Viss sākas ar nepareizu ēšanu. Ārsts Hosams Abu Meri par veselību, arābu fobiju un mājām Latvijā

Libānietis Hosams Abu Meri jau 30 gadu dzīvo Latvijā, un nevienam vairs nav pārsteigums, redzot viņa vienmēr smaidošo seju Saeimas gaiteņos vai Diagnostikas centra endoskopijas kabinetā. Vairākums Latvijas sabiedrības viņu sen vairs neuztver kā eksotisku ārzemnieku, bet kā labi pazīstamu un uzticamu savējo. Libānieša vaibsti un temperaments nāk tikai par labu – viņu nevar neievērot.

Liktenīgā profesija

No kurienes jums interese par medicīnu?

Pat ļoti gribēdams, es no tās nevarētu nekur tālu aizmukt, jo gandrīz visa mana ģimene un tuvākie radinieki ir saistīti ar medicīnu. Jau kopš agras bērnības sapratu, ka tā ir brīnišķīga profesija, un pat negrasījos no tās mukt. Visapkārt lieliski piemēri – tēva brāļi, mani brālēni un citi radi ir ārsti: stomatologi, neiropatologi, terapeiti, vēnu ārsti. Par profesijas izvēli man nebija ne mazāko šaubu. Var teikt, ka medicīna ir mūsu ģimenes neatņemama sastāvdaļa un liktenīgā profesija. Jau kopš trīs gadu vecuma sapņoju kļūt par ārstu.

Viens no maniem tēvočiem dzīvoja ārpus Beirūtas, kalnos, un vasarās, kad pie viņa ciemojos, es redzēju, kā viņš turpat blakus istabā ārstē vietējos iedzīvotājus. Tas bija mīlestības un labdarības darbs, neprasot samaksu. Es to visu vēroju un sapratu, cik svarīgi, ja vari kādam nesavtīgi palīdzēt atgūt veselību.

Libānas Universitātē un arī Beirūtas Amerikas Universitātē bija ļoti liels konkurss uz valsts apmaksātām studiju vietām, tur varēja tikt tikai labākie no labākajiem, apmēram desmit cilvēki. Ja gadījās, ka biji trīsdesmitais vai četrdesmitais, vajadzēja gaidīt vairākus gadus. Beirūtā bija aptuveni 500 pretendentu uz vidēji 30 vietām. Varēja gan tikt par maksu, bet tā bija ļoti augsta. Visprestižākā ir Beirūtas Amerikas Universitāte, bet tur mācību maksa bija vēl augstāka, ap 15–20 tūkstoši dolāru gadā; tik daudz naudas mūsu ģimene nevarēja savākt.

Kāpēc medicīnas studijām izvēlējāties tieši Latviju? Šeit taču ir tik atšķirīgs klimats, tradīcijas un vietējo iedzīvotāju mentalitāte.

Kad meklējām, kur studēt, mani tēvoči dalījās savā pieredzē – viens bija studējis Francijā, otrs Rumānijā. Daudzi libānieši meklēja studiju vietas bijušajās Padomju Savienības valstīs, kā arī tajās, kas atbalstīja padomju režīmu: Ungārijā, Bulgārijā, Rumānijā. Šo meklējumu laikā liktenīgi sastapu kādu cilvēku, kurš bija nodibinājis firmu Latvijā – Overseas Student Service, kur piedāvāja mācības angļu, nevis krievu valodā. Galu galā palika divas valstis – Francija un Latvija.

Francijā vajadzētu mācīties franču valodā; es to zinu, bet ne tik labi. Rīgā bija iespēja mācīties angliski, turklāt arī Stradiņa universitātes (tolaik Medicīnas akadēmija) prestižs bija visai augsts starp citām bijušās PSRS valstīm. Arī mācību maksa bija mērenāka – 2900 dolāru gadā. Tomēr arī tā bija liela nauda. Rīgā mācījās vairāki libānieši, dzirdēju labas atsauksmes. Tā nu izšķīros par Rīgu un 1993. gadā sāku medicīnas studijas.

