Viņi ir jauni, gudri un veiksmīgi. 10 Latvijas talanti, kam vēl nav 33

Belševica. Mazo lietu cilvēks

Kristas Annas Belševicas (24) debijas dzejoļu krājums Medījot dzīvi ir paguvis izraisīt karstas diskusijas internetā un nosaukts gan par spilgtu debiju latviešu dzejā, gan par pārpratumu... Mums patika. Krista Anna raksta arī portālam Satori, strādā par eksperti Rakstniecības un mūzikas muzejā, uzsver ikdienas mazo lietu svarīgumu un palēnām briest romānam.

“Neparedzams emocionālais rezultāts,” par dzejas krājumu Medījot dzīvi saka rakstniece Dace Rukšāne. “Šī bija viena no tām retajām reizēm dzejas lasīšanā, kad spēju pilnībā identificēties ar galveno varoni, saplūst ar viņu, uzķert ritmu līdz sirdspukstu precizitātei. Teksts mani brīžiem saviļņoja tik spēcīgi, ka sāku vienkārši raudāt, nevis tā pa drusciņai, bet no visa spēka. Ja literatūra nodara man kaut ko tādu, tad tā noteikti ir izcila literatūra. Ceru, ka krājums tiks vismaz nominēts 2017. gada Latvijas Literatūras gada balvai debijas kategorijā.”

Ne mēs pirmie, ne pēdējie, kurus pirmkārt interesēja, vai Kristai Annai ir kāda radniecība ar slaveno latviešu dzejnieci, rakstnieci, tulkotāju Vizmu Belševicu. “Vairāki cilvēki, tai skaitā Jānis Elsbergs (Vizmas Belševicas dēls, dzejnieks un tulkotājs. – Red.), ir mēģinājuši to noskaidrot. Viņam šķiet interesanta tā radinieku būšana, viņš domā, ka tur kaut kas esot. Daudzi dati gan ir pazuduši, un es tam visam tik viegli neuzticētos. Kaut gan, ņemot vērā to, ka Latvija ir tik maza un vai katram rados ir kāds mākslinieks, iespējamība ir.” Pašai Kristai Annai tas neesot būtiski, viņa visu dzīvi pieradusi pie pavisam neliela “ģimenes kunkulīša – es, mamma, tētis”, jo visi radi izklīduši, kas Lietuvā, kas Krievijā. “Turklāt laika posms starp to Belševicu un mani ir tik liels, neviens taču negaidītu, ka es būšu viņas tradīcijas turpinātāja, pa vidu vēl abi Elsbergi, arī rakstām mēs ļoti dažādi. Bet saprotu, ka cilvēki iztēlojas kādu romantisko saiti.”

Iemācījusies lasīt trīs gadu vecumā, senākais mammas atrastais dzejolis rakstīts piecos. “Man tas šķiet šausmīgi dīvaini. Nav taču līdz galam normāli, ka cilvēks piecu gadu vecumā raksta dzeju.” Savulaik, mācoties Mediņa mūzikas vidusskolā, katru brīvu brīdi spēlējusi saksofonu, izpaužot sevi caur instrumentu. Tomēr nepieciešamība izteikties vārdiski patikusi vienmēr, turklāt arī gana dīvainos veidos. Bērnībā, kad mājās bijis remonts un palikušas pāri tapetes, Krista Anna tās sagriezusi šaurās strēmelēs un uz tām kaut ko rakstījusi – romānu, stāstu vai manifestu – tas gan prātā nav palicis. “Rakstīšana man visu dzīvi ir vijusies cauri. Tas ir veids, kā es visorganiskāk varu izpaust to, ko esmu sevī uzsūkusi no pasaules, ko esmu ielikusi savā būtnē. Bet tā joprojām ir mīkla, kāpēc to sāku un kāpēc turpinu.”

Krista Anna raksta ne tikai dzeju, arī esejas, Satori būšot stāsts – pamazām pārejot plašākā mērogā. Grāmatas atklāšanā draugi uzdāvinājuši blociņu, ko Krista Anna visu laiku nēsā līdzi, lai kaut ko pierakstītu iedvesmai. Pamazām attapusi, ka tagad top kaut kas līdzīgs romānam, blociņā rindojas dialogi starp cilvēkiem. Bet kā rodas dzejolis? “Strādāju tā, ka pēc iespējas vairāk mēģinu sevī uzsūkt pasauli. Staigāju un sūcu, sūcu, sūcu, un tad pēkšņi izsper kā zibens cauri un rodas dzejolis. Tiešām krīt no zila gaisa.”

Protams, būtisks Kristai Annai ir arī lasīšanas process. “Spēju tajā iegrimt. Tas man nekad nav saistījies ar atslēgšanos vai bēgšanu no realitātes vai tādu tehnisku sevis vai pasaules izzināšanu, bet vienmēr ļāvis pārveidot sevi kā būtni, padarīt sevi redzīgāku. Man vienkārši vēl nav beidzies kāpēcīša vecums, un esmu ļoti ziņkārīga. Tāpēc man visu laiku prasās kaut ko jaunu pieredzēt un piedzīvot. Lasot citu tekstus, vēl arī iemācos to veidu, to metodi, kā strādāt ar pasauli. Kā saskatīt sīkās nianses, mazās lietas. Kā redzēt pasauli gan ļoti niansēti, gan tai pašā laikā ļoti plaši.” Tāpēc jo īpaši Kristu Annu fascinējot autori, kas ir ļoti atšķirīgi no viņas, jo arī pasauli viņi redz citādāk.  

Jaunā dzejniece beigusi filoloģijas bakalaurus, bet šobrīd studē sociālo antropoloģiju un atzīst, ka šīs studijas izbauda pat vairāk. Viņu tomēr vairāk interesējot cilvēks, nevis valoda un pat ne literatūra. “Respektīvi arī literatūrā vairāk redzu cilvēcīgo plašā nozīmē. Man daudz interesantāki šķiet procesi, kas norisinās gan cilvēkos, gan cilvēku attiecībās ar tekstu. Es arī neticu augstajai literatūrai. Ticu cilvēkam. Tas ir vienīgais, kam ticu.”

Piedāvājums strādāt Rakstniecības un mūzikas muzejā nācis nejauši, kad Krista Anna pārbraukusi pēc apmaiņas semestra Olso Universitātē. “Man teica, ka varu būt noderīga muzejam. Man ir svarīgi jebkam, ko daru, radīt pievienoto vērtību. Muzejs šobrīd atrodas uz izmaiņu sliekšņa, drīz beigsies Pils laukuma ēkas rekonstrukcija, domājam par to, kā to pārvērst par laikmetīgu muzeju, ko mēs vispār kā muzejs varam dot. Es šo procesu diezgan daudz izbaudu.”

Par konkrētiem punktiem, ko gribētos sasniegt savā karjerā, viņa nedomājot. “Jāpabeidz Stradiņi. Esmu vēl ceļā.” Plānu gan esot daudz un lieli. Bet dabiskais pašregulējošais princips viņai ir neko no dzīves negaidīt. “Gaidot vari palaist garām iespējas, ko dzīve piedāvā. Ja gaidi kaut ko konkrētu, tas traucē mācīšanās procesam. Ja kaut ko konkrētu gaidi, tad dabū, ko tu gaidi, tātad to, ko tu jau pazīsti. Ja neko negaidi, vari dabūt daudz vairāk un vienmēr kaut ko jaunu.”

Vēl Kristai Annai šķiet būtiski pateikt, ka “daudz svarīgākas ir mazās lietas, ko mēs katrs spējam dot, nekā, teiksim, uzrakstīt 12 brīnišķīgas grāmatas un ar katru ietekmēt vismaz 7595 cilvēkus. Piemēram, radīt un uzaudzināt bērnu. Aiziet un pārdomāti nobalsot vēlēšanās. Domāt par vidi un šķirot atkritumus. Maksāt nodokļus. Izkopt kādu prasmi. Būt par padomdevēju kādam, kam vajag. Izturēties labi pret līdzcilvēkiem. Katra lieta, ko mēs izdarām, ir ļoti svarīga. Tāpēc cenšos veidot savu dzīvi tā, ka primāri esmu mazo lietu cilvēks. Lielās lietas var atnākt, bet var arī neatnākt. Mazais vienmēr ir svarīgāks.”

Brauere. Katra diena sākas ar “vajag”

Viņa baidās no augstuma, un viņai mokas sagādā katrs pacēliens ar galvu lejup. Cita soliste palūgtu horeogrāfus, lai pažēlo. Balerīna Jūlija Brauere (25) izvēlas cīņu ar sevi. Un viņai izdodas pievārēt vienu augstumu pēc otra. Šogad, piemēram, viņa četrreiz nodejojusi Džuljetu Slovēnijas Nacionālajā operas un baleta teātrī, ieguvusi bronzas godalgu Starptautiskā baleta konkursā Seulā, spēlējusi ievērības vērtas lomas jaunajos LNOB iestudējumos Pie zilās Donavas, Pērs Gints un Dons Žuans, iekļāvusies Bajadēras iestudējumā Nikijas lomā un decembra sākumā uzstājusies galā koncertā Eiropas baleta zvaigznes kā Latvijas Nacionālā baleta trupas pārstāve.

