Kas jāzina par īslaicīga, pārejoša un hroniska bezmiega ārstēšanu

Akūts bezmiegs

Lai atrisinātu akūta un īslaicīga bezmiega problēmu, bieži vien pietiek ar ģimenes ārsta sniegto atbalstu, tomēr ir situācijas, kad ieteicams vērsties pie neirologa, piemēram, ja vairs nepalīdz ne ģimenes ārsta izrakstītās miega tabletes, ne kādi miegu uzlabojoši  uztura bagātinātāji, ko cilvēks pircis aptiekā, un nu viņš jūtas neizgulējies, nervozs un aizkaitināts. Šāda problēma nav nekāds retums. “Kaut arī sākumā akūtam bezmiegam lietotie miega līdzekļi labi palīdz, diemžēl tie arī ļoti ātri – pat mēneša laikā – izraisa pieradumu un, protams, arī vairs neiedarbojas, kā nākas. Lai neveidotos atkarība, to lietošanas ilgumam nevajadzētu pārsniegt divas līdz četras nedēļas. Citādi tas ved strupceļā – ar laiku būs nepieciešama arvien lielāka deva, brīdina neiroloģe Sandra Svilpe.  

Ārste arī uzsver, ka neviena tablete nepalīdzēs, ja cilvēks nebūs sakārtojis savu miega režīmu. “Nevar darbdienās dzīvoties augšā, lai noskatītos kādu interesantu filmu, naktī paguļot tikai kādas četras stundas, bet brīvdienās gulēt līdz pusdienlaikam. Skaidrs, ka tad svētdienās vakarā būs grūti aizmigt un pirmdienas rītā labā omā pamosties, lai ietu uz darbu. Īpaši cilvēkiem ar miega problēmām strikti jāievēro miega režīms,” skaidro neiroloģe. 

Ar akūtu bezmiegu sirgstošos visbiežāk var raksturot kā ļoti emocionālus, jūtīgus cilvēkus. Bezmiega pamatā bieži vien ir kāds emocionāls pārdzīvojums nesenā vai arī tālākā pagātnē, nopietnas nepatikšanas darbā, skolā. Lai noskaidrotu miega traucējumu iemeslu, parasti ir nepieciešama garāka saruna ar speciālistu. Nereti jāveic papildu izmeklējumi miega kvalitātes objektīvai izvērtēšanai, piemēram, hipnogramma vai polisomnogrāfija.

Ilgstoši slikts miegs

Ja bezmiegs jau ir hronisks (ilgstoši ir slikts miegs), ārsts var izrakstīt zāles, ko drīkst lietot ilgstoši. Tas ir nosacīti vieglākais ceļš, kas pacientiem parasti ļoti patīk, atzīst neiroloģe Sandra Svilpe. Otrs ārstēšanas variants, kas prasa lielāku pacienta līdzdalību, ir kognitīvi biheiviorālā terapija. Izmantojot šo psihoterapijas metodi, cilvēks var apgūt jaunus paņēmienus un relaksācijas metodes, kas palīdzēs cīnīties ar iemigšanas problēmām, un nevajadzēs lietot medikamentus. “Ja ir miega traucējumi, vienmēr vispirms vajadzētu sākt ar šo terapiju. Ja nepalīdz miega režīma sakārtošana, relaksācijas metodes, speciālists var nozīmēt medikamentus, kurus var lietot arī ilgāk par vienu mēnesi, precīzi ievērojot ārsta rekomendācijas un devu,” stāsta neiroloģe.

Svarīgi arī rakstīt miega dienasgrāmatu, ko var iekārtot kaut vai parastā burtnīcā. Tajā jāatzīmē, ko cilvēks darījis vakarā, cikos aizgājis gulēt, cik ilgi gulējis, cikos no rīta pamodies utt. “Tad nereti redzams, ka, piemēram, iemigšanas grūtībās vainojams ieradums pa dienu kārtīgi pagulēt diendusu. Vai, piemēram, vakarā atnāk no darba saguris, tāpēc paguļ, un tad arī naktī nevar aizmigt, jo izveidojušies nepareizi miega cikli. Šāda dienasgrāmata arī parādīs, vai cilvēkam pa dienu ir nepārvarama vēlme pagulēt, kaut arī naktī miegā pavadīts pietiekams stundu skaits. Iemesls šādai vēlmei pagulēt var būt miega apnoja, kādas hormonālas vai sirds problēmas. Bet varbūt miegā ir tā saucamās mikropamošanās, kas traucē naktī izgulēties, bet pa dienu rada miegainību. Miegs sastāv no dažādām fāzēm, un, lai cilvēks justos labi, tās visas vajag naktī izgulēt.”

Pēkšņi aizmigt un krist

Neirologu-miega speciālistu darba lauks visbiežāk saistīts ar četrām miega traucējumu grupām: ar pastiprinātu miegainību, piemēram, ar hronisku neiroloģisku slimību narkolepsiju, ar parasomnijām, ar diennakts ritmu saistītiem traucējumiem un kustību traucējumiem miegā, uzskaita neiroloģe Madara Mičule.

Narkolepsijas gadījumā smadzenēs ir pārāk maz viena konkrēta hormona – oreksīna, kas gādā par cilvēka spēju palikt nomodā, kā arī normālu nomoda un miega ritmu. Slimībai ir raksturīgas pēkšņas, nekontrolētas aizmigšanas epizodes, miega paralīze – cilvēkam šķiet, ka viņš pamodies, bet nevar pakustēties, un var būt citas nepatīkamas izpausmes. Tā var kombinēties ar katapleksiju – pēkšņu muskulatūras atslābumu, kad tiek zaudēta spēja noturēt pozu, un cilvēks var pat nokrist. Šāda lēkme ilgst apmēram minūti.

“Parasti narkolepsija sākas pusaudža gados vai ap trīsdesmit gadu vecumu. Problēmu rada tas, ka sākumā to ir grūti atpazīt, tāpēc pacienti visbiežāk nonāk psihiatra aprūpē vai miegainība tiek vienkārši norakstīta uz slinkumu, neizgulēšanos. Rezultātā cilvēks, lai turētos nomodā, lieto daudz stimulējošu dzērienu, kafiju, stipru tēju. Precīzai narkolepsijas diagnostikai noteikti ir nepieciešama polisomnogrāfija, kas diemžēl pieaugušajiem ir maksas pakalpojums – vismaz pagaidām,” stāsta ārste.   

No narkolepsijas nevar pilnībā izārstēties, bet uzlabot situāciju gan ir iespējams, lietojot neirologa izrakstītus medikamentus, protams, rūpīgi ievērojot miega režīmu, kā arī ieplānojot regulāras īsas diendusas, piemēram, divas reizes dienā pa 10–15 minūtēm. Šiem pacientiem atšķirībā no daudziem citiem miega traucējumu pacientiem diendusa ir vajadzīga.  

Parasomniju mēs labāk pazīstam kā mēnessērdzību. Tas nozīmē, ka cilvēks nakts miega laikā runā, staigā, atver ledusskapi, ieslēdz un izslēdz gaismu utt. Parasti viņš no rīta pats neko neatceras. Šīs parasomnijas tiek uzskatītas par labdabīgām. Visbiežāk tādas ir bērniem, bet ar laiku tās pašas izzūd – saglabājas tikai nelielai daļai pieaugušo. Pieaugušā vecumā parasomnijas nereti sākas, piemēram, pēc piedzīvota smaga stresa. Pie parasomnijas izraisītājiem jāpieskaita arī miega apnoja un daži medikamenti, kas domāti bezmiega ārstēšanai. Parasomniju ārstēšana ar medikamentiem parasti nav nepieciešama, izņemot situācijas, kad veiktās darbības apdraud cilvēku vai apkārtējos, piemēram, mamma, paņēmusi mazo bērnu rokās, dodas uz lejasstāvu.

