Neesmu īsti "normāls" - Aigars Fadejevs atklāti par savu dzīvi

Mēs satiekamies darbadienas beigās viņa prakses vietā – šo māju viņš ir uzcēlis no nulles, arī tam viņam pietika enerģijas. Pēc ļoti veiksmīgas sportista karjeras tagad viņam ir atvērušās jaunas durvis un ne mazāk spoža karjera kā sporta fizioterapeitam.

Tu pirms intervijas pārsteidzi, atklādams visu, ko dari “nepareizi” un pa savam.

Mans uzskats – ja cilvēks māca veselīgu dzīvesveidu, viņam ir jābūt piemēram. Jābūt fit, jādara tā, kā māca citiem. Gan fiziski, gan ar piemēru citās izpausmēs – lēmumos, spriedumos, disciplīnā. Disciplīna ir Dievs, šis vārds ir atslēga visam! Mīlestība un viss pārējais – lai cik skaļi tas skan, tā arī ir disciplīna. Tikai citādā izpausmē.

Ar savu piemēru var pārliecināt cilvēkus. Es rūpējos par cilvēka veselību, esmu pretinieks ķirurģiskās iejaukšanās procesam – ja vien nevajag griezt, kāpēc griezt? Paldies Dievam, man tas bieži izdodas. Nereti noliekam cilvēku uz kājām un aizmirstam par operāciju uz ilgu laiku.

Es zinu, kā pareizi darīt. Un labi, ja izskatos pēc tāda, kas par sevi rūpējas. To es arī daru. Bet – savā veidā. Tas visiem citiem nederēs. Es, kā lai saka, neesmu īsti “normāls”.

Kāds ir tavs veids? Skrienot tu pat naktīs…

Mans dzīvesveids ir izteikti ekstrēms. Piesātināts, ar tik milzīgu enerģijas patēriņu, ko es tērēju, un attiecīgi kā ģenerators caur šo tērēšanu uzlādējos – tas retam cilvēkam tā ir. Nemāku atpūsties, neredzu labāku atpūtu kā citu darbu. Vienkārši atpūsties es joprojām savos 47 neesmu iemācījies un varbūt nemaz neiemācīšos.

Varu funkcionēt 18 stundas diennaktī elementāri. Sešas stundas miegam ir par daudz, varu arī četrās stundās izgulēties.

Man reizēm ir bijis tā, ka pēc smagas dienas, pēc sporta vai smaga darba izslēdzos desmitos un pusnaktī jau esmu izgulējies. Nenāk miegs, ir fiziska vajadzība celties un darīt. Esmu skrējis naktīs – lielākais, ja nemaldos, 53 kilometrus – ārkārtīgā putenī, vēl ceļi nebija izšķūrēti.

Tad tu vēlreiz paguli no rīta?

Nē. Tagad uz dienas beigām es jūtos saguris. Tā baterijas lampiņa sāk mirgot ap kādiem septiņiem astoņiem, tā ir. Bet tad es esmu patīkami noguris. Tas ir garants dziļajam miegam. Dziļā miega stundas ir no desmitiem līdz diviem pustrijiem. Šīs četras dziļā miega stundas man ir: klikts, nolieku galvu uz spilvena – manis nav.

Biju domājusi ar tevi runāt arī par veselīgu ēšanu, bet tu pirms intervijas teici, ka vispār gandrīz neēd.

Es ēdu, taču reizi dienā. Neko par to nelasu, pietiekami labi zinu bioķīmijas procesus cilvēka organismā un vēl mazliet vairāk – kādas zāles un kā ietekmē cilvēka veselību, un tā –, bet 24 stundu laikā es nereti ēdu vienu reizi, tā kārtīgi – pirms gulētiešanas. Tagad būšu mājās, nolikšu gulēt mazo un domāju, ka deviņos labi paēdīšu. Silts vēderiņš – mierīgs miegs. No rīta četros vasarā ar sauli ceļos, izdzeru dubulto espresso, tā ir viena vienīgā reize dienā, kad dzeru kafiju. Un tad līdz vakaram neēdu.

Par mikroēdienreizēm varētu uzskatīt daudzās konfektes – faktiski es uzturu savu enerģijas rezervi ar saldumiem.

Citiem tu to neieteiktu?

Jā. Ir viena patiesība – cilvēks pēc būtības drīkst un var ēst, ko viņš vēlas: vakarā kādu kūciņu utt. Jo mums organisms ir tik viltīgs – ja to spīdzina, un visas šitās diētas spīdzina… Tās ir tādas muļķības (ko sievietēm pārsvarā var iestāstīt), kuras tikai sliktu nodara. Īsākā vai garākā posmā būs vēl sliktāk – ieslēdzam stresa reakciju organismā, un kaut kādā brīdī organisms sāk atlikt rezerves. Viena patiesība – var ēst visu! Nekas mums nav spēcīgāks par instinktiem vai intuīciju. Iemācāmies nevis visu laiku skatīties telefonā vai staigāt apkārt ar austiņām, šīs maņas totāli notrulinot, bet sajust sevi un savas vēlmes. Šo sajūtu var spēcīgi pielīdzināt ar topošās māmiņas sajūtām. Kad sieviete ir stāvoklī, viņa apēd gurķi, tad torti un atkal ķeras pie zupas bļodas. Iekšējās sajūtas liek uzņemt tādu pārtiku, kura ir visnepieciešamākā tajā brīdī. Tad var ēst, ko vēlas un kad vēlas. Pie viena – paša galvenā nosacījuma – tērēt! Dedzināt, dedzināt, dedzināt! Kustība ir dzīvība. Šis pasīvais cikls, kas tagad noticis ar sabiedrību, tā ir bēdu ieleja… Es domāju par kovidu.

Vai var nodeldēt savus kaulus, par daudz kustoties?

Katram ir sava ģenētika. Ir vājāks cilvēks, ir stiprāks cilvēks. Bet, pareizi visu darot, par to piedomājot, nekas slikts nedraud. Un, kas īpaši svarīgi, – katram vecumam ir savi limiti. Ar limitiem man patiesībā arī ir grūti. Jo es esmu maksimālists – darīt vislabāk, visātrāk… Vēl joprojām, kaut gan zinu, ka man arī drīz būs 50 un jau vajadzētu padomāt… Nesanāk pagaidām. Bet es esmu laimīgs, kāds es esmu.