Tas ir ļoti labi, ka izvēlējāties Rīgu. Starp citu, Rīgu mēdz dēvēt par mazo Parīzi.

Jā, lielajā vai mazajā Parīzē – tepat jau vien esam. Un tā ir labi.

Gandrīz latvietis, tomēr libānietis

Zīmīgi, ka tieši šogad aprit 30 gadu, kopš dzīvojat Latvijā, un kādā sarunā pat esat minējis, ka sevi uzskatāt gandrīz par latvieti.

Tā ir, bet uzsvars ir uz vārdu "gandrīz", jo uzskatu, ka asimilācija nedrīkst notikt. Katrai tautībai ir vieta zem saules – ar savu kultūru, ar īpatnējām krāsām un tradīcijām, arī ar savu raksturu un temperamentu. Cita lieta – integrācija. Tai nu gan noteikti jābūt. Taču es vienmēr atceros, ka esmu libānietis pēc tautības, un to nekad nenoliegšu.

Varbūt varat minēt kādu tradīciju, īpatnēju kultūras izpausmi vai ko citu, ko no Libānas esat paņēmis līdzi uz Latviju?

Libānas kultūra ir ārkārtīgi bagāta, un nozīmīgs tās atzars ir libāniešu ēdieni. Tie ir ļoti populāri visā pasaulē. Izmantoju katru iespēju, lai savus draugus Latvijā cienātu ar tradicionāliem libāniešu ēdieniem, tādējādi tuvāk iepazīstinot un popularizējot savas dzimtenes kultūru.

Tas ir pārsteidzoši, cik labi jūs runājat latviski, turklāt nemeklējat vārdus kabatā un neuztraucaties par katru sīku kļūmīti.

Man pat tādas domas nebija, ka varētu nemācīties latviešu valodu. Es esmu Latvijas pilsonis kopš 2007. gada. Un Latvijas patriots.

Šķiet, arī jūsu notikumu uztvere un domāšana šajos 30 gados ir kļuvusi visai līdzīga latviešiem.

Jā, noteikti. Tomēr, ja salīdzinu sevi ar tiem libāniešiem, kuri arī dzīvo Latvijā, bet nav precējušies ar latvietēm, – viņi dzīvo citā atmosfērā, citā vidē, un viņu domāšana ir atšķirīga. Bet man visapkārt ir latviska vide – gan darbā, gan mājās –, un tas ir pilnīgi dabiski, ka domāju kā latvietis. Atzīšos, es pat sapņoju latviski. (Smaida.) Mājās arī runājam tikai latviski – gan ar Lindu, gan ar meitām. Kad mana latviešu valoda vēl nebija tik gluda, reizēm gan runāju angliski ar savu meitu māti, pirmo sievu. Es it kā varētu runāt lēnāk un pareizāk, bet cilvēki manu akcentu un sīkās kļūdiņas jau ir pieņēmuši, un es izvēlos runāt brīvi. Latvijā mani pazīst jau pēc balss, pēc intonācijas, pat mani neredzot.

Pareizāk jūs dēvēt par arābu vai par libānieti, jo medijos ir abi varianti?

Pēc tautības esmu libānietis, bet etniski – arābs, gluži tāpat kā latvieši ir cēlušies no baltiem un krievi no slāviem. Tāpēc pareizi ir saukt mani par libānieti.

Par to, ka neesat aizmirsis arī savu etnisko izcelsmi, liecina tas, ka Latvijā esat nodibinājis Arābu kultūras centru. Vai tajā darbojas daudz cilvēku?

Kopā ar domubiedriem nodibinājām to 2005. gadā, un sākotnēji tajā darbojās vairāki simti biedru, bet no tiem aktīvi bija tikai kādi pussimt. Mēs stāstījām katrs par savu valsti, par arābu kultūru kopumā. Daļa bija studenti, kuri tāpat kā es bija atbraukuši uz Latviju studēt dažādās specialitātēs, bet daudzi no viņiem aizbrauca no Latvijas pēc diploma saņemšanas, tāpēc arī biedru skaits mainījās.

