Neēd šo tunci! Jauni pētījumi raisa bažas par populāriem zivju konserviem

 Zivis var būt ļoti veselīgas. Taču normatīvie akti pieļauj, ka lielākajās zivīs, piemēram, tuncī un zobenzivī, metildzīvsudraba līmenis drīkst būt līdz pat trim reizēm augstāks, un konservētajā tuncī tas var būt vēl augstāks. Vai mums būtu jāpārtrauc ēst tunci, kas satur vairāk metildzīvsudraba – neirotoksīna, kas veidojas no dzīvsudraba mūsu vidē, – nekā mazākās zivis? Jaunā pētījumā atklāts, ka dažos tunča konservu veidos šis līmenis ir ievērojami virs drošības robežām.

Tunča konservi ir daudzu cilvēku iecienīts produkts, un apgalvojums, ka tuncis joprojām ir veselīgs produkts omega-3 taukskābju dēļ, ir apšaubāms. Tajā šo vielu ir mazāk nekā nelielajās un treknākās zivīs, piemēram, sardīnēs, siļķēs un makrelēs. Turklāt konservēts tuncis satur vairāk metildzīvsudraba nekā tunča steiks. Bet ir arī “vieglākas” šķirnes, piemēram, svītrainais tuncis, kurā ir salīdzinoši mazāks metildzīvsudraba daudzums.

Nevalstiskā organizācija Bloom, kas koncentrējas uz jūras vides saglabāšanu, analizēja 148 tunča konservus, kas iegādāti lielveikalos Anglijā, Vācijā, Itālijā, Francijā un Spānijā. Tika konstatēts, ka vairāk nekā puse no tiem pārsniedza pieļaujamo drošības robežu, kas noteikta mazākām zivīm. Viens no konserviem saturēja gandrīz četras reizes vairāk metildzīvsudraba, nekā pieļauts tunčiem.

Tuncim piešķirtās privilēģijas

Veselības aizsardzības iestādes tuncim zināmā mērā ir piešķīrušas privilēģijas, jo tas atrodas barības ķēdes augšgalā un ir plēsējs, kas barojas ar mazākām zivīm. To lietojot uzturā, noteiktais pieļaujamais nedēļas metildzīvsudraba uzņemšanas līmenis ir gandrīz trīs reizes augstāks nekā drošības robeža, kas attiecināma uz mazākām zivīm, piemēram, mencu. Pēc šo iestāžu teiktā, vispārpieņemtais drošais metildzīvsudraba daudzums vienā porcijā zivju ir 0,3 mg uz kilogramu ķermeņa svara, taču šāda loģika nozīmē, ka cilvēks ar lielāku ķermeņa masu drīkst uzņemt vairāk dzīvsudraba.

Tuncim un citām lielajām plēsīgajām zivīm, piemēram, zobenzivij un haizivij, noteiktais metildzīvsudraba līmenis ir 1 mg/kg, kas pēc būtības ir pretrunīgi, jo veselības apdraudējumu nosaka uzņemtā metildzīvsudraba daudzums, nevis zivju suga, no kuras tas nācis. Salīdzinot ar mazām zivīm, kas atrodas barības ķēdes apakšā, tuncis var saturēt līdz pat desmit reižu vairāk metildzīvsudraba.

Organizācija Bloom konstatēja, ka vienā no analizētajām tunča konservu kārbām metildzīvsudraba līmenis bija 3,9 mg/kg. Organizācija norāda, ka konservētās zivis tiek ražotas, izmantojot juridisku robu – drošības pārbaudes attiecas tikai uz svaigām zivīm. Tunča konservi netiek testēti, lai gan Bloom zinātnieki uzskata, ka metildzīvsudrabs konservos koncentrējas vairāk, jo tajos ir mazāk ūdens nekā tunča steikā. Konservēšanas procesā metildzīvsudraba koncentrācija var palielināties līdz 2,7 mg/kg, salīdzinot ar 1 mg/kg, kas atļauts svaigam tuncim.

Tādējādi cilvēks, kura ķermeņa masa nav lielāka par 70 kilogramiem, var pārsniegt drošo nedēļas metildzīvsudraba uzņemšanas robežu, apēdot vien 100 gramus tunča konservu, ja tajos metildzīvsudraba līmenis sasniedz augšējo robežu, kādu noteikušas visas rietumvalstu veselības iestādes. Pie šīm iestādēm pieder Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA), Apvienotās Karalistes Pārtikas standartu aģentūra, kā arī ASV Vides aizsardzības aģentūra un Pārtikas un zāļu pārvalde (FDA).

Vai tiešām nauda uzvarēs?

Arī Eiropas Parlaments ir sācis apšaubīt šo savulaik pieņemto lēmumu, kas ļauj mums patērēt tunci, zobenzivi un haizivi ar metildzīvsudraba līmeni, kas pārsniedz mazākajām zivīm pieļaujamo vairāk nekā trīs reizes.

Organizācija Bloom uzskata, ka tas viss reducējas uz naudu: globālie tunča tirdzniecības apjomi sasniedz aptuveni 40 miljardus dolāru gadā, un šī nozare ir būtiska Eiropai. Eiropas valstīm pieder 39 no 50 lielākajām tunča zvejas kompānijām, kas nodrošina 20 % no visiem pasaules tunča nozvejas apjomiem.

Šis fakts ir veidojis Eiropas normatīvo regulējumu, ko savukārt atbalstījušas arī Apvienoto Nāciju Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) un Pasaules Veselības organizācija (PVO). Dažiem šo institūciju locekļiem pastāv interešu konflikts – viņi saņem maksājumus no tunča industrijas, kamēr Codex Alimentarius, ko FAO un PVO izveidoja 1963. gadā, lai noteiktu starptautiskos pārtikas standartus, arī atrodas tunča lobija ietekmē.

Par pārtikas piesārņotāju uzraudzību atbildīgā grupa – Codex Committee on Contaminants in Foods (CCCF) – darbojas Nīderlandes vadībā, un šī valsts ir nozīmīgs spēlētājs komerciālajā zvejniecībā. Turklāt tunča industrijas giganti regulāri ir tieši pārstāvēti valstu delegācijās CCCF sanāksmēs.

Centrālais dalībnieks šajā veselības skandālā un institūcija, kas sabiedrībā vēl arvien ir maz zināma, ir Eiropas Savienības PAFF komiteja (Standing Committee on Plants, Animals, Food and Feed), kuras uzdevums ir noteikt maksimālos piesārņojumu līmeņus pārtikas produktos. Komiteju veido ES dalībvalstu pārstāvji, un tā darbojas pilnīgā slepenībā: Eiropas Komisija atsakās atklāt gan tās locekļu identitātes, gan balsojumu rezultātus, gan arī apspriežu detaļas.

Šī caurskatāmības trūkuma politika skar arī PAFF komiteju konsultējošās darba grupas. Sanāksmju protokoli un atsauces dokumenti netiek publiskoti, un šo politiku aktīvi uztur Eiropas Komisija, kas liegusi piekļuvi informācijai pat pēc oficiāliem caurskatāmības pieprasījumiem. Eiropas Parlaments, kas ir izslēgts no pārtikas drošības standartu izstrādes diskusijām un lēmumu pieņemšanas, jau gadiem neveiksmīgi cenšas atgūt kaut nelielu ietekmi uz PAFF komitejas lēmumiem.

Vai tas ir saprātīgi?

Kopumā metildzīvsudraba drošais patēriņa līmenis tiek noteikts, balstoties uz ALARA principu (as low as reasonably achievable – tik zems, cik saprātīgi iespējams sasniegt). Līdz ar to mencai pieļaujamais dzīvsudraba līmenis ir zemāks, jo šī suga okeānos absorbē mazāk dzīvsudraba. Tuncis un zobenzivs dabīgi satur augstāku dzīvsudraba koncentrāciju, tāpēc tiem pieļaujamais līmenis ir attiecīgi augstāks – tas joprojām tiek uzskatīts par “tik zemu, cik iespējams”.

Šī politika ir pieņemta Apvienotās Karalistes Pārtikas nekaitīguma aģentūrā, kas apgalvo, ka regulāri veic tunča krājumu pārbaudes atbilstoši ALARA principiem, izmantojot tirdzniecības standartu iestāžu veiktās pārbaudes. Tomēr tā uzsver, ka tieši uzņēmēji ir atbildīgi par to, lai produktos metildzīvsudraba līmenis nepārsniegtu noteikto maksimumu, – faktiski norādot, ka tunča industrijai pašai jānodrošina atbilstība normām.

Uz Bloom ziņojumu ir reaģējušas arī pārtikas nozares lobija grupas. ASV Nacionālā zvejniecības institūta emuārs About Seafood apgalvo, ka “bailes izraisoši ziņojumi” par metildzīvsudrabu attur cilvēkus no zivju ēšanas, lai gan tās ir bagātīgs omega-3 taukskābju avots, kas veicina sirds un asinsvadu veselību. Saskaņā ar uztura vadlīnijām grūtniecēm būtu jāuzņem līdz pat trim zivju porcijām nedēļā.

Institūts uzsver, ka noteiktajai drošajai augšējai robežai ir 10 reižu lielāka tolerance, un, lai iestātos negatīva ietekme uz veselību, būtu jāpārsniedz ieteicamais patēriņa daudzums vairākas reizes. Turklāt, kā tiek apgalvots, pētījumos nav konstatēti tieši neirotoksiski bojājumi, kas saistīti ar zivju ēšanu. Tomēr jānorāda, ka šie pētījumi nav iekļāvuši zīdaiņus un mazus bērnus – tieši šo vecuma grupu smadzeņu un nervu sistēmas, kas ir vēl attīstībā, ir visjutīgākās pret metildzīvsudraba iedarbību.

Zivsaimniecības nozare zaudē PR karā par metildzīvsudrabu, norāda Nacionālais zvejniecības institūts. Arī Kristīna Fogele (Christina Vogel), ASV Pārtikas, uztura un lauksaimniecības politikas centra direktore, tam piekrīt: “Valdības komunikācijas stratēģija attiecībā uz zivju ēšanas riskiem un ieguvumiem nav nostrādājusi. Cilvēki ir apjukuši. Tas, kas ir pazudis no uzsvara uz dzīvsudraba risku, ir fakts, ka daudzas zivju sugas, īpaši tās, kas ir bagātas ar omega-3 taukskābēm, sniedz būtiskus ieguvumus veselībai. Cilvēki šos ieguvumus zaudē, ja samazina zivju patēriņu, jo saņem pretrunīgu informāciju.”

Tas, iespējams, ir patiesi, un zivis, bez šaubām, ir nozīmīga sastāvdaļa ikviena cilvēka uzturā. Tomēr ne veselības iestādes, ne nozares lobiji neatbild uz būtisko jautājumu – kāpēc tuncim tiek pieļauts krietni augstāks metildzīvsudraba līmenis nekā mazākām zivīm? Ja zivis patiešām ir labvēlīgas veselībai, kāpēc izvēlēties tieši tunci? Kāpēc uzņemties šo risku?

Drošība pirmajā vietā

Visas zivis satur noteiktu daudzumu metildzīvsudraba, taču, lai izvairītos no augstākiem tā satura līmeņiem, ieteikums ir izvēlēties mazākas zivis un izvairīties no lielām plēsīgām sugām, piemēram, tunča, zobenzivs un haizivs. Ja tomēr izvēlaties lietot uzturā konservētu tunci, priekšroku vajadzētu dot atsevišķām šķirnēm, piemēram, svītrainajam tuncim – mazākajam tunča dzimtas pārstāvim.

Veselības iestādes iesaka pieaugušiem cilvēkiem neapēst vairāk par četrām tunča konservu kārbām vai diviem tunča steikiem nedēļā. Lai nodrošinātu drošību, bērniem, kuru smadzenes vēl tikai attīstās, šo daudzumu rekomendē būtiski samazināt.

Kas ir metildzīvsudrabs?

Pasaules Veselības organizācija (PVO) dzīvsudrabu ir iekļāvusi to desmit vielu sarakstā, kas rada “nopietnu apdraudējumu sabiedrības veselībai”.

Dzīvsudrabs atmosfērā nonāk gan dabisku procesu rezultātā – vulkānu izvirdumu un meža ugunsgrēku dēļ –, gan cilvēku darbības rezultātā, piemēram, ogļu dedzināšanas un kalnrūpniecības laikā. Nokļuvis atmosfērā, dzīvsudrabs izplatās pa visu planētu un nonāk okeānos. Zemas skābekļa koncentrācijas jūras rajonos esošas baktērijas to pārvērš metildzīvsudrabā – tā visindīgākajā formā.

Zivis ir kā sūkļi, kas uzsūc sevī metildzīvsudrabu un var to uzglabāt bezgalīgi ilgi. Plēsīgās zivis uzkrāj vislielāko daudzumu, un tajās metildzīvsudraba līmenis var būt desmit reižu augstāks nekā mazajās zivīs.

Cilvēka organismā metildzīvsudrabs ir toksisks nervu audiem, jo īpaši bīstams tas ir smadzeņu veidošanās un attīstības procesā, kas notiek grūtniecības laikā augļa dzīvē un agrā bērnībā. Tas var ietekmēt arī bērnu sirds un asinsvadu, imūnsistēmas, nieru un reproduktīvās sistēmas darbību. Pastāv arī iespējamība, ka metildzīvsudrabs izraisa vēzi – Starptautiskā vēža pētniecības aģentūra to klasificējusi kā “iespējamu kancerogēnu”.

Ne bērniem

Daudzi bērnudārzi Apvienotajā Karalistē sākuši aizliegt konservēta tunča lietošanu. Acorn Nurseries, kas pārvalda vienpadsmit pirmsskolas izglītības iestādes Dienvidvelsā un Dienvidrietumu Anglijā, ir pārtraucis dot tunci bērniem un tā vietā olbaltumvielu avotam izvēlējies brētliņas un makreles.

“Mēs piedāvājam citas treknas zivis, piemēram, brētliņas un makreles, kas veicina bērnu augšanu un attīstību,” sacīja direktore Šerija Vilsona (Cherie Wilson).