Nāk modē jauna tendence – asinsterapija. Ko tas nozīmē?

Asins pārliešana jau gandrīz gadsimtu tiek veiksmīgi lietota, lai glābtu miljoniem dzīvību. Taču cilvēki jau daudz senāk zināja, ka asinis ir arī neparasti barojošas, ne velti daudzu tautu tradicionālajā virtuvē ir asinsdesas un asins pudiņi, kuru sastāvā gan ir mājlopu asinis. Asinis satur daudz dzelzs, olbaltumvielu un C vitamīna, kā arī ne mazumu kaloriju. Faktiski vienā mililitrā asiņu ir teju divreiz lielāks kaloriju skaits nekā, piemēram, mililitrā vidusmēra alus!

Tomēr asinis spēj vairāk, ne tikai mūs pabarot. Kā vēsta neskaitāmas vampīru un tamlīdzīgas leģendas, svaigām asinīm piemīt īpašs transformējošs spēks. Un modernā zinātne – vismaz asins iešļircināšanas veidā – pie tā ir atgriezusies.

Starp šausmām un cerību

Kad 1897. gadā iznāca īru autora Brema Stokera pasaulslavenais gotiskais romāns Drakula, tas pamodināja plašu interesi par asinssūcējiem – vampīriem cilvēka izskatā – un radīja vampīrliteratūras uzplaukumu, kas turpinās vēl tagad. Šajā romānā bija aprakstīts grāfs Drakula, kurš pārtiek no cilvēka asinīm un tādā veidā maina sevi no sīka, veca vīra ar sirmiem matiem par tumšmatainu superatlētu.

Stokers un citi vampīru romānu autori iedvesmu smēlās gadsimtiem senajā mitoloģijā, kas ietvēra leģendas par asinīm, galvenokārt akcentējot to spēju dziedēt un atjaunot. Savukārt Senās Romas laikā šie mīti bija pamatā ārstu praktiskam ieteikumam. Proti, romiešu dziednieki rekomendēja slimniekiem, sevišķi ar epilepsiju sirgstošajiem, apmeklēt gladiatoru cīņas, lai viņi varētu ārstēt savu slimību, dzerot tikko nogalināta gladiatora svaigās asinis. Kā liecina vairāku 1.–6. gadsimta teoloģijas un medicīnas autoru raksti, prakse lietot svaigas gladiatora asinis vai aknas epilepsijas ārstēšanā bija diezgan izplatīta. Uzskats, ka noslepkavotā gladiatora asinīm piemīt svētas vai dziednieciskas spējas, visticamāk, cēlies no etrusku bēru rituāliem. Šā reliģiskā pamatojuma ietekme Romas republikas laikā izgaisa, bet maģiskā gladiatoru asiņu izmantošana turpinājās gadsimtiem.

Pat tad, kad gladiatoru cīņas tika aizliegtas ap mūsu ēras 400. gadu, par to likumīgiem pēctečiem kļuva ar nāvi sodītie indivīdi (sevišķi tie, kam nocirta galvu). Par šo seno maģisko praksi līdz pat jaunajiem laikiem liecina atsauces daudzās 19.–20. gadsimta medicīnas rokasgrāmatās, kā arī populārajā literatūrā. Spontāna atlabšana no dažu formu epilepsijas varētu būt radījusi domas par šīs terapijas efektivitāti un rosinājusi ārstus pozitīvi izteikties par šo ārstēšanas līdzekli.

Vēlākos gadsimtos medicīna gan vairāk praktizēja asins nolaišanu nekā patēriņu, šī prakse kopumā pastāvēja apmēram 2000 gadu. Daudziem tā nesa nāvi, jo, nolaižot pārkarsušās asinis, cilvēks zaudēja daudz balto asinsķermenīšu jeb leikocītu, kas palīdz aizsargāt pret infekcijām. Viens no slavenākajiem asins nolaišanas upuriem bija ASV pirmais prezidents Džordžs Vašingtons 1799. gadā. Viņa saaukstēšanos jeb smagu augšējo elpošanas ceļu infekciju ārstēja, kā tolaik pieņemts, bet stipri pārcentās – kopumā dažu stundu laikā prezidentam nolaida vairāk nekā pusi no viņa asinīm.

