Plastikas ķirurgs Eduards Jurševičs: "Ja sejā skaidri redzama plastiskā operācija, tas nozīmē, ka ķirurgs ir sagrēkojis"

Vai jums ir savs sievietes skaistuma ideāls?

Sarežģīts un arī ļoti vienkāršs jautājums. Vizuāli mēs uztveram: skaists, neglīts. Emocionāli: patīk, nepatīk. Bet galvenais jau, protams, nav ģeometriskas proporcijas, tās jau sen zināmas. Mēs uztveram cilvēku kopumā, harmonijā. Ja cilvēks ir harmonisks, tad viņš būs arī simpātisks, skaists un pievilcīgs. Bet, ja paņemsim kādu šī skaistā cilvēka fragmentu – degunu vai acis – un ieliksim cita cilvēka sejā, tas, maigi sakot, neizskatīties simpātiski. Pat neglīti. Mēs katrs varam pateikt, ka otrā ir kaut kas skaists, bet aprakstīt to vārdiem nemaz nav iespējams.

Varbūt jums, piemēram, kāda aktrise šķiet īpaši skaista?

Skaistu sieviešu ir daudz. Un mūsu platuma grādos vispār jo īpaši daudz! Jo te ir bijusi ļoti daudzu etnisko grupu sajaukšanās. Es neesmu liels kino pazinējs, bet aktrises gan pie manis ir nākušas: gan mūsējās, gan no ārzemēm braukušas. Un man visas šķitušas skaistas, arī tās, kas vairs nav ļoti jaunas. Skaistums vispār nav no vecuma atkarīgs.

Jūs uzreiz redzat: ir šī seja operēta vai nav?

Lūk, šis ir ļoti svarīgi! Es ar sejas ķirurģiju nodarbojos jau ļoti ilgi. No 1987. gada. Šajā jomā ieguvu arī doktora grādu. Un ir tāds jēdziens kā “operētas sejas sindroms”. Tas ir – kad operācija ir redzama. Kad ir skaidri redzams, ka ar šo seju kaut kas ir darīts.

Ja tā ir, tad plastikas ķirurgs galīgi nav bijis uzdevuma augstumos. Un varētu pat teikt, ka ir sagrēkojis. Protams, es nerunāju par pirmo laiku pēc operācijas, bet vēlāk tas nedrīkst būt redzams. Daudzi cilvēki, atnākot pie manis, kā pirmo, ko grib panākt, nosauc normālu vēlmi: “Es negribu mainīties. Es gribu palikt par sevi.” Un tas arī man ir ļoti svarīgi. Jo, protams, metožu ir ļoti daudz un es tās visas arī esmu apguvis. Un esmu pat izstrādājis algoritmu, kas izauga veselā jaunā virzienā.

Vienkāršā valodā runājot: pēc operācijas tiek saglabātas cilvēka sejas līnijas. Tā ir tā pati seja. Tikai jaunāka. Tas patiesībā cilvēkiem ir ļoti svarīgi. Jo ar kaut mazliet citādiem sejas vaibstiem cilvēks vairs nav viņš pats un nejūtas komfortabli. Cilvēks pat ir spiests uzvesties kaut kā… savādāk. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai pēc operācijas sakrīt cilvēka emocionālais un fiziskais stāvoklis.

Panākt, lai pēc operācijas nav redzams, ka seja ir operēta, – tā ir pati lielākā māksla. Cilvēks ir kļuvis jaunāks, un neviens no malas nenojauš, kāpēc. Tā ir augstākā atzīme plastikas ķirurgam. Bet parastā dzīvē, protams, es kā profesionālis, visticamāk, varēšu noteikt, vai šī seja ir operēta vai nav. Tomēr ne vienmēr. Es arī neskatos uz cilvēkiem ar tādu skatienu. Tas būtu dīvaini un apgrūtinoši. Es skatos uz citiem cilvēkiem kā normāls cilvēks.

Un, kad skatāties pats uz sevi spogulī, vai gribat ko mainīt?

Ziniet, katram cilvēkam ir sava motivācija, kāpēc viņš grib kaut ko darīt. Šodien man pašam nesagādā nekādu diskomfortu tas, ko ieraugu spogulī. Bet, iespējams, kādreiz tas tā vairs nebūs un es gribēšu sev ko operēt. Bet šodien negribu. Es jau sen vairs neesmu trīsdesmitgadnieks, ar mani arī notiek novecošanas process, un arī gravitācija uz mani iedarbojas, bet es ar to esmu harmonijā.

