Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Roberts Feders (Foto: Jānis Deinats)

"Pagājušajā gadā esmu septiņiem trīsdesmitgadniekiem izglābis dzīvību." Atklāta intervija ar sirds ārstu Robertu Federu

Runā speciālists
2021. gada 30. novembrī 06:59 2021. gada 30. novembrī 06:59
 
Ieva
Broka
| "100 Labi padomi Par veselību"
Kardiologs Roberts Feders patiesi ir sirds ārsts – tiešā un arī pārnestā nozīmē. Viņš daudz runā par preventīvo medicīnu un to, ka ideālajā pasaulē vispār varētu iztikt bez slimnīcām. Ideālists – praktiķis ar savu kardioloģijas praksi un vislabākajām pacientu atsauksmēm.

Roberts Feders absolvējis Rīgas Valsts 1. ģimnāziju, studējis medicīnu Rīgas Stradiņa Universitātē un Charité Universitātē Berlīnē. Kopš 2011. gada praktizē Berlīnē. Kardioloģijas un internās medicīnas rezidentūru pilnībā izgājis Vācijā. Strādājis Charité Universitātes klīnikā, Deutsches Herzzentrum Berlin un Vivantes klīnikā Berlīnē.

2019. gadā atgriezies Latvijā un atvēris savu kardioloģijas praksi “Dr. Federa Vācijas-Latvijas Kardioloģijas privātprakse”. Tulkojis un izdevis latviešu valodā pazīstamā vācu medicīnas autora Gerda Herolda kardioloģijas grāmatu un viņa vadībā 2021. gadā, piedaloties 11 ārstiem, tika iztulkota iekšķīgo slimību grāmata reimatoloģijā, hematoloģijā, angioloģijā, pulmonoloģijā un nefroloģijā.

Pieredze darbā, sākot ar veseliem līdz pat pacientiem ar terminālām sirds/plaušu saslimšanām, pēc sirds/plaušu transplantācijas, pēc “mākslīgās sirds” jeb VAD implantācijas, kā arī plaša spektra iekšķīgo saslimšanu diagnostikā un ārstēšanā.

Dr. Feders ir Eiropas Kardiologu asociācijas, Vācijas Kardiologu asociācijas, EACVI (European Association of Cardiovascular Imaging), Vācijas Internistu biedrības, Baltijas-Vācijas Ārstu biedrības, Latviešu ārstu un zobārstu apvienības, kā arī Berlīnes Ārstu biedrības biedrs. Latvijas Medicīnas attīstības fonda dibinātājs. Precējies, divu dēlu tēvs.

Sirds slimību gadījumā bez medikamentiem visbiežāk iesaka mainīt dzīvesveidu – vairāk kustēties un pievērst uzmanību saviem ēšanas paradumiem. Kāpēc tas ir tik svarīgi?

Kardioloģijā par to patiesībā runā ar vislielāko uzsvaru. Dzīvesstila maiņa ir galvenais, jo ķermenim zināmu laiku būtu jāspēj dzīvot arī bez medikamentiem. Protams, mūs iespaido arī ģenētika, un ne visi mēs būsim simtgadīgi un veseli, bet ļoti lielu daļu iespaido dzīvesveids un pat to galveno daļu. Kardioloģijā un vispār medicīnā galvenais trends, teiksim tā, būtu virzīt cilvēku vispirms uz dzīvesstila maiņas ceļu un tikai pēc tam nākt klāt ar medikamentiem. Un tikai tajos gadījumos, kad tas ir nepieciešams.

Kas būtu slikta medicīna – konstatēt saslimšanu un uzreiz sākt ar medikamentu izrakstīšanu, neiedziļinoties pacienta dzīvē un paradumos, vienkārši sākt uzreiz ar medikamentiem apkarot sekas. Jo lielu daļu seku var ietekmēt ar dzīvesstilu. Bet tas daudziem ārstiem aizmirstas. Augsts asinsspiediens – uzreiz medikamenti! Un cilvēki kļūst par hroniskiem slimniekiem, kuri nemaina savus paradumus. Ir aptaukojušies, tas nes līdzi vielmaiņas problēmas, paaugstinātu asinsspiedienu, varbūt arī diabētu… Un tik karo ar sekām, bet pārliecinoši uzlabojumi veselībā nenotiek. Protams, paaugstināts asinsspiediens ir jāmazina, un to nevajadzētu atstāt paaugstinātu, bet liela piepūle jāvelta arī risku modifikācijā, lai spētu pilnībā vai vismaz daļēji atteikties no zālēm. Par smēķēšanu ir runāts un runāts, visi zina, cik tas ir slikti, un, vienalga, tik daudzi cilvēki pamanās smēķēt! Lai cik par veselīgu dzīvesveidu runātu, to tāpat neievēro. Cilvēki nepietiekami kustas un nepietiekami labi ēd. Lūk, ārsta uzdevums ir panākt, lai cilvēks saprastu, cik tam ir liela nozīme, un sāktu to savā dzīvē ievērot.

Kādā vecumā vēl nav par vēlu mainīt dzīvesveidu? Arī astoņdesmit gadu vecumā tas nospēlēs savu pozitīvo lomu?