Ja parasomnijas laikā cilvēks izdzīvo nepatīkamu sapni un tāpēc uzvedas agresīvi – nodara fizisku kaitējumu vai sev vai citiem –, noteikti jāvēršas pie neirologa un jāveic izmeklējumi. “Šāds cilvēks parasti arī atceras, ka naktī bijis ļoti slikts sapnis jeb murgs, viņam bijusi baiļu sajūta, un tāpēc viņš cīnījies. Protams, šādos gadījumos jāārstējas ar medikamentiem, kas iedarbojas uz konkrētām miega fāzēm, lai cilvēks nepiedzīvotu agresijas epizodes,” skaidro neiroloģe Madara Mičule.

Pašregulācijas traucējumi

Cilvēka bioloģisko jeb iekšējo cirkadiāno (diennakts) ritma traucējumu ārstēšanā nereti ir nepieciešama gan neirologa, gan psihiatra iesaistīšanās. Vienkāršoti cilvēkus ar šāda tipa traucējumiem var raksturot kā ļoti izteiktas “pūces”, kam fizioloģiski miegs sāk nākt tikai ap pulksten 2–3 naktī, un tad, protams, ir ļoti grūti piecelties jau astoņos, lai ietu uz darbu, vai “cīruļus”, kuriem iekšējais pulkstenis liek doties gulēt jau ap septiņiem vakarā un celties no rīta trijos četros. Kopumā paši cilvēki jūtas itin labi, tikai ir grūtības pielāgoties sabiedrībā pieņemtajam dzīves ritmam.

Miega ritmu var izjaukt arī maiņu darbs un garie pārlidojumi.

Ārstēšana balstās uz medikamentu lietošanu, stingru miega higiēnas principu ievērošanu, tāda palīglīdzekļa kā gaismas lampa izmantošanu – tās arvien pieaugošā gaismas intensitāte palīdz no rīta vieglāk pamosties. Latvijā šādas lampas ir sarežģīti iegādāties, tāpēc neiroloģe saviem pacientiem pēc tām iesaka lūkoties ārzemju interneta vietnēs. No medikamentiem cirkadiāno ritma traucējumu ārstēšanā ir piemērots labi pazīstamais melatonīns jeb tā saucamais miega hormons (to dabiski ražo mūsu smadzenes, un naktī tas veicina aizmigšanu). Neiroloģe norāda, ka šo līdzekli bieži kļūdaini iesaka bezmiega ārstēšanai, bet tādā gadījumā nepalīdz – atšķirībā no cirkadiānā ritma problēmām, kad tā iedarbība ir ļoti laba.

Visai izplatīta parādība ir nemierīgo kāju sindroms. Šādos gadījumos ieteicams veikt asins analīzi – galvenokārt tāpēc, lai konstatētu, kāds ir feritīna (galvenais savienojums, kurā uzkrājas dzelzs) līmenis. Rādītājs zem 50 nanogramiem mililitrā nozīmē, ka dzelzs rezerves organismā nav pietiekamas, un tad cilvēkam kursa veidā jālieto dzelzi saturoši medikamenti. Cilvēkam ar nemierīgo kāju sindromu dzelzs līmenim asinīs jābūt augstākam nekā tiem, kam nav šīs problēmas; viņiem par zemāko pieļaujamo feritīna normu uzskata 12 nanogramus mililitrā. Nemierīgo kāju sindroma ārstēšanai dažreiz nākas arī izrakstīt medikamentus. “Katrā ziņā situācija jāuztver pietiekami nopietni, lai sliktāka miega dēļ beigās neiedzīvotos kādās sirds asinsvadu slimībās, cukura diabētā vai pat ļaundabīgā slimībā. Normāla miega struktūra ir nepieciešama ikvienam no mums,” saka neiroloģe Madara Mičule.

Palīdz izprast, kas rada trauksmi, nemieru 

Psihiatre Olga Kasa bezmiegu raksturo kā grūtības iemigt, neraugoties pat uz ļoti lielu nogurumu, bieži vien ir pamošanās epizodes, miega pārtraukumi un miegs bez atpūtas sajūtas. Ja šādas sūdzības ir vismaz trīs reizes nedēļā un divu mēnešu garumā, tas jau liecina par bezmiegu.

“Pie psihiatra parasti vēršas pacienti, kas jau ilgstoši sadzīvo ar bezmiegu un lietojuši gan miega zāles, gan uztura bagātinātājus, bet nekas vairs nepalīdz, un viņi nezina, ko vēl varētu darīt. Lai saprastu, kāds ir iemesls sūdzībām, vispirms sarunas laikā ar pacientu cenšos noskaidrot, kādi ir viņa ikdienas ieradumi, dzīvesveids, darba ritms, stresa faktori, hroniskās blakusslimības un lietotie medikamenti,” stāsta psihiatre. “Bieži vien bezmiega cēlonis ir stress, trauksme, kas slikti ietekmē ne tikai miegu, bet arī cilvēka pašsajūtu. Taču citreiz izrādās, ka cilvēks vienkārši neievēro miega režīmu – nedodas gulēt un neceļas vienā un tajā pašā laikā gan darbdienās, gan brīvdienās. Tad garākā sarunā nākas skaidrot, kā miega režīms viņam palīdzēs, piemēram, atrisināt iemigšanas problēmas.”

Situācijās, ja pie bezmiega vainojama kāda smaga stresa situācija, trauksme, nespēja ar to tikt galā, noteikti vajag vērsties pie psihiatra, un galvenokārt nevis tāpēc, lai risinātu miega problēmu, bet lai strādātu ar pašas situācijas izpratni, tās pieņemšanu. Psihiatrs, izmantojot, piemēram, psihoterapijas atbalsta metodes, var palīdzēt pārvarēt trauksmi vai depresiju. Mūsdienās psihiatri darbojas citādi – viņi vairs neaprobežojas tikai ar medikamentu izrakstīšanu, bet sniedz plašāku atbalstu, piemēram, ar psihoterapijas metodēm. Tas nozīmē, ka šie speciālisti nevis vienkārši izrakstīs miega līdzekļus, lai cilvēks labāk gulētu, bet gan ārstēs bezmiega cēloni, piemēram, trauksmi, depresiju, atšķirību skaidro psihiatre Olga Kasa.

Ja terapiju nepieciešams papildināt ar antidepresantu, psihiatre sākumā izvēlas monoterapiju (vienu antidepresantu). Vienlaikus tiek strādāts ar cilvēka uzvedību, domām – iets dziļumā. Tas ir komplekss darbs, uzsver psihiatre.  

Ārstēšanas rezultātu ietekmē arī tas, cik ilgu laiku un kad sarunai var veltīt speciālists un cik tas ir ērti pacientam, un to var nodrošināt ar attālināto konsultāciju palīdzību, kā savā praksē pārliecinājusies psihiatre. Viņa uzsver arī, ka nevajag bezmiegu ielaist, bet noteikti laikus doties pie speciālista. Piemēram, ja bijusi kāda trauksmes situācija, un tāpēc ir slikts miegs, sākumā bieži vien iespējams palīdzēt pat pāris konsultāciju laikā, iemācot uz šo situāciju paskatīties no citas puses un to pieņemt. Ne vienmēr uzreiz ir nepieciešami medikamenti.

Mīti pastāv joprojām

Diemžēl joprojām ir daudz mītu par psihiatriem, un arī ārste Olga Kasa to ir piedzīvojusi, kad cilvēks uz pirmo vizīti atnāk, būdams jau negatīvi noskaņots. Tad vajadzīgs liels skaidrojošs darbs, lai cilvēks šo attieksmi mainītu, nomierinātos un būtu gatavs atklātai sarunai. Ir vajadzīgs labs kontakts ar speciālistu un uzticēšanās viņam.

“Pēc dabas esam diezgan slinki un gribam vieglu risinājumu – apēst kādu tabletīti. Pacienti man bieži jautā, kādu uztura bagātinātāju lietot, lai ir labāks miegs. Tāpēc ļoti svarīgi skaidrot, kā veidojas miegs, kas to ietekmē, kāpēc svarīgi iziet ārā pastaigāties. Taču tad cilvēki saka: “Nu, nevar būt tik viegli, ka man vienkārši katru rītu jāceļas vienā un tajā pašā laikā. Tas nestrādās.” Tad atbildu, lai pamēģina un pēc divām nedēļām atkal atnāk un pastāsta, vai šīs rekomendācijas palīdzēja vai ne. Protams, ieviest izmaiņas savā dzīvē ir ļoti grūti, tāpēc rekomendēju to darīt pa daļām, nevis visas uzreiz. Dzīvesveids jāmaina pakāpeniski, vislabāk kopā ar speciālistu, kurš cilvēku atbalsta. Jo visbiežāk miega traucējumi iet roku rokā ar nepareizu dzīvesveidu,” akcentē speciāliste.

Nebaidīties lūgt palīdzību

“Ja bērns slikti guļ, ir raudulīgs, arī jaunā māmiņa slikti guļ, un tas ātri vien izsmeļ viņas spēkus, īpaši, ja viss atbildības smagums gulstas uz viņas pleciem. Nav pat runas par depresiju, bet to, ka jaunā māmiņa nejūtas laimīga. Tad saruna ar speciālistu palīdz viņai labāk saprast savas izjūtas un runāt par to, ka viņa nejūtas laimīga. Tas ir pirmais solis, lai strādātu ar sevi, un vienlaikus jāveic izmaiņas arī savā dzīvesveidā un jāmācās uzticēties savam partnerim, lūgt palīdzību draugiem, tuviniekiem. Atziņa, ka pēc bērna piedzimšanas dzīve ir pilnībā mainījusies un vajag lūgt citiem palīdzību, var nākt ar lielām grūtībām un prasīt drosmi,” uzsver psihiatre.

Interesanti, ka psihiatrei nācies arī palīdzēt sievietēm, kurām bērniņš jau paaudzies un guļ pavisam labi, taču nu viņa pati mokās ar bezmiegu un nesaprot, kāds tam iemesls. Parasti pie vainas ir izdegšanas sindroms – visu laiku sieviete rūpējās par citiem, bet par sevi bija aizmirsusi un rezultātā izsīkusi. Šādās situācijās nevar teikt: “Nu, saņemies taču!” Tam nav nekāda sakara ar saņemšanos.

“Mūsdienās arī ir ļoti augsti dzīves standarti, cilvēki uzņemas pārāk daudz, nedod iespēju sev atpūsties un rezultātā slikti jūtas, slikti guļ. Ja cilvēks nemāk par sevi rūpēties, nepieciešams viņam to iemācīt. Savukārt, lai būtu labs rezultāts un uzlabotos arī miega kvalitāte, rūpīgi jāievēro psihiatra ieteikumi. Nereti nepieciešams arī rūpīgs izskaidrošanas darbs, kāpēc vajag lietot antidepresantu un kāpēc nevajag no tā baidīties,” ir pārliecināta psihiatre Olga Kasa.  

Kas ir miega higiēna?

Visas trīs ārstes-miega speciālistes ir vienisprātis, ka ļoti liela nozīme miega traucējumu ārstēšanā ir miega higiēnai.

Neiroloģe Madara Mičule stāsta: “Attiecībā uz miegu nedarbojas gaismas slēdža funkcija – izslēgsi un uzreiz gulēsi. Smadzenēm ir vajadzīgs laiks, lai tās no aktīvā stāvokļa pārietu miega stāvoklī. Ja mūsu smadzenes ar kaut ko ir ļoti nodarbinātas, pat ja esam fiziski noguruši, miegs nebūs īpaši labs. Miega higiēnas būtība ir darīt visu, lai smadzenes būtu sagatavotas mieram. Tas nozīmē vakarā vairs nestrādāt, nedomāt par darba problēmām, nepatērēt smadzenes uzbudinošu informāciju, tas ir, nelasīt sociālos tīklus, neskatīties ziņas. Tā vietā var izvēlēties lēnu pastaigu, patīkamu pastaipīšanos, meditāciju, satura ziņā patīkamas grāmatas lasīšanu, mierīgas mūzikas paklausīšanos. Katram vajadzētu atrast savu veidu, kas nodrošina pāreju no aktīvā stāvokļa uz mierīgu.” Pati ārste to dēvē par pirmsmiega rutīnas izveidi.

Plašāku informāciju par bezmiega ārstēšanas iespējām meklē šeit.