Katram cilvēkam ir savi limiti. Bet mēs nenovecojam, ja mēs kustamies. Es domāju, gan tiešā, gan pārnestā – arī emocionālā – nozīmē. Laimes hormoni – dopamīns, serotonīns tiek būstēti tieši ar fizisku slodzi. Ar radikālu slodzi. Ja runājam par anaerobām slodzēm, kas ir skābekļa deficīta slodzes, – tikai tad notiek šis sintēzes process. Nevis pie vienmērīgas staigāšanas.

Jā, mēs labi jūtamies, staigājot pa mežu, bet dižu iedarbību no tā gaidīt nevajadzētu, tās nebūs. Vajag darīt tik, cik katrs varam darīt ar maksimālu slodzi. Tā, lai ir arī nogurums un no tā prieks.

Tu skrien 22 kilometrus stundā…

Īsā periodā, nevis garos gabalus.

Cik skrien ātrākais cilvēks?

Nu… Mani sprinteri skrien tuvu pie 50 km/h – tik ātri, kā mašīna pa ielu brauc. Bet viņi tā skrien 100 metrus. Es esmu gargabalnieks. Arī tas ir ātri – cilvēki normāli tik ātri nebrauc ar riteni. Bet vecāks palieku, neskrienu vairs šīs mega garās distances. Mans ģenerators prasa īsāku laika posmu, bet radikāli intensīvāku slodzi. Ne es pirmais tam eju cauri, tas ir normāli.

Visā tu esi ātrs un aktīvs, bet vienlaikus – tu arī makšķerē. Tas ir lēns pasākums.

Makšķerēt – es pats nesaprotu, kā man tas var patikt! Jokoju, ka vienīgā lieta, ko man Dieviņš aizmirsis iedot, ir pacietība. Kas savukārt ir pretrunā ar manu profesionālo karjeru – garajām distancēm. Bet iedomājies, cik man grūti bija tos 50 kilometrus noskriet – skrien, skrien, skrien, un nekas cits nenotiek. Tur pacietībai ir jābūt dzelžainai. Bet es galīgi neesmu pacietīgs! Es esmu perfekcionists, un man vajag ātri. Neesmu cilvēks, kurš aizvedīs ģimeni ar mašīnu kaut kur uz Itālijas kalniem. Lidot – jā, tur ātri viss notiek! Bet, lai es vestu ceļojumā ar auto – visi sajuktu prātā, jo man vajag no A līdz B bez pauzēm, neviens man tur neietu čurāt, neviens nedzertu kafiju pa ceļam.

Bet makšķerēšana ir kaut kas, kas man brīnumainā kārtā der. Neesmu baigi pieredzējis makšķernieks, parasti nenoķeru neko. Bet es esmu vientuļnieks. Aizbraucu uz kaut kādu vietu, kura ir tikai man – jau esmu vizualizējis, ka tur ir līņi, ka tur ir lielā karpa… Un kaut kādi burbuļi jau tur ūdenī parasti arī ir. Varu nosēdēt 8–10 stundas, lūrot uz pludiņu. Nekad neņemu līdzi telefonu, atstāju to mašīnā. Klusums, miers, esmu viens pats, un vējš pakustināja pludiņu, atkal ir cerība… Pilnīgi ne par ko nedomāju, tāds meditatīvs process. Mani pašu tas pārsteidz, jo tas neiet kopā ar manu būtību.

Skriešana der visiem? Tas ir labi, ka skrien arvien vairāk? Vai tomēr ir cilvēki, kam tā neder, ir pat kaitīga?

Svarīgi, kāds ir cilvēka fizioloģiskais tips, skelets, saišu mehānisms, vecums un veselības kondīcija. Es teiktu: ir divas kategorijas. Viena no tām – cilvēki, kuriem pēc fizioloģijas un biomehānikas principiem nav lemts un nekad nebūs lemts skriet. Uz ielām redzu, kā šie cilvēki tomēr turpina. Pie sevis Mežaparkā jau gadus redzu tanti, kurai ir tik grūti skriet, nu tik grūti… Bet pēc tam kaut kur izlasīju, ka viņa ir viena no maratona tūristiem, viņa ir apceļojusi visu pasauli, visus kontinentus. Un viņa skrien. Tas ir gribasspēks, dzīvesveids.

Ir cilvēki, kuriem no biomehānikas viedokļa tā salikts ķermenis, skelets, muskuļu tips, ka viņš var skriet. Ja runā par kustību veidu – ja ir jāizvēlas skriešana, riteņbraukšana vai power walk (tāda ātra soļošana), tad labākais, kas var būt saišu mehānismam, skeletam, mugurkaulam utt., jebkurā vecumā ir ātra soļošana.  Labi, ja tā ir pa kalnainu vietu – tad mēs uzliekam slodzīti, kāpjot kalnā, ir spēks, ir kardiotreniņš. Tas ir saudzīgākais veids.

Ko nozīmē ātra soļošana, cik ātri un gari tas ir?

Cik katrs cilvēks var. Mums tagad tautā ļoti populāra ir nūjošana – es vispār neredzu jēgu šim pasākumam. Okei, ja izkopjam kustību mehānikas principus un tiešām ieslēdzam rokas, un labi strādā gurnu rotācija un tiešām izlikta kāja, aizmugurējais solis – fine, tur, kur ir kalni, tas palīdz iet šīs garās takas. Bet ir nožēlojami uz Rīgas ielām redzēt, kā tantiņas velk tās nūjas līdzi! It kā izgājušas pastaigāties.

Ja to pareizi izmanto, kaut kāda pievienotā vērtība var būt. Bet tad šis soļojums ir power walk, tāds tiešām ātrs solis, kas jau līdzinās kardioaktivitātei – tas ir visveselīgākais.

Veselīgākais sporta veids, ko tu novēlētu saviem bērniem? Tavs lielākais dēls kaut ko dara?