Balerīnas bērnība pagāja kā daudziem bērniem laukos – koka guļbūves namiņš, pagalmā gaiļi un vistas, gotiņas un cūciņas, turpat netālu lauki un upīte. Tikai latviešu ciemats, kur uzauga Jūlija, no Rīgas ir teju 6000 km attālumā, Krasnojarskas novadā. Lejas Bulāna saucas. Ievērības cienīgie fakti – tas, ka te dzimusi un augusi operdziedoņa Dmitrija Hvorostovska vecmāmiņa Marija Vēbere, arī Šušenskas ciems netālu – Ļeņina vietas, kā mēdza teikt agrākos laikos. Uz Sibīriju taču izsūtīja daudzus, gan revolucionārus, gan latviešus. Bet Lejas Bulānā latvieši kā piespiedu, tā brīvprātīgā kārtā dzīvojuši jau kopš 19. gs. vidus, kad te bija uzcelta luterāņu baznīca, dibināta latviešu skola...

Lejas Bulānā Jūlija dzīvoja kopā ar vecmāmiņu. Atmiņas no tiem laikiem ir tās idilliskākās. Par to, ka septiņu gadu vecumā palikusi bez māmiņas, viņa nerunā. “Kad attopos kādā smagā, sarežģītā situācijā, es ar prātu aptveru, ka man tā vienkārši jāpārlaiž, jāizdzīvo. Es neslīgstu depresijā, tas ir, it kā cenšos neslīgt. Vēl vairāk aizeju savā darbā.” Vai palīdz? “Jā.”

Desmit gadu vecumā viņa pirmoreiz atbrauca uz Latviju, uz bērnu vasaras nometni. Gāja ekskursijā uz opernamu, un, protams, nespēja pat iedomāties, ka vairs neatgriezīsies Sibīrijā, jo jau pēc dažām nedēļām kļūs par Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas audzēkni, bet pēc pāris gadiem kāps uz šā teātra skatuves, lai dejotu Sniegbaltītes vismazākā rūķīša lomu. Tas bija laiks, kad viss tika izlemts viņas vietā. Un šis posms beidzās tikai tajā brīdī, ka Jūlija, gadu mācījusies baleta skolā Vašingtonā un vēl gadu Bostonā, domāja par to, ko iesākt tālāk. Lidot uz Maiami, kur viņai piedāvā vietu baleta trupā, vai savu dzīvi un likteni saistīt ar Latviju?

Kārdinājums palikt okeāna viņā pusē bija liels. “Stipendiju mācībām Amerikā es taču izcīnīju uzreiz pēc skolas, biju pavisam zaļš meitēns, pavasaris galvā. Pat nezinu, kas bija grūtāk: tikt galā ar pavisam jaunu pieeju dejas tehnikai – mūsu skolā to apgūst pēc Vaganovas metodes, tur pēc Džordža Balančina – vai dzīvei. Tagad domāju, ka Vašingtona mani pārbaudīja kā cilvēku, Bostona – jau kā balerīnu. Tur tad arī beidzās mans pārejas vecums. Kļuvu pieaugusi. Sapratu, kas ir īsts darbs un īsta atbildība par savu rīcību. Tā bija liela un vērtīga pieredze. Amerika vispār man devusi ļoti daudz, tur nostājos uz kājām.”

Tomēr pirms pieciem gadiem Jūlija Brauere deva priekšroku Latvijai un saka, ka to nenožēlo. “Pieņēmu smagu, taču šķiet, ka pareizu lēmumu. Mūsu profesijā tas vispār ir pats galvenais pārbaudījums – pieņemt pareizos lēmumus. Vispirms taču jāpieliek milzums spēka, lai iekarotu savu vietu uz skatuves, nostiprinātos tajā... Bet pēc tam – lai piespiestu sevi apstāties un pārdomāt. Tu esi jau ieskrējies, ir sastrādāts plašs repertuārs, tu visu laiku dejo, esi eiforijā… Taču pakausī jau jūti: ir vajadzīgas mājas, ir vajadzīga ģimene.” Un, jā, to griboties gan. “Lai arī man tas ir ļoti nopietns jautājums. Personīgajai dzīvei laika nav nemaz.” Vai viņai ir plāns turpmākajiem 15 dzīves gadiem? Viņa domā, ka dejos. Cer uz to. Ir lomas, par kurām Jūlija sapņo, un iecerēs noteikti ietilpst arī pedagoģijas studijas – vēlme savu profesiju mācīt nākamajām paaudzēm viņai ir. Jautāta, vai tas tiesa, ka balerīnām visu laiku sāp, viņa atbild vaļsirdīgi un vienkārši – nē, sāpīgi ir piecelties no rītiem. “Tāpēc katra diena, arī brīvdienas, sākas ar vārdu “vajag”. Taču īstas sāpes jūt tikai tad, kad savainojas vai kaut ko sastiepj. Viss pārējais ir paciešams. Patiesībā mēs, baleta cilvēki, esam tik spēcīgi kā emocionāli, tā fiziski un savu darbu mīlam tik ļoti, ka kāpjam uz skatuves, dejojam un izbaudām to, šīm sāpēm nepievēršot uzmanību.” 

Jūlija labprāt atzīstas, ka viņai ir sava recepte, kā turēties uz pozitīvā viļņa, kā atgrūst skumjo un nepatīkamo. Šī sava prasme viņa patiešām patīk, un tās formula ir slavenais Skārletas O’Hāras teiciens: “Par to domāšu rīt.” Tas glābjot. 

Vai jaunās balerīnas dzīvē ir bijušas lietas, notikumi, sasniegumi, ar kuriem viņa īpaši lepojas? “Nupat novembrī man bija divas pirmizrādes un vēl izrāde starp tām. Vispirms Dons Žuans: līdz pirmizrādei, kas notika 10. novembrī, mēs to dejojām cauri katru dienu no rīta un vakarā. Tikmēr duetā ar Kārli Cīruli gatavojāmies savam pirmajam iznācienam Bajadērā, kopā skrējām no skatuves pa tiešo uz mēģinājumu zāli. Dejojām pārī abās izrādēs. Domājām, ka pēc Dona Žuana kļūs vieglāk, taču ne. 15. novembrī man vēl bija jānodejo Džuljeta... Bet jau 17. novembrī abi ar Kārli debitējām Bajadērā kā Nikija un Solors. Pēc šīs izrādes es aizbraucu mājās. Histērija, asaras – viss bija. Cik slikti visu izdarīju, kāda niecība esmu… Te pienāk īsziņa: “Ejam uz salsu!” Nu, es nošņaukājos un atbildēju: “Ejam!” Guvu milzīgu baudu. Nekad agrāk nebiju dejojusi salsu… Bet pēc tam izlasīju atsauksmes par Bajadēru. “Izrāde bija kā balzams dvēselei…” Domāju, ka man sirds plīsīs. Tas bija tik patīkami! Vispār varu teikt, ka lepojos, jo esmu izturējusi šo novembri. Esmu sev pierādījusi, ka varu arī to.”

Kurpnieks. Negribu būt reprodukcija

Līdz šim Niklāvs Kurpnieks (25) savas nozīmīgākās lomas ir spēlējis uz Dailes teātra mazajām skatuvēm, un pārliecinoši. Ne velti par Liama lomu izrādē Brutāls un dēls tika nominēts Spēlmaņu nakts balvai. Plašāk viņš pamanīts, pateicoties seriālam Svešā seja, kuru atzīst par iespēju profesionālam izrāvienam.

Bērnībā ejot gar Dailes teātra namu, mazais jelgavnieks mammai taujājis – kas gan ir šī iespaidīgā ēka? Un vienmēr ar cieņu nolūkojies milzīgajās izrāžu reklāmās uz tās sienām. Jau studējot, Niklāvam bija skaidrs – viņš grib nokļūt tieši šajā teātrī, un nepagāja ilgs laiks, līdz arī viņa vārds un – ne gluži seja, bet mugura bija skatāma uz izrādes Brutāls un dēls plakāta. Sajūta bijusi dīvaina.

Niklāvu pirmais pamanījis Džilindžers, atnācis uz Kultūras akadēmijas 3. kursa studentu izrādi Liesmojošā tumsa. Pēc tās piegājis klāt kafejnīcā un teicis, ka esot paticis. Drīz sekoja uzaicinājums spēlēt režisora Dmitrija Petrenko izrādē Brutāls un dēls. Izrāde pašam patīkot tik ļoti, ka varētu spēlēt katru dienu. “Izcila dramaturģija, brīnišķīgs režisors, lieliski saprotos ar komandu. Uz skatuves spēlējot kopā ar Subi (Lauris Subatnieks. – Red.) un Dārtu (Dārta Daneviča. – Red.), skrien tirpas. Subatnieks ir tik izcils! Nesaprotu, kā viņam varēja neiedot Spēlmaņu nakts nomināciju. To, lūdzu, noteikti uzrakstiet!” Niklāvs augstu vērtē arī citu vecāko kolēģu darbu. “Znotiņš, Daudziņš, Artūrs Skrastiņš, Ķesteris, Dainis Grūbe – cepuri nost! Varu no viņiem daudz ko mācīties, piemēram, darba ētiku, bet mans mērķis nav kļūt par reprodukciju kādam no izcilajiem.”

Pusaudža gados Niklāvs tēvam, kurš ilgus gadus bija Valsts tautas mākslas centra direktors, pats saistīts ar mūziku un cerējis, ka dēls mācīsies mūzikas vidusskolā, paziņojis – viņš nu gan mākslinieks nebūs nekad! Mūzikas skolu zēns gan pabeidzis, bet daudz nopietnāk interesējies par sportu – bijis Latvijas čempions regbijā, piecus gadus nodarbojies ar jaukto cīņas mākslu (mixed martial arts jeb MMA) – un vispār gribējis kļūt par pilotu!

