Atklāti par D vitamīnu. Ko darīt mums, kam nopietni rūp sava veselība?

Pēdējo gadu atklājumi par D vitamīnu kardināli mainījuši attieksmi pret tā dēvētā saules vitamīna ietekmi uz veselību, kā arī par tā dienas normas lielumu. Kā nesen ziņoja ietekmīgais britu medicīnas žurnāls British Medical Journal, pašlaik D vitamīna trūkumu saista ar 137 dažādu slimību veicināšanu. Saikne ar lielāko daļu no tām, tostarp vēzi, multiplo sklerozi, asinsvadu slimībām, diabētu, atklāta gluži nesen.

Šie jaunumi pasaulē ir izraisījuši ažiotāžai līdzīgu rosību: pieaugusi D vitamīna uztura bagātinātāju lietošana profilaktiskos nolūkos, pārskatītas un palielinātas D vitamīna dienas normas. Sevišķi uzplaukusi D vitamīna līmeņa noteikšana pēc asinsanalīzes, kas pēdējos gados kļuvusi par noteikšanas biežuma ziņā visstraujāk augošo laboratorijas analīzi ASV, Eiropas un citās attīstītākajās valstīs.

Tikmēr paši pētnieki, mediķi un uztura speciālisti ir sašķēlušies pretējās nometnēs – vieni uzskata, ka D vitamīna trūkums ir pamatā daudzām slimībām un pat palielina nāves risku, turpretī otri ir pārliecināti: saules vitamīna deficīts drīzāk ir sliktas veselības sekas, nevis cēlonis.

Bet ko šajā situācijā darīt mums, kam nopietni rūp sava veselība?

Pusei cilvēku trūkst D vitamīna

Noteikt D vitamīna daudzumu organismā var ar asinsanalīzi, kas pieejama arī Latvijā. Ja vienā mililitrā asiņu ir mazāk par 30 nanogramiem (ng) D vitamīna, šāds daudzums tiek uzskatīts par nepietiekamu, bet 10 ng/ml jau liecina par nopietnu D vitamīna deficītu. Optimālā D vitamīna koncentrācija asinīs, kas jāuztur visu laiku, ir 40–70 ng/ml.

Vēl pirms desmit gadiem uzskatīja, ka D vitamīns ir uzturviela, ko pietiekamā daudzumā nodrošina saules gaisma un pārtikas produkti. Speciālistu vidū turklāt valdīja priekšstats, ka attīstītajās valstīs vairākumam cilvēku D vitamīna līmenis ir normas robežās un pasargā viņus no slimībām, kas saistītas ar šā vitamīna deficītu, proti, no rahīta un osteoporozes. To vēl pastiprināja maldīga pārliecība, ka D vitamīna trūkums pārsvarā ir novērojams maziem bērniem.

Pēdējos gados speciālistu viedoklis ir radikāli mainījies. Tagad tas vairs nav jaunums, ka vairāk nekā 50% pasaules iedzīvotāju cieš no D vitamīna deficīta. Un vairāki pētījumi Eiropā, Ziemeļeiropā, kā arī Āzijas un Āfrikas valstīs apliecina D vitamīna deficītu arī pieaugušajiem visās vecuma grupās, it īpaši gados vecākiem cilvēkiem. Tikai pieaugušo populācijā tas tradicionāli aizvien vēl netiek pietiekami diagnosticēts un ārstēts.

Kuras ir lielākā riska grupas iedzīvotāju vidū?

No bērna līdz pensionāram

Tas, ka D vitamīna deficīts jo īpaši apdraud bērnus vecumā līdz pieciem gadiem, kā arī grūtnieces un ar krūti barojošas sievietes, zināms jau sen. Taču tagad riska grupa ir stipri paplašināta, faktiski tie ir visi cilvēki, kas nesaņem pietiekami daudz saules gaismas, un iemesli tam var būt ļoti dažādi.

Protams, riska kategorijā ietilpst ziemeļnieki, tostarp Latvijas iedzīvotāji, jo mums tikai pusgadu – pavasarī un vasarā – saule ir gana spēcīga, lai veicinātu organismā pietiekamu D vitamīna veidošanos. Tomēr, lai cik paradoksāli tas izklausītos, arī dienvidnieki cieš no saules vitamīna trūkuma! Patiesībā tam ir loģisks izskaidrojums: vairoties no karstuma, viņi lielāko dienas laiku pavada iekštelpās, kā arī maksimāli nosedz ķermeni ar apģērbu, lai pasargātu sevi no ādas vēža riska.

Modernais dzīves stils arī nesekmē saules vitamīna uzņemšanu, jo, vienalga, vasara vai ziema, daudziem dzīves modelis ir viens: mājas – mašīna – birojs – mašīna – mājas. Riska grupā tāpēc arī ir pensionāri, kam mēdz būt mazkustīgs dzīvesveids un kas nereti visu laiku pavada sava mājokļa četrās sienās.

Cilvēki vecumā pēc 65 gadiem vispār ir īpaša riska kategorija, jo viņu ādā ir mazāk receptoru, kas pārvērš saules gaismu D vitamīnā; vecumdienās ādas spēja sintezēt saules vitamīnu samazinās divkārt. Turklāt viņi nesaņem pietiekamu D vitamīna daudzumu arī ar pārtiku – vai nu savas diētas dēļ, vai arī tāpēc, ka viņu organisms nespēj pārvērst D vitamīnu, kas uzņemts ar īpašu diētu, jo viņu nieres vairs nefunkcionē pietiekami labi.

Vēl iespēju par D vitamīna trūkumu der izskatīt cilvēkiem ar ļoti lielu lieko svaru (ķermeņa masas indekss pārsniedz 34). Viņiem parasti D vitamīns nogulsnējas taukaudos un nenonāk asinīs vajadzīgajā daudzumā.

Efektīvs? Ir, nav, iespējams

Pašlaik pasaulē norit aktīvi pētījumi par D vitamīna lomu plašā slimību spektrā – no saaukstēšanās līdz pat vēzim. Ir tik dažādi viedokļi par to, cik daudz D vitamīna nepieciešams un vai tas būtu jālieto profilaktiski, ka tiešām var apjukt pat speciālisti.

Pamatojoties uz šiem pētījumiem, D vitamīna lietošanu attiecībā uz dažādu slimību ārstēšanu un profilaksi var nosacīti raksturot kā efektīvu, iespējami efektīvu vai arī ar nepietiekamiem efektivitātes pierādījumiem. Piemēram, nav šaubu, ka D vitamīns ir efektīvs, lai ārstētu rahītu – slimību, kas rodas no D vitamīna trūkuma, kā arī vāju kaulu (osteoporozes), kaulu sāpju (osteomalācija) un arī psoriāzes slimības. Savukārt, lai samazinātu multiplās sklerozes, audzēju (resnās zarnas, prostatas, olnīcu un krūts dziedzera vēža), gripas, augsta asinsspiediena, reimatoīdā artrīta risku, tā efektivitāte ir iespējama. Un ir ļoti daudz veselības problēmu, kad D vitamīna lomai vēl trūkst pierādījumu, lai gan ir pētījumi, kas rāda, piemēram, ka tas varētu palīdzēt profilaksē pret diabētu, sirds slimībām, augstu holesterīna līmeni, smaganu slimībām. Tāpēc, pirms lietot D vitamīnu, der ar savu ārstu izvērtēt, cik pamatota tā efektivitāte konkrētajā gadījumā var būt, nevis ļauties kārtējam modes vilnim.

2010. gada beigās Nacionālās Zinātņu akadēmijas Medicīnas institūts izdeva jaunas pamatnostādnes D vitamīna kā uztura bagātinātāja ikdienas lietošanai, ko izmanto uztura standartu izveidei, pārtikas produktu marķēšanai, kā arī lai novērtētu D vitamīna pietiekamību. D vitamīna uzņemšanas standartdevas cilvēkiem vecumā no viena gada līdz 50 gadiem ir palielinātas pat trīskārt (no 200 SV līdz 600 SV; SV –starptautiskā vienība). Devas ir palielinātas arī zīdaiņiem, grūtniecēm, sievietēm, kas baro ar krūti. Līdzīgi rīkojās arī citas valstis, kur noteiktas vēl lielākas ikdienas devas – līdz pat 1000 SV.