Ja jūs nebūtu plastikas ķirurgs, kas vēl no jums labs varēja sanākt?

Medicīnā ienāk cilvēki, kas tomēr ir mazliet atšķirīgi no citiem. Viņi nav tādi paši kā arhitekti vai juristi. Ar mediķiem – turklāt neatkarīgi no tā, vai viņi strādā neiroķiruģijā, kardioķirurģijā vai ir endokrinologi – notiek tā, ka darbs kļūst par viņu dzīvi. Jo medicīna ārkārtīgi aizrauj!

Ja tā nenotiek, tad medicīnā nemaz nav, ko darīt. Tad ir jāiet prom. Te ir ļoti jādeg par savu darbu. Tāpēc es, godīgi sakot, nemaz nevaru iedomāties, ka varētu darīt kādu citu darbu. Varbūt no manis būtu sanācis ārsts kādā citā specialitātē, bet es vienalga būtu ārsts. Nu, ja nu vienīgi sports man vēl ļoti ir paticis jau no bērnības. Bet ģimenē visi bija ārsti, es pat neapsvēru ideju izvēlēties citu profesiju. Mans tēvs ir stomatologs, mamma arī strādāja medicīnā, bija laborante.

Un jūsu bērni?

Arī viņi ir mediķi. Meita ir stomatoloģe – par ko vectēvam beidzot ir gandarījums. Viņa arī izvēlējās protezēšanu, tieši ar to visu mūžu nodarbojās arī mans tēvs. Bet dēls drīz beigs studijas, grib strādāt ķirurģijā.

Par plastikas ķirurgiem domā: o, tur apgrozās liela nauda! Bet droši vien nav jau nemaz tik viegls šis darbs. Un gan jau tam arī ir garoziņa.

Par naudu runājot: šodien ārsti, kas ir pieprasīti, neatkarīgi no specialitātes visi pelna labi. Tas ir fakts. Turklāt jebkurā valstī. Es nekur pasaulē neesmu redzējis pieprasītu, labu ārstu, kas būtu nabadzīgs un nelaimīgs. Bet, jā, šī maize nav viegla. Jo īpaši ķirurģijā. Te galīgi nevar teikt, ka pelna lielu naudu un neko nedara. Pirmkārt, tās ir mācības visa mūža garumā. Es varu jebkuru operāciju “iziet” aizvērtām acīm. Bet es arī ne brīdi nevaru apstāties attīstībā. Perfekti jāorientējas jaunākajās tendencēs, un ne jau tikai plastiskajā ķirurģijā.

Nevar kļūt par plastikas ķirurgu – un viss, vairs nekādas piepūles, strādā tik līdz mūža galam. Ar tādu attieksmi tu jau rītdien būsi nekas. Otrkārt, arī fiziski tas nav viegls darbs. Mēs jau te neveicam tikai augšējo plakstiņu operācijas, kas tiešām ir elementāra lieta; plastiskajā ķirurģija ir milzīgs virziens, un tajā ir ļoti sarežģītas operācijas. Ir trīs galvenie virzieni: estētiskā, rekonstruktīvā un “īstā” plastiskā ķirurģija. Tā, tikai vienkāršā valodā, to visu apvieno zem nosaukuma “plastiskā ķirurģija”. Estētiskā nozīmē uzlabot. Rekonstruktīvā – atjaunot zaudēto. Plastiskā – kaut ko izdarīt. Un nevis “kaut ko”, bet, piemēram, vīrieti par sievieti padarīt. Un ir vēl virkne sarežģītu medicīnisku operāciju.

Kādas tagad ir tendences sejas estētiskajā ķirurģijā? Un kas jūs vispār visvairāk sajūsminājis medicīnas attīstībā vispār?

Tas ir stāsts par metodikas izvēli. Un tieši par to es savulaik rakstīju savu doktora disertāciju. Tāpēc par to arī pats esmu visvairāk domājis. Kādreiz bija tendence – jo radikālāk, jo labāk. Un lai uz ilgu laiku efekts. Bet izrādījās, ka tas nestrādā. Tad nāca otra galējība – pavisam mazas, gandrīz nemanāmas operācijas. Un es visu laiku domāju: kā lai panāk to, ka rezultāts ir ilglaicīgs, bet cilvēks nezaudē to savu seju, savus vaibstus? Un tāpēc tagad man ir gandarījums, ka tieši tā ir jaunākā tendence: saglabāt cilvēka seju un atjaunināt to.

