Kas ir kautrīgais itālietis no "Saint Laurent Paris", kurš sievietēm piedāvā tērpties tik atkailinošās drēbēs

1982. gada 4. septembrī Briselē sicīliešu imigrantu ģimenē dzimušais Antonijs Vakarello vispirms izvēlējās jurisprudences studijas, lai izpatiktu vecākiem, vai, kā pats smej, par daudz saskatījies seriālu Alija Makbīla. Ar mīlestību pret modi viņš gan esot sirdzis jau no agras bērnības.

Piecu gadu vecumā, ciemojoties pie vecvecākiem Sicīlijā, Antonijs televīzijā redzējis zīmola Versace skati, kas cieši iespiedusies zēna atmiņā, savukārt viņa māte kolekcionēja Helmuta Ņūtona fotogrāfijas. Tomēr modes dizainera profesija tolaik viņam nešķita pietiekami nopietna un pragmatiska nākotnes izvēle.

“Man vienmēr ir paticis zīmēt, vienmēr ir patikusi mode un vienmēr ir paticis atrasties starp sievietēm. Bet nezināju, ka tāds varētu būt nopietns darbs, man tas šķita jauks hobijs, ar ko nodarboties brīvajā laikā. Esmu ļoti praktisks cilvēks.” Tomēr jau pirms otrā jurisprudences kursa, atklājis modes meistarus Reju Kavakubo un Azedinu Alaiju, jaunais Antonijs saprata, ka viņu interesē modes arhitektūra – apģērba konstrukcija, un devās studēt Briseles modes skolā La Cambre.

2006. gadā, mācoties pēdējā kursā, jaunais dizainers ieguva galveno balvu Jēras Starptautiskajā Modes un fotogrāfijas festivālā par kolekciju, ko iedvesmojusi Ilona Stallere jeb Čičolīna – itāļu pornozvaigzne, kura bija kļuvusi par politiķi un kādu laiku bija mākslinieka Džefa Kūnsa sieva.

Vakarello aizrāva Kūnsa radītā provokatīvā pāra fotogrāfiju un skulptūru sērija Made in Heaven – par mīlas savienību, kas “slēgta paradīzē”. “Par spīti Čičolīnas agresīvi demonstrētajai seksualitātei man viņa šķita trausla un romantiska sieviete. Beļģu skolā to novērtēja kā dīvainu iedvesmas avotu.”

Kolekcija izpelnījās Karla Lāgerfelda ievērību, un tā paša gada septembrī jaunais dizainers jau tika noalgots darbam Lāgerfelda vadītā zīmola Fendi kažokādas izstrādājumu līnijā. “Tas bija lieliski. Tikko biju absolvējis skolu un nebiju pat pieteicies darbā, kad man jau piezvanīja no Romas.” Tik vienkārši.

Pēc diviem Fendi pavadītiem gadiem Antonijs pārcēlās uz dzīvi Parīzē – mīlestības vadīts (viņa draugs Arno Mišū tolaik strādāja zīmolā Lanvin) – un jau 2009. gada janvārī radīja savu debijas kolekciju, kuras pieci tērpi tika prezentēti butika Maria Luisa skatlogā. 2011. gada jūlijā Vakarello saņēma Francijas Modes mākslas attīstības asociācijas ANDAM atzinību (un 200 000 eiro naudas balvu ) un sāka piedalīties Parīzes Modes nedēļas oficiālajā programmā. Kopš tā laika – allaž ar skati nedēļas pirmajā dienā.

21. gadsimta sieviešu spēks

Radošajā procesā dizainers cenšas iztēloties apģērba valkātāju un uzdot jautājumus – ko viņa vēlas vilkt un kurp šādā ietērpā doties, lai radītu stāstu pirms dizaina izstrādes uz manekena.

Jau karjeras pašā sākumā Vakarello radīja savu ikonisko tērpu – ķermeni atkailinošu kleitu ar vairākiem šķēlumiem un asimetriskiem elementiem. Kleitas tika konstruētas kā kombinezonu hibrīdi vai puskleitas – bikses ar bodijiem, kuras pasargā no neplānoti nejaušas kailuma demonstrēšanas.