Taču “diezgan nejauši” kopā ar draugu Igoru Šelegovski, kurš tagad ir Nacionālā teātra aktieris, iestājies Kultūras akadēmijā. “Atbraucām divi džeki no Jelgavas, pirksti gaisā, būsim aktieri! Jā, varbūt šķitām iedomīgi un lecīgi, taču mūs cienīja par to, ka nekad neliekuļojām. Man nebija problēmu pateikt Mārai Ķimelei, ka neesmu lasījis Idiotu, atšķirībā no tiem, kuri piekrītot klanīja galvas, kaut bija skaidrs, ka lasījuši nav.” Brīnišķīgs pasniedzējs bijis režisors Elmārs Seņkovs, un lielā mērā tas, ko Niklāvs spēj uz skatuves, esot viņa nopelns. “Jau no pirmā kursa viņš borēja: nevajag klišejas, esi īsts! Ja četrus gadus tas skan ausīs, to nevar aizmirst.”

Šobrīd viņu visvairāk atpazīst kā Bruno no seriāla Svešā seja, kur Niklāvs spēlē bagātu vecāku lecīgu dēliņu. Lomai piekrist viņš sākumā baidījies. Jau akadēmijā aktieri brīdināti – “par tevi spriedīs pēc tēla”, un patiešām daudzi domājot, ka viņš dzīvē esot tāds pats maita kā Bruno seriālā. “Pēc pirmajām sērijām gribējās raudāt, domāju, kur gan esmu iepinies. Bet tad sajutu, ka cilvēki mani atpazīst, un tātad, iespējams, atnāks arī uz teātri. Veidojas jauni kontakti. Paldies Intai Gorodeckai! Un tas, ka skatītāji saka, ka esmu maita, nozīmē, ka laikam jau pareizi darbojos, – notic taču!” Tikmēr pats Niklāvs tic – ja vien labi darīs darbu teātrī, seriāls viņa karjeru nesabojās.

Būt uz skatuves Kurpnieks grib ļoti, tā noteikti esot viņa īstā vieta. Pēdējā laikā gan nācies aizdomāties par to, kā uzvesties teātrī, lai, nenonākot pretrunā ar saviem uzskatiem, vienlaikus uzskatu dēļ nesabojātu savu karjeru. “Man jebkurā jautājumā ir skaidrs savs viedoklis. Laikam jāmācās sajust robežu, lai nekonfrontētu ar tiem, kuriem ir lielāks vārds, bet nepazaudētu arī savas domas. Tiešām gribu saprast, kā nepadarīt sevi par to, kurš liecas turp, kurp pūš vējš, vai saka lietas tāpēc, ka var gūt no tā labumu, nevis tā domā. Saka – tā neesot liekulība, bet laipnība. Es tā nedomāju. Liekuļošanas daļu mēģinu no savas dzīves izskaust it visā. Vairs nesēžu arī bārā ar cilvēku, kurš mani neinteresē un kuru es neinteresēju. Man ir citas lietas, ko darīt.”

Otrajā vietā aiz teātra Niklāvam ir mūzika. Mūzikas skolā viņš mācījās spēlēt ksilofonu un bungas, akadēmijas laikā – klavieres un ģitāru. Ģitāras spēle noderējusi bērnu izrādē Niķa un Riķa stiķi. “Tur varu strādāt kopā ar Juri Kaukuli! Viņš man sanāk kā ģitārspēles pasniedzējs.” Arī mājās Niklāvs gandrīz katru dienu strinkšķina ģitāru un esot pārliecinājies: ja sāp galva, vajag piesēsties pie stīgām un pēc pusstundas nesāpēs. “Tāda maģiska lieta.” 

Smadzenes atslēgt palīdz treniņi sporta zālē, kur dažkārt Niklāvs pastrādā arī pie boksa maisa. Cīņas sportu šobrīd atļauties nevarot, jo jāsargā savs instruments – seja. “Pat treniņos gadās uzdauzīt degunu: nākamajā dienā tas būs piepampis, bet jākāpj taču uz skatuves.” Toties skatīties MMA cīņas gan Niklāvam patīk joprojām. “Ja nesaproti, kas tur notiek, liekas baisi, viens otru sit nost. Mani ievilka tas, ka tur viss ir pa īstam, viss atkarīgs tikai un vienīgi no cilvēka un tā, kā viņš reaģē konkrētajā situācijā.” Vēl Niklāvs ik pa laikam skatoties seriālus – Mindhunter, piemēram, un dokumentālās filmas par... cietumiem. Nē, ne tās iestudētās, bet patiesās, kur filmēti reāli noziedznieki, piemēram, uz mūžu notiesātie cietumā dziļi Krievijas mežā. “Viņiem nav jāspēlē. Var novērot īstu ļaunumu. Traki iedomāties, kā būtu, ja es tur sēdētu...”

Starp citu, Niklāvam ļoti patiktu atveidot ļaunos tēlus. Viņam nevajag smuki izskatīties uz skatuves, un, lai nu ko, bet Romeo “riktīgi negribētu spēlēt”. “Laikam izklausos pēc maniaka. Ģērbjos arī viss melnā, starp citu. Mans mīļākais filmu žanrs ir mafijas filmas un trakas filmas par riktīgiem večiem. Krusttēvs, Foršie džeki... Gajs Ričijs ir mīļākais režisors.”

Šobrīd Niklāvs filmējas Lindas Oltes dokumentālajā lentē par Noru Bumbieri. Dārta Daneviča spēlēs Noru, bet Niklāvs būs Viktors Lapčenoks. Tas esot “tāds sirds projektiņš”, un rezultātu varēsim redzēt pavasarī.

Koha. Cīnītāja

Savu pirmo – Eiropas jaunatnes čempionāta bronzas medaļu izcīnījusi 14 gadu vecumā, 2016. gada vasaras olimpiskajās spēlēs par divu kilogramu tiesu palikusi aiz pjedestāla, 2017. gada novembrī Rebeka Koha (19) kļuva par pirmo Latvijas svarcēlāju, kas ieguvusi pasaules čempionāta medaļu, bronzu.

Precīzu jaunās svarcēlājas Rebekas Kohas saņemto medaļu sarakstu labāk nerakstīt, sanāktu pārāk garš – tajā ir gan zelts, sudrabs un bronza Eiropas un pasaules jaunatnes čempionātos un olimpiādē, gan sudraba un bronzas medaļas pieaugušo Eiropas čempionātos. Tagad arī pasaules čempionāta bronza. “Apbalvojumi ir neprognozējami, sports ir sports,” saka viens no Rebekas treneriem Viktors Ščerbatihs. “Tas, ko Rebeka Koha ir izdarījusi un sasniegusi, parāda, ka viņa ir morāli gatava cīnīties pat ar ļoti lieliem pretiniekiem. Kā es saku, daudziem sportistiem ir spēks, bet trūkst smadzeņu, un tad treniņā var notikt brīnumi, bet galvenais taču ir tas, kas notiek sacensībās. Rebeka – un tas ir labi! – neskatoties ne uz ko, nebaidās, cīnās, viņai pretinieki ir vienaldzīgi. Iet – un aiziet!”

Rebeka vienmēr bijusi aktīva. Bērnībā, kas aizvadīta Ventspilī, trenējusies basketbolā, hokejā, nodarbojusies ar modernajām dejām un pat baletu, četrus gadus apguvusi klavierspēli. “Lai kādu lietu darītu izcili, nākas izvēlēties,” tas svarcēlājai jāatzīst. 12 gadu vecumā ar draudzeni iepazinusi svarcelšanu Ventspils Olimpiskajā centrā, viņa nodemonstrējusi lielisku koordināciju un veiklību – un izlēmusi par labu sportam. Vecāki par meitas izvēli nav bijuši pārsteigti: Rebekas tēvs strādā trenažieru zālē un no krūtīm spiež svaru stieņus, arī mammai ir svarcelšanas pieredze. Skolasbiedri un puiši gan treniņos meiteni apcēluši par nesievišķīgo nodarbošanos. “Paši vēl mazi un nesaprot, ko darīt un ko runāt. Lai gan ir nepatīkami strādāt vidē, no kuras tevi cenšas izspiest, aizrāvusies ar savu lietu, viņus neņēmu vērā. Kad paši redzēja, ka teiktais mani neietekmē, ka sasniedzu lieliskus rezultātus, sāka mani arī  apsveikt un vēlēt veiksmi.” Iespējams, puikām skaudis un bijušas dusmas par to, ka meitene spēj izdarīt vairāk un labāk par viņiem. Pat šobrīd, kad ir jau tik daudz sasniegumu, anonīmajā interneta pasaulē stereotipisku viedokļu netrūkstot. “Protams, ka ir nelabvēļi. Nesaprotu, ko viņi ar to mēģina panākt. Lai viņu teiktā dēļ pametu sportu? Mani tas neinteresē, vairs nelasu ne komentārus, ne rakstus.”