Jebkurā vecumā ir jēga. Piemēram, Vācijā ir daudz tādu “koronāro grupu” – speciālas sporta grupas, kurās sporto cilvēki ar sirds asinsvadu saslimšanām. Tādas grupas Vācijā ir ap divi tūkstoši, tās ir uz izķeršanu. Tur sanāk sportot cilvēki, kuri pārdzīvojuši infarktus, sirds asinsvadu saslimšanas, vecāki cilvēki, kuri citādi pat varbūt baidās sportot, bet te sporta un medicīnas speciālista pavadībā to ar prieku dara. Šī Latvijā ļoti pietrūkst. Kad cilvēks pārcieš infarktu, viņam ne vienmēr iedod tālākā ceļa karti. Uz redzēšanos, un – ejiet mājās! Labākajā gadījumā tiek ieteikta rehabilitācija, bet to centru mums te ir tik, cik ir. Un būtībā cilvēks tā kā kondicionējas. Baidās atsākt fiziskās aktivitātes un nevis kļūst veselāks, bet vai nu stagnē, vai kļūst vēl slimāks. Vācijā vienmēr ļoti tiek uzsvērta rehabilitācija. Nav nevienas saslimšanas, pēc kuras nebūtu ieteicamas fiziskās aktivitātes. Nav stāsts par sportu un sacensībām, bet par elementārām fiziskajām aktivitātēm.

Staigāt desmit kilometrus pa mežu, nūjot – ko tieši sirds slimību gadījumā darīt?

Tas ir ļoti individuāls jautājums, un atbilde ir – jādara tas, ko cilvēkam patīk darīt. Nevaru iedomāties astoņdesmitgadīgu cilvēku, kurš izlemtu sākt nodarboties ar snovbordu, – to arī nevajadzētu darīt, ja nozīmēti asins šķidrinātāji. Es teiktu tā: vienalga kādas fiziskās aktivitātes, taču lai tās tomēr ir uz sporta pusi. Lai tā nebūtu tikai pastaiga pa pilsētu. Ar staigāšanu vien būs par maz. Vienmēr saku, ka mērķis ir sporta tērps mājās un lai mēs to arī uzvelkam. Teiksim, ātrāka nūjošana, džogings, peldēšana, skriešana, velotrenažieris. Kaut kas aktīvāks par vienkāršu pastaigu.

Roberts Feders (Foto: Jānis Deinats)

Uz sirdszālēm var “uzsēsties”? Var no tām kļūt atkarīgs?

Ir pacientu jautājumi, kas mani Latvijā fascinē. Pirmais un galvenais ir: “Vai es tagad kļūšu no šīm zālēm atkarīgs, un vai man tās būs jālieto visu mūžu?” Otrs ir: “Vai sirds slimnieki drīkst adīt?” Jo Latvijā pastāv uzskats, ka sirds slimnieki nedrīkst adīt. Tas pastiprinot sirds saslimšanas. Vēl aktuāls ir jautājums par statīnu grupas medikamentiem.

Ir ļoti svarīgi, lai pacients saprot, kāpēc viņš kādas zāles lieto, ko šī terapija dara un kāds ir tās mērķis. Piemēram, paaugstināts asinsspiediens – tas ir nopietns kardiovaskulārs riska faktors. Ja cilvēks visu laiku dzīvo ar paaugstinātu asinsspiedienu, viņam attīstīsies nieru saslimšanas, redzes traucējumi, asinsvadu saslimšanas, palielinās infarkta un insulta risks. Tas ir jāsaprot – ar paaugstinātu asinsspiedienu dzīvot NEDRĪKST. Tam ir jābūt normalizētam. Tālāk jau jautājums, cik tālu attīstījusies hroniska saslimšana un vai tā ir primāra vai sekundāra. Primāra saslimšana – kad nav īsti identificējams augstā asinsspiediena iemesls, kas ir absolūti lielākā daļa gadījumu. Kad tas ir vairāku faktoru kopums – mazkustīgs dzīvesveids, ēšanas paradumi, ģenētika, smēķēšana, alkohols, trauksme, stress, dzīve pilsētā –, to rezultātā rodas elasticitātes traucējumi asinsvados. Viss sanāk kopā un attīstās saslimšana. Un nav vienas tādas lietas, ko izgriezt ārā no ķermeņa, lai asinsspiediens atkal būtu normāls. Ja mēs visus šos riska faktorus spējam pavērst atpakaļ, tad agrīnā fāzē saslimstību iespējams ietekmēt tikai ar dzīvesveidu. Bet, ja tas ir nokavēts un cilvēks jau gadus piecpadsmit nav sapratis, nav pievērsis uzmanību un dzīvojis ar augstu asinsspiedienu, tad ar dzīvesstila maiņu vien nepietiks. Jau būs radušies bojājumi. Un, lūk, tas cilvēkam ir jāsaprot: slimība ir jāsāk ārstēt, pirms tā rada bojājumus. Preventīvi. Patiesībā mums lielai daļai cilvēku būtu jādod medikamenti, kad viņiem pašiem šķiet, ka viņi vēl ir veseli. Bet mērķis jau nav visus barot ar medikamentiem, vai ne? Mērķis medikamentu lietošanai ir izbēgt no insulta un infarkta.

Absolūti mazākā daļa gadījumu ir sekundāri augsts asinsspiediens. Tie ir pat ļoti jauni cilvēki, kuriem pēkšņi attīstījušās asinsspiediena problēmas. Tur var būt endokrinoloģiskas problēmas (vairogdziedzeris, virsnieres), nieru saslimšana, nieru asinsvadu sašaurinājumi, varbūt pat stresa hormonus izdalošs audzējs utt. Bet tā patiešām ir pārliecinoši mazākā daļa, kurā augstajam asinsspiedienam ir kāds konkrēts IEMESLS. Un cilvēkiem jau ļoti gribētos, lai ir iemesls, tad nebūtu jābūt pašiem ar savu dzīvesveidu vainīgiem pie saslimšanas. Gribas vainot savu ķermeni, nevis sevi.