Tagad visi to saprot un dara, bet deviņdesmitajos es to virzienu uzsāku. Un par to man tiešām ir gandarījums. Milzīgs lēciens ir noticis mikroķirurģijā. Mikroķirurģijas operāciju tehnika – un es tagad nerunāju par instrumentiem, aparātiem – ir attīstījusies ļoti spēcīgi. To, ko pirms gadiem 10–15 pat nevarēja iztēloties, tagad var īstenot. Tagad tā ir realitāte. Tikpat liela attīstība notikusi farmakoloģijā. Un tas viss ietekmē arī plastikas ķirurgu darbu. Un invazīvajā kardioloģijā ir pilnīgi jauna aina. Cilvēks pēc infarkta tagad ir daudz pasargātāks, viņa iespējas atveseļoties ir būtiski lielākas. Stentu ievietošana izdarīja apvērsumu. Protams, cilvēks vairs nav pilnīgi vesels, taču atlabšanas iespējas ir augušas vairākkārt. Man kā ārstam tas viss ir ļoti svarīgi.

Pieņemsim, ka sievieti vada vēlme 50 gadu vecumā izskatīties pēc trīsdesmitgadnieces…

Tas nav iespējams!

Labi, bet kādā vecumā vislabāk sākt par ko tādu domāt un apzināt plastikas ķirurgus, meklējot savējo?

Tad te var runāt ne tikai par ķirurģiju, bet arī par jaunākajām tendencēm anti-age terapijā. Par šūnu novecošanu un par to, kā to aizkavēt. Ir radīta jauna novecošanas teorija un vispār jauns virziens – pretnovecošanas medicīna. Latvijā tas vēl nav tik attīstīts, bet arī pie mums ir profesore Jeļena Krasiļņikova, kas RSU ļoti nopietnā līmenī nodarbojas ar šūnu novecošanas teoriju. Bet tas jau ir bioķīmijas līmenis.

Un ko darīt, ja no skalpeļa bail?

Mēs visi lieliski zinām, kas jādara, lai priekšlaicīgi nenovecotu. Tikai ne īpaši ievērojam. Ir jābūt aktīviem. Nevajag smēķēt. Nevajag aizrauties ar alkoholu. Es neteikšu, ka vajag nodarboties ar sportu, bet ar fizkultūru gan. Regulāras pastaigas svaigā gaisā. Un vispār vairāk pastaigu, nevis auto. Nepārēsties. Bet arī nebadoties. Visas šī rekomendācijas mēs visi labi zinām.

Šodien ir arī ļoti efektīvi lāzeri, kas uzlabo ādas stāvokli. Mums pašiem te klīnikā ir vismaz 15 dažādi lāzeri – katrs savam nolūkam. Dermatoloģija. Un kosmetoloģija ļoti efektīvi var palīdzēt. Tas viss mums klīnikā arī ir un augstā līmenī. Bet no piecdesmitgadīgas sievietes uztaisīt trīsdesmitgadīgu – tas nav reāli.

Kad ar savu novecošanu jau ir par vēlu nodarboties? Un kad – par agru?

Kad pie manis atnāk paciente ap piecdesmit un jautā, vai viņai ir pienācis laiks operēties, es vienmēr jautāju, kā viņai pašai liekas. Kā viņa jūtas un vai pašreizējais izskats viņu pašu tiešām uztrauc. Mani kā ķirurgu pases dati pārāk neuztrauc. Mani uztrauc, kā cilvēks jūtas un sadzīvo pats ar sevi un savu izskatu.

Un es nekad neteikšu, ka 30 gadu vecumā obligāti jāskrien pie plastikas ķirurga runāt par savu seju, jo 50 gadu vecumā tas jau būs par vēlu. Jo tas tā nav. Bet, ja jūs uzdotu šo pašu jautājumu mazliet savādāk – kāds ir optimālais vecums, lai veiktu sejas estētisko operāciju, – tad tas ir 45–55 gadi. Bet plastikai, rekonstrukcijai nav nekādu vecuma ierobežojumu – tas jādara, kad jādara.

