Latvija starp ES valstīm trešajā vietā no beigām - valsts finansējums onkoloģijai joprojām nepietiekams
Kaut arī pēdējos gados zināmas pozitīvas pārmaiņas onkoloģisko slimību diagnosticēšanā un ārstēšanā ir vērojamas, tomēr Latvija šajā jomā joprojām atpaliek no Lietuvas un Igaunijas, nemaz nerunājot par attīstītajām Eiropas valstīm. Arī Covid-19 epidēmija šo situāciju ir ietekmējusi visai nelabvēlīgi, jo daudzi potenciālie vēža slimnieki no ārstniecības iestāžu apmeklējumiem vienkārši centās izvairīties, tā iekavējot savlaicīgu diagnostiku.
Par to, kāda ir situācija un kas onkoloģijas nozarē būtu steidzami jādara, runājam ar Ph. D. ekonomikā un uzņēmējdarbībā, Rīgas Stradiņa universitātes maģistra programmas Veselības vadība direktori un Latvijas Veselības ekonomikas asociācijas valdes priekšsēdētāju Daigu Behmani.
Nav noliedzams, ka pandēmija ir ietekmējusi onkoloģijas nozari un pacientus kopumā – kādas vājās un stiprās valsts medicīniskās aprūpes puses šajā laikā ir izgaismojušās?
Neapmierināto vajadzību pēc veselības aprūpes pakalpojumiem apmērs Latvijā ir viens no augstākajiem ES gan pirms Covid-19 pandēmijas, gan tās laikā. Faktori, kas to ietekmē, ir augsts privāto maksājumu īpatsvars, kā arī salīdzinoši ierobežots valsts apmaksāto pakalpojumu grozs un arī to kvotas. Pētījumi liecina, ka pacientiem ir grūtības saņemt integrētus, secīgus pakalpojumus – trūkst arī pēctecības un komandas darba pieejas.
Kopumā pandēmijas laikā ievērojami samazinājās pieejamība plānveida pakalpojumiem, taču onkoloģijā pieejamība esošajiem pacientiem saglabājās ievērojami labāk nekā citās jomās. Tas tomēr liecina par šīs jomas saglabāto prioritāti.
Lai arī aprūpes līmenis onkoloģiskajām slimībām pakāpeniski uzlabojas, tomēr mirstības rādītāju ziņā Latvija diemžēl ir virs vidējā Eiropas Savienības (ES) līmeņa. Arī Baltijas valstu mērogā saslimstība ar onkoloģiskajām slimībām Latvijā joprojām ir visaugstākā.
Jāatzīmē arī, ka Latvijā vairākiem dzīvesveida riska faktoriem, piemēram, alkohola lietošanai un smēķēšanai, rādītāji ir augstāki nekā vidēji ES.
Lai gan ir augšupejoša skrīninga tendence, kā arī ieviests pozitīvi vērtējamais “zaļais koridors” onkoloģijā, joprojām augsta ir novēloto gadījumu statistika. Tas liecina, ka vairāk uzmanības Latvijā būtu jāpievērš savlaicīgai veselības aprūpes pieejamībai, slimību diagnostikai un atbilstošas ārstēšanas operatīvai uzsākšanai.
Finansējuma apjomam onkoloģijā ir liela nozīme, jo, pēc OECD datiem, pastāv pozitīva korelācija starp pacientu dzīvildzi un pieejamo finansējumu. Latvijā tikai 61% no visiem veselības izdevumiem sedz valsts finansējums, kamēr Lietuvā tas ir 66%, bet Igaunijā – 74%.
Kā jūs vērtējat likumdevēju un valsts institūciju darbību pēdējos gados – vai attieksmē un finansējumā attiecībā pret onkoloģijas problēmām ir vērojams kāds progress? Kas būtu steidzami jārisina?
Pozitīvi, ka Latvija pēdējos gados cenšas pārorientēt veselības aprūpi no stacionārā uz ambulatoro sektoru, bet onkoloģija ir noteikta kā prioritāte. Diemžēl kopējais finansējums Latvijā joprojām ievērojami atpaliek no ES valstu vidējiem rādītājiem.
Eiropā izmaksas onkoloģisko slimību ārstēšanai (diagnostikai, terapijai, medikamentiem), rēķinot vidēji uz vienu valsts iedzīvotāju, sasniedz aptuveni 378 eiro, Latvijā tas ir attiecīgi tikai 142 eiro, kas ir 2,4 reizes mazāk.
Latvija finansējuma ziņā onkoloģijai ierindojas trešajā vietā no beigām starp ES dalībvalstīm – zemāks finansējums ir tikai Rumānijā un Bulgārijā.
Nepietiekamais finansējums diemžēl nozīmē arī novēlotas jaunas un efektīvas ārstēšanas iespējas Latvijas pacientiem. Taču, arī neraugoties uz nepietiekamo kopējo finansējumu, jo īpaši būtu jārūpējas par tā racionālu izlietojumu. Latvijā nepieciešama kardināla veselības aprūpes pieejas maiņa, kas balstītos uz pakalpojumu kvalitāti un pacientam sasniedzamo rezultātu – to definē kā vērtībās balstītu veselības aprūpi.
