Tramps sola Ukrainai "daudz zemes", taču atkal to vaino karošanā pret Krieviju

Komentējot iespējamo teritoriju apmaiņu Tramps stāstīja, ka Ukraina “saņems daudz zemes”, taču uzreiz ķērās pie Krievijas un sevis slavināšanas, kā arī savu priekšteču noķengāšanas.

“Krievija ir spēcīga militāra nācija. Vai ļaudīm tas patīk vai nepatīk, tā ir spēcīga nācija. Tā ir daudz lielāka nācija,” paziņoja Tramps. “Tas nav karš, kas bija jāuzsāk. Tā nedara. Jūs nesākat karu ar valsti, kas ir 10 reizes lielāka par jums.” “Ja nebūtu vislabākās militārās tehnikas, mēs ražojam vislabāko militāro tehniku pasaulē. Un mēs viņiem devām... viņi ņēma, iespējams, arī daudz naudas.”

Vienlaikus Tramps slavēja savas “ļoti labās attiecības” ar Kremļa diktatoru Putinu, taču viņa prioritāte ir panākt vienošanos. “Es zvanīju prezidentam Putinam vakar, un man tiešām ir labas attiecības, tas ir svarīgi tikai tad, ja mēs panākam rezultātus, citādi mani neinteresē attiecības. Man ir labas attiecības ar viņu, bet es gribu panākt rezultātu.” “Esmu atrisinājis septiņus karus, mēs izbeidzām septiņus karus un es biju domājis, ka šis būs viens no vieglākajiem, bet izrādījās visgrūtākais,” sūkstījās Tramps. “Ceru, ka prezidents Putins rīkosies labi, ja ne, būs smaga situācija. Ceru, ka prezidents Zelenskis izdarīs to, kas viņam jādara, viņam jāparāda arī elastīgums.”

“Karu sāka Džo Baidens,” ierasti Tramps Krievijas agresijā vainoja savu priekšteci Baltajā namā. “Tas bija karš, kam nevajadzēja notikt. Miljoniem cilvēku ir miruši, viņu valsts Ukraina ir sasista gabalos.” Savu tiesu saņēma arī cits demokrātu prezidents Baraks Obama, kuru Tramps jo īpaši neieredz dēļ viņa saņemtās Nobela prēmijas dēļ pirmajā piegājienā, kura astoņas reizes nomināciju saņēmušajam Trampam vienmēr pagājusi gar degunu — Tramps Krimas aneksijas pieļaušanu Obamas prezidentūras laikā 2014. gadā nosauca par “vienu no stulbākajiem nekustamo īpašumu darījumiem, ko esmu jebkad redzējis.”

Pirmdienas vēsturiskajā tikšanās ar Zelenski un Eiropas līderiem, tostarp Lielbritānijas premjerministru Kīru Stāmeru un NATO ģenerālsekretāru Marku Ruti, Tramps pauda atbalstu Ukrainas nākotnes drošībai. “Visi ir ļoti apmierināti ar iespēju sasniegt MIERU starp Krieviju un Ukrainu,” Tramps rakstīja “Truth Social” pēc pirmdienas tikšanās.

Tramps piebilda, ka piezvanīja Putinam un viņi “sāka sagatavot tikšanos, kuras vieta vēl tiks noteikta starp prezidentu Putinu un prezidentu Zelenski”, un viņš norādīja, ka vēlas būt šo sarunu dalībnieks.

2022. gada 24. februārī Putins uzsāka asiņaināko karu Eiropā kopš Ādolfa Hitlera sāktā Otrā pasaules kara. Kara pieteikšanas runā Putins apgalvoja, ka nekādas Ukrainas teritorijas neokupēs un vispār “mēs neko negrasāmies uzspiest ar spēku”.

Kā parasti, Putins sameloja, un 2022. gada 30. septembrī vispirms atzina Zaporižjas un Hersonas apgabalu “neatkarību” (Luhanskas un Doneckas "tautas republiku" neatkarību viņš atzina 21. februārī trīs dienas pirms invāzijas Ukrainā, turklāt robežās, kuras separātisti nemaz nekontrolēja) un dažas stundas pēc tam oficiāli anektēja četrus Ukrainas austrumu Hersonas, Zaporižjas, Doneckas un Luhanskas apgabalus, izpildot vietējo nodevēju Vladimira Saldo, Jevgeņija Baļicka, Denisa Pušiļina (viņš savulaik bija slavenākā Krievijas krāpnieka un finanšu piramīdas MMM radītāja Sergeja Mavrodi palīgs) un Leonīda Pasečņika “lūgumus”, kaut gan Krievija ne tobrīd, ne šobrīd pilnībā tos nekontrolē. Zaporižju (710 tūkstoši iedzīvotāju 2022. gada sākumā) krievu okupanti arī nav spējuši ieņemt, bet Hersonu (279 tūkstoši iedzīvotāju 2022. gada sākumā) viņiem nācās pamest 2022. gada novembrī.