Piemēram, plakstiņu operācija. Tā ir ļoti bieža, parasta operācija. Tam ar vecumu nav sakara, tā ir ģenētika. Ja plakstiņš pārkaras pār aci – nav nekādas jēgas gaidīt, kad kļūsiet vecāka. To var izdarīt un laimīgi dzīvot tālāk jau ar skaistāku skatienu. Ja cilvēks jūt jebkādu diskomfortu – no tā ir jātiek vaļā. Ir tik daudz jaunu sieviešu, kurām zem acīm ir “maisiņi”, – tos var noņemt viegli un bez pēdām uz visiem laikiem. Tad kāpēc to nedarīt? Tā ir ģenētika, tas nav no ūdens aiztures un nav no vakarā apēstas siļķes. Noņemam un aizmirstam par šādu problēmu!

Cilvēks tiešām var kļūt atkarīgs no plastiskās ķirurģijas?

Nē, tā bieži nenotiek. Un operēties katru gadu, protams, nevajadzētu. Taču, ja cilvēks ir pieradis labi izskatīties, tad tieši šis emocionālais komforts viņu atved pie plastikas ķirurga vēlreiz. Atkārtotas operācijas pēc sejas estētiskās ķirurģijas parasti veic apmēram pēc 10–15 gadiem. Tas ir normāls termiņš.

Protams, gadās dažādas situācijas. Piemēram, cilvēks novājē par 30 kilogramiem un viņam sejā viss, vienkārši sakot, nokarājas. Viņš ir kļuvis tievāks, taču diemžēl arī pēc izskata vecāks. Un tas ir jāuzlabo. Ziniet, es tieši esmu no tiem plastikas ķirurgiem, kas vairāk atrunā, nevis pierunā. Bet, ja ir acīmredzama nepieciešamība, es neatrunāšu. Un es teiktu, ka sievietes kļūst atkarīgas nevis no plastiskās ķirurģijas, bet drīzāk no kosmetoloģijas. Jo tas spiediens – reklāma, sabiedrības viedoklis – par to, kā būtu jāizskatās, ir milzīgs. Un ne tikai par izskatu, visās jomās spiediens uz cilvēku kļuvis pilnīgi kaut kāds neprātīgs! Un sievietei sāk likties: ja es to visu nedarīšu, ātri pārvērtīšos vecenītē.

Jūsu viedoklis par botulīna injekcijām?

Botulīna injekcijas patiesībā ir spoža procedūra. Ar piebildi – ja to veic ar saprātu un mēru. Mīmikas grumbām pagaidām nav radīts nekas labāks. Bet ir jāievēro devas un produkta tīrība. Un nevajag pārspīlēt – pietiek ar reizi gadā. Tas ir lielisks veids, lai noņemtu rūpju rievu vai dusmu izteiksmi no sejas. Bet es vēlreiz atkārtoju: tieši kosmetoloģija ir kļuvusi par biznesu, kas ne vienmēr ir godprātīgs. Un uz tās adatas gan var uzsēsties.

Kādas operācijas jūs pats vislabāk veicat? Kas ir jūsu vizītkarte?

Man tā ir seja. Tieši sejas kopējā estētiskā atjaunojošā ķirurģija. Divas divarpus stundas gara operācija, pēc kuras jūsu seja patiešām izskatīsies krietni jaunāka. Es tagad neteikšu cenu, taču cilvēki parasti domā, ka tās maksā vairāk. Bet, redziet, plastiskā ķirurģija jau nav stāsts tikai par cilvēkiem, kas grib izskatīties jaunāk, labāk, skaistāk. Tie ir arī cilvēki pēc smagām slimībām, kas ļoti izmainījušas un novecinājušas seju. Es pats ļoti mīlu šīs operācijas. Jo pēc tam ir gandarījums.

Jums ir liela klīnika: apmēram 50 darbinieku, trīs operāciju zāles, otolaringoloģija, ginekoloģija, stomatoloģija, intīmā ķirurģija… Bet jūs šeit veicat arī dzimuma maiņas operācijas. Kāpēc jums tas bija vajadzīgs?

Jo tā ir plastiskās ķirurģijas augstākā pilotāža. Tā ir ārstnieciska operācija, tā nav nekāda iegriba. Vienīgais veids, kā šāds pacients var atveseļoties, – veicot šādu operāciju. Un man kā ķirurģam ir vajadzīgas tik sarežģītas operācijas. Tas ir mans izaicinājums, mana attīstība. Pilnu dzimuma maiņas operāciju mēs tagad veicam vienā dienā. Jūs noteikti zināt akadēmiķi Viktoru Kalnbērzu, kurš pirmais ar to sāka nodarboties. Reiz viņš atnāca uz mūsu klīniku, lai noskatītos, kā es veicu šādu operāciju. Un pēc tam teica, cik ļoti priecājas, ka piedzīvojis šādu brīdi. Jo viņam savulaik tam vajadzēja gadu. Gadu! Un tagad to var paveikt vienā dienā, precīzāk, sešarpus stundās.

Kā jūs tiekat galā ar stresu?

Nu, tas ir pastāvīgs. Kad citi stāsta, kā ar gumijām vai izpletni lekuši vai pa melnajām trasēm slēpojuši, es zinu, ka man tādu adrenalīnu nevajag. Man tas te ir ikdienā. Tāpēc es atpūšos ļoti mierīgā veidā. Ziemā tradicionāli pirms Jaunā gada aizbraucu slēpot ar visu ģimeni un izvēlos zilās trases. Un vēl man ļoti patīk zemledus makšķerēšana. Žēl, ka ziemas pie mums tagad tādas, ka to bieži nevar izbaudīt. Apkārt viss balts, pastaigāju pa ledu, pasēžu viens pats mierīgi, varbūt arī kādu zivi noķeru.

Brīvdienās ar sievu ejam garus gabalus gar jūru. Es dzīvoju Jūrmalā, no bērnības mīlu šo pilsētu. Bet es arī daudz braukāju pa pasauli, piedalos starptautiskos kongresos. Pusgadu uz priekšu viss saplānots. Nedod Dievs, kaut kas notiks – visi plāni sabruks, saplānotās operācijas… Mēs ar jums tagad vairāk runājam par skaistumu. Bet ir lietas, par ko cilvēki nerunā, taču ļoti cieš. Un tās nav slimības. Piemēram, sievietei pēc dzemdībām vairs nav patīkama dzimumdzīve. Mēs šeit daudz nodarbojamies ar rekonstrukcijas ķirurģiju. Un ar lieliskiem rezultātiem. Šodien pat veikšu operāciju sievietei, kurai pēc dzemdībām noslīdējis vēders. Jā, no tā nemirst, bet viņa tāpēc jūtas nelaimīga. Vai urīna nesaturēšana – tā vispār ir klusā epidēmija, kādos apmēros no tā cieš arī ļoti jaunas sievietes! Bet to visu var labot.

Ar ko jūs savā klīnikā visvairāk lepojaties?

Es no visas sirds uzskatu, ka tieši pie mums ir labāka sejas ķirurģija. Varbūt parastam cilvēkam tādas nianses nešķiet svarīgas, bet profesionāļi saprot, ko nozīmē saudzīgi un kvalitatīvi veikta operācija. Kad cilvēks var paskatīties uz sevi spogulī ar prieku jau pēc nedēļas. Otrs – deguna funkcionāli estētiskā ķirurģija. Līka, šķība deguna, caur kuru grūti elpot, problēmu var atrisināt ar vienu operāciju.

Es tiešām ļoti lepojos ar šo virzienu, tas mums ir augstā līmenī, citi brauc mācīties. Un trešais – rekonstrukcijas ginekoloģija. Nu, un vēl mums te ir ļoti spēcīgs “aprīkojuma parks” lāzeru dermatoloģijā. Es domāju, ka mēs esam spēcīgākie Baltijas valstīs, un varbūt arī Skandināvijā tāda nav. Tā, ka viss ir vienuviet. Vēl viens ļoti pieprasīts un perspektīvs virziens ir matu pārstādīšana ar tehnoloģiju, kas neprasa veikt iegriezumus. Katrs folikuls tiek ņemts un pārstādīts pa vienam. Te cilvēks tiek gan pie ūsām, gan uzacīm, kuru nav. Tomēr sejas ķirurģija ir mūsu vizītkarte. Ja kompleksi jātiek ar seju galā, tad te noteikti ir īstā vieta, kur to darīt.