Konceptuālās pieejas maiņa ļautu veidot sistēmu, kad katrā slimību grupā noteiktu sasniedzamos rezultātus, bet viss aprūpes process tiktu integrēts, lai pēc iespējas ātrāk un efektīvāk šo rezultātu nodrošinātu. Neatņemams priekšnoteikums ir pacientu ārstēšanas datu uzkrāšana, kas ļautu veikt analīzi par sniegtās ārstēšanas efektivitāti.
Latvijā šobrīd gandrīz nevienā jomā, tajā skaitā onkoloģijā, pacientu ārstēšanas rezultātu dati netiek uzskaitīti un joprojām galvenais pakalpojumu apmaksas nosacījums ir to kvantitāte, nevis kvalitāte. Šādai sistēmas maiņai ir nepieciešams politiskais atbalsts un stratēģiskā virzība.
Situācija ar kompensējamajiem medikamentiem – kāda tā šobrīd ir, un kas šajā jomā būtu darāms?
Kompensējamo medikamentu joma pēdējos gados ir visai jūtami uzlabojusies, jo atbilstoši papildu finansējumam ir izdevies ieviest vairākus jaunus medikamentus. Taču joprojām jauno medikamentu pieejamība Latvijā ievērojami atpaliek no citām valstīm. ES vidēji jaunie medikamenti ir pieejami divu gadu laikā no to reģistrācijas brīža, bet Latvijā diemžēl tie var būt desmit un pat vairāk gadu. Tieši zāļu kompensācijā Latvija visvairāk atpaliek no citām valstīm onkoloģijas finansējumā, vismaz četras reizes, rēķinot uz vienu valsts iedzīvotāju vidēji.
Atbilstoši pētījumiem, katra jauna medikamenta ieviešana kopējās mirstības rādītājus valstī samazina par 3,1%.
Noteikti ir jāpārskata arī kompensējamo zāļu saraksta veidošanas principi. Diemžēl Latvijā netiek piemērota budžeta pārdale starp programmām arī gadījumos, kad ir pieejami medikamenti, kas ietaupītu izmaksas citos veselības aprūpes līmeņos. Ar šādu pieeju ambulatorā ārstēšana nekad nekļūs par reālu prioritāti. Joprojām noteicošais Latvijā ir stacionāru budžets.
Kā jūs vērtējat onkoloģijas slimnieku paliatīvās aprūpes līmeni valstī?
Cik zināms, un tas arī ir atzīts, ka paliatīvā aprūpe ir īpaša problēma Latvijā – tā ir sadrumstalota, un nav arī vienotu pacientu klīniskās virzības vadlīniju, kas būtu skaidras gan profesionāļiem, gan pacientiem. Te iezīmējas vēl viena būtiska sistēmiska nepilnība – Latvijā nav noteikts valsts finansējums metodiskās vadības funkcijām. Tā tas ir citās valstīs, kur vadības funkcija lielā mērā piekrīt klīniskās ekselences centriem un universitātēm. Savukārt Latvijā tā ir deleģēta ārstu asociācijām un tiek uzskatīta par sabiedrisku bezatlīdzības darbību. To ir nepieciešams strauji mainīt, sākot ar skaidru paliatīvās aprūpes stratēģiju un tās īstenošanas plānu, to novirzot uz pacientam ērtāku formu – gan mājas aprūpi, gan primārās aprūpes komandas iesaisti.
Ņemot vērā jūsu specializāciju, jāpajautā, kā tad onkoloģijas problēmas ietekmē valsts ekonomiku. Respektīvi – kāds būtu tas ideālais modelis, lai tērētu mazāk līdzekļu, bet vienlaikus sasniegtu optimālos rezultātus?
Vispirms ir jāmaina konceptuālā pieeja, kad ir skaidrs, ko katrā slimību grupā, arī individuālo pacientu līmenī, varam sasniegt, un tad izvēlamies efektīvāko ceļu šī rezultāta sasniegšanai – profilaksi, efektīvu diagnostiku, mērķētu ārstēšanu utt. Uz rezultātu jeb vērtību balstīta veselības aprūpe šobrīd ir aktuālākā pieeja pasaulē.
Katra konkrēta pacienta labāks ārstēšanas sniegums dos rezultātu kopējā saslimstības mazināšanā un sabiedrības veselības līmeņa paaugstināšanā.
Tas savukārt nozīmē veselāku un darbaspējīgāku sabiedrību, mazāk slimības nespējas lapu, kā arī invaliditātes pabalstu, bet lielāku iedzīvotāju ekonomisko aktivitāti un darba produktivitāti. Tas valstij noteikti būtu ekonomiski izdevīgāk.
