Izārstēt nevar - var nesaslimt! Kas jādara, lai nesaslimtu ar šausminošajām vecuma kaitēm?
Vecums nenozīmē, ka ir noteikti jāsabrūk, savā grāmatā raksta neirologs Roberts Frīdlends. Viņa dzīvesveida un uztura ieteikumi māca, kā pasargāt sevi no saslimšanas ar tā sauktajām vecuma kaitēm, piemēram, demenci.
Tā vien šķiet, ka mūsu izredzes novecot cienījami ir niecīgas. Ja pensijas vecumā varat izvairīties no sirds un asinsvadu slimībām, tad var teikt, ka esat izsprukuši no galvenā slepkavnieka, kas cilvēkus iedzen kapā.
Augsts asinsspiediens, koronārā sirds slimība, sirds mazspēja un insults – visām šīm veselības problēmām risks pieaug līdz ar vecumu. Piemēram, 40 un 50 gadu vecumā iespēja, ka ar kādu no minētajām slimībām saslimsim, ir 40 % liela, bet 80 gadu veciem cilvēkiem risks palielinās līdz 79– 86 procentiem.
Vēl viens izaicinājums ir kognitīvās funkcijas un prāta spēju saglabāšana.
Alcheimera slimība, no kuras cilvēki tik ļoti bīstas, tāpat citas demences formas patlaban ir sestais galvenais nāves iemesls.
Sasniedzot 75 gadu vecumu, iespēja, ka būs demence, ir aptuveni 43 % liela, un sievietēm, tā kā viņas dzīvo ilgāk nekā vīrieši, ir lielāka varbūtība, pirms doties aizsaulē, piedzīvot garīgus traucējumus. Un vēl jau nav pieminētas citas slimības kā vēzis, cukura diabēts un infekcijas. Vienvārdsakot, nav itin nemaz jābrīnās, ka mēs slavinām jaunību un baidāmies no vecuma.
Dzīvojam līdz simts!
Bet kā gan sasniegt šo mītisko vecumu cienījami un ar prieku? Kā nodrošināt dzīvi, kādu attēlo televīzijā?
Vai cienījama novecošana ir vienkārši reklāmas triks? Vai varbūt reta dāvana saujiņai Holivudas slavenību, kam patrāpījušies “labi gēni”? Kāda jauna grāmata liek domāt par pretējo.
Novecošana ir neizbēgama, taču arī veselīga, aktīva, enerģiska dzīve ir vairāk nekā iespējama, ja spējam izvairīties no briesmām, kādas rada mūsdienu modernās dzīves mazkustība, stress un pārstrādāta pārtika.
Grāmatā "Unaging: The Four Factors That Impact How You Age" slavenais neirologs un zinātnieks Roberts Frīdlends raksta, ka gēni īpaši daudz nenosaka, cik veselīgi novecos smadzenes.
Patiesībā Frīdlends ar šo grāmatu grauj visus stereotipus. Viņš 44 gadus ir strādājis neirozinātnes jomā un atzīst, ka viņu vienmēr ir sarūgtinājuši pacienti, kas saka, ka tāpat jau jāmirst Dzīvojam taču tikai vienreiz, tāpēc ēdam, dzeram un esam laimīgi, vai ne?
Tas, ko cilvēki bieži neņem vērā, saka Frīdlends, ir fakts, ka mēs pretim savai nomiršanas dienai ejam gadiem un pat desmitiem gadu, un šajā laikā tad būs jādzīvo, kļūstot atkarīgiem no citiem, ar slikti strādājošu prātu, izgaistošām atmiņām un pat zaudētu spēju pazīt savu tuvinieku sejas. Ir taču vērts mainīt ieradumus, lai novecotu cienījami!
“Mērķis nav “normāla novecošana”,” saka Frīdlends. “Mērķis ir pieņemt lieliskus lēmumus, lai vecumdienās dzīvotu brīnišķīgu dzīvi.”
Roberts Frīdlends ir neirologs, Luisvilas Universitātes profesors Kentuki štatā, un viņa specialitāte un galvenais temats, kam viņš ir pievērsies savā grāmatā, ir smadzenes un prāta spēju lejupslīde.
“Es vēlos, lai cilvēki saprastu, ka viņi var ietekmēt savu dzīvi. Smadzeņu darbības pasliktināšanās nav vecuma normāla iezīme. Nozīmīgi kognitīvie traucējumi – ir vai nav demence – būtu jāizmeklē, jo tie nav normāli nevienā vecumā. Ikvienam, pat ja viņam ir 95 gadi, ja ir nopietns atmiņas zudums, ir jāiet pie ārsta un jāpārbaudās, jo pamatā var būt viens vai vairāki ārstējami un novēršami faktori,” saka profesors.
“Īsumā – lai pievērstos profilaksei, nav jāveic ģenētiski testi,” saka Frīdlends.
Atšķirībā no citiem savas jomas speciālistiem profesors Roberts Frīdlends neuzskata, ka Alcheimera slimība būtu ārstējama, ja tā ir atklāta. Taču neirologs ir pārliecināts, ka ir iespējams izvairīties no prāta spēju zuduma.
“Jūs varat paši nodrošināties, lai kognitīvā veselība saglabātos ilgus gadus,” viņš saka, un īpaši svarīgi ir aizkavēt kognitīvo spēju pasliktināšanos no 75 līdz 85 gadu vecumam. Protams, kāds var nenodzīvot līdz 85 gadiem, taču viss, kas nāk par labu smadzenēm, ir labs arī sirdij un diabēta un citu slimību profilaksē, kas nozīmē, ka šādi var pagarināt mūžu – sekmēt kvalitatīvi dzīvotu gadu pieaugumu.
Neirologs atzīstas, ka sarakstījis grāmatu, lai pastāstītu saviem pacientiem par visām metodēm, kuras viņi var izmantot, jo viņam nav laika tās aplūkot vizītē.
Profesors tās ir sagrupējis četrās kategorijās, ko nosaucis par rezervēm, ar kurām jānodrošinās, lai uzturētu labu smadzeņu veselību. Šīs rezerves ir kā bankas konti, ko var papildināt vai tērēt, un tās ir kognitīvās, fiziskās, psiholoģiskās un sociālās rezerves. Jaunībā to ir pietiekami – mūsu smadzenes un ķermenis ļoti labi iztur dažādus fiziskus triecienus un stresu –, tomēr līdz ar vecumu rezerves izsīkst, un “deficīts” jebkurā no kategorijām iet rokrokā ar kognitīvo spēju samazinājumu.
“Visas četras rezervju kategorijas ir tieši saistītas ar smadzeņu pasargāšanu no Alcheimera slimības attīstības, un tās ietekmē arī kognitīvo funkciju izmaiņas, kas rodas novecojot,” skaidro Frīdlends.
Ir daudzas mazas lietas, ko varam darīt, lai vairotu savus spēkus un palīdzētu prātam un ķermenim stāties pretim novecošanas procesam.