Kad zinām, ka neesam bijuši rūpīgi pret sevi un attīstījusies šī hronificēšanās, tad jau mums nekas cits neatliek, kā samazināt asinsspiedienu ar zālēm, lai tas būtu normāls. Bet jāsaprot, ka asinsspiediena zāles nevar izārstēt pašu problēmu. Nebūs tā, ka padzers tabletes un pēkšņi būs vesels. Tāpat, kā nevar katru dienu ēst makdonaldā un cerēt kļūt par fitnesa treneri. Tabletes neārstē, tikai katru dienu normalizē asinsspiedienu. Lielākoties šo problēmu nemaz nevar izārstēt, sevišķi, ja ir jau radīti bojājumi.

Mērķis ir diagnosticēt izmaiņas agrīni. Tāpēc ir svarīgi jau no jaunības regulāri pārbaudīt sirdi. Lai tas nav četrdesmitgadnieks, kas pirmo reizi mūžā mēra asinsspiedienu.

Man saceļas mati stāvus, kad sastopu cilvēku, kurš piecdesmit gados uzzina par savu holesterīnu vai sešdesmit gados pirmo reizi izdzird vārdu “holesterīns”.

Bet cilvēki uzstājīgi nenovērtē preventīvās medicīnas lomu. Kaut gan, ja agrīni būtu sapratuši savas problēmas, viņi arī ar savu dzīvesveidu vien būtu varējuši saslimšanu ietekmēt tā, lai tālākajā dzīvē medikamenti nebūtu nepieciešami.

Par medikamentiem runājot. Lielākoties tie strādā kā bremzes. Tiklīdz mēs bremzes atlaižam, tā asinsspiediens atkal ir augsts. Skaidrs, ka gribam visu mūžu dzīvot ar labu asinsspiedienu un veselību, nevis padzīvot forši līdz četrdesmit pieci un tālāk jau vienalga. Jo cilvēkam nav vienalga nekad. Arī deviņdesmitgadniekam nav vienalga. Visi cilvēki visos savas dzīves posmos grib būt veseli. Bet, ja veselība ir jau sagandēta, nav citu variantu, kā šo normalizēšanas periodu izstiept uz visu atlikušo dzīvi. Tā arī ir atbilde, kāpēc šie medikamenti jālieto visu dzīvi. Un nevis tāpēc, ka tie radītu atkarību vai pierašanu. Sirdszāļu lietošana būtībā norāda vienu – cilvēks ir slims. Un lieto medikamentus, jo ir slims. Nevis lieto un kļūst veselāks. Tā ir ar daudzām kardioloģiskām problēmām.

Kas ir agrīnie simptomi, kam jāpievērš uzmanība, domājot par savu sirdi?

Simptomi ir slikta lieta. Tas cilvēkam būtu laikus jāsaprot. Mūsdienu medicīnas mērķis ir nevis ārstēt slimības, bet novērst slimības. Ārsti nav paredzēti tam, lai cilvēku ievietotu slimnīcā. Ārstam jābūt tam, kurš spētu cilvēkam palīdzēt maksimāli saglabāt veselību. Un mērķim jābūt gana skaidram: nelietot nekad un nekādas zāles. Ideālā pasaulē slimnīcām vispār nebūtu jābūt. Nu, vai arī tajās tikai lūzumu gadījumos jāpalīdz.

Roberts Feders (Foto: Jānis Deinats)

Runājot par simptomiem – tos rada slimība. Ja ir simptomi, tad jau ir arī saslimšana. Bet problēma rodas pirms simptomu parādīšanās. Tāpēc uzmanība mums jāpievērš nevis simptomiem, bet veselībai jāpievēršas tad, kad vēl jūtaties labi! Un tas būtu jādara jūsu ģimenes ārstam. Diemžēl tā ir ļoti sāpīga tēma, jo daudzi ģimenes ārsti nestrādā tādā formā. Jā, ir, kas strādā preventīvi. Bet daudzi tomēr nestrādā pēc šādiem principiem. Ko tādā gadījumā darīt, ja ar ģimenes ārstu nav paveicies? Jāmeklē preventīvi kardiologi.

Es kā kardiologs ārstēju pilnīgi visu – no veseliem cilvēkiem un preventīvās kardioloģijas līdz ļoti smagiem gadījumiem pirms un pēc sirds transplantācijas. Latvijā šis lauks nav tik plašs, bet Vācijā man bija daudz pacientu ar transplantētu sirdi. Un tas, ko es ļoti gribu Latvijā attīstīt, ka mēs visi – pacienti, ārsti – negribam veikt operācijas, negribam likt stentus, bet domājam, kā panākt dzīvi bez operācijām. Latvijā sirds saslimšanas statistikas skaitļi ir ļoti bēdīgi. Un mums ļoti jāstrādā pie tā, lai cilvēki sevi pārbaudītu, veiktu diagnostikas, pirms ir jau slimi.

Lai nav šīs situācijas, kad atnāk cilvēks un man stāsta: “Aizgāju pie savas ģimenes ārstes, man bija augsts asinsspiediens – viņa saka, ka tas ir satraukums, un es pats arī tā domāju, ka man ir liels stress!” Un tik staigā gadiem ar savu “stresu un satraukumu”, kas beigās izrādās – nav nekāds satraukums, bet hroniski augsts asinsspiediens. Pret to nevar tik vieglprātīgi attiekties: gan jau tikai šodien un tikai šobrīd augsts.

