Dzīve pārvēršas murgā, tu panikā nespēj iziet no mājām. Atklāti par veģetatīvo distoniju

Ko mēs darām ar to, kas nav patīkams, kas traucē, kas uztrauc, par ko negribas domāt? Ko darām tad, kad pārstrādājamies – vēl aiz robežas, kad organisms diskrēti liek manīt, ka nu jau par traku? Pareizi – visas domas, šaubas, ne pārāk labās ķermeniskās sajūtas nobāžam domu pagrabā, aiznesam uz bēniņiem, iestūķējam skapja dziļākajā stūrī, nogrūžam zemapziņā. Un reizēm pat izdodas tās šķietami aizmirst, bet – zemapziņa, tāpat kā pagrabs vai skapis, nav nekāda atkritumu kaste vai bezizmēra noliktava. Kad veģetatīvā nervu sistēma – šīs sistēmas menedžeris – redz, ka zemapziņas skapjos tiek sabāzts par daudz, tā saka: “Ei, kas jums tur notiek? Par daudz! Ņemiet šito visu atpakaļ un lieciet, kur gribat!” Un tad emociju un stresa krava nāk atpakaļ – kas organismā vājākais departaments, tas arī to uzņem, sirds, kuņģis, galva... Sākas panikas lēkmes, elpas trūkums, nelabuma viļņi, neizskaidrojamas sāpes, nekontrolējamas bailes, nepārejoša trauksmes sajūta. Tā ir veģetatīvā distonija visā tās baisajā krāšņumā. Tās izpausmes ir dažnedažādas – sākot ar bailēm no slēgtām vai pārāk atklātām telpām, no bailēm lidot, iziet ārpus mājas, beidzot ar dažādu orgānu sāpēm un izmisīgām bailēm no nāves.

Ir gadījumi, kad distonijas iemesli ir arī neiroloģiskas saslimšanas, somatiskas slimības, piemēram, vairogdziedzera disfunkcija, virsnieru dziedzera patoloģija un citas. Reizēm veģetatīvās distonijas iemesls var būt arī neārstētas psihiskas saslimšanas, piemēram, depresija, kā arī iedzimtība. Taču visbiežāk veģetatīvās distonijas iemesli ir tieši psiholoģiski – ilgstošs stress un nervu pārslodze.

Psiholoģe un geštaltterapeite Ilze Pastare uzskata, ka veģetatīvās distonijas iemesls ir līdzsvara trūkums organismā. Tiek izjaukts līdzsvars starp emocionālo un fizisko pašsajūtu – starp prātu un ķermeni. Jo vairāk esam atrauti no dabas un visa dabiskā, jo grūtāk šo līdzsvaru saglabāt – ne velti to sauc par 21. gadsimta slimību. Ilze Pastare raksturo situāciju skaudri, bet ļoti skaidri: “Tu dzīvo, skrien, darbs, darbs, darbs, attiecību nekādu, hobiju nekādu, vieni vienīgi pienākumi – līdzsvara nav! Protams, katrs jau kaut ko mēģina darīt, jo tas, ka kaut kas nav kārtībā šādā situācijā, ir skaidrs. Daļa cilvēku, kas ir jūtīgāki, emocionālāki par citiem, vienkārši netiek galā ar šo situāciju, ar šo labirintu, kurā paši iemaldījušies. Viņiem arī ir lielāks risks saslimt ar veģetatīvo distoniju. Un – jo dziļāk tu esi iegājis labirintā, jo grūtāk ir atrast ceļu atpakaļ.”

Lielākajai daļai cilvēku grūti atzīt, ka viņi ar kaut ko netiek galā, jo mums jābūt stipriem, visu varošiem, pozitīviem, konkurētspējīgiem. Un tā – 24 stundas diennaktī. Ilze Pastare novērojusi, ka emocionāli jūtīgi cilvēki, kas sevi pārslogo, ar 24 stundām vairs nerēķinās. Vairs nav pat tā, ka cilvēki vēlas, lai diennaktī būtu 25 stundas, daudzi maldīgi iedomājas, ka 24 stundu vietā jāizpilda 40 stundu norma! Tieši tā sadeg daudzi mākslinieki, radošo profesiju pārstāvji – jo sasniegtais, publika un jauni izaicinājumi prasa ieguldīt arvien vairāk, vairāk, vairāk, bet laika un spēka domāt par sevi un atpūsties paliek mazāk, mazāk, mazāk... nemaz.

Ja cilvēks grib visu izdarīt perfekti, nervu sabrukums ir tuvu

Jogas skolotāja Tija Kazāka novērojusi, ka veģetatīvajai distonijai ļoti patīk viss, kas saistīts ar stereotipiem, tā burtiski barojas no tiem. “Cilvēkam ir vērts sev pajautāt, vai viņš gadījumā nemēģina sevi ielikt kaut kādos stereotipu rāmjos, vai nemēģina sasniegt kaut kādus iedomātus standartus. Ja cilvēks grib visu, visu perfekti izdarīt, nervu sabrukums ir tuvu. Ir tik daudz stereotipu un priekšstatu, kas pēc programmas jāizdara vīrietim, kas – sievietei. Ja cilvēks tam visam notic, viņam vienkārši jāsajūk prātā!”

Tija Kazāka savā ilggadējā jogas skolotājas praksē pārliecinājusies, cik daudzi no mums dzīvo stereotipos par pareizo un nepareizo, labo un slikto, atbilstošo un neatbilstošo. “Man bieži saka – kā tad es tā, man bail dzīvot tā, kā vēlos. Bet kas ir svarīgāk: tas, ko par tevi saka un domā, vai arī iespēja dzīvot veselam, priecīgam un laimīgam?”

Veģetatīvo nervu sistēmu traumē pretpoli – kad bieži ir vai nu ļoti slikti, vai ļoti labi un kad šīs sajūtas nepārtraukti mainās. Tipisks piemērs ir attiecību problēmas – kad sastrīdamies, iestājas pasaules gals, kad salabstam – eiforija, līdz seko nākamais kritums. Tādā veidā veģetatīvā nervu sistēma, kā saka Tija Kazāka, tiek izļurināta un kļūst vēl vājāka. Sensitīviem cilvēkiem, ilgstoši piedzīvojot emocionālus kāpumus un kritumus, veģetatīvā distonija diemžēl ir tikpat kā neizbēgama. Jebkurā gadījumā – tas, ka organisms kaut kā reaģēs uz emociju temperatūras lēkāšanu, ir pilnīgi droši.

Veidi, kā organisms liek par sevi manīt, reaģējot uz stresu un emocionālu pārslodzi, ir dažādi – dažus pilnīgi nesagatavotus pārsteidz panikas lēkme lielveikalā, dažiem liekas, ka piemeklējusi sirdslēkme, citus pārņem nepārejoša trauksmes sajūta un neskaidras ļaunas priekšnojautas. Viens no populārākajiem veģetatīvās distonijas vēstnešiem ir elpas trūkums, kas rada stindzinošas nāves bailes un paralizē domāšanu un rīcībspēju.

Ko darīt, ja ķermenis aiziet pa pieskari

Tad sākas tas, ko sauc par destruktīvo relaksāciju. Piemēram, tiek pārlieku patērēts alkohols, lai noslāpētu trauksmi un neko nejustu, cits ļoti bieži populārs veids – ļoti daudz ēst. Izsalcis, paēdis, naktī, dienā – mute kust, jo ķermenis vēlas atbrīvoties no spriedzes. Vēl – drudžaina rosīšanās, histēriska vēlēšanās tomēr sakārtot dzīvi, bezmiegs, garastāvokļa maiņas, dzīves prieka, jēgas zudums. Cilvēkiem, kam distonija ir dziļā stadijā, dzīve kļūst par pilnīgu murgu, un ir cilvēki, kas tiešām pārstāj iziet no mājas neizprotamu baiļu dēļ. Ja cilvēks kaut ko stipri jūt, viņa ķermeņa šūnas maina uzvedību – tas ir zinātniski pierādīts. Veģetatīvās distonijas fināls: ir ne tikai nepatīkamas emocionālas un fizioloģiskas sajūtas, fiziskais ķermenis vienkārši aiziet pa pieskari.

Ko darīt, kad parādās veģetatīvās distonijas pirmās pazīmes – neizskaidrojamas sāpes, bailes, trauksme, svīšana un tamlīdzīgi? Visdažādākie speciālisti ir vienoti – ir jāreaģē un jāmeklē palīdzība. Kā saka Ilze Pastare: “Ceļi ir dažādi, bet mērķis ir viens; dziedināt savu dvēseli, savu dzīvi.” Viennozīmīgi – veģetatīvā distonija pati no sevis nepāries, neārstēta tā kļūs tikai dziļāka, un simptomi – arvien traucējošāki.