Šis siluets – uzticams kā otrā āda – palicis spēkā arī turpmāk, bet mazumā gājis tumšo krāsu – melnās un zilās – lietojums. Stilistika – minimālisms bez sarežģījumiem un augstas oktāvas seksapīls. Īpatnēju tehnisko konstrukciju un karstasinīgas nots sajaukums, kuru dizainers skaidro ar savu divdabīgo izcelsmi: “Skolā manas kleitas tika dēvētas par itāliskām, bet Fendi ļaudis tās uzskatīja par auksti beļģiskām.”

Vakarello atzīst, ka ir ietekmējies no 80. un 90. gadiem – seriālos Dinastija, Beverlihilza 90210, Melrouzpleisa, arī mūzikas kanālā MTV redzētā, savas jaunekļa mīlas pret Naomi Kempbelu un citām supermodelēm, un tas viss ir veidojis viņa izpratni par seksapīlu, par sieviešu spēku. “Mani neaizrauj detalizēti izšuvumi vai pompozi apjomi, bet aizrauj spēcīgas sievietes, kuras nebaidās no vīriešiem.”

Autoritatīvi iedvesmas avoti ir arī Toma Forda seksīgās 90. gadu kolekcijas un mūziķes Madonnas izdotā bilžu grāmata Sex Book. “Bet tagad nevienu vairs nekas nepārsteidz. Visi it kā cenšas, bet viss ir kļuvis pliekans un garlaicīgs. Un nedabisks.

Cilvēkus garlaiko seksīgas lietas, tādēļ viņi sliecas uz pretējo, cenšas noslēpt dzimumu, stils kļūst tik minimāls un masīvs, ka ir garlaicīgs. Vai nu tu esi super seksīgs vai super neseksīgs. Pa vidu nav nekā, nekādas individualitātes!” Tādēļ Vakarello atbilde ir seksīguma klišeju apvienošana ar tehnisku arhitektoniskumu. Skatīties un nepieskarties. Kam tas paredzēts? “Spēcīgai, pašpārliecinātai sievietei. Viņa ir gan māte, gan strādājoša sieviete. Viņu nebaida apkārtējo viedoklis.”

Un tērps kļūst seksīgs tikai tad, kad to uzvilkusi šāda personība. Tā viņš kultivē savdabīgu feminismu un ir apbēdināts par maskulīnajām modes tendencēm, kuras uzskata par pašaizsardzības veidu vājajiem. Vakarello feminisms izpaužoties kā palīdzība sievietei, kurai ir nospļauties par apkārtējiem un kura ir lepna par sevi un savu ķermeni. “Šī sieviete negaidīs, kad varēs mīlēties ar vīru. Viņai, iespējams, vispār nav seksa, un viņu tas neuztrauc, viņa pieskaras sev pati.”

Paralēli darbam paša zīmolā 2014. gadā Antonijs radīja kapsulas kolekciju Versace līnijai Versus un spēra pirmo soli vīriešu modē, bet jau 2015. gadā kļuva par Versus sieviešu apģērba līnijas radošo direktoru. Tur viņš varēja demonstrēt sev un Versace zīmolam kopīgo mīlestību pret glamūru, daiļo dzimumu un 90. gadu stilistiku.

“Mēs ar Donatellu abi uzrunājām pašpārliecinātas un jutekliskas sievietes.” Arī darba devēja bija sajūsmā: “Antonijs mīl melno, mīl roku, mīl brīnišķīgas sievietes. Būtībā – runājam par mani.” Savukārt Vakarello Donatellu sauca par savu dievieti un savā īsajā Versus periodā pamanījās sportiskāk un roķīgāk pārstrādāt Versace zīmola kodus jaunākai auditorijai un dubultot pārdošanas apjomus.