Lielākais jau ir liels, studē Dānijā, Kopenhāgenas institūtā datorgrafiku. Viņš ir uzaudzis uz koferiem. Manā karjeras laikā apceļojis visu pasauli, neatceroties, kur īsti bijis, bet šajās dažādajās vietās arī tika piesaistīts sportam. Sākot no tenisa Amerikā un arī Portugālē, mazliet arī skrēja. Likās, ka sports varētu viņu uzrunāt, bet es nezināju, ka viņam ir tāda mākslinieka dvēsele! Puika ir salikts precīzi kā es, viņš var kopā ar mani nostāties un uz līdzenas vietas, no baltas lapas, divus mēnešus neko nedarījis, 6 kilometrus relatīvi labā tempā noskriet. Bet lai viņš to attīstītu – viņu tas absolūti nesaista! Tomēr viņš ir atsācis – skrien, katru dienu trenējas. Tāds vecums – 23 gadi –, gribas būt formā. Un saprot arī tos dzīvesveida riskus, ko ir izvēlējies, – tas ir sēdošs darbs. Kodētāji – tas ir bezgalīgais darbs, es redzu, man ir daudzi tādi pacienti. Saucu to par 21. gadsimtu. Tagad visi sēž ar pelīti. Un tur sākas problēmas.

Agrāk bija darba traumas, fiziski sastiepumi un sasitumi, tagad ir mugurkaula, kakla skriemeļu noslāņošanās, nervi saspiesti. Ja agrāk vairāk bija problēmas jostas daļā, jo smagi darbi, tagad viss ir pārcēlies no apakšas uz kaklu, sprandu.

Un mazo kur vedīsi?

Es uzskatu, bērnam līdz 10 gadu vecumam ir jānodarbojas vispusīgi ar visu. Viņā ir jāieliek enerģija, turklāt sports disciplinē, rada pienākuma sajūtu, atbildību. Ja tā ir komanda, tad attīsta arī rēķināšanos ar citiem. Bet atslēgas vārds ir disciplīna. Un tad, pēc šiem 10 gadiem, kad ir daudzmaz noformējies skelets, pusaudža vecumā, kad sāk lielu lomu spēlēt hormonālā sintēze, – tad varam runāt par lielākām slodzēm, kur kādas bērna iemaņas vai talanti būtu pamazām attīstāmi. Bet tā, lai bērnu no pieciem gadiem katru dienu vestu, piemēram, uz futbola treniņiem… Ir sporta veidi – vingrošana, daiļslidošana, teniss –, kur es, atklāti sakot, savu dēlu tik mazu nesūtītu gan. Ja bērnam patīk šis sporta veids, labāk to sekmēšu pats tādā spēles veidā. Vai arī aizvedam pie speciālista, kurš pasaka, ko un kā izdarīt, lai pamazām viņu vadītu uz šo mērķi. Bet, lai ieliktu viņu grupā un vestu uz treniņu katru dienu, faktiski 6–8 gados uztaisot par profesionālu sportistu… Vēl trakāk – tie mazie cilvēciņi, viņi vēl mācās mūziku, viņiem liek dūdu pūst, bungas sist… Plus visi skolas darbi. Ārprāts, trako māja!

Mums, lielajiem sportistiem, salīdzinoši bija un ir paradīze, ja tu tiec tur, pašā augšā. Tev ļoti labi maksā, visi tevi apbrīno, tev apkārt visu izdara, saliek, remontē, atnes, aizved, atved – nekas pašam nav jādara! Viņiem, mazajiem profesionāļiem, ir šausmīga dzīve! Es redzu, ka viņš, bērns, dzīvo vienā stresā. Man daudzi savus bērnus uz tehnisko skati ved, es to redzu. Bērniem ir izteiktas asimetrijas, jo vecāki ir viņus ielikuši vienas puses sporta veidos – vai tas ir hokejs, vai florbols. Futbolā arī, tāpat BMX – tie ir daudzi sporta veidi, kuri ir šobrīd populāri starp bērniem. 

Futbols arī, jo sit vienmēr ar vienu kāju?

Vadošā kāja ir jebkurā gadījumā. Tas vairāk izteikts uz iegurni, gūžu. Iepriekšminētie vairāk ir uz ķermeņa augšdaļu, mugurkauliņš savērpies. Bet okei, simetriski cilvēki pasaulē nez vai eksistē, mēs visi neesam simetriskas būtnes.

Kas pie tevis nonāk? Tikai sporta zvaigznes?

Ir normāli cilvēki arī.

Es baidītos nākt – domātu, ja tu strādā ar tāda lieluma zvaigznēm, esi ļoti dārgs…

Es esmu normāls cilvēks. Un normāls speciālists. Es viennozīmīgi neesmu dārgākais speciālists valstī. Ne tuvu ne. Bet tāds uzskats bija, kad sāku praktizēt.

Strādāju ar normāliem cilvēkiem arī, jo tā saistība ar pasaules līmeņa atlētiem… Šeit manā praksē pie sienas ir izliktas fotogrāfijas ar cilvēkiem, kuri manā atmiņu kartē ir bijuši īpaši man pašam. Konkrēti šie cilvēki te ir nevis tāpēc, ka man ar viņiem izveidojusies vienas, divu vai četru reižu saistība kā fizioterapeitam, bet ir ilgākas attiecības izveidojušās. Tie ir ļoti tuvi cilvēki, katram ir kāds stāsts apakšā. Likt te katru pasaulē zināmu cilvēku, tas nav manā stilā, es viņus nepazīstu. Divas trīs reizes ienāca manā kabinetā – tas man neko neizsaka. Arī viņiem ir viena galva, divas rokas, divas kājas, es cilvēkus tā nešķiroju.

Man iepriekš likās, ka visi, kas pie tevis nāk, ir sportisti. Arī Mihails Barišņikovs ir gandrīz sportists.

Nē, nē, ir arī normāli cilvēki.

Atnāk arī tie, kuri vispār nenodarbojas ar sportu?

Lielākā daļa ir normāli cilvēki, kuriem ir vai nu sadzīviskas traumas, vai tās pašas pie datora sēdēšanas problēmas. Ļoti daudz nāk “no mutes mutē”. Nāk pēc ieteikuma vai viedokļa, ko darīt, jo ir nolikta operācija – jostas skriemeļu vai pat kakla. Lietas, kas lielā mērā saistītas ar sēdošu darbu. To attiecinu uz “21. gadsimta sindromu”, tur pakārtotas daudzas ne pārāk ērtas pozas.