Pēc 2001. gada 11. septembra Latvijā sāka parādīties tā sauktā arābu fobija. Viens no mūsu kultūras centra mērķiem bija skaidrot Latvijā arābu kultūras un reliģijas īpatnības, tradīcijas. Mēs rakstījām projektus Eiropas struktūrfondiem par Latvijas iedzīvotāju iepazīstināšanu ar arābu kultūru. Par saņemto naudu braucām pa Latviju, uzstājāmies Rīgā, Valmierā, Rēzeknē, Liepājā un citur, lai iepazīstinātu ar savām kultūras vērtībām. Mācījām arābu valodu latviešiem, kuri to vēlējās. Mēģinājām būvēt tiltu starp Latviju un arābu pasauli, palīdzējām arī diplomātiskajās attiecībās.

Tagad, kā saprotu, kultūras centrs vairs nav tik aktīvs.

Jā, tagad daudzi vairs nedzīvo Latvijā, aktīvais kodols aizņemts ar citām lietām, pēdējā lielā aktivitāte bija pirms pieciem gadiem. Es pats arī esmu vairāk aizņemts ar medicīnu, un arī darbs Saeimā prasa daudz laika.

Imūnsistēmas dzinējs – zarnas

1993. gads, kad ieradāties Rīgā studēt medicīnu, bija liktenīgs gan jums, gan Latvijai, gan trim latvietēm, jo palikāt šeit ilgāk, nekā varbūt sākotnēji bija plānots. Un nu jau esat veiksmīgi integrējies Latvijas sabiedrībā, politikā un, protams, medicīnā.

1999. gadā pabeidzu Rīgas Medicīnas akadēmiju ar ārsta diplomu, pēc tam apguvu internista un gastroenterologa profesiju Latvijas Universitātē (katru – divos gados), tagad strādāju Veselības centra 4 Diagnostikas centrā, kur galvenokārt nodarbojos ar kuņģa un zarnu trakta endoskopiju.

Pēc savas pieredzes noteikti varat spriest, kāds ir Latvijas pacientu vispārējais kuņģa un zarnu trakta stāvoklis. Vai ir daudz tādu gadījumu, kad pacienti atnāk pie jums novēloti?

Tieši pēc gada paliks 20 gadu, kopš strādāju par sertificētu gastroenterologu. Vēl pirms desmit gadiem varēju novērot, ka Latvijas pacientiem veselība nebija pirmajā vietā, viņi daudz nedomāja par veselīgu dzīvesveidu, ēda neregulāri, kā pagadās, neņēma vērā savas ģimenes slimību vēsturi. Tagad aina noteikti ir uzlabojusies – cilvēki sāk vairāk domāt, vairāk ieklausās ārstu padomos, rūpējas par savu veselību.

Piemēram, ja kādā ģimenē mātei vai tēvam bijis kuņģa vēzis vai cukura diabēts, tad biežāk jāpārbauda veselība jau preventīvi. Cilvēki arī daudz vairāk lasa medicīnas literatūru, žurnālus, rakstus internetā un ir labāk informēti. Tas arī rosina biežāk doties pie ārstiem, ja simptomi rada šaubas vai bažas. Tas nozīmē arī to, ka mēs savukārt atklājam slimības to sākuma stadijā, kad viss vēl ir labojams.

Varbūt varat minēt kādu sarežģītu gadījumu savā praksē?

Man ir endoskopijas sertifikāts kopš 2006. gada – veicu kolonoskopiju un gastroskopiju. Tautas valodā to sauc par kobras rīšanu. Jā, ir bijuši vairāki sarežģīti gadījumi. Piemēram, cilvēks atnāk uz parastu pārbaudi, domādams, ka ar viņu viss kārtībā, bet tiek atrasta nopietna slimība – izrādījās, ka pacientam ir aknu vēzis. Viņš zināja, ka viņam ir žultsakmeņi, bet samierinājās ar to un neko nedarīja.