Parasti veģetatīvās distonijas slimnieki vispirms dodas pie ģimenes ārsta vai kāda cita speciālista ar specifiskām sūdzībām par sāpēm, sirdskauvēm, reiboņiem, nelabumu... Un tas ir pareizi, jo izmeklēšana ir nepieciešama. Taču veģetatīvās distonijas gadījumā izmeklējumi parasti liecina, ka ar cilvēka fizisko veselību viss ir kārtībā. Nav jākautrējas izskatīties kā simulantam. Ikviens ārsts zina: veģetatīvās distonijas gadījumā slimnieks tiešām jūt to, par ko sūdzas. Viņam tiešām sāp sirds vai kuņģis, viņam tiešām trūkst elpas, viņam patiešām ir slikti. Tikai – vaina meklējama nevis konkrētās orgānu sistēmās, bet gan to sadarbībā ar prātu un emocijām, respektīvi, veģetatīvajā nervu sistēmā.

Lai sāktu ārstēšanos, cilvēkam pašam jāizlemj, ko viņš vēlas darīt un kam uzticas. Viens no pārbaudītiem veidiem – regulāras vizītes pie psihoterapeita, lai kopā meklētu iemeslus un risinājumus psihosomatiskajā līmenī. Ja cilvēks kopā ar psihoterapeitu iemācās izanalizēt sevi, savu sajūtu cēloņus, ir daudz vieglāk izprast savas sajūtas un, tuvojoties kārtējai trauksmes lēkmei, pareizi reaģēt. Tomēr būtiskākais – cilvēkiem ar veģetatīvās distonijas traucējumiem ir ļoti nepieciešama atpūta. Pilnvērtīga atpūta, daudz miega, daudz kustību, elpošanas vingrinājumi, pastaigas svaigā gaisā, klusums, dabas klātbūtne – šīs simtkārt dzirdētās pamācības ir obligātā programma. Ņemiet atvaļinājumu, slimības lapu. Kā uzskata Tija Kazāka, veģetatīvās distonijas gadījumā nav svarīgāka pienākuma, kā atpūsties. Veģetatīvā distonija ir nopietna slimība, tikpat nopietna kā insults, infarkts, plīsusi aklā zarna – kad netiek apšaubīta cilvēka nepieciešamība ārstēties. Šajā gadījumā diemžēl nereti slīcēja glābšana ir paša slīcēja rokās. Kamēr cilvēks brašosies, juzdamies vainīgs par savu it kā nespēju savākties, tikmēr bieži vien pat vistuvākie cilvēki neapjēdz situācijas nopietnību.

“Vissvarīgākais ir iemīlēt sevi – nekas cits nepalīdz,” uzsver Tija Kazāka. “Tas ir svarīgākais, kas cilvēkam jāiemācās. Jo dzīves centrs nav ne bērns, ne vīrs, ne darbs, ne notikumi pasaulē, centrs ir katrā no mums. Lai kas arī notiktu, jāatkārto pie sevis – centrs ir manī, miers ir manī, viss ir manī. Es pie sevis esmu mājās. Drošībā.”

Uztvert jūtīgumu kā dāvanu

Pēc psihoterapeitu pieredzes, ja veģetatīvā distonija nav ielaista un cilvēks laikus meklē palīdzību, ar psihoterapeita palīdzību to iespējams izprast un savaldīt dažu mēnešu laikā. Jo kaite ielaistāka, jo ilgāk un grūtāk no samudžinātā labirinta tikt ārā.

Geštaltterapeites un psihoterapeites Ilzes Pastares viedoklis: veģetatīvā distonija nav nolemtība vai spitālība. Drīzāk veģetatīvajai distonijai jāpasaka paldies, jo tā piespiež apstāties un padomāt: kas īsti notiek manā dzīvē? Kas notiek ar manu ķermeni? Ko daru nepareizi? Reizēm Ilze tā arī jautā cilvēkiem, kas atnāk pie viņas ar veģetatīvās distonijas problēmām: “Kā tu tā dzīvo, ka ar tevi tā notiek?”

Tija Kazāka piebilst: “Ļoti jūtīgi cilvēki ne tikai cieš vairāk nekā citi, bet arī saņem vairāk nekā citi: redz to, ko citi neredz, sajūt vairāk dabu, arī mīlestība viņiem ir lielāka, dziļāka. Bieži cilvēki domā, ka no jūtīguma jākaunas. Tieši otrādi – to var uztvert arī kā dāvanu. Bet, ja jūtīgums dažādu iemeslu dēļ kļuvis par veģetatīvo distoniju, noteikti ir jārīkojas.”

