Jaunā aktrise Elza Gauja: "Spēlējot laiku neskaitu"

Tā ir nejaušība, ka tiekamies franču kafejnīcā, bet Elzai piestāv – viņā ir kaut kas no francūzietes. Varbūt tā liek domāt tumšie mati, izteiksmīgās acis, auguma smalkums, šarms? Bērnībā Elza piecus gadus arī nodzīvojusi Parīzē. Skolas pirmajos gados, kad viņas mamma, franču valodas tulks, turp devās strādāt un meitu ņēma līdzi. Labs vecums, lai dabiski uzsūktu sevī franču valodu, kas tagad noder, oriģinālvalodā skatoties franču filmas.

“Tērpu mākslinieces teica, ka izskatos pēc spānietes, bet tas droši vien tāpēc, ka viņas Lorkas lugu salasījušās,” Elza caur smiekliem šauj pretī. Šobrīd viņa gatavo jaunākās meitas Adelas lomu izrādē Bernardas Albas nams, kas top pēc slavenā Lorkas darba.

“Diezgan nenormāla situācija. Māja, kurā ir tikai sievietes, bet viņu nerealizēta seksualitāte rada diezgan slimīgas savstarpējās attiecības, jo viņām nav, kur to enerģiju novirzīt.” Tēma, kura Elzu šīs lugas kontekstā aizķer visvairāk, ir netaisnība, ko rada absurdi, sabiedrības uzspiesti ierobežojumi un tradīcijas. “Mātei nomirst bērns, bet viņa uztraucas par to, lai neviens neuzzina, ka meita nav turējusi godu! Tas ir par aprobežotību, pret kuru indivīdam vienam pašam diemžēl ir ļoti grūti cīnīties.”

Daudziem droši vien uz mēles jautājums, kāpēc Liepājas teātrim ievajadzējās aktrisi no malas. Pašiem taču ir labu labās? Kad izrādi jau bija jāsāk gatavot, atklājies, ka te viena, te otra no izrādē plānotājām aktrisēm gaida bērnu, tāpēc aktrises meklējumus Viesturs Meikšāns izsludināja Facebook.

Elza šo ziņu būtu palaidusi garām, ja ne vīrs Andris Gauja, kurš ieminējās, ka uzgājis tādu piedāvājumu, bet visdrīzāk tas Elzu neinteresēs, jo Liepājā, tālu… Elza tobrīd lūkoja darbu visvisādos virzienos. Kādu brīdi pilnā nopietnībā apsvēra domu stāties Valsts policijas koledžā, lai īstenotu bērnības sapni kļūt par policisti.

Mieru nelika arī ideja iestudēt izrādi. Ieinteresēja Treisija Letsa luga Mērija Peidža – sievietes dzīves stāsts šķērsgriezumā. Letss, starp citu, ir arī lugu Osedžas zeme un Linda Vista autors. ”Man iepatikās viņa dialogi, bet tā ir luga ar 18 aktieriem – pirmajam darbam absolūti nereāli,” Elza vaļsirdīgi atzīst.

Pagaidām šīs abas ieceres atliktas malā, taču lomai Liepājas teātra izrādē viņa joka pēc pieteicās: “Neticēju, ka mani paņems, bet nodomāju, ka vismaz iegūšu pieredzi, kā notiek kastings izrādei.” No septiņām kandidātēm, kas tika uzaicinātas uz provēm, tieši Elza vienvakar saņēma Viestura zvanu: “Es izvēlējos tevi, un mēs jau rīt septiņos no rīta izbraucam uz Liepāju. Varēsi?”

Pēc izglītības Elza ir kinorežisore, pagaidām vienīgā viņas lente – īsfilma Bočka par meiteni bundzinieci – tapusi kā diplomdarbs. Bet jau vidusskolā Elza apmeklēja Annas Eižvertiņas skatuves kursus, studējot brīvklausītājas statusā piedalījās aktieru kursa aktiermeistarības nodarbībās. Rezultātā viņu savā izrādē Pagrabs spēlēt uzaicināja režisors Andris Gindra. Liktenīgi, jo par šo lomu Elzu atzina par labāko aktrisi studentu izrāžu skatē Patriarha rudens 2017.

“Šobrīd ērtāk arī jūtos kā aktrise. Režisora profesija mani mazliet mulsina. Laikam pietrūkst pašpārliecinātības. Aktierim režisors pasaka, vai virziens ir pareizais, bet režisoram pašam par to ir jābūt absolūti pārliecinātam. Es vienmēr šaubos…”

Šovasar Elza kopā ar Andri Keišu, Kristīni Nevarausku un Dārtu Stepanovu filmējās Andra Gaujas attiecību trillerī Nekas mūs neapturēs. Nē, viņa nebija sava vīra mūza (Elzai mūzas statuss asociējoties ar skaistu pasivitāti), drīzāk palīdze un atbalsts – gan scenārija tapšanas periodā, gan palīdzot atrast sponsorus, kas sagādātu būvmateriālus grandiozajiem paviljoniem, kas filmēšanas nolūkiem tika būvēti. “No manis, režisora sievas, vairāk tika prasīts arī filmēšanas laukumā, jo varēja atļauties prasīt. Mani kārtīgi izmocīja, bet man patika.”

“Filmas stāsts ir par lepniem cilvēkiem, kas nekad nepiekāpsies – principa pēc. Teiktajam vienmēr ir zemteksts. Domā vienu, saka ko citu. To ir interesanti spēlēt.” Kino prasa spēlēt uz iekšu, un tas Elzai šķiet organiskāk nekā skatuve, pie kuras plašās amplitūdas un pārspīlētās formas viņai sevi ikreiz jāpieradina. Bet Elzai patīk spēlēt abās vidēs.

“Man šis darbs ir kā hobijs, tam laiku neskaitu. Nevar jau tā teikt, tad neviens nekad nepiedāvās, taču es laikam negribētu būt štata aktrise. Štata aktieri ļoti nogurst, bet man gribētos, lai katrs darbs ir īpašs, lai var tam atdot visu enerģiju. Un es vienmēr ceru, ka izrādes vai filmas noskatīšanās arī skatītājam kaut ko dos, vismaz raisīs vērtīgas pārdomas.”

Kas Elza ir ārpus profesijas? Visvairāk jau mamma savai divarpus gadus vecajai meitiņai. Vairākus gadus viņa kopā ar Andri arī meditē un brauc uz dažādiem meditāciju retrītiem. “O, jā, tas mani ir mainījis! Neatceros, kad pēdējoreiz kritu histērijā vai izmisīgi raudāju. Nav vairs tādu galēju emociju.” Meditācija ļāvusi Elzai arī ieraudzīt, ka it viss dzīvē ir mainīgs un pārejošs, tāpēc nav vērts iespringt par sīkumiem. Arī tie ir pārejoši. “Svarīgi ir pēc iespējas lietderīgāk izmantot laiku. Kā? Dodot iespējami lielāku labumu apkārtējām būtnēm.”