Taču šā gada sākumā publicēti daži pētījumi, kas vispār nesaskata vajadzību lietot tikai profilaksei D vitamīnu. Jaunzēlandes zinātnieki autoritatīvajā medicīnas žurnālā The Lancet publicējuši pētījumu, kas licis viņiem secināt: “Ņemot vērā mūsu atklājumus, ir mazs pamatojums noteikt vidusmēra veselīgiem indivīdiem D vitamīna uztura bagātinātājus, lai aizsargātu viņus pret risku saslimt ar miokarda infarktu vai išēmisku sirds slimību, insultu vai galvas asinsvadu slimībām, vēzi, kā arī ciest no lūzumiem vai samazināt nāves risku”. British Medical Journal nupat pārskatījis lielu daļu pēdējā laika pētījumu, konstatējot zināmas šaubas par D vitamīna uztura bagātinātāju nozīmi. “Ļoti pārliecinoši pierādījumi par skaidru D vitamīna lomu trūkst jebkura pētījuma gadījumā, bet saistība ar daudziem rezultātiem ir iespējama,” secina Edinburgas universitātes zinātnieki.

Kā redzams, galīgais „spriedums” par D vitamīna lomu profilaktiskiem nolūkiem joprojām ir sagatavošanas procesā.

Saules vitamīns – ne „priekš kaķiem”!

D vitamīns mums ir noteikti nepieciešams, jo tā trūkums negatīvi ietekmē kaulu un zobu struktūru, muskuļu funkcijas, imūnsistēmas un sirds un asinsvadu darbību. Nodrošināt savu organismu ar optimālo D vitamīna daudzumu būtu katra svēts pienākums, un tas nepavisam nenozīmē, ka uzreiz jāķeras pie uztura bagātinātājiem.

D vitamīns ir vienīgais no vitamīniem, kas spēj sintezēties organismā ultravioleto staru ietekmē, tieši tāpēc to dēvē par saules vitamīnu. Tātad saules gaismas ietekmē gan augi, gan zīdītāji, gan zivis spēj sintezēt D vitamīnu. Starp citu, izņēmums ir kaķi – kaut arī tiem tik ļoti patīk saules vannas, D vitamīnu kaķu āda nesintezē, viņi to uzņem tikai ar barību.

Dzīvniekiem un cilvēkiem, lai D vitamīns aktivizētos, vēl nepieciešamas divas metaboliskas pārvērtības – vispirms aknās un tad nierēs, pēc kuras aktīvais D vitamīns spēj saistīties ar tā receptoriem. Tas arī izskaidro, kāpēc cilvēkiem, kas sirgst ar aknu vai nieru slimībām, iespējams D vitamīna deficīts. Parasti pacientiem ar nieru funkcijas traucējumiem jāizmanto aktīvā D vitamīna preparāti, ko nosaka, protams, ārsts.

Oktobra beigās, kad vasaras saules starojuma ietekme uz D vitamīna sintēzi jau beigusies, cilvēki, kam ir aizdomas par šā vitamīna nepietiekamību, var noteikt tā līmeni asinsanalīzē, sevišķi tas ieteicams vecākiem cilvēkiem un sievietēm postmenopauzē. Ja konstatēts D vitamīna deficīts, vajadzētu sākt D vitamīna aizstāšanas terapiju līdz pat aprīlim, kamēr atjaunojas saules ultravioletais starojums.

Uzturēšanās saulē ir dabiskākais, vienkāršākais un drošākais veids, kā gandrīz visi cilvēki iegūst D vitamīnu. Tāpēc uzskats, ka sauļošanās ir simtprocentīgi kaitīgs paradums, vērtējams kā aizspriedums un nezināšana. Faktiski, ar saules gaismu cilvēks uzņem 80–90% no visa D vitamīna. Saulē D vitamīna līmenis mūsu organismā atjaunojas apbrīnojami ātri – tikai sešās dienās, kas pavadītas saules gaismā, organisms iegūst vitamīna devu, ar ko pietiek nākamajām 49 dienām! Saulainajā periodā D vitamīns tiek uzkrāts ķermeņa taukos, un tiek paņemts no turienes, kad ultravioletie stari vairs nav pieejami.

Tāpēc secinājums ir viens – kamēr vēl var, laiks doties ārā uzkrāt saules vitamīnu!

Inguna Mukāne, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: All Over Press, Shutterstock