"Tas tiešām nebija viegli!" Juris Matuzelis pirmo reizi uzkāpj Monblānā

Televīzijas daudzkameru ierakstu režisors, kurš strādā pie tādiem vērienīgiem TV projektiem kā "X faktors" un Eirovīzija, īsteno multimediālās idejas "Prāta vētras" koncertiem, kalnos kāpšanai pievērsies pavisam nesen. Un nupat atgriezies no uzkāpšanas 4806 metru augstajā Alpu virsotnē Monblānā.

Straujā kalnkāpēja evolūcija

Juris Matuzelis līdz šim bija aprobežojies vien ar braucieniem ar motociklu pa kalnu ceļiem, līdz sapratis, ka pašam tomēr gribas kājām kāpt. “Kaut kā nesanāca šim sapnim pieķerties nopietnāk. Bet, kad noskatījos Kristīnes Garklāvas piedzīvojumu ekspedīcijas "Ārpus zonas" pirmo sezonu, nolēmu, ka vajag rīkoties. Viss notika ļoti strauji un ļoti īsā laika posmā. Sāku iet garākos pārgājienos, jutu, ka vajag ko vairāk, un devos ferratās jeb trošu kāpšanas maršrutos. Līdz skapī vairs nekam citam nebija vietas, kā kalnos kāpšanas ekipējumam,” žurnālam "Kas Jauns" stāsta Juris un smejoties piebilst, ka tā viņam bijusi tāda kā pusmūža krīze, kad vairs nezina, ko dzīvē vēl tādu izdarīt, tāpēc pievērsies kalnos kāpšanai.

Kad Matuzelis sociālajos tīklos Kalnu grupā pamanīja aicinājumu apgūt alpīnisma pamatus un uzkāpt Monblānā, viņš pieteicās, un jau pēc pusotras nedēļas atnāca ziņa, ka iekļauts grupā. “Uzsāku ļoti intensīvus treniņus, jo negribēju šajā kāpienā būt vājais posms, kura dēļ cieš visa grupa. Sagatavošanās procesam piegāju ļoti nopietni, un tas patiešām noderēja.”

Pārdomas pirms kāpiena virsotnē

Matuzelis atceras, ka rīts pirms kāpšanas Monblānā bija satraucošs un pārdomu pilns. “Kad pirms uzkāpšanas Monblānā izgājām Trīs virsotņu ceļu, par kuru rakstīts, ka tas domāts alpīnistiem ar pieredzi, apzinājos, kas mūs aptuveni sagaida Monblānā. Bija pārdomas – kāpt vai nekāpt tajā Monblānā. Man bija vajadzīgas vismaz astoņas stundas, lai, esot vienatnē ar sevi, pieņemtu lēmumu. Galvā skraidīja ļoti daudz domu, jo apzinājos bīstamību. Šīs domas mētājās mežonīgā ātrumā, bet vienīgais labums – šajā laikā ne sekundi nepadomāju par darbu un ikdienas dzīvi. Tā pilnībā atslēdzās, domāju tikai par kalnu un kāpšanu. Jā, tas pamatīgi iztīrīja galvu. Taču tas tiešām bija smags lēmums, tā bija smaga cīņa pašam ar sevi. Daži no mūsu grupas izlēma nekāpt,” stāsta Juris.

Kāpiens Monblānā sākās jau naktī. Kāpēji bija sadalīti divās grupās, pa četriem vienā sasaistē, un Juris vienā no tām bija vadošais kāpējs. “Uztraukums bija pamatīgs. Pieejot pie pirmā pacēluma un redzot, cik tas stāvs, sirdsdarbība bija ļoti paaugstināta. Bet, sākot kāpt, iegāju visā procesā, un uztraukums pazuda,” atceras TV režisors.

Cīņa pašam ar sevi

Bail nebija? “Pāris vietās bija. Piemēram, gājām pa 55 grādus stāvu ledus sienu. Cirtu tajā dzelkšņus un leduscirtni no visa spēka, jo izslīdēt nedrīkst. Taču vienā brīdī tumsā ieslēdzu pieres lukturi visspilgtākajā režīmā, paskatījos uz sāniem un pamanīju milzīgu seraku – pārkāries ledusbluķis, kas alpīnistiem ir ļoti bīstams, jo jebkurā brīdī var apgāzties. Teicu sasaistes biedriem, lai tik neskatās pa labi, bet, protams, visi uzreiz paskatījās. Savukārt citā brīdī redzēju priekšā plaisu ledājā, saņēmos, ieskatījos tajā – ārprāts, tā bija vismaz 100 metru dziļumā!” nu jau ar smaidu teic Juris, piebilstot: “Pirmais pacēlums bija divu stundu nepārtraukts kāpiens stāvā nogāzē. Pēc tā mēģināju saprast, kas ir tas, kas man rada grūtības. Runājot ar sasaistes biedriem, secinājām, ka pat īsti nevar to noformulēt. It kā pulss ļoti labs, muskuļi nesāp, bet tik un tā vienkārši nespēj paiet! Tā bija dīvaina sajūta.”

Pats smagākais posms bija tieši pēdējie metri līdz virsotnei. “Šos 200–300 augstuma metrus veicām bez sasaites, katrs gāja pats par sevi. Tā bija vieta, kad manī notika vislielākais ārprāts. No vienas puses, gribējās pateikt – viss, man pietiek, nav vairs spēka! No otras – mēģināju pats sevi pārliecināt, ka tie taču ir beidzamie 200 metri līdz virsotnei; ja esi visu šo smago un bīstamo ceļu nogājis, tad tiešām nepieveiksi arī šo? Tā manī bija kāda 40 minūšu ilga iekšējā cīņa. Kāpu un kāpu, redzēju, ka virsotne tepat vien ir, tajā pašā laikā vēl tik tālu... Jā, tas psiholoģiski bija visgrūtākais brīdis,” atzīst Juris.

Emocijas, sasniedzot virsotni, bijušas vārdiem neaprakstāmas. “Ļoti emocionāls brīdis! Biju tāds kā apsities. Mana pirmā virsotne, un uzreiz Rietumeiropas augstākā! Kad jau biju nokāpis lejā, aizdomājos, ka gribētos vēlreiz šo kāpienu atkārtot, lai jau ar mierīgākām emocijām izbaudītu virsotni,” uzsver Juris, piebilstot gan, ka arī gājiens lejā no virsotnes bijis dažādu jaunu pieredžu un grūtību pilns: “Vienam no mūsu sasaites biedriem iestājās augstuma slimība ar reiboņiem un citām problēmām. Tad nu mums nācās koncentrēties, lai palīdzētu viņam. Tas bija interesants pārbaudījums, un tas patiešām bija ļoti forši, kā mēs darbojāmies kā vienota, saliedēta komanda.”