Es lielā mērā nodarbojos ar to, ka izglābju no operācijām. Uztaisām rehabilitācijas programmas, ko cilvēki akurāti pilda un iet uz sporta zāli. Es mēģinu izstrādāt programmu katram konkrētam cilvēkam. Amerikā, kad mūs nosūtīja praksē uz klīnikām un slimnīcām, tur bija baigi skarbi: ja slēdziens bija “low back tas-un-tas”, nospiežam tādu taustiņu, un visiem – Pēterim, Jānim utt. – dodam tādus-un-tādus vienus un tos pašus vingrinājumus. Man kopumā caur rokām gāja 200–300 tādu vingrinājumu, rehabilitācijas plānu. Tas notika pusotru gadu, es printēju un liku kopā vingrojumu paketes – un pats to pildīju. Intensīvi, reizēm divreiz dienā. Pamazām atšķetināju nost tos, kuri principā nedod neko vai – tieši otrādi – saasina konkrēto situāciju. Kamēr uzbūvēju konkrētu pamatu – mājas vingrojumu pamatu jebkuram cilvēkam. Ja vien nav klīniska situācija, kad jāpievērš uzmanība, ko nedrīkst darīt. Faktiski es tagad strādāju pēc paša radītas sistēmas.

Kas tu īsti esi – sporta fizioterapeits vai masieris?

Abi. Man ir sporta rehabilitologa diploms. Bet es arī masēju. Kaut nekad neesmu mācījies masēt. Masēt mani iemācīja dzīve vai, precīzāk, mani superdoki, ar kuriem strādāju. Zināju, ka man rokas “lasa”, man tāda “aizdoma” bija, un es nekļūdījos. Ar gadiem prakse ir augusi un sapratne, un tie “skenējumi” kļuvuši tik precīzi, ka pašam prieks.

Vēl biju profesionāls atlēts, kad nokļuvu Meksikas olimpiskās futbola izlases labākā doka rokās, Jaunzēlandes superslavenās regbija izlases doka rokās, pie japāņu, krievu un baltkrievu speciālistiem. Viens baltkrievs bija unikāls vīrs, strādāja Portugālē, kad mēs tur dzīvojām. Savācot kopā visus šos cilvēkus, skola manuālajā terapijā man faktiski sākās 1996. gadā. Es nezināju, ka vēlāk arī darīšu to pašu, bet ļoti labi atcerējos visas tās lietas, ko viņi darīja ar manu ķermeni.

Interesanti, bet vairāk nekā 20 karjeras gadu laikā es ne reizi neesmu bijis traumēts. Ne reizi, veicot uz savām kājām 10–13 tūkstošus kilometru gadā! Pateicoties šiem unikālajiem cilvēkiem.

Tev arī tagad nav kāds “Ahileja papēdis”?

Nē. Man vispār nekas nesāp. Labi, kāju pirkstu locītavas, falangas sāp, bet tā ir normāla mūsu, “tālbraucēju”, vaina. Ļoti daudzi mani līdzgaitnieki lielā pirkstā kauliņam taisīja ķirurģiju. Nemelošu, tur man arī reizēm sāpes ir. Bet tas nav paredzams – vai tas ir no slodzes (es tomēr joprojām trenējos sešas septiņas dienas nedēļā), vai tas ir no aukstuma trūkuma (man ir radikāla atkarība no aukstuma, regulāri lienu aukstā ūdenī – jo aukstāk, jo labāk). Mājās man ir dziļurbums, kur pat viskarstākajā vasarā ir tikai 7–8 grādi, un man ir milzīga 2 x 2 metri muca, kur varu sēdēt vienkārši zem ūdens un salt. Nē – baudīt! Nu, lūk, un tad šis saasinājums parasti notiek, kad es netieku pie aukstuma. Tas reizēm ir traki neciešami. Piemēram, parīt eju uz operu. Man patīk opera, klasiskās mūzikas koncerti, bet tas būs kārtējais izgājiens, uz ko man būs jākoncentrējas, jo – solīdas lakādas kurpes kājās. Tajās man ir grūti.

Bet tas arī ir vienīgais diskomforts. Pieļauju, ka mūsu vecumā tādiem solīdiem kungiem vajadzētu iet sandalēs uz Operu. Ko varētu viņiem piedot, jo – nav variantu! Tā sāp tie tā sauktie kauliņi… Ņemot vērā pārslodzi, kas ir mums, – šeit ir tas lūzuma punkts.

Mans noskrējiens ir oficiāli saskaitīts – 378 000 kilometru. Tāds ir nobraukums šitām ķepām. Tas ir norakstāms auto.

Bet, visu rezumējot, – jo es intensīvāk kustos, jo man mazāk kas sāp un vispār nekas nesāp. Jo vairāk ekspluatēju savu organismu, jo labāk jūtos.

Tas aukstums – tā ir tava ekstrēmā daba vai tu jūti pierādītu, paša sajustu labu efektu?

Es uzskatu, ka auksts ūdens vai šis kontrasts ir labākais, kas cilvēka veselībai dabīgā veidā, dabīgā formā ir iespējams. Nevajag to uztvert kā tādu vienīgo formulu momentālai veselībai, tas jādara pakāpeniski. Un atkal – cilvēka tips utt. Bet, pamazām to izkopjot, tie ieguvumi ir milzīgi. Pamatu pamats – kustība ir dzīvība! Un kustība ir asinscirkulācija. Primārais ir milzīgais būsts, perifērajiem asinsvadiem saraujoties, jo ir auksts. Tā stimulējam iekšējos orgānus un visus pārējos saišu mehānismus, muskuļu iekšējās šķiedras. Tā mēs veramies vaļā, ir tā cirkulācija, un atkal ir hormonālā sintēze. Šis nirvānas moments. Bet atkal – man konkrēti. Manu madness nevar pielīdzināt normālam cilvēkam.

Ja tu man tagad prasītu – pamodelē, kas ir tas Aigara Fadejeva nirvānas moments no šitā visa vājprāta? Pastāstīšu reālas situācijas, ne vienu vien.

Ārā pilnīga tumsa, putina un snieg vienlaikus, mīnus trīs vai pieci grādi, bet slapjš un grauž kā krusa. Jā, visi suņi tālu iekšā mājā! Es ceļu sevi augšā, skrienu, neredzu ne zemi, ne debesis, bet zinu, kur aizskriet – upe…

Tas bija agrs pavasaris, tāds ļoti riebīgs laiks, bet vajag tikt tur upē iekšā, kur pali un ledus iet…

Reiz gan gandrīz beidzās slikti tas pasākums, jo neredzēju, ka apakšā zem lēnā ledus ir straume, un mani aiznesa tālu. Bet aizķēros. Tā arī nav bijusi vienīgā reize, kad tas bijis ļoti bīstami, bet tas mani neatturēja nākamajā dienā atkārtot. Nu lūk, izlienot ārā, tu kails stāvi sniegā un principā nejūti ne salu, ne krusu, ne lietu un sniegu. Tā nirvānas sajūta – es un Viņš! Vairākus metrus virs zemes tu stāvi, un tas moments – nezinu, vai to ar kaut ko var pat salīdzināt.

Daži tikko ir aizgājuši gulēt, citi jau ļoti dziļi guļ un gulēs vēl vismaz stundas piecas, bet tu esi tādā pilnīgā blessing – vai Dievs, pasaule pieder tev! Sajūta, ka galva plīst pušu no laimes hormoniem.

Cik minūtes tu pavadi aukstā ūdenī?

Nereti tās ir trīs minūtes. Ja vien ārā nav radikāls mīnuss, es vienmēr nirstu zem ūdens (bet mani arī nevajag vienmēr klausīt!) un pavadu zem ūdens sekundes 20–30. Tādā ekstremālā aukstumā, kad ārā ir mīnus 20–25, pēc tam ilgi vairs nedrīkst, var kādu meningītu dabūt – tad peldu vēl kādas 30 sekundes, minūti kopumā. Bet, nu, normālos apstākļos, kad ārā ir nulle: trīs minūtes, vienu zem ūdens.

Acīmredzami, ka esi apmierināts ar to, ko tagad dari darba jomā. Bet vai, beidzot sporta karjeru, tev bija pārdomas, ko tālāk darīsi?

Karjeru es apstādināju pašā gargabalnieka briedumā un esot viens no pasaules līderiem. Biju līderis, uzvarēju, un tajā olimpiskajā gadā es vienkārši sapratu, ka tas viss man ir noriebies. Uz līdzenas vietas. Meksikā, nometnē, sapratu, ka tas man vairs nedod gandarījumu, esmu noguris. No cilvēkiem, no savas komandas, no stafa, no menedžeriem, no trenera… Un pēkšņi piezagās tāda doma – kāpēc tad, kad olimpiskās spēles būs kārtīgi nokarotas, kāpēc nelikt punktu? Nebija domas, ko darīt tālāk. Bija tikai doma, ka ņemšu off – atpūtīšos.

Slikti, protams, ka šī doma pamazām, pamazām akumulējās, ģenerējās, olimpiskajām spēlēm tuvojoties. Kas nespēlēja par labu treniņa procesam, likās – varbūt jau sevi pataupīt… Bija sarežģīti sevi piespiest, jo organisms jau bija ielicis tādu informāciju – priekš kam mocīties, ja esi jau izdomājis… Tad vajadzēja kaut kā ar godu aiziet. Neviens nezināja – ne treneris, ne olimpiskās vienības komanda, ne vadība, kura mani jau bija ielikusi kā vienu no līderiem uz nākamo olimpisko ciklu. Nevienam neko neteicu, aizvēru telefonu ciet un aizbraucu ceļot pa pasauli. Man bija apnicis.

Mana karjera bija ļoti veiksmīga, biju sevi finansiāli nodrošinājis, man nekā netrūka, ko man vēl? Man nebija domas, ko vēl. Biju paņēmis vienu gadu atpūtai, un tad es sapratu to, par ko mēs te visu laiku runājam, – ka esmu atkarīgs no lielām slodzēm. Un bez fiziskas realizēšanās tas neiet cauri – varu kādam kaut ko mācīt, stāstīt, bet tas ir par maz. Un tad es trāpīgu desmitniekā – sapratu, ka man jāiet mācīties sporta medicīnu, kurā jau daudz ko zinu, kur jau esmu tik dziļi iekšā, ka grāmatās pat tādas lietas neraksta. Kas man patīk, un varbūt es to arī māku. Un izrādījās, ka mana izvēle bija pareiza.

Divus gadu mācījos fizioterapiju šeit, Latvijā, bet sapratu, ka mani sāk kaitināt tā mana studenta būšana. Man apkārt bija bijuši sava laika vadošie sporta doki pasaulē, un tā sapratne bija tik smalka un dziļa, ka mani sāka tracināt – ko es te daru, ko mācos? Es taču neeju uz priekšu, tas man nav vajadzīgs! Tad sapratu, ka kaut kas jāmeklē ārpusē, arī prakses iespējas. Aizbraucu uz Ameriku, mācīties tur. Beigās tev rokas izaug par augstas jutības skeneriem. Tieši praksē! Latvijā tādu prakses iespēju vienkārši nav, mēs esam tik, cik esam. Iespējas praktizēt – un vēl uz lielu cilvēku skaitu – vienkārši nav. Arī Amerikā – tevi ieliek tādā milzīgā mašinērijā, un tur tā konkurence arī ir tāda, kāda ir, – tās īsti nemaz nav. Ja tavs skatījums vai tava pārliecība, vai tu pats esi tendēts uz līderēšanu – tur nav, ko darīt. Bet man vienmēr ir patikusi konkurence – liela konkurence nozīmē, ka tev ir jāizcīna sava vieta starp līdzvērtīgiem.

Nesaku, ka esmu vislabākais, bet taisnība – man ļoti patīk nākt uz darbu. Man patīk redzēt sava darba augļus, dzirdēt par sava darba augļiem.