Citam pacientam ilgus gadus bija jāsadzīvo ar hemoroīdiem, bet viņš pacieta sāpes un zināja, ka akūtā stadijā hemoroīdi mēdz asiņot. Tomēr galu galā asiņošana vairs nebija no hemoroīdiem, bet no taisnās zarnas vēža. Bija jau pagājuši gadi piecpadsmit, un kolonoskopijā atklājās, ka zarnā ir liels, bīstams veidojums. Iespējams, tas bija attīstījies no kāda polipa. Tāpēc silti iesaku negaidīt desmit gadus un pat vairāk, bet doties uz pārbaudi jau laikus, ja jūtat kaut vai mazākās pārmaiņas organismā. Cilvēkiem pēc 45 gadu vecuma ir lielāks risks saslimt. Jāņem vērā arī ģimenes slimību vēsture, piemēram, ja kāds pirmās vai otrās pakāpes radinieks ir slimojis ar kuņģa vai resnās zarnas vēzi, tad risks ir daudz lielāks.

Endoskopijā atrastos polipus jūs, kā saprotu, varat ne tikai konstatēt, bet arī izņemt tās pašas procedūras laikā.

Procedūras laikā mēs ņemam analīzes biopsijai arī no gļotādas un mikroskopiski pārbaudām, vai tur ir kāda novirze no normas, vai ir iekaisums vai infekcija. Ja polips ir neliels un tas neizskatās bīstams, mēs to varam uzreiz izņemt. Te gan svarīgi jau pirms polipa izņemšanas noskaidrot, vai pacients nelieto asinis šķidrinošas zāles, lai nesāktos pārmērīga gļotādas asiņošana.

Savukārt, ja polips ir liels (3 cm un vairāk), tad to labāk izņemt dienas stacionārā, kur iespējams arī precīzāks veidojuma izvērtējums. Ja tas izskatās šaubīgs, tad paņemam biopsijas analīzi un skatāmies, vai nav citas šūnas, kurām tur nav jābūt, piemēram, vēža šūnas. Jo lielāks polips, jo lielāks risks, ka tas no labdabīga veidojuma var pārvērsties par ļaundabīgu. Tāpēc ir vajadzīgs skrīnings. Ja ir konstatēts polips, kas tobrīd ir labdabīga adenoma, tad nevajadzētu gaidīt desmit gadus līdz nākamajai pārbaudei, jo pa šo laiku tā noteikti augs lielāka un, visticamāk, var mainīties arī tās struktūra. Tāpēc tādas pārbaudes ir vajadzīgas vismaz reizi piecos gados.

Mēdz teikt, ka tieši zarnās meklējami daudzu infekciju perēkļi, tāpēc ir ļoti svarīgi tos laikus konstatēt, lai varētu palīdzēt pacientiem atgūt veselību.

Zarnas ir imūnsistēmas dzinējs. Ja cilvēkam ir problēmas ar zarnām, tad viņa imūnsistēma nav vesela. Zarnu mikroflora sastāv no miljardiem baktēriju, tās ir ļoti daudzveidīgas, katra suga pa vairākiem miljoniem, un mums jārūpējas, lai tās būtu pareizā līdzsvarā, lai vairāk būtu labo baktēriju. Ir vairāki faktori, kas var būtiski ietekmēt šo līdzsvaru un līdz ar to vājināt imūnsistēmu: augsts stresa līmenis, miega traucējumi, mazkustīgs dzīvesveids, nepareizs uzturs, arī medikamenti.

Infekciju avoti var atrasties arī elpceļu sistēmā, plaušās, urīnpūslī un citur, bet kuņģa un zarnu traktā to ir visvairāk, jo tas ir arī visgarākais – sākas mutē un beidzas, kā es saku, kanalizācijā. Pieaugušam cilvēkam tievās zarnas garums ir, sākot no trim metriem, resnās zarnas – ap pusotra metra. Pie gremošanas sistēmas pieder arī aknas, kam ir ļoti nozīmīga loma vielmaiņā, un žultspūslis, kas ir žultsskābes depo. Ļoti būtiska loma ir arī aizkuņģa dziedzerim – tas regulē gremošanas sistēmas fermentus, kā arī insulīnu un cukuru. Ja kādā no šiem orgāniem ir iekļuvusi infekcija vai ir funkciju traucējumi, tas ietekmē visu gremošanas sistēmu. Ja cilvēkam ir pumpiņa uz ādas, tā neietekmē visu organismu, bet, ja ir vēdera uzpūšanās vai sāpes kuņģa-zarnu traktā, tas gan ļoti negatīvi var ietekmēt visu organismu. Ja ir iekaisums aizkuņģa dziedzerī, tas ietekmē hormonālo sistēmu, bet bojātas aknas ietekmē asins koagulāciju un gremošanas sistēmu.