Rebeka Koha startē 58 kg svara kategorijā, nu jau spēj raušanā pievārēt 101 kg un grūšanā –121 kg. Pati saka, ka svarcelšanā grūtākais ir sagatavošanās process, tātad ceļš līdz stienim. Sporta nometnes, atšķirtība no ģimenes, draugiem un mājām, ikdienā rīta rosme un divi pusotru vai divu stundu gari treniņi ar nepieciešamajām atjaunošanās jeb atpūtas pauzēm pa vidu. Atbilstoši sacensību kategorijai – arī pieņemšanās svarā vai atbrīvošanās no liekajiem kilogramiem, ko, protams, panāk ar režīmu un veselīgu ēdienkarti, regulāri iekļaujot ēdienkartē gaļu un dārzeņus. “Tā kā nekas nenāk uzreiz, ir jābūt lielai pacietībai, izturībai, gribasspēkam un motivācijai. Mani motivē tas, ka citi iedvesmojas no maniem sasniegumiem, ka redz iespēju un cerību sev pašiem. Esmu laimīga, ka varu iedvesmot un iepriecināt citus ar to, ko man patīk darīt.” Pirms sacensībām ir nepieciešama absolūta un maksimāla koncentrēšanās, psiholoģiska stabilitāte un, kā sportiste uzsver, labas un gaišas domas, kuras iegūt palīdz sazvanīšanās ar vecākiem un draugiem. “Nedomāju par pareizu tehniku vai kustībām, domāju tikai par to, ka ir jāpaceļ. Vienalga, kā, bet ir jāpaceļ! Neko nedomāju, neko nedzirdu un neko neredzu, vienkārši eju. Kā treneri māca – nedrīkst skatīties apkārt, cīņa ir pašai ar sevi un stieni. Ja izpildīšu visus savus gājienus, ja pacelšu to, ko varu, rezultāts vienmēr būs labs. Bet tas, ko citas pacels, nav vairs no manis atkarīgs.”

Taču pat mērķtiecība un gribasspēks nepasargā no tādiem zaudējumiem, par kādu Rebeka uzskata savu startu 2016. gada vasaras olimpiskajās spēlēs: no bronzas medaļas ieguvējas viņa atpalika tikai par diviem kilogramiem un palika ceturtā. “Biju tik tuvu, tieši aiz svītras... Nezināju, ka mans pēdējais, grūšanas, gājiens var maksāt tik daudz. Lai gan arī ceturtā vieta ir sasniegums, rūgtums un asaras bija.” Veiksmes faktora klātbūtne sportista darbā ir neizbēgama. “Pēc olimpiādes – uz vēl vienu olimpiādi,” nerakstīto profesionālo sportistu likumu atkārto svarcēlāja. “Nevis vienreiz sasniegt un apstāties, bet iet pēc nākamās uzvaras. Visi varam uzvarēt vienreiz, bet noturēt līmeni un sasniegto atkārtot vai pārspēt – ne katrs. Būt labākajam vairākus gadus ir smags darbs.”

Tā kā svarcelšanas karjeras laiks ir ierobežots, Rebeka to tiešām uzskata par savu darbu, nevis dzīvesveidu. Brīvā laika atliekot pavisam maz, un viņa cenšas to piepildīt ar mierīgu un aktīvu atpūtu ģimenes un draugu lokā. Ballītes treneris tāpat neatļaujot, pēdējā, “kuru treneris atļāva”, notikusi pirms gada – par godu 18. dzimšanas dienai. Ikdienā Rebekai prieku sagādā dziedāšana jeb trallināšana un ēst gatavošana. Sev tik mīļos miltainos saldumus viņa gan ēst nedrīkst, tie paliek grēcīgo prieku dienām. Toties jauniete Youtube kanālā apgūst skaistumkopšanas vlogeru meikapa pamācības, seko līdzi modei un mīlot negausīgi iepirkties. Gribētu apgūt manikīra knifus un pie savas bijušās skolotājas atsākt mācīties klavierspēli. “Sportošanas sadaļa dzīves režīmā daudz atņem no sievišķības, tādēļ man ir svarīgi radoši izpausties un, kad ir iespēja, tikt kaut mazliet ārā no svarcelšanas ritma. Mana personīgā dzīve nav dzelži un treniņtērpi!”

Rozenfelde. Maksimālisms atmaksājas

Maija Rozenfelde (31) jau aptuveni 20 gadu vecumā saprata, ka viņu interesē iepakojuma un grafikas dizains, un devās studēt uz prestižo Prata institūtu Ņujorkā. Jau par studiju darbu viņa saņēma Red Dot balvu, bet nu ir ir kļuvusi par Latvijas Mākslas akadēmijas Funkcionālā dizaina katedras vadītāju.

Bērnībā Maija kolekcionēja cepumu paciņas un limonādes bundžas. Skolas laikā kopā ar draudzeni staigājušas pa aptiekām, vācot reklāmas bukletiņus. Vairs īsti neatceras, kāpēc tieši to un tā, bet tolaik tas šķitis svarīgi. Protams, izpratnes par grafikas dizainu un iepakojumu vēl nebija, bet, redz, interese tieši par šādām izpausmēm jau bija gan. Kad padsmit gados Maija gāja Rīgas Mākslas skolā un paralēli klasiskajām nodarbībām mācījās fotošopu, tētis, īsts IT cilvēks, teicis, ka varbūt “tā māksla” jātaisa datorā. Tieši ar to ceturto fotošopu pamazām arī viss sācies. Maija beidza Āgenskalna ģimnāziju, izstudēja datordizainu Latvijas Universitātē, bet, pats galvenais, 19 gadu vecumā sāka strādāt pilna servisa reklāmas aģentūrā Radošā laboratorija, kas tolaik piederēja Jurģim Liepniekam un Kasparam Rolšteinam.

“Tā bija mana lielā skola. Tieši tur sapratu, ka vispār ir atšķirība starp reklāmu un dizainu. Un sajutu to, ka man īstenībā patīk iepakojums, zīmolu identitāte, tātad tās paliekošās vērtības atšķirībā no reklāmas. Tolaik Latvijā šīs jomas bija embrija stadijā.” Izlēmusi, ka tieši tas jāmācās maģistrantūrā, Maija sāka meklēt iespējas pasaulē. Bija arī Šefīldas universitāte Anglijā, tomēr piemērotāks, lai arī reizes desmit dārgāks, šķita Prata institūts Ņujorkā. Maija sāka darīt visu, lai tur tiktu, un iestājās! Nākamā lielā problēma bija finanses – 33 000 dolāru? gadā. “Skarbi. Vispirms izsūtīju vēstules aptuveni 120 Latvijas pārtikas un citu nozaru ražotājiem, meklēju jebkāda veida atbalstu. Manas studijas būtu izteikti industrijas vārdā, kopējam labumam.” Joprojām esot pateicīga ilggadējam Ādažu čipšu vadītājam Valdim Blūmam, kurš piezvanījis tajā pašā dienā, teicis, ka ir noticējis un iedos tāpat vien tūkstoš latu. “Tolaik man tas bija milzīgs iedrošinājums.” Citi nebija tik atsaucīgi naudas devēji, toties vairāki, piemēram, Selga un Daugava, vēlāk kļuva par Maijas klientiem, un tas palīdzēja nopelnīt iztikai studējot. Maija paņēma valsts galvoto studiju kredītu, ar kuru gan pietika tikai vienam gadam, un paļāvās, ka viss atrisināsies. Un, jā, tad tika atvērts Baltic American Foundation – un nauda bija. “Tas pierādīja, ka dažkārt ir vērts nezināt, kā tas beigsies, bet vienkārši uzticēties, riskēt un darīt.”

Jau pēc trim studiju mēnešiem Maija saprata, ka ir ieguvusi vairāk nekā visos gados iepriekš. “Tas veidoja to, kāda esmu un kā strādāju šobrīd. Man gribas struktūru, saprast, kāpēc mēs vispār kaut ko darām, un tur viss tika salikts pa plauktiņiem. Pirms tam viss notika tā vairāk poētiski, caur izjūtām. Ieguvu pamatīgu teorētisko pamatu un sajūtu, ka dzīvē nekas nav neiespējams.” Piemēram, uzreiz pēc studijām Maijai izdevies pastrādāt slavenajā zīmolu konsultāciju un dizaina uzņēmumā Landor Associates. “Atceros, kā, rakstot bakalaura darbu, pieminēju leģendāro Valteru Landoru, šā uzņēmuma izveidotāju. Viņš taču bija leģenda, viens no iepakojumu dizaina pamatlicējiem! Un tad tu strādā Landor un atklāj, ka arī tur ir tādi paši cilvēki, katrs ar savām labajām lietām un arī putniem galvā. Saproti, ka darot var izdarīt visu un mēs te Latvijā neesam apdalītāki.”

Pirms četriem gadiem, atgriezusies no Ņujorkas, Maija uzreiz sāka pasniegt Latvijas Mākslas akadēmijā. “Gribēju paskatīties, vai grafikas un iepakojuma dizains šeit, Latvijā, kādu interesē. Bija plāns par vienu meistardarbnīcu, bet man uzreiz bija jāpasniedz trīs priekšmeti.” Uzticība no nodaļas vadības puses bija tik liela, ka, pamazām tēmu attīstot, nu jau Dizaina nodaļā ir atsevišķa iepakojuma un grafikas dizaina specialitāte. Bet pati Maija novembrī uz trim gadiem tika ievēlēta par Funkcionālā dizaina katedras vadītāju. “Liels prieks. Kad meklēju naudu Ņujorkai, visās esejās rakstīju, ka gribu nest zināšanas atpakaļ. Tolaik gan nevarēja ienākt prātā, ka tas notiks tik drīz. Tagad jūtu, ka to varu, un ļoti daudz gribu paveikt katedrā. Lai ir ieguldījums ilgtermiņā.”

Pašas projektiem, protams, tagad būs mazāk laika. Bet līdz šim jau daudz ievērības cienīga ir paveikts. Red Dot balvu Maija 2014. gadā saņēma par studiju laika darbu – pistāciju iepakojumu. “Klasisks piemērs tam, ka ne vienmēr ir uzreiz jāsaredz konkrēts mērķis. Vienkārši vajag izdarīt labi, maksimālo, ko vari, un tas noteikti atmaksāsies. Mēģinu to iemācīt arī studentiem.” Īstenībā viss sācies no vienkārša studiju uzstādījuma – izveidot iepakojumu no kartona. “Mums mācīja domāt, meklējot problēmas. Un, kā šajā gadījumā, risinājums bieži vien rodas tieši no tās.” Tik vienkārši – kur likt pistāciju čaumalas? Maija uzsver, ka pirms Red Dot ir saņēmusi vēl būtiskāku atzinību – no pasaules mēroga iepakojuma nozares vērtētājiem Dieline Awards. Bet vēl svarīgāk, ka no šā sācis veidoties zirnekļa tīkls, kas turpina augt. Arvien jauni kontakti, arvien jauni klienti. “Dažs gan nesaprot, kā strādā dizaina paraugs, taujā pēc izklājuma vai aicina izplatīt riekstus,” dizainere smejas.