Kopš invāzijas sākuma pagājušas jau 1273 dienas, sen izčākstējis cerētais “zibenskarš” un propagandistu fantazētā uzvaras parāde pēc Kijivas ieņemšanas “triju dienu laikā”, krievi tikai šā gada aprīlī ar ziemeļkorejiešu armijas palīdzību spēja pilnībā padzīt ukraiņu spēkus no Kurskas apgabala, kur tie uzsāka militāro operāciju pagājušā gada 6. augustā.

Pirms oficiālās aneksijas Krievija okupētajās teritorijās sarīkoja “referendumus”, kuros, protams, absolūtais vairākums “vēlējās” dzīvot zem okupantu karoga. Vietējo vēlmi stimulēja bruņotie okupantu karavīri, kuri kopā ar “vēlēšanu komisijas” locekļiem apstaigāja mitekļus.

Neviena starptautiska organizācija nav atzinusi šo “referendumu” rezultātus. 2022. gada 12. oktobrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, pasludinot “referendumus” par nelikumīgiem. Rezolūciju atbalstīja 143 valstis, atturējās 35 (tostarp Ķīna un Indija), pret balsoja 5 valstis — pati Krievija, kā arī Baltkrievija, Ziemeļkoreja, Nikaragva un tobrīd vēl negāztā diktatora Bašara al Asada Sīrija. Pirms ukraiņu sekmīgā pretuzbrukuma 2022. gada rudenī, patriecot krievu okupantus no Harkivas apgabala un atbrīvojot Hersonu, Krievija plānoja rīkot “referendumus” arī citos Ukrainas apgabalos, piemēram, Mikolajivas un Harkivas apgabalos.

2024. gada 14. jūnijā Putins paziņoja savu ultimātu jebkādu miera sarunu uzsākšanai, pieprasot, cita starpā, lai Ukraina labprātīgi atdod Krievijai visas teritorijas, kuras tā paziņojusi par savām, arī tās, kuras tā arī nav spējusi sagrābt. Citu Putina prasību skaitā ir Ukrainas atbruņošanās, uz visiem laikiem atteikšanās mēģināt iestāties NATO, krievu valodas atzīšana par valsts valodu, sankciju atcelšana. Kopš tā laika Krievijas prasības nav mīkstinājušās ne par mata tiesu, tās propagandistiem un amatpersonām uzsverot, ka šie "dāsnie" piedāvājumi turpmāk tiks tikai padarīti vēl stingrāki.

Pašlaik Krievija pilnībā kontrolē Luhanskas apgabalu, vismaz tā apgalvoja tās ieceltais vietvaldis Pasečņiks, vairāk nekā 70 procentus no Doneckas, Hersonas un Zaporižjas apgabaliem, kā arī nelielu nesen sagrābto daļu Harkivas, Sumu un Dņepropetrovskas apgabalos.

Pēdējā laikā medijos parādījušās ziņas par it kā Putina piekrišanu nepretendēt uz vēl neieņemtajām Hersonas un Zapirižjas apgabala daļām, ja Ukraina labprātīgi atdos visu krievu neieņemto Donbasa teritoriju. Tiesa, Ukrainai kopš 2014. gadā ir spēcīgi nocietinājumi Donbasā, kurus krievi 3,5 gadu laikā tā arī nav spējuši ieņemt, un to atdošana nozīmē, ka Putinam ceļš būs atvērts turpmākam uzbrukumam jau pa līdzenumu.

Savukārt “eksliberālais” Krievijas bijušais prezidents Dmitrijs Medvedevs nemaz neslēpj, ka sen nav runas par kaut kādu “denacifikāciju un demilitarizāciju”, bet Krieviju interesē tikai pilnīga Ukrainas iznīcināšana un tās teritorijas aneksija, bet pēc tam pienāks kārta arī citām valstīm. To pašu pastāvīgi un tiešā tekstā atkārto krievu propagandisti — Ukraina ir tikai pirmais ēdiens, pēc tam ķersies klāt Baltijas valstīm.