Parasti visās zarnu trakta problēmās vainojam situāciju, kad ir izjaukts labo un slikto baktēriju līdzsvars, tāpēc arī attīstās daudzas slimības.

Jā, protams, bet daudzi pētījumi arī pierāda, ka ir citas slimības, kas nav saistītas ar baktērijām un infekciju. Piemēram, autoimūnās slimības. Tās sākas ar mikrofloras disbalansu. Un šī procesa iniciators varētu būt gan pārmērīga slodze, gan arī uzturs. Patlaban notiek pētījumi par to, kā mēs varētu labāk rūpēties par mikrofloras aizsardzību.

Helikobaktērijas un citi zvēri

Ir tādas ļoti agresīvas sliktās baktērijas, piemēram, helikobaktērija, ko varat saskatīt arī izmeklējumos, un to ļoti bieži konstatē pacientiem, kam ir kuņģa čūla vai divpadsmitpirkstu zarnas slimības.

Helikobaktērija tika atklāta pirms trīsdesmit gadiem. Tas bija ļoti nozīmīgs atklājums, tā autori saņēma Nobela prēmiju. Ar šo baktēriju saistīti vismaz 90 procentu kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas slimību attīstība. Jo cilvēks vecāks, jo biežāk organismā atrodama helikobaktērija. Cilvēkiem, kuri dzimuši pēc 2000. gada, helikobaktērija varētu būt ieperinājusies aptuveni 30 procentos gadījumu, bet vecumā virs 70 gadiem – jau 60–70 procentos.

Pierādīts, ka, ilgstoši atrodoties kuņģa gļotādā, helikobaktērija var ietekmēt kuņģa gļotādas atrofijas procesu, kas pats par sevi ir priekšvēstnesis vēža attīstībai. Tas nozīmē, ka gļotāda kļūst plānāka un ne tik veselīga. Tas diezgan dabiski var notikt pēc 60–70 gadu vecuma, un tad tā ir normāla parādība, bet, ja redzu atrofiju 30 un 40 gadu vecumā, tas jau raisa bažas. Var būt smagā un vieglā atrofija. Tā, protams, ietekmē gremošanu, B12 vitamīna uzsūkšanos un citus procesus. Diemžēl tas nozīmē, ka ar vēzi var saslimt arī jaunībā.

Jūs taču droši vien redzat atrofiju arī endoskopijas procedūras laikā?

Jā, to var redzēt, ja tā ir vidējā un smagā formā, bet vieglā – grūtāk. Ja ir aizdomas, ņemam analīzi biopsijai un apskatām audus mikroskopiski.

Vai jūsu praksē ir daudz pacientu, kuriem konstatēta helikobaktērija vai gļotādas atrofija?

Helikobaktēriju pēc 60 gadiem atklājam diezgan daudziem, atrofija jauniem cilvēkiem nav bieži.

Viena lieta ir konstatēt, bet svarīgi, vai iespējams arī ārstēt vai vismaz labot atrofiju?

Atrofiju nevar izārstēt – tas ir dabisks process. Ja atrofija ir kopā ar helikobaktēriju, tad to gan var ārstēt, uzlabojot arī pacienta pašsajūtu.

Zinātnē baktērijas ir diezgan daudz pētītas. Pirms dažiem gadiem pazīstamais Latvijas zinātnieks Jānis Kloviņš man intervijā pastāstīja, ka raksta doktora disertāciju par bakteriofāgiem, kas, vienkārši izsakoties, aprij sliktās baktērijas. Tie nākotnē varētu aizstāt antibiotikas un varētu būt pat efektīvāki par tām.