Atgriežamies pie tā, ka esmu nepacietīgs – paldies Dievam, ka man ir profesija! Man ļoti patīk sētnieka profesija – patīk tīrīt sniegu, kopt savu dārzu, jo momentā redzu rezultātu. Man nepatīk četru piecu gadu papīra lietiņas, un pēc tam mēs varbūt kaut ko izdarīsim… Tūliņ, tagad! Un mans darbs ir saistīts ar to. Jā, ir situācijas, kas prasa laiku, bet deviņās no desmit situācijām es varu paredzēt laiku, kad to atrisināšu. Ja tas būs manā kompetencē. Es tagad arī pasaku, ja kaut ko nevaru. Bet pārsvarā nāk cilvēki, kuriem varu palīdzēt, un es esmu priecīgs par rezultātu. Es šajā darbā arī apmierinu savu ego, un tas mani dara laimīgu.

Pametot lielo sportu, tu meties gada garumā apceļot pasauli.

Pusgadā es padevos. Visur kur esmu bijis. Izņemot Ziemeļkoreju un vēl pāris vietas. Visos kontinentos esmu bijis, visur padzīvojis kādu konkrētu laiku. Reizēm divus mēnešus, reizēm trīs – lai saprastu, kā tur cilvēki dzīvo.

Tajā pusgadā tu biji…

… Japānā, Austrālijā, Jaunzēlandē. Latīņamerikā – Čīlē, Ekvadorā, Gvatemalā. Kanādā.

Viens pats brauci?

Nē, vienubrīd ar ģimeni. Pēc tam viens pats.

Ir vietas, kur aizkavējos. Ir vietas, kur es vairs nekad nebrauktu – Bali un Maldivas, tas nav to vērts. Skaistās Indijas okeāna salas, paradīze… Kāda tur paradīze, tur nav, ko darīt. Tas tāds patoss. Baltas smiltis ir arī mums. Atziņa no tā visa – nav skaistākas vietas par veco Eiropu. Mana stihija nav jūra, okeāns un pludmales, man stihija ir pļaviņa un mežiņš, un meža ieloks kluss. Varbūt vēl dīķītis. Citiem cilvēkiem kalni, citiem jūra, man – ne. Iepazīstam Eiropu, kas ir tepat! Nav jāmeklē tās palmas. Soli pa kreisi vai pa labi – tur ir tāda miskaste! Nav liela māksla slēgt vietējiem pieeju pludmalei un uztaisīt Bounty beach. Braucot uz lidostu vai uz kuteri, tas viss ir redzams, tā cūkkūts ir šausmīga! Mākslīgi tas viss. Eiropa – tā tomēr ir vēsture, tā ir kultūra.

Kā tavs ekstrēmisms iet kopā ar ģimenes dzīvi? Teici, ka arī mīlestība ir disciplīna.

Mīlestība ir disciplīna, jā. Redz, es esmu izteikts egoists. Nevarēju būt citāds, jo tad nebūtu sasniedzis to, ko esmu sasniedzis. Kad es pieaugu, paliku gudrāks. Sapratu, ka šis egoista pasākums reālajā, sadzīviskajā attiecību dzīvē nestrādās, man vajadzēja to slāpēt. Ne vienmēr sanāk, atzīšos. Bet es pie tā piedomāju, ar to rēķinos. Manai sievai Evai, starp citu, vajadzēja pierast. Jo viņa domāja, ka viņa ir tāda aša. Viņa nezināja, ka ir arī tāda atombumba kā es iespējama. Bet baigi forši viss salikās, un mēs viens otru tieši papildinām.

Evai bija grūtāk, gadi četri pagāja, kamēr viņa vispār saprata šo trakumu. Jo sākumā normālai sievietei liksies jocīgi: kāpēc viņš konstanti ceļas vienos, divos naktī, pēkšņi pazūd uz četrām stundām… Skrien? Liktos, ka tur kaut kas nav kārtībā. Varbūt pat jāpabrauc līdzi? Varbūt ir kādas psihiskas problēmas – viņš taču neguļ… Tā arī Eva domāja. Prasīja, vai man viss ir kārtībā. Tu pagaidi, gadu gadiem redzēsi, ka nekas nemainās, – tā ir mana dzīve. Es tādu nakts dzīvi dzīvoju. Viņu pārsteidza, ka varu funkcionēt tās 18 stundas dienā visu laiku kājās, visu laiku kustībā. Viņa man tā arī kaut kad teica, ka mani mierīgi sēžam visus šos gadus tā arī nav redzējusi.

Tu jau kā bērns tāds biji?

Mamma teica, ka jā. No omes un no mammas saprotam, ka mūsu mazais Cepumiņš tagad ir reiz 10, kāds bija tētis… Es viņu saprotu vislabāk! Atspole. Mazulis staigā dienā tapu-tapu jau stabili, un noiet viņš kādus 15 000 solīšus dienā. Daudz. Gadiņš un astoņi mēneši. Pēc kā mēs varam spriest, ka viņš jau arī īsti normāls nav. Viņš ir mūsu dēls.

Cilvēkiem tagad ļoti patīk skaitīt un ticēt saviem telefoniem: 10 000 solīši – viss, misija beigusies, tas ir pielīdzināms 7–8 kilometriem. Muļķības! Jo pulkstenis reaģē uz rokas kadences kustību, es tagad runājot, žestikulējot jau arī esmu kādus 3 kilometrus nostaigājis.

Teici, ka tev patīk opera. Kamēr sporto, tam atliek maz laika, bet, kad karjera beigusies, var visu ko darīt, interesēties. Vai tev ir kas tāds, kas nav ne ar fizioterapiju, ne ar sportu saistīts?

Nu, es gan jau tāpat kā citi mana vecuma vīrieši, kuri mēģina kaut ko izzināt, lidostās paķeru (bet lidoju un ceļoju es ļoti daudz) kaut kādus filozofu spriedumus par dzīvi, cilvēces evolūcijas apdzejošanas domas vai domugraudus. Bet galu galā izlasu tajās grāmatās precīzi to, ko jau zinu! Bet – mēs maināmies, cilvēks attīstās, tā vismaz vajadzētu būt. Un tas moments, kas ir svarīgs konkrētā grāmatā, arī mainās. Remarka “Trīs draugus” var lasīt sešas reizes dzīvē un visos laikos izlasīt ko citu.