* Pret nomāktību palīdzēs diēta, kas jāievēro trīs dienas. Šajā laikā nedrīkst lietot alkoholu, saldinātus dzērienus, treknu barību un kviešu izstrādājumus. Toties citus produktus var lietot dažādās kombinācijās. Diētas laikā jāēd vistas un tītara gaļa, liellopa aknas, zivis un jūras veltes, olas, piens un skābpiena produkti, svaigi dārzeņi, augļi, rieksti, pākšaugi, diedzēti graudi, garšaugi, melnā šokolāde. Dzeriet vīgriežu, piparmētru un deviņvīru spēka zāļu tēju.

* Lai uzlabotu garastāvokli un pašsajūtu, tumšajā rudens periodā vēlams lietot pārtiku, kurā ir daudz vitamīnu un antioksidantu (zaļo tēju, riekstus, upenes, aprikozes, burkānus), jāēd olbaltumvielām bagātīga pārtika (piena produkti, pākšaugi, gaļa, zivis), ar selēnu bagātīgi produkti (pupas un pākšaugi, pilngraudu produkti, liesa gaļa, jūras veltes), pilngraudu produkti, ar omega 3 bagātīgi produkti (treknās zivis, valrieksti, linsēklas, nerafinēta rapšu, linsēklu, kaņepju eļļa) un jālieto D vitamīns.

* Mājās tumšajā laikā iededziet iespējami vairāk apgaismojuma un interjeru izdaiļojiet ar dzeltenām detaļām (vāzēm, pārklājiem, spilveniem u. tml.). Izvēlieties arī košas krāsas apģērbu, kas uzmundrina un uzlabo garastāvokli pašam un apkārtējiem.

* Lai samazinātu rudens skumīgo noskaņojumu, augļu traukos jāliek košie citrusaugļi – apelsīni, citroni, mandarīni. Dažus no tiem var pārgriezt uz pusēm un saspraust tajos aromātiskās krustnagliņas.

* Pret kāju salšanu, vispārīgai veselības uzlabošanai un mundrumam labi der sarkanas vilnas zeķes.

* Un vēl – skūpstieties! Jo skūpsti uzlabo garastāvokli un samazina stresu. Ja skūpsts ilgst trīs minūtes vai vairāk, tad tas rosina bioķīmiskus procesus, kas neitralizē stresa hormonus.

Senču gudrības pozitīvam noskaņojumam rudenī

 * Rudenī kabatā jānēsā kastaņi un jādomā par laimi, labklājību, veselību un citām labām lietām, tad pozitīvās domas piepildīsies. Sievietēm kastaņi esot jānēsā kreisajā, vīriešiem – labajā kabatā.

 * Ejot uz pirti (ne tikai rudenī), pirms pirts procedūrām ieteicams izdzert 1–2 ēdamkarotes ķiploku sulas, tad pastiprināsies indīgo un toksisko vielu izdalīšanās no organisma ar sviedriem.

 * Iesnu gadījumā 3–4 reizes dienā degunā katrā nāsī jāiepilina pa 6–8 pilieniem svaigas burkānu un ābolu sulas.

* Var izspiest sīpolu vai ķiploku sulu, atšķaidīt ar pienu un arī 3–4 reizes dienā iepilināt degunā.

* Pret stipru klepu palīdz saplacinātu māla uzlikšana uz krūtīm. Pagatavojot mālu masu, ūdenim var pievienot nedaudz melno rutku sulas.

* Labs līdzeklis ir sīpolu un cukura vai medus sīrups. Lielu sīpolu sagriež plānās šķēlēs un liek burciņā kārtu kārtām ar medu vai cukuru (vienā kārtā var iekaisīt arī sasmalcinātus ķiplokus). Notur aptuveni divas stundas. Kad parādījusies sīrupainā sula, var sākt lietot – vidēji 3–4 ēdamkarotes dienā.

* Der arī senā, labā vecmāmiņu recepte: krūze karsta piena, tējkarote medus, tējkarote sviesta un naža gals sodas. Visas sastāvdaļas maisot, karsē, bet nedrīkst pārsniegt 60 grādus, jo tad medus zaudēs savas vērtīgās īpašības.