Es gan neesmu zinātnieks, bet skaidrs, ka antibiotikas nogalina gan labās, gan sliktās baktērijas. Ja bakteriofāgi darbosies līdzīgi kā probiotikas un apēdīs tikai sliktās baktērijas, tas būtu liels ieguvums. Turklāt tagad esam rezistenti pret daudzām antibiotikām, jo, daudz lietojot, tās pielāgojas organismam un vairs nav tik efektīvas. Tā ir problēma visā pasaulē. Tāpēc ir tik svarīgi tikt pie jauna preparāta, kas varētu tās aizstāt. Bakteriofāgi varētu būt viens no risinājumiem, bet pagaidām tā ir tikai ideja, un nav zināms, kā tā attīstīsies nākotnē.

Glābiņš – probiotikas

Problēmai ar antibiotikām ir arī otra puse – pat ja kādam nav rezistence pret tām, daudzi antibiotikas vienkārši nepanes, jūtas slikti, nemaz nerunājot par negatīvo ietekmi uz zarnu traktu kopumā. Var teikt, ka tas tiek traumēts, un, lai šo traumu sadziedētu, intensīvi jālieto probiotikas vai pat citas zāles.

Man ir zināmi gadījumi, kad cilvēki pēc antibiotiku lietošanas gadiem ilgi nevar atdabūt normālu sajūtu un baktēriju līdzsvaru, kāds bija pirms tam, lai gan pacienti ievēro diētu un lieto probiotikas. Šis jautājums ir ļoti komplicēts. Antibiotikas bieži negatīvi ietekmē arī aknas un nieres, tāpēc īpaši cilvēkiem vecumā 70+ vajadzētu maksimāli izvairīties tās lietot, ja vien organismā nenotiek bīstami procesi, kad antibiotikas ir vienīgais glābiņš. Bet tad tās var piemeklēt konkrētam pacientam, lai nebūtu tā, ka viņš cieš lielāku diskomfortu un sāpes, lietojot antibiotikas, nekā nelietojot nemaz.

Populārākās probiotikas ir dažādu veidu bifidobaktērijas un laktobaktērijas. Vai ir vēl kas tikpat efektīvs?

Pamatā tās ir dažādas pienskābās baktērijas. Bet cilvēki aizmirst, ka ir arī Saccharomyces boulardii, kas ir sēne. Cilvēki bieži vien dzer probiotikas kopā ar antibiotikām, bet no tā nav lielas jēgas, jo antibiotikas iznīcina arī tās. Tāpēc kopā ar antibiotikām vislabāk ir lietot probiotiku preparātus, kas galvenokārt satur Saccharomyces boulardii, bet pienskābās baktērijas sākt lietot tikai pēc antibiotiku kursa pabeigšanas, un to vajadzētu darīt vismaz mēnesi.

Jāņem vērā arī, kādu tieši probiotiku izvēlēties, jo tās ir visai daudzveidīgas. Turklāt probiotikās ir dažādas vielas, kuras daļa cilvēku nepanes, piemēram, daudziem ir alerģiska reakcija pret laktozi un glutēnu. Tāpēc es vienmēr jautāju pacientiem, vai viņiem nav piena produktu nepanesības, vēdera uzpūšanās vai caurejas. Tagad ir jauni preparāti, kas nesatur laktozi un glutēnu, un tie ir drošāk lietojami. Nevajadzētu arī aptiekā paņemt jebkuru probiotiku un lietot to, neizlasot instrukciju. Tāpat arī nevajadzētu lietot probiotikas katru dienu un visu mūžu – tas noteikti būtu par daudz. Iesaku tās lietot kursa veidā, kad tas ir nepieciešams. Arī tad, ja brauc uz ārzemēm, kur ir cits klimats un atšķirīgi ēdieni, nenāktu par ļaunu kādas divas nedēļas iepriekš profilaktiski palietot probiotikas.

Katram sava ēdiena hierarhija

Mēdz teikt – es esmu tas, ko es ēdu.

Precīzi! Tas ir arī mans kredo.

Tomēr šķiet, ka daudzi vēl aizvien īsti neizprot, kāda pārtika ir veselīga un ko nozīmē sabalansēts uzturs. Kam ar ko jābūt sabalansētam, un vai visiem der vispārīgie principi pārtikas izvēlē?