Cilvēki, kuri mani zina, man dāvina grāmatas. Īpaši man patīk vēsturiskie dižgaru dzīvesstāsti. Napoleons, Čērčils. Par Hitleru, starp citu, krietni agrāk izlasīju, jo mani interesē visi šitie psihopāti – šie cilvēki arī ir jāsaprot, arī tādi ir mums blakus. Mein Kampf izlasīju vācu valodā, kad apkārt vēl domāja, vai to aizliegt vai neaizliegt. Šādi vēsturiski apcerējumi mani interesē.

Teici, ka tev patīk tāda mierīga Latvijas ainava un Eiropas pilsētas, bet, pēc fesibuka bildēm spriežot, tu bieži esi Dubaijā.

Uz Dubaiju mēs nereti braucam. Viens no iemesliem – ja galīgi slikti laikapstākļi Eiropā, tur ir garantija, ka būs silts un saule. Uz Ēģipti es tā īsti negribu braukt, tur nejūtos labi. Bet Dubaija ir vieta, kur arī Air Baltic aizved, kas nav mazsvarīgi. Es savam taboram – ģimenei – taisu divreiz gadā tādas treniņnometnes. Tā tās arī saucu. Atslodzei no darba un sadzīves, no ikdienas trakā ritma. Auklīte brauc līdzi, ir, kas pieskata maziņo, un Eva arī var mazlietiņ atiet no sava darba. Viņai arī patīk sportot, es varu noskriet savu distanci un tad atsildoties kopā ar viņu. Tā nereti darām arī Latvijā. Izskrienu savu distanci, tad otru reizēm skrienu kopā ar Togo (Togo ir mūsu milzīgais vilks, viņš ir stiprs puika, velk roku no pleca ārā, tā ir nopietna slodze). Un tad vēl ar sieviņu, jo viņa man ir jāpieskata, lai ir smuka! Es esmu viņai uztaisījis individuālo treniņa plānu, bet viņa ir normāls cilvēks, bez pieskatīšanas to pati nevar izpildīt.

Cik viņa skrēja, kad iepazināties, ja vispār skrēja?

Mēs iepazināmies pirms kādiem septiņiem gadiem. Tad viņa nebija sportotāja. Viņa bija aktīva meitene, bet kas ir pilates, joga – tas nav sports! Viņai bija divi smagi klīniskie slēdzieni, kad viņa nonāca pie manis. Jau gadus trīs ķirurgi, neirologi aizliedza vispār kustēties! Meitene bija tā nobijusies, kondīcija bija tik smaga, ka reizēm viņa pie katra stresa krita bezsamaņā…

Viņa pie tevis nonāca kā paciente?

Jā. Es biju tas pēdējais salmiņš… Evai jau bija ielikta grafikā viena un nedēļu vēlāk vēl viena operācija. Cilvēks vairs nevarēja fiziski funkcionēt. Nevarēja paiet. Nevarēja normāli domāt. Un es viņu izārstēju. Viņa līdz šim brīdim skrien kā traka, un viņai ne tuvu nekādas operācijas nav vajadzīgas, mierīgi var sešus septiņus kilometrus noskriet. Var turēt katru dienu stundas pusotras garu treniņu, pat ļoti intensīvu.

Es esmu ļoti kritisks un prasīgs, tā intensitāte ir pietiekami augsta. Pirms bēbīša uztaisīju viņai speciālu programmu. Mums vairs nav divdesmit gadi, Eva ir pusotru gadu vecāka par mani – mums Dieviņš iedalīja bēbīti pēdējā vagonā, tas vispār tāds brīnums! Un es viņu gatavoju šim grūtniecības laikam. Viņa bija tik fit! Tad nāca bēbītis, un jau mēnesi vēlāk mēs uzreiz atgriezāmies precīzi tajā pašā režīmā, viņa ātri savilka punci kopā. Patiesībā to vajadzētu darīt visām sievietēm, kuras ir ieinteresētas, lai pēc tam nevajadzētu mocīties ar izgāztu vēderiņu.

Lai nevajadzētu griezt…

Precīzi! Kas nav risinājums, būs vēl trakāk. Tad vairs nebūs iespējams to sagriezto vēdera korseti nolīdzināt.

Esi klasiskais fizioterapeits, alternatīvās metodes tevi nesaista?

Principā, jā. Mani ļoti interesē bioķīmija, farmācija. Es zinu to ļoti labi, varētu ar dažiem farmaceitiem arī strīdēties. Skolā ļoti labi mācījos ķīmiju. Nevaru atcerēties, vai kādreiz pat četrinieki bija… mani tas interesēja un aizrāva, un 16 gados es sapratu, ka tas ir milzīgs resurss – zināt kaut ko dziļāk, šūnu līmenī, kā to visu var stimulēt, kā to var uzturēt. Vēlāk vairāk uzrunāja anti-aging metodes, kā cilvēka novecošanu uzlikt uz pamatīgām bremzēm. Gan ķermeņa enerģētisko resursu, gan izskata ziņā. Tas ir iespējams, tas reāli notiek tagad. Vajag zināt, kā tas notiek. Un, ja mani joprojām interesētu attīstīt zināšanas akadēmiskā līmenī, tad tā būtu farmācija, bioķīmija.

Kas attiecas uz Austrumu medicīnu, akupunktūru – nezinu, kāpēc, bet es ļoti labi zinu cilvēka ķermeni, trigera punktus. Tādiem augstas klases speciālistiem arī klāt esmu bijis. Ir bijušas situācijas Amerikā, Austrālijā ar maniem superatlētiem, ko neesmu varējis atrisināt. Milzīgi bloki dziļi iekšā – loģiski, ka tas nav ar manām metodēm atrisināms. Tad esam braukuši konkrēti Austrālijā trīs stundas ellē ratā cauri eikaliptu koku birzīm pie viena vīra. Kurš nošmulētā mājā – tāds sirreāls stāsts un situācija – krāso tajā brīdī. Ieved mūs tumšā istabā, ieskrūvē lampiņu… Ar tām pašam krāsā nosmērētajām rokām izvelk nez no kurienes milzīgas, garas adatas. Tāds pats netīrs galds, bet mans tas atlēts, austrālietis, tāds baigi izvēlīgs – es domāju, viņš turpat nomirs no tā šoka! Tas vīrs bija ķīnietis vai japānis, viņu tur daudz. Kādas 12 minūtes ar tām adatām, klik, klik, – un punkts vaļā! Tā ka es zinu šo Austrumu medicīnas efektu, šīs akupunktūras metodes. Bet es nezinu, kāpēc – tas mani nesaista. Neuzrunā. Ja gribētu, iemācītos un lietotu, bet mani tas neuzrunā.

Es esmu visādas ķīmijas piekritējs, un mani neuztrauc E vielas utt. Eva man ir ķerta uz visādiem bio, eko-šmeko… Man ļoti garšo kola, dienā dzeru sešas bundžas kolas, konstanti. Varbūt vēl vakarā arī divas trīs. Man ļoti garšo Provansas majonēze – es to varu likt visur! Ja man ir varens izsalkums, es majonēzi vienkārši uzspiežu uz rupjmaizes (es tikai rupjmaizi ēdu) divreiz vairāk par maizi. Vai iespiežu visu paciņu mutē ar vienu šķēli maizes. “Dzintara” sieriņš – nekas nav garšīgāks! Es uzskatu, ka “Dzintara” sieriņš ir jālieto viena kārbiņa uz divām šķēlītēm maizes! “Dzintara” sieriņš ir fantastiska lieta! Nekāds eko-šmeko.

Atgriežoties pie dabas, – es uzskatu, ka nekas nav spēcīgāks kā tējas, saknes utt.  – šis dziedniecības veids. Pie viena nosacījuma – ja cilvēks nav piesārņots. Ja viņš dzīvo saskaņā ar dabu. Tad nekas nav spēcīgāks uz šīs planētas! Ievērojot vēl vairākus nosacījumus: dzīvojam mežā, pie sveces, bez telefona utt. Tā var izārstēt dziļas kaites, cilvēks var kļūt vesels, tā ne reizi vien ir noticis. Šodienas pasaulē viss ir pakārtots stresam. Ja no tā var atbrīvoties, cilvēks top vesels.

Tev pašam ir stress, tev arī ar to sevī ir jācīnās?

Ar gadiem esmu iemācījies to, ka tagad ar mani ir ļoti grūti konfliktēt. Visticamāk, būšu pēdējais, kurš reaģēs agresīvi. Vienmēr pacietīgi klusēju, klausos (kas droši vien ir ļoti nepateicīgi otram) un vienmēr varu ļoti trulā veidā pateikt: “Rīts ir gudrāks par vakaru!” Sastrīdēties ar mani ir gandrīz neiespējami.

Atbildot par stresu, protams, man arī krājas stress. Krājas fiziskais nogurums, kas arī ir stress. Katru situāciju, kad pacientiem ir sāpes, diskomforts, es uztveru ļoti personīgi, tāpēc man ir ļoti liela vēlme palīdzēt. Katrs cilvēks ir atnācis ar savu traumu, un es ar savu pieredzi un zināšanām katru šo ķermeņa situāciju konvertēju savā ķermenī. Uzreiz jūtu, teiksim, savā celī – jūtu, kā un ko man ar viņa celi nevajag darīt. Tas arī apzināti vai neapzināti ir stress manam ķermenim.

Jūti cilvēku, pieliekot viņam rokas? Vai pa gabalu, ar skatienu?

Nē, cilvēks stāsta. Bet man pietiek iztaustīt, saliekt – ir daudz veidu, kā eksaminēt locītavas. Ir leņķi, kuri paši pasaka, kurš konkrētais mehānisms šajā locītavā tai neļauj vai ļauj kustēties, kāpēc sāp utt. Man nav jāgriež vaļā.

Ko tu uzskati par savu lielāko panākumu?

Lielākais panākums – nenodalot – varbūt vēl būs. Visa dzīve ir trepes. Nereti tās ir bijušas uz leju, bet, paldies Dievam, pārsvarā uz augšu. Dieviņš mani ir sargājis un lutinājis, atklāti teikšu. Es lepojos ar savu karjeru, protams. Viss, kas ir noticis manā dzīvē, ir pakārtots šiem nākamajiem procesiem, kuri vēl joprojām notiek. Tas, kas notiek tālāk, ir saistīts ar procesiem, kas notiek tagad, – cilvēks lielā mērā ir atbildīgs par to, kas ar viņu notiek. Bet tas lielākais panākums neapšaubāmi – es vēl joprojām esmu šeit, un es esmu ceļā. Viss iepriekšējais ir pakārtots tam punktam, kur tagad esam. Un vēl turpinām iet.

Ko tu gribētu piedzīvot?

To, ko es vēlos, to noteikti arī piedzīvoju. Mans projekts, mans laimes mirklis mums tagad ir mājās – mūsu dēls. Abi ar Evu esam to ļoti vēlējušies, un redz, kur viņš ir! Tā laimes sajūta pat jebkurā noguruma fāzē ir neaprakstāma! Tāds bēbītis – viņš var nokausēt veselu armiju. Jo tā armija visa ir vērsta uz viņu, un no tās koncentrēšanās vien visi ir gar zemi, bet viņš vienīgais – ne. Šie mirkļi, katrs no tiem tiešām vairāk dzīvē neatkārtosies. Smeļam tos ar tādu… jā, kaisles momentu. Apzināmies to!

Mēs uzaugām pārmaiņu laikā. Tagad šis laiks ir tāds, par kuru domājām, ka to nekad nepiedzīvosim. Cerējām, ka nepiedzīvosim karu. Bet tagad karš notiek tepat blakus. Ko gribētos piedzīvot… Tagad ir ļoti sarežģīti piecelties no rīta, paskatīties debesīs un smaidīt. Tas izpaliek jau kādu laiku, domāju, ne man vienam. Jo tagad nevar domāt kategorijās “es tagad nospodrināšu moci, jo sākas sezona, un tad es jūlijā braukšu uz Slovēniju, tur ir moču sanākšana…” Tagad šis pozitīvo nodomu plāns ir apstājies.

Es izbaudu katru dienu. Vēroju Aleksu augam un skrienam, un taisām ziepes, un atkal mīļojamies… Un palīdzu cilvēkiem. Bet tas, kas globāli notiek, nevar atstāt vienaldzīgu. Nevari no rīta pamosties un tā vienkārši smaidīt.

Tagad tu zini, ko negribi piedzīvot.

Ko ļoti negribu piedzīvot. Jā.