Pagātnes rēgi

Tikai trīs dienas pēc dizainera Edija Slimāna aiziešanas no Saint Laurent modes nama – 2016. gada 31. martā – uzņēmuma vadība par darba turpinātāju pasludināja Vakarello. Pēc Edija grandžīgā roķīguma, andergraunda un jūsmas par Losandželosas dzīves stilu Vakarello seksīgās estētikas izvēle bija pamatīgs kontrasts.

Dizainera pirmais solis jaunajā amatā bija ierakstu dzēšana no zīmola Instagram lappuses, ieliekot tikai vienu fotogrāfiju. Sevi pašu. Tas bija paziņojums par jaunu sākumu un mantojuma modernizēšanu, nevis identitātes maiņu. “Saint Laurent meitene zina, kas ir Īvs Senlorāns. Varbūt viņai ir mamma, kura valkājusi, vai arī viņa pati ir informēta par dizainera 60. – 80. gadu daiļradi. Viņa izmanto šīs zināšanas, lai individualizētu savu personību un garderobi. Viņa ciena pagātni, bet neģērbjas tā, it kā būtu tajā iestrēgusi.”

Kad Vakarello prezentēja savu debijas kolekciju Saint Laurent paspārnē (2017. gada pavasaris/vasara), viesus kā prelūdija pie ieejas sagaidīja gigantisks neona logotips YSL – atgādinājums par zīmola izveidotāju, taču tik sportiski košs, lai piesaistītu jauno paaudzi. Savukārt pati 80. gadu iedvesmotā kolekcija izcēlās ar futūristisku mirdzumu, polsterētiem pleciem, mini un, protams, spēcīgu seksapīlu. “Mīlu Senlorāna kunga radikālo pieeju modei, viņa tumšo romantiku ar norādēm uz perversiju. Vēlos, lai šī kolekcija būtu drosmīga fantāzija par viņa mantojumu.”

Dizainers teic, ka strādā, iedvesmojoties no Īva Senlorāna, bet nenodarbojas ar modes nama mantojuma reproducēšanu. Debijas kolekcijā viņš ir izvairījies no Pjēra Beržē fonda kolekcijā redzēto ikonisko Yves Saint Laurent izstrādājumu ietekmes. Izņemot vienu.

“No pirmā acu uzmetiena iemīlējos vienā Yves Saint Laurent ateljē kleitā!” Tas bija 1982. gada rudens/ziemas kolekcijas tērps – melna samta kleita ar sirdsveida  dekoltē griezumu un pufīgu tafta svārku daļu. Antonijs jutis, ka saņem zīmi no augšas – kad viņš ieradies fonda telpās, tā atradusies tieši blakus Īva ofisam. “Nodomāju – skaidrs, es došos šajā virzienā. Nē, es negrasījos šo modeli paņemt, pārstrādāt un nogriezt par mini kleitu, vēlējos savu kolekciju padarīt par kolāžu, kurā izmantota tikai viena šīs kleitas piedurkne. Vēlējos parādīt Senlorāna stilu attieksmē un noskaņā, nevis apģērbā,” precizē dizainers.

Sākot darbu vēsturiskajā modes namā, Vakarello sagaidīja ne tikai Īva Senlorāna rēgs, bet arī tā nesenā pagātne. Edijs Slimāns logotipam bija atņēmis Īva vārdu, padarījis namu par Saint Laurent Paris, par uzņēmumu, kas pelna miljardu gadā, un kā īsta rokzvaigzne no amata atkāpies pašā karjeras plaukumā. Ierasties modes namā tūliņ pēc šādas drāmas bija nopietns izaicinājums, taču Vakarello, kuram bija Versus pieredze, jutās gatavs darbam.

“Kad man piezvanīja, nebiju nobijies. Varbūt vajadzēja, bet nebiju. Zināju, ka turpināšu savā zīmolā iesākto.” Turklāt Antonijs esot Edija Slimāna fans un cienot kolēģi par to, ka viņš dara to, kam patiesi tic, “ne s..da nedodams par citu viedokli”.

Tikties ar Senlorāna leģendāro biznesa partneri un mūža mīlestību Pjēru Beržē gan  Vakarello bijis bail. Taču viņu uzmundrinājuši un iedrošinājuši 86 gadus vecā kunga vārdi: “Tu neesi Īvs Senlorāns. Necenties būt Īvs Senlorāns!” “Negrasos turpināt to, ko ir darījis Īvs, vai to, ko ir darījis Edijs. Daru sev, nevis citiem. Katram ir savs redzējums, kādai jābūt perfektai zīmola kolekcijai. Jau no pirmās darba dienas zināju, ka Saint Laurent ir kaisles pilns zīmols – tu to mīli vai ienīsti. Ienīstiet vai mīliet, es darīšu to, ko es daru!”

Pajautājiet Pjēram Beržē!

Kad reiz Karlam Lāgerfeldam jautāts, vai Chanel izveidotājai Koko Šanelei patiktu tas, ko dara viņš, Karls attraucis “nē” un piebildis, ka viņa uzdevums nav izpatikt. Arī Vakarello, kurš vienmēr tiks salīdzināts ar priekšgājējiem, kritikā neklausās: “Ieklausos tikai to cilvēku komentāros, kurus pazīstu un kurus šajā biznesā respektēju. Nezinu, vai tā ir korekti teikt, bet es neticu recenzijām.

Ar reklāmu palīdzību var panākt, lai cilvēki apgalvo, ka slikta kolekcija ir lieliska.” Arī uz tā sauktajiem neatkarīgajiem blogeriem Vakarello nepaļaujas. “Neesmu pārliecināts, vai blogeri aizvien ir modei būtiski. Viņi ir viegli nopērkami. Lai būtu neatkarīgs, tev jābūt iesācējam, bet, līdzko blogerim ir sekotāji, modes nami viņam uzliek savu ķepu. Un tad arī viņam vairs nevar ticēt.”

Kam tad īsti var ticēt? “Esmu par to domājis. Labākais veids, kā uzzināt patiesību, ir pajautāt Pjēram Beržē. Viņš atnāca uz manu Saint Laurent skati, un tas mani aizkustināja.” Nākamajā dienā abi devušies pusdienās. “Ir ļoti interesanti runāt ar cilvēku, kurš visu laiku neatkārto: “Ohhh, tā ir seksīga kolekcija!” bet redz dziļāk. Ir fantastiski aprunāties ar kādu, kurš ir pazinis Īvu, nevis klišejas par Īvu. Pjērs ir viens no īstenajiem šā tempļa sargiem. Un, ja viņš saka labus vārdus, tad mans darbs patiešām ir izdevies.”

“Es braucu ātrāk, bet ceļš ir tas pats,” par jauno dzīvi vēsturiskajā luksusa modes namā un mersedesu ar privāto šoferi iesmej Antonijs. Lai arī darbs paša modes namā ir apstādināts, viņš aizvien strādājot no desmitiem rītā līdz vēlam vakaram.

“Mani neinteresē cita dzīve. Aizvien strādāju ar to pašu komandu, tiem pašiem līdzekļiem, tikai tagad, protams, viss ir daudz skaistāks. Nevēlos, bet esmu spiests būt buržuāzisks. Strādājot šādā atmosfērā, nevari taču būt dumpīgs panks. Nē, varēt jau vari, bet tas būtu smieklīgi.” Vakarello protests pret slavenību pasauli izpaužas sociālajos tīklos, kur viņš atsakās sekotāju tūkstošiem demonstrēt savas privātās dzīves detaļas.

Arī intervijas viņš sniedz reti un izsakās lakoniski. Kā pirms diviem gadiem žurnālam I-D. “Vai jūsu estētikā ir dziļāki sociālie vēstījumi?” – “Nē.” – “Vai jūs interesē politika?” – “Nē.” – “Vai jūs balsojat vēlēšanās?” – “Nē.” – “Vai esat reliģiozs?” – “Nē.” – “Vai jums ir kāda spēcīga ticība, pārliecība?” – “Kā ticība tauriņu spēkam? Es ticu... Ak Dievs, es nekam neticu.” Ja būtu ļauts, viņš arī nenāktu paklanīties skates noslēgumā.