Vēlreiz lēni un saprotami. Mīti un patiesība par vakcīnām

Mīts

Vakcīnu var nepārdzīvot

Daudz mazāka iespēja nekā laimēt loterijā vai mirt autoavārijā. Nomirt var viens vai divi cilvēki no miljona anafilaktiskā šoka dēļ. Tā ir smaga alerģiska reakcija, kas attīstās tūlīt pēc vakcinēšanas un ļoti labi novēršama, ja potētos 15–20 minūtes novēro un vajadzības gadījumā injicē epinefrīnu (adrenalīnu). Lielbritānijā bija divi mediķi, kam pēc potes vajadzēja izmantot savu epinefrīna pildspalvu, bet viņi ir ļoti alerģiski arī ikdienā un bez šā medikamenta nekur neiet.

"AstraZeneca" vakcīnas visnopietnākā blakusparādība ir asins trombu veidošanās. Saskaņā ar Eiropas Zāļu aģentūras aplēsēm tādi trombi izveidojas vienam no 100 000 cilvēku. Lielākā daļa trombožu pacienšu bija sievietes jaunākas par 50 gadiem, no kurām vairākas lietoja gan kontracepcijas tabbletes, gan hormonaizstājējterapiju.

Zinātnieki saista šos gadījumus ar dažādu faktoru sakritību un autoimūnu procesu pret heparīnu – mūsu organismam dabīgu vielu, kas darbojas kā asiņu pretsarecēšanas faktors. Vakcīnas sniegtie ieguvumi atsver risku, ko rada saslimšana ar Covid-19.

Starp vairāk nekā septiņiem miljoniem "Johnson&Johnson" vakcīnas saņēmēju ziņots par sešiem iespējamiem smadzeņu vēnu sinusa trombozes gadījumiem.

Tiem, kas ļoti baidās no potēm, var būt panikas lēkmes – ģīboņi un tamlīdzīgi – reakcijas, kas nav saistītas ar vakcīnu, bet vienkārši kā trauksmaina reakcija uz dūrienu. Ģīboņi ir bieži sastopami, jo īpaši pusaudžu vecumā. Smagāka jau ir Bella paralīze, kad nošļūk sejas viena puse, un šāds nepatīkams vizuālais defekts var ilgt pat pusgadu.

Mīts

Neviens nezina, kas ir vakcīnās

Vakcīnu saturs nav nekāds noslēpums. To zāļu aprakstā deklarē ražotājs, un ļoti stingri atbilstību deklarētajam un ražošanas apstākļus pārbauda iestāde, no kuras jāsaņem atļauja izplatīt vakcīnas konkrētajā valstī. Latvijā mēs paļaujamies uz Eiropas Zāļu aģentūras atzinumiem.

Pārbaudes ir ļoti skrupulozas, un ne velti dažu vakcīnu reģistrācija noritējusi lēnāk nekā, piemēram, ASV vai Lielbritānijā. Informāciju par vakcīnu un tās saturu Valsts zāļu aģentūras vietnē var iegūt jebkurš, taču jautājums, vai katrs saprot, kas tās par vielām un ar kādu nolūku lietotas.

Tām vakcīnām, kas reģistrētas Eiropas Savienībā, ļoti stingri pārbaudīta drošība gan uz dzīvniekiem, gan šūnu kultūrās, gan lielu skaitu dažādas etniskās izcelsmes un vecumu cilvēku.

Mīts

Vakcīnās izmanto Lucifera gēnu

Šis ir tipiski no gaisa pagrābts murgs, ko tīši vai netīši izplata cilvēki bez zināšanām bioķīmijā. Būtiska jaunu vakcīnu pārbaudes daļa ir eksperimenti ar dzīvniekiem. Zinātniekiem svarīgi izpētīt, kā pa organismu ceļo gan vakcīna, gan tās iespaidā sintezētie S (smailes jeb angliski Spike) proteīni.

Kā lai skaidri un izmērāmi to pierāda? Metode pēc dziļākās būtības ir līdzīga, kā veicot mūsdienīgas asins analīzes ar ELISA metodi, un vakcīnu izstrādes procesā lietota jau gadiem. Proti, vajadzīgajā vietā pētāmajai vielai piestiprina molekulas izmēra lukturīti un ar precīziem mēraparātiem vēro, kur un kā organismā virzās gaismiņas.

Lukturīša lomu pilda ferments, kas dabā sastopams gan jāņtārpiņu dibenos, gan dažās dziļūdens zivīs un citos radījumos – luciferāze. (lux latīņu valodā nozīmē gaisma, fero – nesu, bet izskaņa -āze tiek lietota fermentiem vai, kā mūsdienās ienācis no angļu valodas – enzīmiem.)

Vakcīnu izmēģinājumos dzīvniekiem luciferāzi piestiprināja S proteīnam. Proti, pievienoja papildus ģenētiskajam kodam, kas liek ražot S proteīnu, kodu, kas liek ražot S proteīnu ar mazu luciferāzes piedevu. Tātad katrai diezgan lielajai S proteīna molekulai piekabināja lukturīti – luciferāzes molekulu. Tad šo spīdošās vakcīnas variantu injicēja žurkai pakaļkājā un vēroja, kur parādās un kā izplatās gaismiņas. Diezgan precīzi var aprēķināt, cik luciferāzes molekulu radīsies un cik daudz gaismiņu tās kopā no vienas injekcijas spēj nest.

Katru teoriju zinātnieki pārbauda praksē. Gaismiņas koncentrējās ap tuvāko limfmezglu un tālāk pa organismu neizklīda. Tieši limfmezglos sākas imūnsistēmas iepazīstināšana ar jaunā koronavīrusa S proteīnu. Ja cilvēkam injicē vakcīnu rokā, augšdelmā, tā tālāk par paduses limfmezglu neiet.

Mīts

Vakcīnas padara neauglīgu

Neviena no Eiropas Savienībā reģistrētajām vakcīnām to nespēj, turpretī pat viegla izslimošana ar Covid-19 gan var mazināt spēju atstāt pēcnācējus. Pilnīgi noteikti vakcīna nenokļūst ne dzimumorgānos, ne dzimumšūnās.

Protams, kad limfmezglā notikusi pirmā iepazīstināšana ar S proteīnu, tālāk sāk darboties imunitāte, un tās radīšanai tiek piesaistīti pārējie limfmezgli. Vakcīnas gadījumā dzīvi vīrusi organismā nenonāk, citādi tie vairotos šūnā un saplēstu to.

Daudz nepatīkamāku iespaidu uz spēju radīt pēcnācējus atstāj dabīgi izslimots Covid-19, ko apliecina pētījums ASV, balstoties uz neauglības ārstēšanas klīniku datiem. Proti, pārus, kas grib tikt pie bērniņa, regulāri novēro un pārbauda. Vīriešiem, kuri kaut vai vieglā vai bezsimptomu veidā bija izslimojuši Covid-19, būtiski kritās spermas kvalitāte, spermatozoīdi bija nedzīvi, mazkustīgi vai kropli.

Tam ir skaidrojums – Covid-19 izraisītāji organismā nevar pietauvoties pie jebkuras šūnas, bet pie tām, kam ir ACE-2 receptori. Šādas šūnas lielā skaitā ir ne tikai plaušās, bet arī sēkliniekos, un tādējādi vīruss to darbību var ļoti traucēt. Labā ziņa ir tā, ka pēc pilnīgas izveseļošanās ar laiku sperma nomainās un organisms sāk ražot veselīgākas dzimumšūnas.

Sieviešu dzimumšūnas vīruss gandrīz neietekmē. Meitenīte jau piedzimst ar visām savām olšūnām, kuras kā gulošās princeses gaida katra savu iznācienu. Vīrusam tik gulošas šūnas nav interesantas, turklāt sieviešu dzimumorgānos nav sevišķi daudz tam vajadzīgo receptoru. Diemžēl abi dzimumi pakļauti slimošanas sekām, kas daudzos gadījumos mēdz būt ilgas un pat smagākas par pašu slimību. Un dabā iekārtots tā, ka vairošanās ir greznība, ko var atļauties, kad pārējais organismā ir kaut cik kārtībā.

Mīts

Vakcīnas maina gēnus

Šādas bažas nekādi nav pamatotas. Daudz vairāk gēnus var bojāt sauļošanās, radiācija, ilgstoši iekaisumi, cilvēka papilomas vīrusi. Biežāk runa ir nevis par izmaiņām dzimumšūnu gēnos, bet tā saukto somatisko šūnu gēnos. Mūsu organismā ir mehānismi, kas iznīcina šūnas ar bojātajiem gēniem, bet arī šie mehānismi reizēm salūst, un tad var izveidoties vēzis. Bet tas vairs nav stāsts par vakcīnām.

Mīts

Vakcīnas sterilizē

Šis ir viskuriozākais mīts, izcils piemērs tam, kā nezinoši cilvēki paķer no teksta vārdu, nesaprotot, par ko patiesībā ir stāsts. Imunoloģijā tiešām ir jēdziens – sterilizējošā imunitāte. Tas ir imunitātes veids, kas nogalina mikroorganismu, tiklīdz tas ir piezemējies uz gļotādām vai ādas, līdzīgi kā mūsu ķermeņa virsmas imunitāte censtos visu laiku sterilizēt.

Jo lielākam procentam potēto no vakcīnas tāda attīstās, jo labāk sabiedrībai. Pie reizes ar kolektīvo imunitāti tiek pasargāti gan tie, kam organismā kādu iemeslu dēļ neveidojas imūnatbilde uz vakcīnu, gan tie, kas vienkārši nav gribējuši potēties.

Pirms dažiem gadiem kādā lielā forumā ar runu uzstājās miljardieris un mecenāts Bils Geitss, kurš daudz savas enerģijas un naudas iegulda vakcīnu (tostarp – nerentablu) izstrādē. Viņš, tiekoties ar izglītotiem imunologiem, bija smēlies zināšanas un cita starpā minēja mērķi paaugstināt sterilizējošās imunitātes procentus.

Sazvērestības teoriju piekritēji tūlīt sacēla ļembastu: “Viņš grib mūs sterilizēt! Ar vakcīnām!” Kaislības ap šo vēl nav rimušas, bet diskutēt ar sazvērniekiem ir teju neiespējami. Jo viņiem nav svarīgi saprast, kā tas var un kā nevar notikt, bet svarīgi atrast kādu ļauno.

Interesantā kārtā šo teoriju piekritēji mēģina atrast vakcīnās trūkumus. Viens no tiem ir, ka vakcinētie var turpināt izplatīt infekciju, paši no smagas slimošanas esot pasargāti. “Ļauno kaitētāju” meklētājiem ir par ko sašust, bet kuriozs ir tajā, ka gļotādas sterilizējošā imunitāte līdz minimumam varētu samazināt infekcijas pārnesi un pasargāt arī nepotētos.

Mīts

Vai vakcīnās izmantoti abortēti bērni?

Viens no lielākajiem mītiem ir stāsts par embrijiem "AstraZeneca" vakcīnā. Tā izplatītāji noklusē virkni būtisku faktu. Lai ražotu vakcīnas, neviens bērns mātes miesās nav tīši nogalināts. 1973. gadā no nezināmu vecāku spontānā aborta materiāla Nīderlandē, Leidenē, Aleksa van der Eba laboratorijā, ieguva šūnu līnijas, ko audzē laboratorijās. Svarīgi piebilst, ka tolaik Nīderlandē aborti bija aizliegti, šis bija spontānais.

No embrija (domājams, meitenītes) nierēm iegūtā šūnu līnija HEK-293 ir nemirstīga, to var pavairot, tā ir darba zirdziņš, uz kā pārbauda zāles un kultivē tikai cilvēkos dzīvojošus vīrusus. Gadu desmitu laikā izkoptas metodes, kā audzēt šūnu kultūrās vīrusus un novākt tos, tēlaini runājot, ar āboliem neievācot visu ābeli.

Ne tikai šajā, bet daudzu vakcīnu ražošanā ir izmantotas šīs cilvēku šūnu kultūras. Arī "Sputnik V" ražošanai izmanto cilvēka adenovīrusus, kurus audzē cilvēka šūnu līnijās – tajās pašās, kas cēlušās no 1973. gadā notikušā spontānā aborta embrija. Ir nomainījušās ļoti daudzas šo šūnu paaudzes, un diez vai to izmantošanu varētu vainot nedzimuša bērniņa nāvē.

Vēl viena līdzīga nemirstīgu šūnu līnija ir MCR5 (Medical Research Council cell strain 5), kas sākotnēji iegūta 1966. gada septembrī Anglijā pēc 14. grūtniecības nedēļā notikuša aborta no embrija plaušu audiem. Abortu psiholoģisku problēmu dēļ izdarīja citādi fiziski vesela 27 gadus veca baltā sieviete.

Rūpīgās vakcīnu pārbaudēs laba prakse ir tās izmēģināt vispirms uz šūnu līnijām, nevis dzīviem cilvēkiem. Tās kļuvušas par svētību mums visiem un dāvā dzīvību daudziem miljoniem cilvēku.

Mīts

Ja potēties, tad tikai ar sputņiku

Speciālisti visā pasaulē iesaka potēties ar jebkuru reģistrētu vakcīnu un neatlikt potēšanos tāpēc, ka kāda šķiet labāka vai ne tik laba. Daudzi Latvijas iedzīvotāji noticējuši, ka vienīgā drošā ir Krievijas "Sputnik V". Ja dzīvojat valstī, kur šī vakcīna ir pieejama, izmantojiet iespēju un potējieties.

Tomēr Latvijā pieejamās vakcīnas nav ne ar ko sliktākas, iespējams, ir pat labākas. "Sputnik V" dvīņumāsa ir "AstraZeneca" un Oksfordas universitātē izstrādātā "Vaxzevria", kas arī veidota uz vīrusa vektora bāzes.

Abām vakcīnām par Trojas zirgu, kas ienes šūnās informāciju, kalpo vairoties nespējīgi adenovīrusi. "Sputnik" V izmantoti divi dažādi cilvēka adenovīrusu serotipi 5. un 26., "AstraZeneca" – šimpanžu adenovīruss. Tādējādi veidojas neliela atšķirība. Ja izslimots kāds no cilvēka adenovīrusiem, pastāv iespēja, ka imunitāte zibenīgi tiks galā ar iepotēto Trojas zirgu, pirms tas vēl pagūs sākt strādāt.

Tad ir cerība, ka cilvēkam nav antivielu pret abiem adenovīrusiem un nostrādās vismaz viens no tiem, tāpēc vakcīna kādu aizsardzību tomēr sniegs. Piedevām nebūtu labi saņemt šīs vakcīnas brīdī, kad ir aktīva adenovīrusu infekcija. Tomēr minētie riski ir ļoti niecīgi un ievērojami lielākajai daļai vakcīna būs efektīva.

"AstraZeneca" savai vakcīnai izvēlējusies citu pieeju – par Trojas zirgu izmanto šimpanžu adenovīrusu, kas cilvēkiem slimības neizraisa, un tādējādi imunitāte pret adenovīrusu netraucē vakcīnai darīt savu darbu.

Mīts

Nevakcinētie noasiņo vakcinēto tuvumā

Pretvakcinācijas nometne aktīvi ceļ paniku, ka vakcinētie aplipinās citus (tas nekas, ka antivakseri bieži noliedz Covid-19 eksistenci). Sazvērnieku izdomai robežu nav, nesen izplatīts apgalvojums, ka valstīs un apgabalos ar lielu vakcinēto skaitu nevakcinētām sievietēm parādoties menstruālā cikla traucējumi – nepieredzētas nepanesamas sāpes, asiņošana menopauzes laikā, spontānie aborti... tikai atrodoties vakcinētu cilvēku tuvumā. Te nu komentāri lieki, un šie murgi pārspēj pērn pavasarī klāstīto, ka vīruss izplatās ar 5G stariem.

Vakcīnas tapa īsā laikā, bet ne no nulles

Jau krietnu laiku pirms Covid-19 attīstījušās biotehnoloģijas, kas izmantotas gan citu vakcīnu, gan zāļu ražošanai.

2020. gada 1. janvāra rītā, kad lielākā daļa vēl gulēja pēc gadumijas svinībām, Oksfordas universitātes Džennera institūta vakcīnu radītāja profesore Sāra Gilberta pamanīja ziņojumu par jaunu vīrusu pneimoniju Ķīnā, Uhaņā. Tajā mirklī viņa vēl optimistiski ticēja, ka infekcijas uzplaiksnījums drīz pazudīs. 11. janvārī, kad Ķīnas zinātnieki pasaulei darīja zināmus savus pētījumus par vīrusu un tā ģenētisko kodu, Oksfordas pētnieki bez kavēšanās sāka veidot vakcīnu.

Plāns pandēmijai

Zinātnieki ļoti apzināti ir pētījuši, kā ātri var saražot vakcīnas pret jauniem, pasaulē vēl nezināmiem slimību izraisītājiem. Pamatīgu grūdienu tam deva pasaulē lielākais Ebolas vīrusa uzliesmojums 2014.–2016. gadā Āfrikā. Tā bija katastrofa, un 11 000 cilvēku gāja bojā tāpēc, ka zinātnieki un vakcīnu ražotāji nespēja pietiekami ātri reaģēt.

Profesore Gilberta ar kolēģiem jau tad sāka izstrādāt plānu "Slimība X", kā maksimāli ātri radīt vakcīnu pret jebkuru infekcijas slimību. Līdz šim ierasto vakcīnu izstrāde prasīja daudzus gadus, tagad tai vajadzēja būt ātrai un elastīgai – ar gatavu, pārbaudītu pamatstruktūru, kuru viegli varētu pielāgot jaunai, nezināmai infekcijai.

Trojas zirgs pret vīrusu

Oksfordas zinātnieki par jaunās vakcīnas pamatu izvēlējās no šimpanzēm iegūtu adenovīrusu ChAdOx1 (Ch – šimpanžu, Ad – adenovīruss, Ox1 – Oksfordas pirmais). Tam kā karietei vai Trojas zirgam jānogādā šūnā informācija par slimības izraisītāju, lai pēc tam organisms varētu ātri izveidot imunitāti.

Šo karieti zinātnieki ir izmantojuši, lai veidotu potes pret Tuvo Austrumu respiratoro sindromu (MERS), pret Nipah vīrusu infekciju, pret Rifta ielejas drudzi lopiem, ir izveidots tuberkulozes vakcīnas kandidāts, veikti pētījumi par vakcīnu pret malāriju, Zikas vīrusu, tropu kaiti čikunguniju un citām slimībām. Adenovīrusu vektoru tehnoloģijas ir pētītas jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākuma.

Pieredze ar citiem koronavīrusiem

Laimīgā kārtā pēdējo 20 gadu laikā zinātnieki bija strādājuši ar diviem bīstamiem koronavīrusiem – SARS (smagais akūtais respiratorais sindroms) 2002. gadā un MERS 2012. gadā – un labi izpētījuši tiem raksturīgo S jeb smailes proteīnu.

Uz šimpanžu adenovīrusa pamata bija jau izveidota vakcīna pret MERS. Slimība, pateicoties epidemioloģiskajiem pasākumiem, izzuda bez vakcinācijas, taču vakcīnas izstrādē iegūtās zināšanas tagad aiztaupīja zinātniekiem daudz laika. Izmēģinājumi uz dzīvniekiem sākās, tiklīdz bija iespējams, un jau 23. aprīlī varēja sākt pārbaudes uz cilvēkiem, pirmajā kārtā ar nelielu cilvēku skaitu, otrajā posmā jau lielāku, trešajā fāzē piedalījās 30 000 brīvprātīgo.

Netrūka naudas, nekavēja birokrātija

Laiku vakcīnas radīšanai pamatīgi ietaupīja uz papīriem. Pirmām kārtām gadus var aizņemt finansējuma piesaiste, zinātnieku lūgumus bieži noraida vai vilcinās, tad jāmeklē nākamie sponsori. Daudz laika aizņem apstiprinājuma saņemšana izmēģinājumiem un brīvprātīgo piesaiste, pat lai pārietu no vienas izmēģinājumu fāzes uz nākamo, var būt nepieciešami gadi.

Šoreiz viss notika bez smagnējas un ilgas vilcināšanās. Nauda pētījumiem atradās ātri, brīvprātīgie nebija ilgi jāmeklē, uzraugošās institūcijas lieki nevilka garumā, ražotāji bija gatavībā, taču neviens drošības pārbaudes posms nebija izlaists.

Daudzu gadu pieredze

Arī mRNS vakcīnas neradās 11 mēnešu laikā. Jau 2017. gadā žurnāls "Science", apspriežot mRNS pieeju, izcēla trīs vaļus šajā jomā – Vācijas "BioNTech" un "CureVac" un amerikāņu "Moderna".

Šajā gadījumā šūnās iekļūst vīrusa RNS signālmolekulas fragments. Pamati ir likti jau sen, gan mRNS transporta līdzekļa – taukvielu mētelīša – liposomas, gan mRNS izmantošana vakcīnu izstrādē notiek teju 20 gadus. Pirmie mēģinājumi bija jau 1993. gadā, kad mRNS lietoja, izmēģinot to kā pretgripas vakcīnu.

Izmantojot šo pieeju, nav vajadzīgs audzēt un vairot milzīgos daudzumos vīrusus. Ātrais ražošanas process un iespējas ātri ieviest izmaiņas padara m-RNS sistēmu par ļoti noderīgu pandēmijas gadījumā, un patlaban esam liecinieki, ka šīs vakcīnas saražotas visātrāk. Pirmais "BioNTech" m-RNS vakcīnas prototips tapa divu dienu laikā pēc tam, kad Ķīna 11. janvārī paziņoja pasaulei jaunā vīrusa genomu.