Maijas kontā ir iesaiņojums un grafikas dizains saldumu ražotājiem Nelle Ulla un Caps!, Ādažu čipšiem Meistardarbs, Sabildes sidram, Rūjienas saldējumam, Kokmuižas alum... “Skaidrs, ka peļņa nāk no komerciālajiem klientiem. Process ir lēns. Patiesībā ir gandarījums pārliecināt par kaut ko neparastāku tik lielus klientus kā Balticovo vai Lietuvas Piena zvaigzdes.” Līdzsvaram ir kultūras projekti ar garīgi dāsnāku mērķi, no kuriem nozīmīgākais ir Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja jaunā identitāte, kas nozīmē ne tikai logo, protams.

Vēl Maija ir iesaistīta Valsts heraldikas komisijā, divus gadus Mežaparkā kopā ar domubiedrēm taisīja zaļo kokteiļu bāriņu Belwoods, jo ir veģetāriete. Bet, lai visā šajā gana plašajā darbu un domu tīklā spētu iztīrīt galvu, dodas uz kalniem – vasarā kāpelēt, ziemā slēpot. Jā, un sapņo pensijas vecumā strādāt par slēpošanas instruktori.

Ivanovs. Tējas ceļš 

Tējas ceremonijas meistara profesija Latvijas amatu klasifikatorā pagaidām nav iekļauta. Taču profesija kā tāda jau ir, un Andrejs Ivanovs (31) ir viens no retajiem, kas to apguvuši. Turklāt viņš to pārvalda virtuozi – 2017. gada septembrī, pārstāvot Latviju tējas gatavošanas pasaules čempionātā – Tea Masters Cup Ķīnā, Andrejs izcīnīja trīs balvas.  

Latviju grūti nosaukt par tējas zemi. Drīzāk – par kafijas. Kafiju te dzer visi, teju no bērnudārza vecuma. Andrejs gan ne. “Agrāk arī es, tāpat kā daudzi citi, labprāt pusdienu pārtraukumā izdzēru tasīti kafijas, izpīpēju cigareti. Ierasts rituāls. Bet, kopš pirms sešiem gadiem nomēģināju īstu Ķīnas tēju, kafija vairs mani neinteresē. Jā, tā patīkami smaržo, taču garša ir pārāk asa, agresīva. Tēja ir ievērojami izsmalcinātāks dzēriens, tai ir milzums garšas nianšu. Labvēlīgo ietekmi uz organismu nemaz nepieminot. Starp citu, tieši tēja man palīdzēja atmest smēķēšanu. Tā vispār palīdz atbrīvoties no atkarībām – aizraušanās ar nikotīnu, alkoholu vai vienkārši rijības – organisms pats, bez jelkādas vardarbības, sāk tiekties uz veselīgu dzīvesveidu. Taču līdz tējai ir jānonāk, pat jāizaug. Ar to es domāju īsto, elites lapu tēju, nevis tās pabiras, ko liek tējas maisiņos. Ja nesagatavotam dzērējam iedosiet nogaršot ķīniešu pu-erh tēju, viņš nepatikā saviebs ģīmi – kas tas par draņķi!? Taču tā ir ar jebkuru mākslu – un tējas ceremonija neapšaubāmi ir māksla –, lai izprastu smalkumus un sasniegtu virsotnes, tajā ir jāiedziļinās, ilgi jāpēta, jāmēģina, jāsalīdzina…” 

Patiesas apbrīnas vērta ir Andreja spēja iedziļināties tēmā tiktāl, lai tikai trīs gadus pēc pirmās tējas degustācijas kļūtu par Latvijas čempionu, bet pēc sešiem gadiem – pasaules čempionu tējas gatavošanā. Turklāt ne jau kaut kur, bet tās dzimtenē – Ķīnā, Hebei provinces Enši pilsētā, kur dzimis lielais Lu Ju – tieši viņš sarakstījis cilvēces vēsturē pirmo grāmatu par šo dzērienu Tējas kanons. Kā tad bija, Andrej – sakiet godīgi, vai rokas nedrebēja? “Mandrāža, protams, bija. Tā ir visiem, pat mega lieliem meistariem. Redziet, sacensības notiek milzu telpās – tur ir skatītāji, tiesneši, fotokameru zibspuldzes. Bet tējas ceremonija ir intīma lieta. Turklāt uzstāšanās laikā viss jādara, stāvot kājās, nevis sēžot kā parasti. Te viss ir atkarīgs no sagatavotības pakāpes – kā profesionālās, tā morālās. Man šis čempionāts bija jau trešais, un man jau bija zināms priekšstats, kā un ko tur vērtē. Uzliet tēju pēc visiem likumiem, prasmīgi to saliet tasītēs – ar to vēl nepietiek. Vajadzīga radoša pieeja, sava odziņa. Kategorija Tea Pairing, kurā es ieguvu pirmo vietu, paredz ne tikai tējas pagatavošanu, bet arī atbilstošas uzkodas un neparastu servējumu. Tas ir neliels šovs.” 

Andreja iestudētā uzvarošā tējas ceremonija bija veltīta Latvijai. Viņš pagatavoja 2008. gada sheng pu-erh jeb nefermentēto pu-erh tēju, kuras garšā ir skuju nianses, un pie tās pasniedza ar Latvijas medu pārlietas mandarīna daiviņas ar čili pipara un ingvera sloksnītēm, bet noslēgumā piedāvāja tiesnešiem paturēt plaukstā Baltijas jūras oli, kas iesmaržināts ar priežu eļļu.

Ceremonijas fonā skanēja latviešu etnomūzika, Andrejam mugurā bija stilistiski pielāgots tautastērps, traukus ar jūras viļņu un putu motīviem pēc īpaša pasūtījuma bija veidojusi keramiķe Laima Grigone. Tāds patriotisms uz tējas galda. Un ļoti ticams, ka šajās 15 minūtēs gan tiesneši, gan Ķīnas publika par Latviju uzzināja vairāk nekā visas līdzšinējās dzīves laikā.

Andrejs ieguvis arī divas otrās vietas – kategorijās Tea Preparation un Tea Testing – un kļuvis par godalgotāko sacensību dalībnieku. Jāpiebilst, ka šajā Tējas kausa izcīņā piedalījās pārstāvji no daudzām tējas tradīcijām bagātām valstīm: Ķīnas, Korejas, Vjetnamas, Turcijas, Singapūras! 

“Tējas cilvēki”, kā viņi paši sevi dēvē, mēdz izskatīties visai kolorīti. Neparasts apģērbs, frizūras, aksesuāri. “Agrāk tāda ekstravagance mani atbaidīja,” saka Andrejs. “Likās – nu, ko viņi tā izlec. Bet tagad es to uztveru kā dabisku parādību. Tējas pētīšana un izzināšana tevi gribot negribot ieved ķīniešu filozofijas dzīlēs, maina pasaules skatījumu, dzīvesveidu – un pie viena arī ārieni.” 

Nu labi. Tēja. Māksla. Filozofija. Taču kā viņš nopelna iztiku? “Vispār esmu mūziķis,” Andrejs stāsta. “Daudzus gadus rakstīju mūziku, sadarbojos ar ierakstu kompānijām. Taču ar to vien pie mums izdzīvot nevar, tāpēc gadu gaitā daudz ko esmu darījis… Līdz pirms pāris gadiem nolēmu koncentrēt uzmanību tikai uz tēju. Man ir sava neliela tējnīca Izpodnebesnoj, kura, tiesa gan, pagaidām darbojas slēgtā režīmā – savējiem. Laiku pa laikam mani uzaicina vadīt tējas ceremonijas, tās kļūst arvien populārākas. Drīz sāks darboties mans interneta veikals, kur varēs nopirkt elites tējas šķirnes un Āzijas meistaru roku darba traukus. Ceru, ka agrāk vai vēlāk man būs arī savs īsts tējas nams. Mans mērķis nav megabizness, to attīstīt es arī nevarētu: biznesu taisa masu tirgū, nevis ar ekskluzīvām lietām. Man vienkārši gribas, lai mūsu ļaudīm arī ir pieejama īstā tējas kultūra. Tagad taču 90 procenti tējas, ko piedāvā mūsu tirgū – pat, ja to uzdod par elites klases tēju, – patiesībā ir viltojumi. 
Pat mani, kaut pērku tēju tieši no Ķīnas, Korejas un Vjetnamas fermeriem, piegādātāji laiku pa laikam mēģina aptīt ap pirkstu. Ko tad runāt par vienkāršiem ļautiņiem…” 

Andrejs lieliski saprot, ka tējas kultūra nav domāta visiem. Nezinītim grūti būs izskaidrot, kāpēc 15 grami tējas – tikai tējas, bez visādām ceremonijām – maksā, teiksim, 15 eiro. Un sīciņa amatnieka darināta tējkanniņa – 500 eiro. Viss, kas ir rets vai autentisks, patiesi kvalitatīvs, nevar maksāt pāris grašus. Tāpēc tējas lietās ieinteresēto pagaidām ir maz. Taču ir – un būs arvien vairāk, tāda ir pasaules tendence. Cilvēki, kuri noguruši no neprātīgās patērēšanas un bezpersonisko preču gūzmas, arvien biežāk meklē kaut ko īpašu, unikālu, neparastas emocijas izraisīt spējīgu. Iespējams, kādam tējas garša palīdzēs atgūt arī dzīves garšu.   
 