Vecā labā autohemoterapija

20. gadsimta sākumā parādījās jauna terapija, kas ieguva lielu piekrišanu, līdz to izstūma no aprites antibiotikas. Runa ir par autohemoterapiju – paša slimnieka asiņu izmantošanu ārstēšanā.

Klasiskā autohemoterapija paredz izmantot no slimnieka vēnas iegūtas, svaigas asinis, kas nav pakļautas nekādai apstrādei un nav sajauktas ar kādām citām vielām; tās tiek injicētas muskulī vai ādā. Injekcijai muskulī vienā reizē parasti izlieto 2–10 mililitrus, injekcijai ādā – 0,1–0,2 mililitrus asiņu. Ārstēšanas kursa laikā parasti tiek veiktas 10–15 injekcijas, to devu pakāpeniski palielinot.

Ievadīšanas vietā sairušie eritrocīti un citas asiņu sastāvdaļas ķīmiski pārveidojas, uzsūcas, iekļūst asinsritē un, iedarbojoties uz visu organismu, var mainīt tā reaktivitāti – organisma spēju reaģēt uz apkārtējās vides faktoru iedarbību. Tādējādi autohemoterapija var palielināt organisma dabiskās aizsargspējas, un to pieskaita pie imūnkoriģējošajām terapijām.

Muskulī ievadītajām asinīm šī iedarbība ir spēcīgāka; to izmanto bronhiālās astmas, olnīcu iekaisumu, dažu ādas, hronisko locītavu slimību un citos gadījumos. Asiņu injicēšana ādā ir sāpīga, ar mazāku vispārēju iedarbību; ievadot asinis ādā, attiecīgajā apvidū rodas receptoru kairinājuma izraisīta reflektoriska asinsrites maiņa. Šo paņēmienu lieto nervu iekaisuma, asinsvadu spazmas ārstēšanā.

Iespēja stiprināt slimnieku aizsargreakciju infekciju un hronisku iekaisuma slimību, kā arī furunkulozes gadījumā pozitīvie rezultāti un minimālas blaknes uz ilgiem gadiem padarīja autohemoterapiju par bieži izmantotu palīgmetodi ārstēšanā. Taču, sākoties antibiotiku ērai, to sāka piemirst un pat dēvēt par pseidozinātnisku metodi. Neraugoties uz to, ka dažādu specializāciju ārsti, kas lietojuši autohemoterapiju, visi ieguvuši līdzīgus klīniskos efektus: paātrinātu brūču sadzīšanu pēc traumas vai operācijas, daudz ātrāku strutu izdalīšanos ādā un mīkstajos audos, sekmīgāku izveseļošanos hronisku iekaisuma slimību gadījumos, fizisko un psihisko darbaspēju uzlabošanos.

Mūsdienās vēl daudzi atceras padomju laikā lietoto piņņu ārstēšanu ar autohemoterapiju. Taču tagad vairākums dermatologu to sauc par “pagājušā gadsimta metodi” un neiesaka, aizbildinoties, ka autohemoterapija nav standartizēta metode, ka tā ir invazīva un kādreiz tika izmantota tāpēc, ka nebija citu līdzekļu. Tajā pašā laikā ir pietiekami daudz jauniešu, kam piņņu ārstēšanā nelīdz neviens no modernajiem līdzekļiem vai arī kam nav tādas rocības, lai iegādātos dārgo ārstniecisko kosmētiku. Bet, tā kā autohemoterapijas procedūra ir ne vien efektīva, bet arī ļoti lēta, iespējams, skaistumkopšanas saloni nemaz nav ieinteresēti to popularizēt.

