Pašmāju estrādes leģenda Imants Vanzovičs jau četrus gadus strādā aprūpes centrā

Nesen VEF Kultūras pilī notika krāšņs "Mikrofona aptaujas" 55 gadu jubilejas koncerts, un tajā Imanta Vanzoviča spožais priekšnesums tik ļoti aizkustināja un saviļņoja zālē sēdošos skatītājus, ka viņi burtiski nelaida prom mākslinieku no skatuves un lūdza dziedāt atkārtoti.

Lai arī dziedātājs vairs aktīvi nemuzicē, viņš stāsta, ka šad tad jau uz skatuves tomēr parādās – dažādos sarīkojumos. Vanzovičs neslēpa gandarījumu, ka atkal var koncertā dziedāt klausītājiem: “Varu satikt foršās meitenes no trio "Oranžās", kas labi dzied un skaisti izskatās, dziedātājus Viktoru Lapčenoku, Uģi Rozi un citus. Es atkal kūstu!”

Bet ikdienā dziedātājs strādā emocionāli un psiholoģiski smagu darbu. Kā vēsta žurnāls "Kas Jauns", tad jau četrus gadus Vanzovičs ir diennakts dežurants sociālās aprūpes centra "Rīga" filiālē "Jugla". “Vietējie aborigēni mani iesaukuši par “nakts direktoru”. Dīvaini varbūt skan, bet daudzi mani skatuves kolēģi nav sapratuši, ko es daru šajā profesijā,” viņš saka. Aprūpes centrā šobrīd mājo vairāk nekā 100 cilvēku ar dažādām veselības problēmām. Ne visiem tuvinieki ir spējīgi parūpēties un uzņemties atbildību, tāpēc arī šie cilvēki nonāk aprūpes centrā, kur ir atbilstošs medicīniskais personāls. Un nakts stundās visa atbildība ir uz Imantu – ja kādam no centra iemītniekiem paliek slikti vai ko svarīgu ievajagas, viņam nekavējoties jāsteidz palīgā. Estrādes leģendas pārraudzībā ir divi četru stāvu korpusi.

“Cilvēkiem, kas tur dzīvo un visu laiku rotē centra gaiteņos, esmu kļuvis par labāko draugu, jo esmu viņiem ne tikai palīgs, bet arī psihologs. Cilvēcīgums ir galvenā prioritāte, lai šeit strādātu. Esmu uzņēmies šo darbu ar misionāra nostāju. Viss slēpjas tajā, kā nostādi darba jautājumu, kā strādā un kam esi vajadzīgs. Jāteic, ka pirmie darba mēneši patiešām bija ļoti grūti. Bet tad es sev pasniedzu šo faktu tā, ka tā ir gluži kā teātra izrāde un visi cilvēciņi, kas te braukā ar invalīdu ratiņiem, ir izrādē, kas pēc pāris stundām beigsies, un visi būs laimīgi un dzīvos savās mājās. Es vairs nelaižu sev klāt bēdīgās emocijas. Ilgi to mācījos...” norāda Imants un saka: “Man mēnesī ir brīvas četras līdz piecas dienas, kurās pats varu restartēties.”

Ne visi var strādāt šādu darbu, pārliecinājies Vanzovičs: “Savulaik mans labs draugs – Nacionālā teātra aktieris, nesaukšu viņu vārdā, – zvana man un stāsta, ka vienlaikus ar kolēģi Ģirtu Jakovļevu aizgājis pensijā. Saku viņam, ka centrā, kur strādāju, ir vakance, ka es varu viņam palīdzēt iekārtoties darbā. Bet, kad viņš atbrauca, šo visu redzot, pateica – nekad to nevarēs izdarīt.”

Kamēr citi sūkstās par rudens un ziemas depresiju, Vanzovičs saka – viņam šādas lietas iet ar līkumu: “Laikapstākļiem un gadalaikam nav nekādas vainas – viss, kas saistīts ar depresiju, rodas mūsu pašu galvā! Kad esmu atkal pabijis uz skatuves, uzlādējies ar pozitīvu enerģiju, atpūties ģimenē, ar sievu, varu atkal maukt tālāk.”