Gundaru bijām kursabiedri. Mīlestība nebija no pirmā acu skatiena, tikai trešajā kursā tas notika. Man bija 24 gadi. Un laikam jau bija iekšēji jānobriest, ka beidzot biju gatava pieņemt otru un biju gatava dot, biju gatava ielaist savā pasaulē kādu citu. Ka tik tas nenotika manā dzimšanas dienā, kad pirmo reizi paliku pie viņa… Un tā es tur arī paliku. Ātri sapratu: tas ir mans, šis cilvēks ir radīts man. Ar Gundaru es jutos un joprojām jūtos tā, kā man patīk justies. Tas tik ļoti ir bijis tā vērts – būt ar viņu kopā!

Manā ģimenē man patīk viss. Bet visvairāk – ka es varu dzīvot ar Gundaru savu dzīvi un viņš man tajā netraucē. Ka viņš man ļauj būt sev pašai. Mēs jau pat nebijām domājuši formāli slēgt laulības. Mēs tikai gribējām būt kopā. Bet reiz – tas bija teātra sezonas noslēgums, silts vasaras vakars – mēs tā apsēdāmies dzert tēju ar kūciņām un pēkšņi es viņam pateicu: “Mīļum, es gribu no tevis bērnu!” Un viss. No tā brīža sākās cits laika ritums.

Šogad pagājuši 15 gadi, un mēs brīnāmies un priecājamies, ka bijām uz to visu spējīgi. Viens bērns, otrs, trešais… Jā, bija arī grūtības – pēc pirmā dēla ļoti drīz atkal paliku stāvoklī un to bērniņu mēs zaudējām. Man ir sajūta, ka esmu tajā līdzvainīga, jo biju tik apjukusi un nobijusies, atkal ieraugot tās divas strīpiņas testā. Sajūta, ka pietiekami spēcīgi negaidīju, bet biju pārņemta ar savu apjukumu…

Vēl tik labi atceros, kā pirmajās dzemdībās, kas bija smagas, izmisusi iekliedzos: “Nu, mīļum, dari taču kaut ko!” Toreiz Gundara sejā bija izmisums un acīs – bezspēcība. Bet tas izrādījās tikai sākums. Tagad viņš dara visu un tiek galā ar visu, ar pilnīgi visu! Es vienkārši apbrīnoju viņu par to. Mihails Gruzdovs man reiz teica “Kā tev, Inga, paveicies, ka tev ir ģimene! Citādi tu būtu aizgājusi citus ceļus.” Neprāta jau man pietiek, neslēpšu.

Šis kovidlaiks ieies mūsu ģimenes vēsturē kā labs periods ar tādu prieku. Jo mums, tik daudz laika pavadot visiem kopā, izdevās mūsu ģimenē atjaunot humora dzirksti. Mēs atkal daudz jokojam, smejamies. Un nekas, pilnīgi nekas tā nepalīdz ģimenes dzīvē kā smiekli un prieks! To nu es varu apgalvot!”