Pirms dažiem gadiem ievērību izpelnījās jaunais dziedātājs no grupas Positive For Miks Dukurs, kurš publiski atzina, ka izārstējies no pinnēm un zināmas garīgās krīzes, pateicoties autohemoterapijai. “To, ka viss nav kārtībā, varēja redzēt jau manā sejā. Un, protams, acīm redzamās sejas problēmas mani tikai vēl vairāk iegruzīja. Jutos tik slikti, ka sapratu, kaut kas jāmaina,” 2012. gadā interneta ziņu portālam Delfi stāstīja Miks. Nesekmīgi izmēģinājis dažādus kosmētiskos līdzekļus, puisis nonāca pie autohemoterapijas. “Tas notiek tā, ka māsiņa no vēnas paņem nedaudz asiņu – apmēram pilnu šļirci – un ielaiž to dibena muskulī. Izgāju desmit reižu kursu, un visi izsitumi pazuda.”

2012. gada vasarā pasaules tenisa pirmā rakete Rafaels Nadals savainoja celi un gadu noslēdza, pirmo reizi vairāku gadu laikā nokrītot līdz ceturtajai vietai ranga tabulā. Traumas ārstēšana ieilga septiņus mēnešus, toties 2013. gada sezona Nadalam bija neticama – viņš sasniedza finālu 13 no 14 turnīros un atguva savu pirmo pozīciju. Visi, kas vēroja šo sporta pasaulē sensacionālo atgriešanos, uzdeva sev tikai vienu jautājumu – kā tas iespējams, kā spāņu tenisists varēja spēlēt tik augstā līmenī jau tūlīt pēc atgriešanās no ilgā pārtraukuma traumas dēļ?

Nadals neslēpa, ka bez medicīniskās rehabilitācijas un smagiem treniņiem viņš izmantojis arī trombocītiem bagātinātas plazmas terapiju (angliski PRP – platelet-rich plasma). Šajā terapijā tiek izmantotas pacienta paša asinis, kas tiek centrifugētas. Stobriņā atdalās asins plazmas daļa kopā ar trombocītiem no leikocītiem un eritrocītiem. Plazmas trombocīti centrifugēšanas laikā tiek aktivēti un izdala daudz aktīvo vielu – augšanas faktoru, kam piemīt atjaunojoša iedarbība. Injicējot plazmu ar trombocītiem ievainojuma vietā, var būtiski paātrināt dzīšanas procesu.

Šo procedūru pirmo reizi sāka lietot sporta traumu gadījumā 2008. gadā, un tā bija tik efektīva, ka to izmantoja tūkstošiem sportistu. To nevarēja nepamanīt Pasaules Antidopinga aģentūra, kas 2010. gadā aizliedza PRP sakarā ar iespējamo snieguma uzlabošanas efektu. Taču jau pēc gada to atkal legalizēja pierādījumu trūkuma dēļ, ka šī procedūra kalpotu kā dopings.

Tomēr vēlāk Amerikas sporta medicīnas žurnālā tika publicēts pētījums, kas liecināja, ka PRP varētu gan veicināt sportista sniegumu. Autori bija atklājuši, ka cilvēka augšanas hormons būtiski pieaug pirmajās 24 stundās pēc PRP uzsūkšanās. Eksperimenti liecināja, ka efektu vidū ir arī anabolisko un katabolisko augšanas faktoru izdalīšanās straujš kāpums.

Pašlaik notiek diezgan plašas diskusijas – cik tuvu PRP atrodas asins dopingam, ko Antidopinga aģentūra ir aizliegusi, un vai tas tiešām būtu pieskaitāms pie šā dopinga veida. Šīs dopinga jezgas vidū Nadals pat jutās spiests paskaidrot presei sīkāk savu ārstēšanos. “PRP neticami labi palīdzēja manam celim iepriekš, 2010. un 2009. gadā, bet tad tas tika lietots virs ceļa, nevis zem. Iedarbojās neticami labi. Es atlabu simtprocentīgi ļoti īsā periodā PRP terapijas laikā. Lietoju to arī traumai, kas man ir tagad. Mēģināju daudz reižu, un patiesībā tas man ne visai palīdzēja,” skaidroja tenisists.