Vispārīgie principi tāpat kā ieteicamo ēdienu piramīda ir noderīgi, tomēr katram būtu jāizstrādā sava ēdiena hierarhija, kas ir derīga tieši viņam. Tas nozīmē, ka jāņem vērā katra cilvēka ģimenes anamnēze (vai kādam no tuviem radiniekiem nav bijis hroniski paaugstināts holesterīns, cukura diabēts u. tml.), vecums, svars, dzīvesveids, alerģijas, slimības, galu galā arī garšas kārpiņu īpatnības, jo grūti baudīt ēdienu, ko organisms neņem pretī.

Ja ar veselību viss kārtībā, var ēst gan ogļhidrātus, gan taukus, gan saldumus – bez ierobežojumiem. Tomēr tas nenozīmē, ka brokastīs būtu jāēd biezpiens ar augstu tauku saturu plus piecas maizītes, vakariņās – ribiņas, bet pirms gulētiešanas jānotiesā vesela tāfelīte šokolādes. Galīgi nedomājot par to, ko ēdam, agrāk vai vēlāk var rasties problēmas ar gremošanas orgāniem, jo tāda ēšana ne pie kā laba nevar novest. Pusdienas gan ir visbrīvākā ēdienreize, kad var ēst sātīgāk, jo puse dienas vēl priekšā, kad var pastaigāt, pavingrot, pastrādāt, patērējot liekās kalorijas. Vakariņām jābūt vieglākām – vairāk dārzeņu, sautējumu, zupu. Var ēst vistas fileju – drīzāk grilētu, ne ceptu. Ja katrs ēstu pēc individuālā plāna, ievērojot šos svarīgos kritērijus un saskaņojot vēlamos un nevēlamos produktus ar uztura speciālistu, rezultāts būtu ļoti pozitīvs.

Un vēl viens noderīgs padoms – vismaz pusei no katras maltītes vajadzētu sastāvēt no svaigiem vai vārītiem dārzeņiem un augļiem. Manuprāt, viena no universālākajām ir Vidusjūras diēta, kas ir sabalansēta jau pati par sevi. Tā satur olbaltumvielas, augļus, dārzeņus, balto gaļu un tikai mazliet sarkanās gaļas.

Interesanti, ko jūs pats ēdat, piemēram, brokastīs?

No rīta ēdu jogurtu un vienu banānu. Daudz nav, bet dienas sākuma enerģijas lādiņu tas dod. Vakariņās pārsvarā ēdu dārzeņu sautējumu un salātus. Pusdienās varu atļauties apēst arī ko treknāku. Mājās ar sievu mums pirmajā vietā ir dārzeņi – gan sautēti, gan svaigi – un baltā gaļa. Reizi nedēļā parūpējos par omega-3 taukskābju krājumu papildināšanu organismā un ēdu galvenokārt lasi. Ne biežāk kā reizi nedēļā ēdam arī sarkano gaļu. Tie arī ir galvenie principi mūsmājās.

Jums pašam patīk gatavot ēst?

Jā, patīk gan, bet darbdienās reti sanāk laiks. Tad nu brīvdienās kopā ar sievu gatavojam, dažreiz palīdz arī bērni. Pērn mēs kopā ar sievu uzrakstījām pavārgrāmatu 101 libāniešu ēdiens. Gatavo Linda un Hosams Abu Meri, kas plaši atspoguļo Libānas virtuvi un ēdienu kultūru.

Kā īsti ir – pa šiem gadiem esat apradis ar Latvijas klimatu un latviešu dabu? Nevelk atpakaļ uz Libānu?

Nē, bet labprāt aizbraucu tur reizi gadā apciemot savus daudzos radus. Tā galu galā ir mana dzimtene, un es to mīlu. Man gan jāatzīstas, ka jau pēc dažām dienām kļūst grūti, jūtu, ka saules pinumā kaut kas sāk kņudēt – gribas atpakaļ uz mājām.

Uz mājām – tātad uz Latviju?

Jā, protams, uz Latviju!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Veselības akadēmijas saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi".