Anatols Imermanis 26 gadus pēc nāves nokļūst Parīzes bordelī - bohēmista pīšļiem beidzot ir miers!

Režisora Jāņa Ābeles dokumentārais detektīvstāsts "Testaments" pirmizrādi piedzīvoja 21. oktobrī Rīgas starptautiskā kino festivāla programmā. Aicinot skatītāju doties sirreālā ceļojumā laikā un telpā, "Testaments" šķetina dzejnieka un kriminālžanra meistara Anatola Imermaņa (1914–1998) pēdējo vēlmi – viņa pelniem tikt izkaisītiem Rietumeiropas sarkano lukturu rajonu ielās. Taču neraža tāda, ka laika gaitā rakstnieka mirstīgās atliekas ir… noklīdušas. Tās vispirms jāatrod.

“Otra tāda stāsta nav!”

Kā zināms, Anatols Imermanis bija Latvijas ebreju izcelsmes rakstnieks, dzejnieks un mākslinieks, kurš kopā ar Gunāru Cīruli tiek uzskatīts par vienu no detektīvžanra aizsācējiem latviešu literatūrā. Viņa vārds arī apvīts ar vētrainu bohēmu, romantiku un vājību uz skaistām, jaunām sievietēm, kas allaž bija viņam riņkī, lai iedvesmotu. Liktenis bija lēmis, ka savu dzīvesveidu Imermanis varēja baudīt līdz pat 84 gadu vecumam. Būdams kompānijas cilvēks, tādas atbildībā viņš palika arī pēc savas nāves…

 “Nedēļu pirms filmas "Jelgava ’94" pirmizrādes, kas bija ļoti stresains laiks, kopā ar scenārija autoru un rakstnieku Jāni Joņevu satikāmies, lai mazliet atvilktu elpu. Un viņš man izstāstīja šo interesanto leģendu – ka Imermanis ir gribējis, lai viņu izbārsta. Man tas uzreiz šķita wow – kaut kas tik jocīgs un dīvains, stāsts, kuram līdzīga otra nav! Sākām šķetināt un sapratām, ka urna ir pazudusi – neviens nezina, kur tā ir. Zina to, ka nav izbārstīta, bet nezina, kur tā atrodas. Tā detektīvs veidojās pats no sevis,” sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" iesākumu atceras Jānis Ābele.

Urnu uziet pažobelē

Lai arī māksliniekam eksistējot meita, bet mantu un dzīvokli specprojekta mājā Pērnavas ielā viņš novēlējis tobrīd vēl 30 gadus nesasniegušajai Ilonai Rimdenokai (vēlāk – Līcei), urna ar aizgājēja pelniem palikusi Latvijas Rakstnieku savienības pārziņā, kur to arī meklējuši filmas veidotāji. Taču ilgu laiku – bez panākumiem. Kā filmā redzams, savas liecības un ieskatus sniedzis ne viens vien Latvijā pazīstams literāts un Imermaņa laikabiedrs. Tostarp žurnāliste Ērika Šmeļkova, kura atminējās, ka jaunībā sūtīta pie Imermaņa uz pirmo interviju. Mākslinieks izteicies, ka atbildēs uz visiem Ērikas jautājumiem, ja vien viņa tos uzdos… izģērbusies. Tā arī noticis – Ērika novilkusi drēbes un sarunu turpinājusi pilnīgi kaila.

Vēl interesants stāsts Jānim ir par to, kā nonākuši pie Imermaņa znota caur cigāriem. “Domājām apmeklēt senāko cigāru veikalu Rīgā, lai parunātu, kādus cigārus izmantoja padomju laikos. Zvanījām pirms tam vīrietim pieteikties. Viņš teica, ka pastāstītu labprāt, bet kas par filmu top? Mēs izstāstījām, un vīrietis teica, ka viņš gan zinot, kas ir Anatols Imermanis, jo bijis Imermaņa meitas pirmais vīrs!”

Urnas meklēšanas process jau šķitis bezcerīgs, līdz pēkšņi aizvedis līdz ēkai, kurā joprojām Rakstnieku savienībai pieder pažobeles noliktava. “Tajā tiek glabāti visādi “krāmi”, kurus nezina, kur likt. Mirdzas Ķempes krēsls, piemēram. Tā mēs visi tur aizgājām un meklējām. Taču bez panākumiem. Nu nav. Bet, ja reiz esam atbraukuši, ieslēgsim kameru un nofilmēsim, kā mēs veltīgi meklējam, jo tas jau arī ir process. Pirms tam rokoties, bijām visu to virsējo slāni noņēmuši, un, kameru ieslēdzot, šis kādā septītajā minūtē tiešām bez inscenējuma notika… Urnu atradām. Tas bija neticami, kaut kāda pārcilvēcīga veiksme! Tajā brīdī sapratām, ka filma ir jātaisa,” atklāj režisors.

Pie bordeļa dāmām

“Gāja gadi, un filma izauga par pilnmetrāžas stāstu. Un šī detektīva piedzīvojuma gaitā nepameta sajūta, ka mūs pavada arī Imermaņa negantais gars. Laikam taisnība vien bija Olivjē Asajasam, kurš teica, ka kino nav nekas cits kā garu izsaukšana. "Testaments" man par to lika simtprocentīgi pārliecināties,” turpina Ābele. Jautāts, kādas zīmes iztulkojis no paša Imermaņa, Jānis atceras kādu reizi kafejnīcā. “Filma tapa ļoti ilgi. Un, kad savā tapšanā bija mazliet iestrēgusi pēdējos soļos, sēdēju kafejnīcā, kurā ienāca vīrietis, kurš bija nenormāli līdzīgs Imermanim. Viņš ilgi skatījās uz mani, nezinu, kāpēc, un tad aizgāja projām. Sapratu, ka filma ir jāpabeidz,” ja reiz runa par pusmistiskām tēmām, izstāsta Jānis.

Lai arī Imermanis konkrēti nebija pateicis, kurā no sarkano lukturu ielām viņš būtu izbārstāms, abi ar Joņevu, būdami franču kultūras cienītāji, lēmuši par labu Parīzei. “Parīze arī atnāca no Imermaņa dzejas – viņam ļoti daudz tajā izskan šīs te padomju cilvēka idealizētās ilgas pēc Parīzes. Un Parīzes stereotips šajā romantizētajā detektīvā arī piestāv,” izvēli pamato režisors.