Centrifūgētās asinis – ne tikai sportistiem

Šķiet, iedvesmojušies no sporta ārstiem un jaunākajiem atklājumiem, par PRP lietošanu pacientiem ārpus profesionālā sporta aizvien intensīvāk domā ortopēdijas speciālisti. Reizēm to lieto savienojumā ar ķirurģiju, bet visbiežāk – pašu par sevi, un nereti tad vajadzība pēc operācijas atkrīt. Amerikas Ortopēdu ķirurgu akadēmija atzinusi, ka PRP ir efektīva hroniskas tenisa elkoņa traumas, smagas Ahilleja cīpslas tendinīta un ceļa locītavas osteoartrīta ārstēšanā. Ārsti to sekmīgi lieto arī pēdas audu iekaisuma (plantārā fascīta), muskuļu traumu un dažādu kājas sastiepumu gadījumos.

Daļa ārstu gan brīdina, ka PRP popularitāte apsteidz zinātniskos pierādījumus. Joprojām turpinās pētījumi, lai noteiktu, ne tikai kurām slimībām šī metode der vislabāk, bet arī – cik injekciju un ar kādiem intervāliem nepieciešamas veikt, lai sasniegtu efektu.

Centrifugētās asinis izmanto arī citās medicīnas jomās. Zobārstniecībā šīs speciālās plazmas injekcijas lieto jau kopš pagājušā gada septiņdesmitajiem gadiem. Prakse apliecinājusi, ka tās veicina dzīšanu vairākos zobu un mutes dobuma ķirurģijas gadījumos (zobu izraušana, implantu ķirurģija), sevišķi gados vecākiem pacientiem. PRP terapija samazina asiņošanu un uzlabo mīksto audu dzīšanu un kaulu atjaunošanos.

PRP izmanto arī sirds ķirurgi, lai stiprinātu audus šuntēšanas operācijās. Jaunākie izmēģinājumi ar PRP, kas veikti Karaliskajā Londonas slimnīcā, liecina, ka tā varētu būt ļoti noderīga terapija diabētisko čūlu, kā arī citu nedzīstošu čūlu un brūču (termisku apdegumu, izgulējumu) ārstēšanā. Nedzīstošās čūlas ir liela sabiedrības un medicīnas problēma, jo slikti padodas ārstēšanai, bet PRP pirmie rezultāti ir diezgan daudzsološi.

Vēl viena joma, kurā centrifugētās asinis varētu rast plašu lietojumu, ir matu izkrišana un plikgalvība. Izrādās, PRP spēj atdzīvināt dusošās matu folikulas un stimulēt jaunu matu augšanu.

Patiesībā trombocītu bagātinātās plazmas injekcijas ir vecās, labās autohemoterapijas variācija. Interesanti, bet nav pētījumu, kas pierādītu: PRP injekcijas ir pārākas par autohemoterapiju, lai gan abas metodes var sniegt uzlabojumu 70–80% pacientu.

Vampīrliftings: jā vai nē?

PRP vilnis ir aizrāvis arī plastikas ķirurģiju, kas, šķiet, masveidā pieprasītās jaunības atgriešanas vārdā ir gatava izmēģināt jebko. Protams, pateicoties klientēm, kas spējīgas uz varoņdarbu skaistuma vārdā. Viena no pirmajām, kas PRP procedūru izmēģināja un līdz ar to popularizēja, bija amerikāņu TV realitātes šovu zvaigzne Kima Kardašjana. Viņa procedūru ļāva gan filmēt televīzijai, gan ievietoja foto ar savu asinīm noplūdušo seju sociālajos tīklos – ar parakstu Vampīra seja.