Ko augstais asinsspiediens neatgriezeniski nodara?

Augsts asinsspiediens būtībā jāuztver kā ļoti lēni augošs vēzis. To varētu salīdzināt ar hronisku leikēmiju. Tas ilgākā laikā var organismā sabojāt pilnīgi visu orgānu funkcijas. Tas ietekmē asins plūsmu daudzos orgānos, ieskaitot sirdi un sirds asinsvadus. Tas ietekmē sirds muskuli, sirds kļūst lielāka, priekškambari kļūst lielāki, attīstās mirdzaritmija, kas ir viena no paaugstināta asinsspiediena sekām. No mirdzaritmijas ir jau vairs tikai solis līdz insultam. Tā izplešas burtiski kā tāds mēris pa visu ķermeni. Un tas nenotiktu, ja cilvēks būtu laikus pievērsis uzmanību savam dzīvesveidam, veselībai vai lietojis zāles, kad tas jau bija nepieciešams.

Laimīgi cilvēki ir tie, kas jau ļoti agrīnā fāzē jūt savu asinsspiedienu. Tās var būt galvassāpes – pats sākums var būt tāds. Lai gan ar noteikumu, ka galvassāpju gadījumā iedomājamies izmērīt asinsspiedienu. Liela pacientu daļa gan nejūt savu asinsspiedienu. Jūt tikai sekas, piemēram, pasliktinās redze, ir sirds ritma traucējumi, pasliktinās nieru rādītāji. Parādās tūska. Galējās sekas ir, kad jau sāk spiest krūtīs, plīst asinsvads galvā un pēkšņi nokrīt ar insultu. Tā palete ir raiba un atkarīga no tā, kurš orgāns bojājies ātrāk.

Sirds vienmēr un visiem nolietojas? Vai ar pareizu dzīvesveidu to var uzturēt jaunu visu mūžu?

Ja ir laba ģenētika un vadības pulti vada saprātīgs cilvēks, tad būtībā sirds mierīgi var strādāt 100, 120 gadus. Vecākais pacients, ko esmu ārstējis, bija 107 gadus vecs. Vācijā tas ir standarts – ieiet nodaļā, un tur palātā blakus guļ divi simtgadnieki.

Ja mēs sportojam, labi ēdam, neesam resni, nesmēķējam un pārlieku daudz nelietojam alkoholu, tad mums ir ļoti labas kārtis, lai nodzīvotu līdz 100 gadiem pilnīgi bez jebkādiem medikamentiem. Jo laba un normāla ģenētika nav nekāds retums. Tāda ir vairākumam cilvēku.

Ja ģenētika ir slikta, tad, sportojot un labi ēdot, ir cerība ar veselu sirdi nodzīvot līdz gadiem 60. Tad sākas problēmas. Savukārt, ja mums ir slikta ģenētika un mēs nesportojam, tad tādas cerības ir līdz gadiem piecdesmit. Ja mums ir slikta ģenētika, mēs nesportojam, esam ar lieko svaru un smēķējam, tad līdz gadiem četrdesmit. Uzsvars vienmēr ir uz dzīvesveidu, vienmēr! Ar tā palīdzību vienmēr var pagarināt šo veselās dzīves un sirds periodu.

Jūsu sieva ir uztura speciāliste. Kas jums pašiem nekad nav ledusskapī?

Sirdij ir svarīgs ēdiena pagatavošanas veids. Svarīgi, lai pagatavošanas laikā nerastos transtaukskābes. Un tās rodas, ja taukus karsē. Cepšana eļļā un fritēšana ir tas, kas būtu jāsamazina, domājot par savu sirdi un holesterīna līmeni.

Nav tā, ka kaut kas ledusskapī nedrīkst būt. Mēs drīkstam apēst arī burgeru un frī kartupeļus, tāpēc jau uzreiz nesaslimsim – tik sakāpinātā formā arī nav jādzīvo. Svarīgi, lai uzturs ir dažāds. Lai mēs vairāk ēstu jūras produktus, lai vairāk uzturā lietotu dārzeņus. Lai mēs ēdot nekļūtu resni. Jo resni jau mēs nekļūstam tāpēc, ka kādreiz apēdam burgeru – es pats arī kādreiz apēdu –, paaugstināts ķermeņa svars rodas no tā, ka mūsu uzņemtais kilokaloriju daudzums ir lielāks, nekā mēs to iztērējam. Ja cilvēks ir ar paaugstinātu svaru, viņš vai nu ēd par daudz, vai nu kustas par maz. Tā matemātika ir gaužām vienkārša.

Bieži vien atnāk cilvēks ar lielu svaru un saka: “Bet es jau neko tādu neēdu. Es vispār daudz neēdu…” Tātad jūs par maz kustaties! Ja jūs arī turpmāk gribat tik maz kustēties un enerģiju faktiski nepatērēt, tad jums jāēd vēl mazāk. Vai arī vairāk jākustas, bet nepalielinot uzņemot kilokaloriju daudzumu. Tik vienkārši!

Pieminējāt jūras produktus. Tas nozīmē, ka vegānismu par veselības garantu neuzskatāt?

Ar vegānismu, veģetārismu un frutārismu ir viena problēma – cilvēks nevar dabūt sāta sajūtu. Un galvenie olbaltumvielu avoti ir gaļa, zivis, piena produkti. Kāpēc veģetārieši nereti ir ar lieko svaru? Atbilde ir – saldumi. Cilvēks nevar dabūt sāta sajūtu un cenšas to kompensēt ar ātrajiem ogļhidrātiem. Cukurs nav tikai tas baltais un beramais, cukurs ir gandrīz viss, kas uz šīs pasaules ir salds. Cukurs ir visi augļi, cukurs ir medus, sulas utt. Cilvēkam liekas, ka viņš cukuru nelieto, bet apēd kādus divdesmit ābolīšus dienā… Cilvēki kompensē cukuru ar šķietami veselīgām lietām, piemēram, augļiem. Augļi, protams, ir veselīgi, jo tajos ir vitamīni. Taču šos pašus vitamīnus mēs spējam uzņemt arī ar dārzeņiem. Kādas divas porcijas augļu dienā būtu jāapēd, bet ne vairāk. Par porciju ir uzskatāms katram savs saujas lielums. Citādi atkal vācas cukurs un kilokalorijas, ko nespējam notērēt.

Jūsu klīnikā ir tāds pakalpojums kā check-up programma. Divas, trīs dienas, mazliet virs 400 eiro, un var uzzināt par savu sirdi visu?

Check-up programma noteikti nav standarts, kas katram jāizdara. Es desmit gadus nostrādāju Vācijā, tur par tādu check-up vispār nerunā, un tas pat bija antivārds manā leksikā. Tomēr laika gaitā Latvijā es līdz tam nonācu, jo saredzēju daudzus pacientus, kuri citādi nepievērš savai veselībai uzmanību vispār. Tur ir viena nianse – tā būtībā ir programma cilvēkiem, kas vēlas uzzināt pilnīgi visu par savu sirdi. Un tādi cilvēki ir – ne tikai par sirdi, vispār par savu veselību grib noskaidrot pilnīgi visu.

Es teiktu, ka tā piemērota cilvēkam, kas pēkšņi 40–50 gadu vecumā atmodies, pilnīgi neko nezinot par savu veselību. Tad ir sakrājušies darbi un ir pārbaudāmas lietas, ko šajās pāris dienās arī var izdarīt. Bet visiem kaut kas tāds noteikti nav jādara. Pietiktu jau ar kardiologa konsultāciju, ar EKG un sirds ehokardiogrāfiju.

Ko es gan katram cilvēkam no visas sirds novēlētu – atrast rūpīgu ārstu, kurš strādā pēc preventīvās medicīnas principiem. Tā ir paradigmas maiņa. Ja mēs aizejam pie ārsta, kuram pēc būtības jau šķiet, ka trīsdesmitgadniekam bez slimības simptomiem nevar būt nopietnas saslimšanas… Un vēl uzbļauj: ko jūs vispār te esat atnācis?! Tas tad diemžēl ir novedis pie tā, ka Latvijā kardiovaskulārās saslimšanas riski ir augstākie Eiropā. Mūsu veselības aprūpes sistēma ir slikta. Punkts. Es tā uzskatu un uzskatīšu, kamēr vien presē regulāri parādīsies ziņas, kā atkal kāds piecdesmitgadnieks pēkšņi šķīries no dzīves.

Pagājušajā gadā es personīgi esmu septiņiem trīsdesmitgadniekiem izglābis dzīvību. Visi septiņi būtu nomiruši. Viņiem visiem bija smagas sirds saslimšanas, pie kurām viņu ģimenes ārsts bija uzstādījis diagnozi – veģetatīvā distonija.

Ja trīsdesmitgadniekam dauzās sirds un ir trauksme, tā ne vienmēr ir veģetatīvā distonija. Ļoti iespējams, tā ir aritmija vai citi sirdsdarbības traucējumi.

Veģetatīvā distonija ir izslēgšanas diagnoze – tās ir diagnozes, kuras drīkst uzstādīt tikai tad, kad esam pilnībā pārliecināti, ka tam nav organiska pamata. Un nevis pirmā diagnoze, pie kuras iesaka padzert noofenu. Tas ir kliedzoši, cik daudzi jauni cilvēki Latvijā lieto spēcīgus nomierinošus medikamentus. Tas ir ārprāts! Pacienti vizītē pat nesaka, ko viņi dzer, jo šie medikamenti viņiem ir maizes vietā. Es prasu, kādus medikamentus lieto, bet atbilde ir – nekādus. Tiešām, tiešām neko? “Nu, kādu leksotanilu vai ksanaksu…” Viņi pat neuzskata to par pieminēšanas vērtu!

Roberts Feders (Foto: Jānis Deinats)

Bet, ja aizeju pie ģimenes ārsta vienreiz gadā un tur konstatē normālu asinsspiedienu, man vispār vēl kaut kā sava sirds ir jāpārbauda? Ja ģimenes ārsts nekur papildus nesūta.

Jauki, ja ir normāls asinsspiediens. Tomēr vispirms jānoskaidro, kas tad ir normāls asinsspiediens. Katrs otrais cilvēks man saka, ka viņam ir normāls holesterīna līmenis, bet tāds ir labi ja astotajai daļai… “Mazliet paaugstināts holesterīns” un “viegli paaugstināts asinsspiediens” nav normāls. 140 nav “gandrīz normāls asinsspiediens”. Normāls asinsspiediens miera apstākļos ir 120 līdz 129 augšējam spiedienam un apakšējam spiedienam normāls ir 70 līdz 79. Tiklīdz ir ārpus šīs normas, tas vairs nav normāls asinsspiediens. Virs 140/90 jau ir pirmās pakāpes hipertensija. Tāpēc es vienmēr pārjautāju, vai cilvēks zina, kas ir normāls asinsspiediens, jo daudziem arī 145 šķiet “normāls”.