Bulajevs. Patstāvīga izvēle

Vārds brīnumbērns Daniilu Bulajevu (13) vajā visu apzināto mūžu – no apmēram  četru gadu vecuma. Viņa ģimenē gan to lietot ir stingri aizliegts. Un šim Jūrmalā dzimušajam vijolniekam, ar kuru saistāmas visdrosmīgākās Latvijas cerības mūzikas laukā, nav ne mazāko zvaigžņu slimības pazīmju. 

Trīs gadu vecumā viņš pirmoreiz paņēma rokās vijoli. Piecus gadus vecs izcīnīja savu pirmo laureāta titulu. Septiņgadīgs spēlēja solo kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, bet desmitgadīgs kāpa uz koncerta Dzimuši Rīgā skatuves tāpat kā Gidons Krēmers, Miša Maiskis un citi izcili Latvijas mūziķi. Kad Daniilam bija 12, viņš uzvarēja starptautiskā vijolnieku konkursā Ķīnā, Čžuhaes pilsētā. Šā konkursa patrons ir leģendārais indiešu diriģents Zubins Meta. Viņa intensīvā koncertdzīve šķitīs apskaužama arī daudziem pieaugušiem mūziķiem. Vai nav vienkārši “brīnumains bērns”? Nellija Sarkisjana, Daniila skolotāja dārziņskolā, teic, ka savās pedagoģes gaitās (un viņas stāžs ir jau četri gadu desmiti) ar līdzīgu fenomenu nav sastapusies. 

Tomēr Daniils nepavisam nelīdzinās klasiskam – mūzikas, prasīgu pedagogu un vecāku nomocītam – brīnumbērnam. Protams, vijole viņa dzīvē ir pirmajā vietā, taču, pirmkārt, instrumenta spēle šim zēnam padodas viegli, un, otrkārt, viņam ir arī citas aizraujošas nodarbes. Teiksim, futbols. Piemērotos laika apstākļos Daniils katru brīvo minūti pavada laukumā. Bet tad, kad Latvijā ieradās Portugāles valstsvienība, licis mammai naktī vest viņu uz lidostu, lai tiktu pie Pepes autogrāfa. Un ticis arī! Vēl nesen Bulajevs dejoja sarīkojumu dejas, turklāt samērā nopietnā līmenī. Tas patiesi ir manāms, kad zēns kāpj uz skatuves: muguriņa taisna, pirkstgals nostiepts –vijolniekiem tāda stāja ir retums. Tomēr pirms gada dejām tika pielikts punkts, šo tēmu Daniils jutās izsmēlis. Tagad, rau, ir futbols…  

Ir izplatīts uzskats, ka bērns var būt nez cik talantīgs, taču bez zināmas vardarbības devas no vecāku puses meistars no viņa nesanāks. Viens no slavenākajiem krievu vijolniekiem reiz atminējies – kad bijis maziņš, tēvam uz krēsla pa rokai vienmēr stāvējusi siksna. Mazajam Bulajevam tik asinis stindzinošu atmiņu nebūs, jo viņam paticis vijoli spēlēt vienmēr. Pat pašā sākumā, kad skaņas padevās pabriesmīgas, drīzāk ne mūzika, bet marta kaķu klaigas.   

“Mēs bijām pārliecināti, ka jāļauj bērnam izmēģināt visu: šahu, zīmēšanu, sportu, dejas… Mazliet no visa kā, bet izlemsim, izvēlēsimies pēc tam,” stāsta Daniila māmiņa Viktorija Bulajeva. “Kad apsvērām mūzikas nodarbības, trīsgadniekiem vienīgais piedāvājums tobrīd bija vijole. Daņa tad vēl neprata pat visus burtus izrunāt. Aizvedām viņu uz bērnu mūzikas studiju Riekstkodis, kur visas mācību stundas notika rotaļu formā. Turp viņš ikreiz gāja kā uz svētkiem. Un, kad tika noskaidrots, ka viņam šajā jomā ir dotības, bijām pat nedaudz apjukuši. Tas vienkārši uzkrita mums uz galvas kā sniega blāķis. Kas mums atlika? Tikai palīdzēt. Tāpēc nevar teikt, ka mūsu uzdevums bija izaudzināt zvaigzni. Neviens Daniilam nelika muzicēt. Tā bija viņa paša izvēle par visiem simts procentiem.”  

13 gadu vecumā ļoti pieaudzis – tāds Daniils šķiet pirmajā tikšanās reizē. “Man bija liels gods…” “Mans izpildītājmākslinieka uzdevums…” Vēl nepieradis sniegt intervijas, viņš ļoti satraucas, cenšas runāt solīdi. Mamma ironiski smaida: “Tagad viņš ir tāds balts un pūkains. Citādi normāls zēns. Mēs arī huligāniski uzvesties protam, vai ne, Daņa?” Uzreiz manāms, ka viņu attiecības ir lieliskas – uzticēšanās pilnas, godīgas, patiesas. Te nav ne aklas dievināšanas no vecāku puses, ne vēlmes uz bērna rēķina realizēt kaut kādas savas ambīcijas. Atšķirībā no citiem vecākiem, kuri ir gatavi savu bērnu talantus cildināt vai līdz debesīm, Viktorija par bērna muzikālajiem nopelniem runā atturīgi. Saprotams, lepojas ar tiem, taču vēl vairāk lepnumu jūt par to, ka dēls aug mīļš un gādīgs. “Pēc konkursa Itālijā nolēmām kopā ar Daniila skolotāju uz pāris dienām iegriezties Venēcijā. Noīrējām tur dzīvokli. Vakarā dēls iztrieca mūs ārā pastaigāties, bet pats tikmēr pagatavoja mums vakariņas – pastu ar Boloņas mērci. Viņa hobijs taču ir ne tikai futbols, bet arī kulinārija.” Daņa pats beidzot arī pasmaida: “Jā, pannas esmu piededzinājis ne mazumu.”    

Bet kā tad ar pārejas vecumu? 13 gadi būtu tā kā īstais laiks pusaudža lecīgumam. “Viņš, protams, aug,” saka Viktorija, “taču pagaidām nekādas pārejas vecuma problēmas es neesmu novērojusi. Ziniet, es esmu par to, ka bērnam jādod brīvība. Visās nozīmēs. Jau gadus divus viņu vispār nekontrolēju – vai izpildījis skolas mājasdarbus, vai ir spēlējis vijoli. Visu pats. Viņam ir tiesības uz personīgo pieredzi, uz savām kļūdām. Viņam ir jāaug kā personībai, kā vīrietim un pašam jāatbild par savu rīcību.”

Bulajeva koncertu grafiks ir blīvi piepildīts: decembrī labdarības koncerts Rotaļlietu simfonija Lielajā Ģildē un Vivaldi Gadalaiki ar kamerorķestri Sinfonietta Rīga Dzintaru koncertzālē, janvārī koncerti Itālijā – arī Kremonas vijoļu muzejā, februārī piedalīšanās Hermaņa Brauna fonda jubilejas svinībās un sevišķi svarīgas viesizrādes ar simfonisko orķestri Gintara Rinkēviča vadībā. Dažādas skatuves, dažādi skaņdarbi… “Man patīk viss – gan baroks, gan romantisms, gan mūsdienu komponistu darbi,” stāsta Daniils. “Pirms koncerta vienmēr nedaudz uztraucos. Taču tas pāriet, tiklīdz kāpju uz skatuves. Gadās, ka zālē kāds nav izslēdzis telefonu vai sāk raudāt mazs bērns, taču es cenšos tam nepievērst uzmanību. Kad viss jau ir pirkstos, var vairs neuztraukties.” 

Čemme. Savas prakses vadītāja 

Starp 76 Latvijas, Lietuvas un Igaunijas 2017. gada mākslas akadēmiju absolventiem, kas pieteicās konkursam Baltic Young Artist Award, par Baltijas labāko jauno mākslinieci žūrija atzina Katrīnu Čemmi (28). 

Konkursam Katrīna pieteicās ar savu diplomdarbu What Is Lost Is Lost Forever, kas vasarā tika izstādīts arī viņas pirmajā personālizstādē kim? Laikmetīgās mākslas centrā. 110 ģipsī atlietas tenisa bumbiņas – nofiksēta forma. Milzu fotogrāfija ar vienu no šīm tenisa bumbiņām – gaismas fiksācija. Tenisa serves trajektorijā pie sienas pielīmētas 110 ģipša tenisa bumbiņu fotogrāfijas – fiksācija ar līmi. Viena mirkļa trīskārša fiksācija. Turpat līdzās divas metāla kastes ar izgaismotiem laukumiem, kas atspoguļo atšķirīgas laika joslas, un divas skulptūriņas apmainītiem tilpumiem.

Meklējot idejas diplomdarbam, Katrīna prātoja, ko jaunu savā mākslas praksē varētu radīt. Pārcilāja prātā, ko pa šiem gadiem iemācījusies akadēmijā, ko pati strādājot. Apcerēja, kā vispār rodas lietas. Un nonāca pie secinājuma, ka vajadzīga telpa jeb vide, jāvelta laiks – un tad lietas arī rodas. Atliek tikai nofiksēt šo momentu, jo “jebkurš mākslas darbs ir kāda momenta fiksācija”.
Aizvadītais gads Katrīnai bijis līdz šim izstādēm bagātākais.