Tik tiešām, PRP procedūra sejai ātri vien tautā tika iesaukta par vampīrliftingu, jo metodes specifika nosaka, ka bez asiņošanas te neiztikt, turklāt sejas izskats pirmajās dienās arī nav tālu no vampīru filmu grima specefektiem. Daudziem tas atmiņā atsauc leģendu par ungāru grāfieni Elizabeti Batoriju, kura skaistuma vārdā noslepkavojusi simtiem jaunu sieviešu, lai notecinātu viņām asinis un tajās vannotos. Agrāk tas vairāk tika uzskatīts par izdomājumu, taču tagad tik drošs par to vairs nevar būt – iespējams, grāfiene Batorija par dažiem gadsimtiem apsteidza mūsdienu zinātni.

Vampīrliftings prasa no klientes ne vien sava asiņainā skata panešanu, bet arī sāpju izturēšanu – tā ir sāpīga procedūra. Ārsti neiesaka lietot anestēziju, jo konstatēts, ka tādā gadījumā procedūras efekts samazinās par apmēram 40 procentiem. Tā kā ar katru minūti centrifūgā aktivētie trombocīti zaudē savas vērtīgās īpašības, svarīgi injekcijas sejā veikt ļoti ātri. Neraugoties uz to, procedūra vidēji ilgst vismaz 20 minūtes. Straujajā injicēšanā nereti gadās trāpīt kādam asinsvadam, tāpēc arī parādās asinis, un pēc tam var rasties zilumi.

PRP liftinga sniedzēji rezultātus sola mēneša laikā: manāmi uzlabosies sejas ādas tonis, izlīdzināsies sīkās krunciņas, būs redzams liftinga efekts. Protams, gan reakcija pēc procedūras, gan uzlabojuma pakāpe ir individuāli mērāmas. Kamēr vienas dāmas ir gana apmierinātas, citas nekavējas pat publiski paziņot, cik sarūgtinātas jūtas. 2013. gadā procedūru izmēģināja 33 gadus vecā angļu dziedātāja, TV un mediju slavenība Kerija Katona. Viņa bija šausmās par savu pietūkušo un zilumaino seju pēc tās: “Nedomāju, ka manis pašas asiņu iešļircināšana atpakaļ manī varētu nodarīt kādu ļaunumu. Bet vēlāk tajā dienā es izskatījos kā Ziloņvīrs (19. gadsimta cilvēks, kurs kļuva slavens ar savu briesmīgi deformēto seju un ķermeni – Red.).” Kad Kerija turpināja pampt nākamās četras dienas, viņu pārņēma panika. Palīdzēja ģimenes ārsts, kurš izrakstīja steroīdus.

Pirms pāris gadiem arī Izraēlas supermodele Bara Refaeli neslēpa, ka izmēģinājusi PRP procedūru, izplatot savas vampīra sejas foto sociālajā tīklā Instagram. Šķiet, 27 gadus vecajai skaistulei nebija nekādu problēmu pēc tam (un vai bija – pirms tam?). Savukārt britu aktrise Anna Frīla (starp citu, grāfienes Batorijas lomas atveidotāja filmā Asiņainā grāfiene Batorija, 2008) atzinusies, ka regulāri izmanto PRP injekcijas, lai cīnītos pret grumbām. Viņa piebilst, ka nevar izmantot iesaldēšanu – kā viņa dēvē botoksa injekcijas –, jo kā aktrisei viņas sejai ir jābūt kustīgai.

Vampīliftings ir pretrunīga kosmētiskā procedūra – tās efektivitāte nav pētījumos apstiprināta, lai gan daži darbi runā tai par labu. Faktiski, nav pat īsti noskaidrots, kā šīs injekcijas darbojas. Amerikas Plastikas ķirurgu biedrība atzīst, ka ir grūtības standartizēt šo terapiju, savukārt Britu Estētisko plastikas ķirurgu asociācija konstatējusi, ka ap 40% klientu, kas izgājuši PRP injekcijas, nav jutuši nekādu uzlabojuma efektu.

Jaunas asinis atjaunina smadzenes

Gan PRP, gan tīras asins injekcijas dziedēšanas un atjaunināšanas procesā ir pašlaik ļoti aktuāls zinātniskās izpētes lauks.

Jauns amerikāņu zinātnieks Sols Vileda sadarbībā ar Stenforda universitātes kolēģiem pagājušajā gadā veica neparastu eksperimentu un atklāja: jaunas asinis atjaunina smadzenes – vismaz pelēm. Kad vecai pelei tika injicētas jaunas peles asinis, tai konstatēja anatomiskos, molekulāros un bioķīmiskos pierādījumus par kognitīvo spēju uzlabojumu un citiem atjaunināšanās veidiem.

Uzvedības testos vecā pele, kam bija injicētas jaunas asinis, tika salīdzināta ar tādu pašu, kam bija iešļircinātas vecas asinis. Pele ar jaunajām asinīm uzrādīja daudz labākus rezultātus: ielaista ūdenī, ātrāk atrada glābšanās platformu un uzrāpās tajā; starp daudziem caurumiem gandrīz uzreiz – bez maldīšanās – atrada īsto, kas ved uz tās migu.

Taču analīzes parādīja, ka jaunās asinis ne tikai aizvieto vecās. Tās spēj vispār mainīt asinis. Anatomiski bija skaidrs, ka šīm pelēm ar jaunām asinīm izveidojās vairāk strukturālo un funkcionālo saišu starp neironiem jeb nervu šūnām smadzenēs, jo novecojot pelēm – līdzīgi kā cilvēkiem – neironu gali tiek bojāti. Jaunās asinis veicināja šo galu ataugšanu un saišu veidošanos ar blakus neironiem, tā aizvien vairāk līdzinoties jaunas, apķērīgas peles neironiem.

Turklāt zinātnieki atklāja, ka smadzenēs aktivējas tā dēvētais CREB proteīns un ka šī aktivitāte saistīta ar anatomisko un kognitīvo rādītāju uzlabojumu, kas tika novērots. Līdz ar to pētnieki secināja: kaut kas, kas ir jaunajās asinīs, izraisīja šo CREB aktivitāti, bet CREB ir gēnu aktivitātes smadzenēs svarīgs regulētājs, saistīts ar jaunu saišu veidošanos starp neironiem, kas atbildīgi par mācīšanos un atmiņu. Zināms, ka CREB aktivitāte samazinās, gan cilvēkiem normāli novecojot, gan Alcheimera slimības gadījumā.

Identificējot un rodot iespēju atbrīvoties no novecošanas faktoriem vecās asinīs vai arī piegādājot atjaunināšanas faktorus no jaunām asinīm – tās varētu būt divas vērtīgas stratēģijas, kā nākotnē cīnīties ar novecošanu. Lai gan līdz šim pētījumi veikti tikai ar grauzējiem, Stenforda universitāte sākusi izmēģinājumus, kad pacientiem ar agrīnām Alcheimera slimības pazīmēm tiek iešļircinātas asinis no gados jauniem brīvprātīgajiem.

Vai zinātnieki iedomājas, ka pienāks laiks, kad vecākiem ļaudīm ar pasliktinājušos atmiņu vienkārši regulāri potēs jaunu cilvēku asinis? Tik vienkārši viņi to neiztēlojas. Viņi cer, ka izdosies atrast cilvēka asinīs jaunības faktorus, kurus varēs stimulēt, un novecošanas faktorus, ko varēs samazināt. Un tas notiks daudz labākā, kontrolētākā veidā nekā injekcijas.

No mūsdienu zinātnes viedokļa seno teicienu – asinis biezākas par ūdeni – var attiecināt ne tikai uz radniecības saitēm!

Inguna Mukāne, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Shutterstock