Un bez asinsspiediena vēl ir jāzina, kāds ir jūsu holesterīna līmenis, kāds cukura un kāda ir jūsu ģenētika.

Ja visi šie rādītāji ir normāli, bet jums ir tēvs, kuram 50 gadu vecumā bija infarkts vai insults, tad jums nav gan viss kārtībā – viena ģenētiska predispozīcija jums jau ir.

Un, ja tā ir, jums agrīni jāsāk skatīties uz mērķorgānu bojājumiem. Ja ārsts visus šos parametrus nezina, viņš nevar jums pateikt, ka “viss ir kārtībā”.

Arī hroniskas saslimšanas ir riska faktori. Piemēram, psoriāze arī ir viens kardiovaskulāra riska faktors, jo psoriāze rada hronisku iekaisumu. Un katrs iekaisums ķermenī rada risku sirds asinsvadu saslimšanām. Artrīts, HIV infekcija, nieru mazspēja – tie visi ir riski.

Bērni un sirds. Kā zināt, vai bērnam nav problēmu?

Un atkal man jāmin Vācija kā piemērs. Un atkal jāpiemin preventīvā medicīna, kura sākas nevis tikai bērnībā, bet jau bērna mātē un patiesībā jau mātes mātē. Par savu mazbērnu veselību jādomā jau vecmāmiņai savā jaunībā.

Kad Vācijā piedzimst bērns, viņu jau no pirmās dienas skrīningo. Viens tests ir pirmajā dienā, tad trešajā, pēc mēneša, tad ik pa pāris nedēļām, tad pēc gada, pēc diviem, trim, četriem. Latvijā bērnu ved pie ārsta pirmajā dzīves gadā un pēc tam līdz pilngadībai var pie ārsta vairs pat neaizvest. Un tad ir tādi gadījumi, kad izrādās, ka bērns mācās jau trešajā klasē, ir nesekmīgs, bet kāpēc? Tāpēc, ka viņam ir tik slikta redze, ka viņš vispār tāfeli neredz. Tikai 3. klasē ārsti un vecāki saprot, ka bērnam vajag brilles! Redze, dzirde, zobi – viss bērnam ir regulāri jāpārbauda. Divu vai trīs gadu vecumā bērnam Vācijā dod aizpildīt uzdevumus. Ja viņš to nevar izdarīt, sāk pārbaudīt, vai intelekts neattīstās par lēnu. Vācijā, ja bērnu neatved uz kādu no šīm veselības pārbaudēm, vecāki uzreiz saņem vēstuli no bāriņtiesas, un sākas pārbaude, vai ģimene nav asociāla, un piesaista sociālo darbinieku, kas pārbauda, kas par vainu. Varbūt alkoholisms, varbūt kas cits. Tas tiek ļoti stingri uzraudzīts. Viņi ir sapratuši, ka bērniem jāaug veseliem, un, ja strādās preventīvā medicīna, tad vēlāk nebūs hronisko slimību un medicīnai nevajadzēs tik daudz līdzekļu. Viņi jau laikus skatās un risina.

Jūsu klīnikā ir speciāls pakalpojums tiem, kas pārslimojuši kovidu. Kovida sekas “krīt” uz sirdi?

Tā lielākā problēma ir, ka pēckovida simptomi pārklājas ar simptomiem, kas ir nopietnām kardiovaskulārām saslimšanām. Piemēram, sirdsklauves. Tās pēc kovida ir ļoti lielai daļai pacientu, un tas ir viens no simptomiem, piemēram, trombembolijai vai miokardītam. Mēs nevaram vieglprātīgi pateikt – ai, sirdsklauves jau ir lielākajai daļai kovida slimnieku! Jo šī sirds dauzīšanās var būt miokardīts vai trombembolija, un mums tas jāizmeklē.

Autopsijas pierāda, ka kovids var bojāt sirdi, bet, cik lielā mērā un cik ilgā laikā, to zināsim tikai pēc gadiem. Liela daļa vīrusu spēj izraisīt miokardītu, kas ir sirds iekaisums. Tas norit pacientam reizēm nesajūtami. To var just kā pēkšņu vājumu, sirds dauzīšanos, sāpes krūtīs, kuras izstaro uz citām ķermeņa daļām, elpas trūkumu. Bet to var arī vispār nejust. Ārstēšana miokardītam lielākoties ir pilnīgs miers. Miokardītu ārstē, pilnībā atsakoties no jebkādām fiziskām aktivitātēm. Būtībā trīs mēnešus guļ gultā vai iziet lēnās pastaigās. Ja to ievēro, ir lielas iespējas pārslimot šo sirds iekaisumu bez sekām.

Kādreiz atnāk cilvēks ar lielu sirds patoloģiju – sirds muskulis ir izstiepties, sirds ir liela, slikti pumpē, bet iemeslu precīzi nevaram identificēt. Tādos gadījumos kardiologam ir aizdomas, ka dzīves laikā šis cilvēks nemanot varbūt ir pārslimojis sirds iekaisumu. Un te mēs atgriežamies pie kovida. Mēs nezinām, kas būs tālāk, vēlāk.

Vai pēc desmit gadiem visi kovidu pārslimojušie nebūs ar smagu sirds mazspēju? To mēs tagad nezinām.

Bet tāpēc šī piesardzība tagad ir svarīga, un tāpēc pēc kovida sirds ir jāpārbauda. Tieši tāpēc es pret visiem kovidu pārslimojušajiem attiecos ar lielu piesardzību – tā, it kā viņiem būtu šis bojājums, lai preventīvi samazinātu sirds mazspējas iespējamību nākotnē. Ja pēc desmit gadiem šī piesardzība būs izrādījusies lieka, ārsti būs ļoti priecīgi. Bet, ja pēc desmit gadiem kardioloģijas klīnikas būs pilnas ar smagiem sirds pacientiem, tad sazvērestības teorijas klusiņām noplaks. Tāpēc ārsti ir ļoti par vakcīnām, jo šīs slimības patiesās sekas mēs redzēsim vēlāk.

Pieņemts, ka cilvēkam ir savs zobārsts un sievietēm vēl arī savs ginekologs. Kādam ārstam vēl būtu jābūt “savam”?

Tas ir salīdzinoši sarežģīts jautājums. Es gribētu atbildēt kā pēc grāmatas, ka tam jābūt ģimenes ārstam. Ja ģimenes ārsti darītu precīzi to, kas no viņiem tiek sagaidīts, tad preventīvā medicīna arī labi strādātu.

Es labprāt gribētu būt ģimenes ārsts un patiesībā arī tagad daļēji jau pildu šo lomu. Ģimenes ārsts ir tas, kuram būtu jābūt “gudrākajam cilvēkam istabā”. Viņam jābūt ar visplašāko klīnisko pieredzi, spējīgam redzēt pilnu bildi un skatīties visos virzienos, kā arī precīzi jāspēj skrīningot cilvēkus. Tā būtu jābūt ideālajā pasaulē. Realitātē tas nenotiek.

Es pats neesmu tikai kardiologs, esmu arī internists. Man ir milzīga klīniskā pieredze, un tas ir ļoti svarīgi. Jo medicīna ir pieredzes zinātne. Fiziķim, piemēram, nav svarīga pieredze, tur ir svarīgas tikai zināšanas. Bet, ja tu labi zini medicīnu un esi profesors, tas nenozīmē, ka esi labs ārsts. Arī tituli un grādi nenozīmē, ka esi labs ārsts. Es zinu ļoti daudzus, kuriem ir doktora grāds medicīnā un varbūt pat vēl habilitējies, bet no klīniskās medicīnas saprot maz. Akadēmiskās zināšanas ļoti augstā līmenī plus liela klīniskā pieredze – tas ir labs ārsts. Nav otras tādas profesijas, kur jābūt ļoti zinošam gan eksaktajās zinātnēs, gan sociālajās, gan psiholoģijā. Jo nav nekādas jēgas no zināšanām, ja ārsts nespēj ar pacientu komunicēt veidā, lai pacients viņu klausītu un darītu. Man ir bijuši pacienti, kuri pēc kāda profesora apmeklējuma teikuši: nekad mūžā vairs pie tā ārsta neiešu! Es paskatos šā ārsta izrakstu – tur viss ir pareizi uzrakstīts. Bet veids, kādā viņš komunicējis, bijis tik iedomīgs un arogants, ka cilvēks grib viņa ieteikumus pa taisno miskastē izlidināt un pat netaisās lietot viņa izrakstītos medikamentus šīs pašas nepatikas dēļ. Tad kāda tam visam jēga? Tieši nekāda. Jo svarīgs taču ir rezultāts, nevis tikai pareizi uzrakstīts papīrs.

Kad jūs pats izjūtat gandarījumu darbā?

Man ir ļoti daudz gandarījuma, patiešām. Bet tas lielākais – pacienta apmierinātība. Nekas cits man nesniedz tādu gandarījumu kā, piemēram, atsūtīta ziņa: paldies, ka jūs man izglābāt dzīvību! Tas dod enerģiju strādāt tālāk. Un katrs gadījums ir īpašs, jaunas emocijas, komunikācija un pieredze.

Kas ir galvenais, ko jūs gribētu no Vācijas pieredzes ieviest Latvijā?

Pašu galveno, ko gribēju, es jau esmu ieviesis. Tiesa, izdarījis to vienā kopijā – un tā ir mana prakse. Esmu Latvijā ieviesis kardioloģijas praksi. Man nepatīk vārds “privātprakse”, jo tam ir zināma noskaņa un tas asociējas ar dārgāku maksu. Bet uzdrošināšos teikt, ka pie mums var iegūt kompleksu pakalpojumu, kas beigās izmaksā pat mazāk, nekā pingpongā staigājot no viena speciālista pie otra, tērējot tam daudz laika un arī naudas. Šādas prakses kā manējā Vācijā ir uz katra ielas stūra. Tikai tur tās sponsorē apdrošināšana.

Bet man nemaz nebija citas izejas kā privātprakse, es gribēju strādāt tā, kā uzskatu par pareizu. Veikt visu diagnostiku vienuviet. Te ir viens ārsts, piemēram, es, kas apskata šo pacientu no A līdz Z. Un nav nekāda pingponga, kur uztaisa vienu pārbaudi, saņem rezultātu, bet neviens neko nepaskaidro un nosūta pie nākamā speciālista, kurš atkal neko nepaskaidro. Un beigās cilvēkam jāvelta nez cik darbadienas vai vispār procesa vidū apnīk to visu darīt, un viņš vienkārši pārtrauc. Rezultātā iedzīvojoties nopietnās slimībās. Ārstēšanās pie manis maksā tik, cik maksā, bet tā es vismaz varu strādāt par ārstu, kā to vienmēr esmu vēlējies. Vārds “pakalpojums” man nepatīk. Es nevarētu strādāt “tarifu medicīnā”, kur ehokardiogrāfija jāuztaisa piecās minūtēs, kaut tā prasa, piemēram, trīsdesmit minūtes.

Es tagad negribu slavēt savas ārstniecības prasmes, visu vispār nevar zināt neviens, bet, kā jau teicu, tādas prakses Vācijā ir uz katra stūra. Internists, gastroenterologs izveido savu praksi un aprūpē savus pacientus, tiešām turot par viņiem rūpi. Tikmēr Latvijā viss ir centralizēts un cilvēks pat nevar iet pie viena kardiologa. Nav nekādas pēctecības, neviens nezina, kas iepriekš pacientam darīts un kāpēc. Lai vēlreiz tiktu pie tā paša ārsta, varbūt jāgaida pat vairāki mēneši.

Tas, ko es gribētu ieviest, ir spēcīga ambulatorā medicīna. Jā, mums ir ambulatori centri – Veselības centrs 4, ARS –, bet tur ir speciālisti, kas strādā četrās vai piecās darbavietās. Es jums pateikšu, kā kardiologam ir visvieglāk strādāt – atnāk pacients, viņam ir augsts asinsspiediens, ārsts rekomendē zāles, un – uz redzēšanos! Es tā strādāt negribu. Man ir svarīgs viss kopums. Es gribu zināt visus medikamentus, ko cilvēks lieto, un visas slimības, ko ir pārslimojis viņš un varbūt arī viņa vecāki. Es negribu, lai pacientam izrakstu zāles, kurām līdzīgas viņš jau lieto, bet nav uzskatījis par vajadzīgu to izstāstīt.

Es negribu ārstēt problēmu, es gribu ārstēt cilvēku.

Tāpēc es veidoju medikamentu listes – lai cilvēks saprastu, ko viņš lieto un kāpēc. Tāpēc arī mani izraksti ir daudz garāki, nekā ierasts, – lai katrs nākamais ārsts saprot manu domu gājienu. Kas man reāli riebjas – ar roku uzskribelēti slēdzieni. Atnāk pacients, rāda tādu, un es nevaru to izlasīt. Tas, ka esmu studējis medicīnu, nenozīmē, ka es varu saprast katru skribelējumu. Mūsdienās taču ir datori, rakstiet, lūdzu, ar drukātiem burtiem! Ja es nevaru izlasīt speciālista slēdzienu, kāda tam vispār ir jēga? Kāda jēga bija to veikt?

Katram nākamajam ārstam ir jāspēj rekonstruēt iepriekšējā ārsta domu gājiens. Kāpēc dotas tieši šādas rekomendācijas, ko ārsts tobrīd zināja un ko nezināja par pacientu? Tam visam jābūt minētam izrakstā. Jo arī ārsts taču var kļūdīties, un nākamais to var labot, ja vien spēj pamanīt. Mūsu mērķis taču ir palīdzēt pacientam.

Diemžēl arī man ir nācies sastapties ar ārstiem, kuriem ieslēdzas lepnums un ir problēmas atzīt savu kļūdu. Viņš labāk ir ar mieru kaitēt pacientam, nekā mainīt savu aplamo viedokli.

Tāpēc otrs, ko man no Vācijas gribētos ieviest, – lai notiek ārstu kļūdu analīze. Tam nav jābūt sodošam pasākumam vai nonievāšanai. Stāsts ir par to, ka mēs katrs varam pieļaut kādu kļūdu. Diemžēl ārsti lielākoties nav spējīgi atzīt savas kļūdas un vispār par kļūdām runāt. Bet šis ir ļoti svarīgi, jo, tieši analizējot kļūdas, mēs saprotam, kā nākamreiz tās nepieļaut. Tādā veidā attīstās ārsti un visa medicīnas aprūpe.

Ko es jums svarīgu nepajautāju?

Svarīgi ir daudz runāt par mirdzaritmiju.

Tāds skaists nosaukums.

Skaisti skan, jā. Tie ir sirds ritma traucējumi, aritmija, kas rodas sirds priekškambaros, un tie sāk “mirgot” – haotiski darboties, novedot pie trombu veidošanās, bet tas tālāk – pie insulta. Un Latvijā pilnīgi kliedzošā daudzumā šie mirdzaritmijas pacienti netiek pienācīgi ārstēti. Tas beidzas ar insultu. Manuprāt, nav uz pasaules trakākas kaites kā insults. Jā, ir slimības, kuras beidzas ar nāvi. Bet ar insultu cilvēks var desmit gadus gulēt nekustīgs un ar milzīgu invaliditāti. Tas ir ļoti traģiski. Un jo īpaši traģiski, ja tas ir bijis novēršami.

Citi šobrīd lasa

FOTO: nakts laikā Rīgas centrā veikta īpaši sarežģīta operācija 5
Kas svilpa un auroja Gunāra Astras pieminekļa atklāšanas pasākumā? 82
Džonam Malkovičam vēl nesen Itālijā atteikta uzturēšanās viesnīcā vakcinācijas sertifikāta prasību dēļ 1