Gada sākumā viņa piedalījās LMA studentu grupas izstādē Bikini zona Jūrmalas pilsētas muzejā. Vasarā tai sekoja jau minētā personālizstāde kim? telpās, kā arī kopā ar Ievu Putniņu radītā Oda-X galerijā LOW. Septembrī  uz desmit dienām izdevās izrauties uz rezidenci Gruzijā, bet tad bija jābūt atpakaļ uz laikmetīgās mākslas izstādi Nosaukumam nav nozīmēs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. “Jaunam māksliniekam izstādīties ir ļoti svarīgi, un četras izstādes gadā ir redzama attīstība manā karjerā,” viņa secina. Papildu plusus savā mākslinieces biogrāfijā viņa vilkusi kā neatkarīga grafiskā dizainere, veidojot publicitātes materiālus kultūras un mākslas institūcijām. 

Par iegūto balvu, kas ir gan finansiāls atbalsts, gan iespēja ar saviem darbiem izstādīties plašāk, Katrīna ir gan pagodināta, gan priecīga, lai gan bija jau paspējusi piemirst, ka tai pieteikusies – parasti tai darbus iesniedz gandrīz visi mākslas skolu beidzēji, tāpēc lielas cerības viņa neloloja. Gandarījums jo lielāks tāpēc, ka saņemta tieši žūrijas balva: “Man ir svarīgi, ka atzinību izsaka profesionāļi, cilvēki, kas ilgtermiņā ir iedziļinājušies tajā, ko dari.” Nē, viņa nedomā, ka māksla ir tikai profesionāļiem, taču vispriecīgākā ir par skatītājiem, kas neskrien garām darbam, pavirši uzmetot skatienu, bet ir ieinteresēti iedziļināties, izprast, pat tad, ja jāuzdod jautājumi.

Katrīna arī labprāt stāsta par saviem darbiem, par izmantotajām tehnikām. Un apzinās, ka jaunam māksliniekam ļoti svarīgi ir rosīties un ziņot par sevi pasaulei: “Māksliniekam ir diezgan daudz pienākumu: jāraksta projekti, jāmeklē finansējums un izstāžu iespējas, jāreklamē savi darbi un izstādes, bet, protams, jārada arī jauni darbi. Tā ir liela plānošana.” 

Līdz savai šodienas būtībai viņa nonākusi, uzticoties iekšējām sajūtām. Skolas laikā sapņoja par arhitektes karjeru, bet nobijās no matemātikas. Mācības Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā apliecināja, ka arī dizains nebūs īstais aramlauks viņas interesēm. Netikusi LMA Gleznošanas nodaļā, nākamajā gadā Katrīna iestājās grafiķos, kur tika pie bakalaura grāda. Dažādībai un savu zināšanu un iemaņu apvāršņa paplašināšanai pēc tam maģistrantūrai izvēlējās Vizuālās komunikācijas nodaļu, kas viņas mākslinieciskajās izpausmēs atspoguļojās kā pāreja no grafiskiem darbiem uz telpiskiem objektiem. 

Tagad Katrīna nomainījusi vidi un devusies uz Vīni, pilsētu, kas viņai patīk un kur reiz jau gadu nodzīvojusi, studējot Vīnes Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā. Pagaidām meklē studiju, apmeklē koncertus, kino, labsajūtai dodas peldēt un briedina sevi jauniem darbiem. Gluži esejiski par to izsakās LMA profesors Ojārs Pētersons: “Katrīna pašlaik atrodas tur, kur kaķus sauc par jumta zaķiem un kartupeļus par zemesāboliem. Varbūt tā ir viena no vietām pasaulē, kas labi ļauj paskatīties uz visu citādāk, šķielējošām acīm vai vienkārši tik ātru skatienu, kas, apskrējis zemeslodi, ieurbjas pašam pakausī un visu pasaka priekšā. Es zinu, tas nav nejauši. Mācījusies lietišķajos, padomājusi akadēmijas grafiķos, atnākusi nedaudz izklaidēties pie mums VKN, aizdevās uz Vīni, pa ceļam paņēmusi līdzi kādu balvu. Laikam jau, lai atbildētu uz jautājumu: "Ko tālāk?". Nav viegli, ja zini – ir spējas un iespējas. Varbūt izdarīt neiespējamo?  Piemēram, ar bezstīgu raketi un ģipša bumbiņu veikt netveramu servi? Padedzināt kūlu Alpos? Bet varbūt vienkārši pasēdēt ar draugiem uz balkona, uzpīpēt un vienoties? Ne jau katram spējas un iespējas. Bet ir tādi, kuriem nekas priekšā nav jāsaka.”

Treinis. Man vēl nav ko zaudēt!

Aktieris un režisors Toms Treinis (23) teātra apritē ienācis strauji un spilgti. Viņa kontā jau ir divas Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves mākslas festivāla Patriarha rudens galvenās balvas, kā arī divas Spēlmaņu nakts nominācijas par diplomdarba izrādi Zilā, kas joprojām skatāma Nacionālajā teātrī.

Toms ir priecīgs, ka pēc režisora diploma saņemšanas neiestājās apjukums – ko tālāk, jo uzreiz, bez pauzes varēja ķerties pie darba, veidojot izrādi Kam no Vilka kundzes bail?Dailes teātra Kamerzālē. Janvārī Nacionālā teātra Aktieru zālē viņš sāk mēģināt igauņu autora lugas Dūja iestudējumu, kas ar humoru iztirzā teātra dzīves aizkulises. Nākamā sezona solās būt vēl ražīgāka, un Tomam ir plāni arī nākamajiem pieciem un desmit gadiem. “Ambīcijām ir jābūt, turklāt diezgan lielām,” viņš uzskata, domās kaldinādams idejas, ko labprāt realizētu vairāku Latvijas teātru lielajās zālēs un iestudējumos ārvalstīs, piemēram, Vācijā vai Somijā, kur nestrādā pēc Staņislavska, bet pilnīgi citām metodēm. Par to, vai lomas Dailes teātra izrādē Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu un Nacionālā teātra Trīnē paliks viņa skatuves aktiera karjerā vienīgās, vai tām sekos citas, Tomam vēl nav skaidrības, bet viņš noteikti zina, ka labprāt filmētos un arī pats uzņemtu filmas. Neliela pieredze jau gūta, filmējoties studentu darbos un Dāvja Sīmaņa topošajā filmā Tēvs Nakts par Žani Lipki. “Viena no lietām, ko es gribētu mācīties tālāk, ir kino. Pagaidām man nav izpratnes, kā veidot filmu, bet man ir milzīga cieņa un respekts pret kino. Filmas varu skatīties daudz un esmu kaifā par to, ko tur var dabūt gatavu tādu, ko teātrī nevar. Teātrim gan atkal ir citas priekšrocības. Katrā ziņā es kādreiz noteikti gribētu nofilmēt pilnmetrāžas mākslas filmu,” Toms noslēdz nākotnes plānu apceri.

Mērķtiecīgs plānotājs Treinis ir kopš 12. klases, līdz tam vienkārši ļāvies notiekošajam. Pamatskolā viņam patika teātra sports, jo tas palīdzēja atraisīties, kļūt drošākam, nebaidīties komunicēt ar citiem. Viņu allaž izvirzīja daiļrunāšanas konkursiem. Plūstot pa dzīvi, vidusskolas pēdējā gadā Toms atskārta, ka jāsāk domāt, ko darīt tālāk. Negribēja būt viens no tiem, kas kādā augstskolā nonāk gadījuma pēc. Nosliecās par labu aktierstudijām un cītīgi tām gatavojās: apmeklēja Māras Liniņas runas kursus, lasīja cauri visu Dostojevski un caururba žurnālu Rīgas Laiks, jo bija dzirdējis, ka aktieriem daudz jālasa. Toms bija ieslēdzis sevī pieaugušā nopietnumu: “Kamēr citi ballējās un tusējās, man svarīgāk bija domāt par nākamību.” 
Patiesībā viņš bijis pārsteigts, ka uzņemts aktieros, jo skaidri zināja, ka ar dejām un dziesmām, kas ir svarīgi mūsdienu aktiera instrumenti, absolūti izgāzīsies. “Tur man ir nulle dotumu.” Par spīti nekoordinētai roku un kāju vicināšanai un šķībam meldiņam, viņu kā topošo aktieri iekļāva Māras Ķimeles un Elmāra Seņkova vadītajā apvienotajā aktieru un režisoru kursā. Laikam jau liktenīgi, jo drīz vien kursa vadītāji aicināja Tomu ne tikai spēlēt lomas, bet pamēģināt iestudēt arī etīdes, līdz beidzot – pāriet režisoru flangā, paralēli turpinot pildīt visus aktieru uzdevumus. “Slodze bija milzīga, bet es iemācījos sevi fokusēt un disciplinēt,” Toms lietišķi konstatē. Topošā režisora statusā viņš izrādīja milzu pašiniciatīvu, kas, protams, sildīja pasniedzēju sirdis.

Vaicāts, kas mainījies pēc studiju beigšanas, Toms secina, ka īsti jau nekas: “Es vienkārši turpinu darīt to, kas man ļoti, ļoti patīk! Un šobrīd ir ļoti laba sajūta, jo man nav, ko zaudēt. Vecāki režisori ir teikuši, ka ar laiku parādās atbildības sajūta pret teātri, kurā strādā, pret aktieriem, ar kuriem strādā. Bet es tikko esmu pabeidzis skolu, mani maz kurš zina, un tāpēc man ir ļoti brīvas rokas izmēģināt dažādus teātrus, dažādus aktierus, dažādus materiālus un tēmas. Tā ir brīvības sajūta.”

Pie Spēlmaņu nakts balvas Toms šoreiz vēl netika, toties viņam ir divas petrolejas lampas no Pētera Pētersona kolekcijas – Patriarha rudens godalgas, kas iegūtas par studiju gados tapušo izrādi Stāsti no abām kabatām pēc Karela Čapeka darba motīviem un teātrī Kauņā iestudēto Medus garšu. Abas lampas stāv goda vietā pie omes Berģos – kā tīkams atgādinājums, ka mazdēls izaudzis par lietaskoku. “Es daudzas lietas daru, lai sagādātu prieku savai ģimenei, jo tāds, kāds esmu izaudzis, esmu, pateicoties viņiem,” Toms par tuviniekiem runā ar īpašu sirsnību. Tagad viņš no bērnības mājām Berģos pārcēlies pats uz savu dzīvesvietu centrā, taču vairākas reizes nedēļā apciemo vecvecākus un katru sestdienu tur iet pirtī: “Tā ir mana baznīca!” Maziņš būdams, viņš trenējies peldēšanā, bet slimošanas dēļ nodarbības pārtraucis. Tagad gan, tikko ir brīvs laiks, brauc uz peldbaseinu, jo bez ūdens nevar. Tāpat kā bez savu profesionālo iemaņu likšanas lietā. “Es ļoti gribu strādāt. Ceru, ka neizklausās iedomīgi, bet man ir sajūta, ka varu ļoti daudz darīt.”

Nasikailovs. Šerpais Rītiņa pēctecis

Kad Mārtiņš Rītiņš vasaras nogalē paziņoja par aiziešanu no restorāna Vincents pelnītā atpūtā, par Latvijas labākā restorāna jauno šefpavāru oficiāli tika iecelts Aleksandrs Nasikailovs (29). Uzvirmoja jautājumi – kā, nez, restorānam tagad klāsies? Bažām nav pamata, jo faktiski Aleksandrs restorāna virtuves komandu vada jau pēdējos četrus gadus, un līmenis, kā pierāda klientu atsauksmes, pašmāju, Baltijas un Ziemeļvalstu restorānu topi, nemainīgi ir visaugstākais.

Aleksandra virtuves eksperimenti sākās jau bērnībā. Sākumskolas vecumā viņš bija ticis līdz pīrāgu cepšanai. Oriģinālai un radošai, jo tas tika darīts tostermaižu pannā (cepeškrāsns tolaik ģimenei nebija). Rezultāts sanāca plakans un ciets, taču nekļuva par ieganstu no virtuves turēties pa gabalu. Gluži pretēji, Aleksandrs labprāt palīdzēja gatavot mammai, eksperimentēja pats un paēdināja sevi, māsu un brāli arī reizēs, kad vecāki strādāja. Un galu galā aizgāja mācīties uz pavārskolu. Īstās gudrības gan viņš neapguva tur, bet praksē, skatoties un iegaumējot, ko un kā dara lietpratēji. “Tā mācīties ir visvieglāk. Arī, kad gatavoju pats, nefokusējos uz to vien, vienmēr skatos apkārt, ko dara citi. Es nemaz nemāku darīt tikai vienu lietu, vienmēr daru desmit vienlaikus,” Aleksandrs atklāj vienu no saviem talantiem. 

Jau 11 gadu Aleksandra galvenā novērojumu un eksperimentu platforma ir restorāns Vincents. Ieradās viņš tur kā otrā kursa praktikants, kurš diezgan labi zina, ka grib tikt tālāk par pagasta vietējo ēdnīcu, bet kuram nav ne jausmas, cik augstā līmenī ēdināšanas kultūra spēj būt. Viņa pirmais uzdevums bija zaļumu šķirošana. Dilles un pētersīļi bija pazīstami, bet Rītiņš ar savu jautājumu “kas tas ir?” ieradās brīdī, kad Aleksandrs cilāja salvijas cerus. Atbildes nebija, taču patriekts nav ticis, jo Rītiņš vērtēja, cik strauji nezināmais tiek apgūts, un uz to Aleksandram bija ķēriens. Drīz jaunais censonis jau dalīja porcijās zivis un gaļu, tad mācījās gatavot marinādes, gadus trīs veltīja uzkodām, līdz saņēma pielaidi karsto ēdienu gatavošanai. Pirms pusotra gada, kad Vincentā bija konditoru trūkums, Aleksandrs pašmācības ceļā bija spiests atklāt arī konditorejas meistarstiķus, jo bez desertiem restorānā neiztikt. Lai arī dažbrīd nav bijis viegli, viņš ir priecīgs un pateicīgs, ka savā karjerā izgājis cauri visiem posmiem no sākuma līdz beigām, jo “jebkurš sagatavošanas posms ir svarīgs. Tā ir ļoti vajadzīga un vērtīga pieredze, lai veidotos izpratne, kā kas darbojas”. Tāpēc viņš ir kritisks pret jaunajiem, kas nāk ar milzu ambīcijām un finansiālām prasībām, pirms vēl pierādījuši, ka kaut ko tiešām zina un spēj kvalitatīvi izdarīt. 

Nav gluži tā, ka Mārtiņš Rītiņš Aleksandru apzināti būtu audzinājis kā savu pēcteci. Tas gan ir fakts, ka lielās kadru mainības apstākļos – jā, tāda, izrādās, skar arī Latvijas labāko restorānu – Aleksandrs Vincentā ir ilgdzīvotājs, kuram šī restorāna vērtības cirkulē asinsritē. Un tieši tas padara viņu par piemērotāko Vincenta garšas stila turpinātāju. Pamatīga Rītiņa skola taču izieta! “Ne vienmēr tas bija labi, bet zināmā mērā esmu Mārtiņam pateicīgs, ka viņš mūs nepārtraukti turēja spriedzē. Tas neļāva atslābt un lika visu laiku domāt.” Tik šerps vadītājs bija Rītiņš, bet Aleksandrs tikpat šerps pretī. “Zināju, ka Mārtiņam ir pēdējais vārds un taisnība, un saprotu, ka šefam ne visas idejas ir jāpieņem un jāatbalsta, bet, pamazām izaugot, man dažās lietās bija grūti viņam piekrist, tāpēc ēdienkartes saskaņošana nebija vienkārša,” agrākās raizes ar smaidu atceras Aleksandrs, piebilstot, ka tagad viņa attiecības ar bijušo priekšnieku esot mierīgas, savukārt ar Vincenta jauno direktoru Raimondu Tomsonu domas plūst vienā virzienā. 

Aleksandrs ir apņēmības pilns arī turpmāk turēties pie restorāna līdzšinējā moto: darīt pašu labāko, lai sniegtu klientiem pašu labāko. Tas mudinājis viņu sākt darboties vēl citā virzienā: iesaistot vecākus, savā Nasikailovu ģimenes saimniecībā Jelgavas rajonā audzēt visdažādākos zaļumus un neparastus dārzeņus no Anglijā iepirktām sēklām un piegādāt tos Vincenta virtuvei. Sanāk, ka auglīgajā sezonā vienu no divām brīvdienām Aleksandrs atvēl ražas novākšanai saimniecībā vai dodas ievākt meža veltes: sēnes, ogas, bērzu un kļavu sulas, zaļos čiekurus, no kuriem vāra sīrupu. Viņam patīk tāds pavāra darba paplašinājums.

Apbrīnas vērta ir jaunā šefpavāra pašdisciplīna. Ik rītu septiņos viņš jau svīst sporta zālē, lai pēc pāris stundām enerģiski iesoļotu Vincenta virtuvē, kur aktīvi rosās līdz pat restorāna slēgšanai vēlā vakarstundā. Skrējiens gar jūru, peldēšana – arī tam vieta dienaskārtībā atrodas. Esot pie tāda ritma pieradis un pagaidām enerģijas pietiek: “Ja varētu negulēt, labprāt darītu vēl, jo visu, ko gribas izdarīt, tāpat nevaru paspēt.” 

Aleksandrs daudz prasa no sevis un tikpat prasīgs ir arī pret kolēģiem. Viņam ir savs redzējums par jebko, sākot no grāmatvedības līdz pat trauku mazgāšanai. Visgrūtāk esot samierināties ar savā darbā neieinteresētu darbinieku nevīžību un kūtrumu, jo pašam tīrība un kārtība šķiet pašsaprotama nepieciešamība. Tāpat kā atbildīga pieeja darbam: “Receptes nav svarīgākais, galvenais ir attieksme. Ir jāsaprot, ko tu dari un kāpēc. Nemitīgi jādomā, kā izdarīt vēl labāk. Bet pirmkārt jāmīl savs darbs un jādara tas ar prieku.” Arī dodoties ēst uz kādu citu augsta ranga restorānu, viņš gaida atbilstošu kvalitāti, taču ikdienā neprasa pēc kulināriem šedevriem: galvenais, lai ēdiens nav pārvārīts vai pārsālīts un gatavots no kvalitatīviem produktiem. Ticiet vai ne, bet Aleksandram ļoti garšo vienkārši novārīti basmati rīsi, pat bez garšvielām. 

Līdz šim Aleksandrs vairāk pievērsies šķīvju satura radīšanai, nevis sava tēla spodrināšanai medijos, tāpēc pat daudzi pastāvīgie klienti viņu nepazīst vaigā. Ja gandarītie ēdēji izsaka vēlmi tikties ar šefpavāru, viņš labprāt atnāk aprunāties, bet lielas publicitātes nealkst. Vismaz pagaidām.  

Lasi arī citas dzīvesstila aktualitātes žurnāla "Pastaiga" janvāra numurā, kurš nopērkams labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā!