Dietologs Atis Tupiņš par badošanos, aizliegtajiem produktiem un kolēģiem, kas mēdz skumdināt

Ati, jums nav kāds anekdotisks stāsts par dietologiem vai tievētājiem? Citādi tagad tāds drūms laiks, cilvēki skumīgi. Nu, jūs jau pats redzat.

Bet jūs taču zināt – tas viss ir galvā. Labi, anekdoti neizstāstīšu, bet vienu stāstu gan. Astoņdesmito gadu beigās, kad biju vēl pavisam jauns dakterītis, strādāju Stradiņos un piepelnījos, vadot “tievētāju grupas”. Cilvēki vingroja, gāja uz masāžām, adatiņas ausī dūra un, protams, pāri visam uzturs. Un bija tur viena kundzīte – ļoti maziņa un nu ļoti apaļa. Un viņa fantastiski labi tievē, tik smuka kļūst! Paiet pāris mēneši, viņa atvaļinājumā aizbrauc pie vecmāmiņas uz Baltkrieviju. Pēc divām nedēļām atgriežas. Tikpat smuka, bet tādām skumjām, skumjām acīm. Un nopietnā balsī saka, ka viņa vairs nedrīkstot nākt uz šo grupu, jo ar viņu kaut kas nav kārtībā… Bet pati tiešām pilnīgi uzplaukusi! Prasu, kas notiek. Viņa: “Man ir audzējs.” Prasu, kā viņa to uzzināja. Viņa atbild: “Visi mani radi saka, ka man ir audzējs.” Es prasu: nu, bet vai tad tur starp radiem ir kāds ārsts, vai veica kādus izmeklējumus, vai viņa slikti jūtas? “Nē, bet man ir tik strauji nokrities svars – tas var nozīmēt tikai to, ka man ir audzējs.” Domāju – joko. Nē, sieviete radu iespaidā pilnīgi nopietni pāliecināta, ka zaudēt desmit kilogramus divu mēnešu laikā nozīmē onkoloģisku slimību.

Jums pašam kā vīrietim patīk kalsnās vai apaļīgās?

Ir trīs tipāži. Atvainojiet par salīdzinājumu, bet arī vienā sunīšu vai kaķīšu metienā ir smalciņi, druknāki un pavisam drukni. Daba vienmēr ar mums rotaļājas!

Un arī cilvēkiem ir trīs tipi. Ap 20 % populācijas ir smalki, astēniski. Apmēram 40 % ir “vidējais” tipāžs. Un 40 % ir hiperstēniskie, druknie. Tie smalkie bieži vien pat gribēdami nevar svaru palielināt. Un, ja arī tomēr izdodas, tad parādās vien tāds mazs vēderiņš. Kurš atkal pie mazākā kreņķa pazūd. Normostēniķiem viegli nāk klāt un viegli krītas. Un starp viņiem vieni ir ar tendenci uz astēniķa tipu, bet otri ar tendenci uz hiperstēniķa ķermeņa uzbūvi. Druknajiem hiperstēniķiem svars viegli nāk klāt un to ir daudz grūtāk dabūt nost. Es pats arī esmu hiperstēniķis, starp citu.

Bet tad vēl ir notikums, kas arī notiek ar mums visiem. Jau pēc 30 gadiem, bet ap 35–40 droši, mūsu vielmaiņa sāk bremzēties. Kas savukārt nozīmē, ka jāēd nevis arvien mazāk un mazāk, bet pareizāk un pareizāk. “Nepareizības” ēdienkartē visātrāk dod svara pieaugumu.

Tas, ka esi tievs, nekādi neglābs no infarkta. Liekais svars un nepareizs uzturs ir tikai viena no kombinācijām – un ne pati svarīgākā. Svarīgākais ir tas, ka pie nepareiza uztura notiek deģeneratīvas izmaiņas audos, imūnsistēmā. Visiem zināmas lietas, ko jūs savā žurnālā bieži un labi aprakstāt.

Tievums nav veselības pazīme.

Turklāt tievums bieži vien cilvēku iemidzina. Viņš domā: ar mani viss kārtībā, man taču nav liekā svara! Es varu ēst visu pēc kārtas! Tikmēr tievam cilvēkam var būt smagi ielaista ateroskleroze, piemēram. Kamēr apaļīgs cilvēks – es nerunāju par ļoti resniem cilvēkiem – var būt nesalīdzināmi veselīgāks, jo labi un pareizi ēd. Tievums kā tāds nav pašvērtība. Tievie bieži vien maz kustas, jo kāpēc gan to darīt – neesmu taču resns! Pašvērtība ir veselība, nevis ķermeņa forma un svars.

Bet, atbildot uz jūsu jautājumu, kas tad man kā vīrietim labāk patīk. Tam ir sakars ar sievišķību: ķermenī un raksturā. No tā, kas patīk man, citam nebūs nekāda labuma, tāpēc nav pat vērts stāstīt. Sievietēm ir “plūdlīnijas”, un no dabas tauku daudzums ir lielāks nekā vīriešiem. Vīrietim ir maksimāli 20 % tauku, kamēr sievietēm šie paši 20 % ir minimums.

Mūsdienās reti kam pievērš tik lielu uzmanību kā uzturam. Patiesībā cilvēki bieži vien ir pat pilnīgi pārņemti ar “pareizu ēšanu”, diētām. Vai kaut kas no tā visa var nodarīt arī ļaunumu?

Es īpaši neinteresējos un nelasu interneta padomus. Jā, kaut kādā brīdī man jāzina, ar ko tad tauta šobrīd nodarbojas un aizraujas, bet man ir manas zināšanas un manas pārliecības. “Diēta” ir no grieķu vārda un nozīmē ēšanas režīmu, to jau nu gan visi beidzot zina. Plašāk tā ir mācība par dzīvesveidu, kura pamatā ir veselīgs, dabīgs uzturs. Varam pieminēt 19. gadsimtu, tad diēta nozīmēja veselīgu uzturu, kas jau arī spēj palīdzēt pie dažādām slimībām. Tad bija viens karš, otrs karš… Un vispār bads. Pēc kara atkal nāca tā laime, ka ēdiens vispār ir. Tam sekoja pārpilnība. Un sākās pārēšanās kults. Es tagad tā ļoti banalizēti stāstu, tik vienkārši jau viss nebija un arī nav.

Mūsdienās savukārt ir laiks, kad dažādu profesiju pārstāvji – mākslinieki, aktieri, citas slavenības un arī žurnālisti – ātri mēģina rast paņēmienus, kā strauji zaudēt lieko svaru. Tajā brīdī vārds diēta kļūst par slengu, pat par tādu kā lamuvārdu.

Taču vienlaikus cilvēki ir arī ļoti izglītoti. Un ir grupas, ko vada profesionāli, zinoši cilvēki. Tas var būt arī sportists, kurš pietiekami nopietni interesējies par šīm lietām. Nodarbojies ar sevi, pārbaudījis to uz sevi. Un nereti tās tiešām ir pareizas lietas, pārdomāti padomi.

Tas, ko visi it kā zina, bet regulāri aizmirst: ja svaru zaudē ļoti ātri, tas tikpat ātri arī atgriežas. Un tam seko bezcerības sajūta. Un atkal strauji zaudē, atkal strauji atgriežas…

Kad svars krītas visātrāk? Pareizi, tad, kad cilvēks neēd nemaz. Bet cik tad ilgi neēdīsi? Protams, ja nerunājam par ārstniecisko badošanos, kas ir izcila metode, bet atsevišķas sarunas vērta. Un savā dietologa darbā nekad neizmantoju badošanās metodi svara zaudēšanai. Pats to praktizēju, man arī šodien ir otrā badošanās diena. Bet tam nav nekāda sakara ar svaru.

Jā, dietologs ir ārsts. Bet es savā darbā vairāk esmu skolotājs. Tas, kurš iemāca pareizi ēst. Veikt pareizas izvēles. Un tad šo pareizi izvēlēto produktu arī pareizi pagatavot. Jo labu produktu var arī pilnīgi sabojāt.

Cilvēki ievēro jūsu padomus? Izpilda ieteikumus un panāk rezultātu?

Mazs stāstiņš no pagātnes. 1984. gadā es beidzu studijas, 1986. gadā sāku strādāt par zinātnisko līdzstrādnieku insitūtā. Lūk, un toreiz bija tādas zāles – fepranons, kas lieliski samazināja apetīti. Stingri uz receptēm nopērkams, to bija grūti dabūt. Bet institūta laboratorijā tas bija diezgan brīvi pieejams. Un nu tiešām brīnišķīgi samazināja vēlmi ēst. Taču – tam bija blaknes. Un viena no lielākajām bija pieradums. Sāc ar vienu tabletīti, tad jau divas, trīs… Cilvēks staigā pilnīgā eiforijā no sava svara zuduma un vispār negrib ēst. Piecu, sešu mēnešu laikā viegli zaudēja līdz pat 40 kilogramiem. Bet satiec šo pašu cilvēku pēc pusgada, kad fepranons noņemts… Svars rībēdams ir atgriezies. Jo cilvēks atgriežas savās izjūtās un pie visām savām vecajām tieksmēm, vēlmēm, kārēm. Kāpēc? Tāpēc, ka savā tievēšanā absolūti nebija ieguldījis nekādu savu darbu.

Ar diētas ārsta, kas šajā gadījumā ir treneris, palīdzību. Bieži vien es to formulēju tā: cilvēks zina, ka vajag, bet sirds dziļumos nemaz negrib. Jeb grib kā bērns – palikt grāmatu zem spilvena uz nakti un no rīta visu zināt. Viss paliek gribēšanas, bet ne domāšanas līmenī. Vai arī ir gatavs kādu laiku ēst pareizi, bet visu šo laiku jau sapņo: pēc tik un tik mēnešiem gan es ēdīšu visu pēc kārtas! Tas ir strupceļš. Mūsdienās tās ir banālas lietas, bet astoņdesmitajos bija kas nedzirdēts un zelta vērtē: ka ir jāiemāca cilvēkiem pareizi ēst.

Un es atkal un atkal varu atkārtot: šis nav stāsts tikai par svaru. Tā ir matrica, ko izmantot visdažādāko veselības problēmu risināšanai.

Ir vēl viens padoms, ko es saviem pacientiem ar prieku dodu: nav svarīgi, vai tev lauzta kāja vai ir apdegums, vai izslimots plaušu karsonis, – visiem jāelpo svaigs gaiss. Katru dienu un maksimāli daudz. Plus pareizs uzturs. Tas atrisina ļoti daudzas kaites vai vismaz atvieglo to norisi. Bet – tas ir jādara katru dienu, gadiem, visu mūžu. Tagad tas skan kā no “krievu laikiem”, bet man šķiet, ka nav pareizāka vārdu savienojuma kā “racionāli sabalansēts uzturs”.

Jūs pa šiem ilgajiem darba gadiem esat ieviesis savā darbā kaut ko pavisam jaunu? Atteicies no kādas agrākas “ticības”?

Manas pārliecības dietoloģijā nav mainījušās. Taču tad man jums jāizstāsta stāsts par adatu terapiju, ko savulaik izmantoja kā palīdzību svara zaudēšanā.  Starp citu, mana zinātniskā darba vadītājs profesors Ilmārs Lazovskis bija tas, kurš stimulēja šo atbalsta metodi ieviest.

Iedarbīga metode?

Pietiekami. Tolaik, deviņdesmitajos gados, akupunktūra vispār bija uz viļņa. Pie visdažādākajām saslimšanām. Bet vienā brīdī es sapratu, ka cilvēki pie tās adatas “bada punktā” pierod tikpat ļoti kā pie fepranona tabletes, ka te nu ir brīnumlīdzeklis, kas atrisinās problēmu, pašam neko nedarot. Bet problēma, atkārtoju, nav svars. Problēma ir sabalansēts uzturs, kas padara veselu visu organismu. Un es atteicos arī no adatu terapijas kā papildu metodes.

Starp citu, arī padomju gados bija ārstnieciskās badošanās, piemēram, Stradiņos bija iespēja iziet līdz pat 30 dienām ilgu ārstniecisko badošanos.

Jelgavā Ģintermuižā bija vesela nodaļa un arī Tvaika ielā. Sākumā to pielietoja psihiski slimiem pacientiem, bet ar laiku divas trešdaļas bija vairāk ar somatiskām saslimšanām. Un arī lieliska iespēja mēnesi ārstu uzraudzībā badoties, kas deva labus rezultātus, mazliet pat tāds kūrorts, tik bez ēšanas.

Ja ar badošanos varēja līdzēt psihiskās saslimšanās, tad taču, piemēram, veģetatīvajai distonijai tā noteikti palīdzētu?

Veģetatīvajai distonijai ir ļoti dažādas pakāpes un var būt arī visai smagas formas. Bet tādā salīdzinoši vienkāršākā situācijā es badošanos neizmantotu. Es drīzāk ieteiktu izmantot pašmasāžas elementus, kontrastdušu, jo veģetatīvās distonijas gadījumā ir jāstimulē mikrocirkulācija. Un jau atkal: pastaigas, kustības svaigā gaisā.  No dienas dienā, nedēļām, mēnešiem.

Ķirurgam ir smags darbs, bet vienā ziņā tomēr arī vieglāks: viņš savu darbu izdara, rezultāts uzreiz ir redzams un jūtams. Terapeits iedod padomus, bet pat tad, ja pacients tos kārtīgi ievēro, paies mēneši, varbūt pat gads, kamēr uzlabojums parādās. Bet cilvēkam gribas tūlīt un uzreiz. Un ko viņš nospriež: “Labāk nekļūst – tātad padoms nepareizs. Un ārsts nederīgs.”

Bet vēl par veģetatīvo distoniju. Nervu sistēma jau nav no gaisa veidota. Tai vajag konkrētus vitamīnus, minerālvielas, barību. B grupas vitamīni un magnijs ir pirmie, kas nāk prātā, lai cilvēkam nav trīcošam un drebošam zem segas no pasaules jāslēpjas.

Pacientam viss jāzina: par vitamīniem, minerālvielām? Jāsaprot, kas ar viņu notiek?

Manuprāt, cilvēkam nav jāzina par to aisberga daļu, kas zem ūdens. Man ir jāzina un jāpasaka, kas viņam jādara, jāievēro, jālieto. Bet kāpēc tas jādara – nē, cilvēkam bez medicīniskās izglītības to arī vienkārši grūti saprast.

Ziniet, japāņiem ir tāda mode – pirms tirgošanās saberzēt plaukstas. Tas nomierina. Pašmasāža tādā instinktu līmenī. Bet kas jums traucē to apzināti izdarīt, jau pirms uztraukums vai panikas lēkme ir klāt? Distonijas gadījumā rezultāti nebūs ātri, taču regulārs ikdienas darbs ar sevi – un pēc mēneša, diviem jau var sākt gaidīt rezultātus. Lēkmes ir vieglākas, īsākas, retāk. Līdz vienā brīdī var arī pazust.

Jūs nekaitina jauno uztura speciālistu dažkārt agresīvie izteikumi un uzsaukumi?

Nē, es priecājos, ka šīs tēmas tiek aktualizētas. Lai tik runā – jo vairāk, jo labāk! Un klajas muļķības jau reti kāds klāsta, tik traki nav. Medicīnā vispār ir ļoti daudz šo duālo viedokļu, un tāpēc vajadzīgi konsiliji, kad sanāk vairākas galvas kopā un katrs aicina doties savā virzienā. Pasaule ir apaļa, mēs katrs varam iet uz savu pusi un galā vienalga satikties. Arī kalnā var uzkāpt no dažādām pusēm. Jautājums: kurš ceļš būs vieglāks, īsāks, bet kur būs plata upe vai pat okeāns priekšā? Man patīk uzkāpt kalnā lēni, mierīgi, izvēloties serpentīna ceļu. Toties ekspesīvi viedokļi pievērš uzmanību, un arī tā nav problēma, gluži otrādi. Drīzāk problēma ir, kad kāds lajs – mēs taču atceramies, ko nozīmē vārds “lajs” – vīzdegunīgi klāsta, kā rīkojies un ka tagad visiem jādara tieši tā. Speciālists tieši ar to arī atšķirsies, ka neuzspiedīs savu patiesību, bet palīdzēs ar savu pieredzi un tajā balstīto intuīciju. Piepacelti skanēs, bet ārsts ir zināšanas, arods un arī māksla.Tikai jāatrod savs ārsts. Tas kontakts jau ne vienmēr izveidojas. Arī man būs apmēram 20 % pacientu, kuri atnāks un vairs neatgriezīsies, jo varbūt es pats viņiem nepatikšu, bet varbūt viņi gaida brīnumu, taču es brīnumus nesolu. No atlikušajiem 80 procentiem arī labi, ja pusei izdosies nonākt līdz tam, ko vēlējušies sasniegt. Ja kāds grib zaudēt tikai svaru, saku, ka tie būs 2–5 kilogrami mēnesī. Bet, visticamāk, ap 3 kilogramiem. Toties ēdot pilnu vēderu. Pat ēdot, cik bieži grib. Ir tikai viens noteiktums – ko ēd. Un kā to “labo produktu” pagatavo.

Bet var jau arī saprast cilvēkus ar ļoti lielu lieko svaru, kas grib zaudēt kilogramus daudz un tomēr arī ātri…

Ir situācijas, kad cilvēkam – parasti tā būs sieviete – ļoti ātri vajag zaudēt svaru, piemēram, kāzas vai kāda liela jubileja tuvojas, skaistā kleitā jāiekļūst. Tas ir iespējams, bet jāsaprot, ka tā nav ikdienas izeja no situācijas.

Par laimi, ir apmēram trešā daļa no pacientiem, kuriem izdodas. Un tagad man jau liekas: tas ir daudz, tas ir labs rādītājs. Kad biju jaunāks dakterītis, tas mani skumdināja, jo gribēju taču visiem palīdzēt, visus izārstēt! Ar laiku piezemējies un saproti, ka visiem diemžēl nepalīdzēt.

Teikšu godīgi, mani liekie kilogrami vispār neinteresē. Mani interesē, lai cilvēks būtu vesels. Un tā ietvaros mainās arī svars. Holesterīns, asinsspiediens, arī diabēts – to visu lielā mērā var atrisināt ar uzturu, un cilvēkam nav gadu desmitiem jādzer zāles.

Par ko man ir skumji un kas ir problēma, kolēģi, kas ikdienā nodarbojas ar šīm citām kaitēm, darbojas tikai ar tām. Nepārsūtot cilvēku pie manis vai kāda cita dietologa – kolēģiem, kas arī var šajā lietā palīdzēt. Liela problēma, ka ārstiem vispār nemaz nemāca dietoloģiju. To mācās uztura speciālisti, bet citiem tā bieži vien ir nezināma tēma. Protams, ir ārsti, kas turpina pašizglītoties, interesēties – jā, tie zina, cik ļoti var palīdzēt ar uzturu. Es pats droši vien būtu kļuvis pa ķirurgu, ja vien ne visiem zināmās ārstes Daces Matules tēvs profesors Jevgeņijs Linārs – viņš bija mans lielākais un patiesībā arī vienīgais skolotājs.

Ir kāda tauta, kur cilvēki dabiski ļoti pareizi ēd, pat īpaši nedomājot par to?

Vispirms ir kāds konkrēts rādītājs: tie ir daudzi ilgdzīvotāji tautā, nevis kad kāds indivīds ilgi dzīvo. Jo izņēmums neapstiprina neko. Viņš pat varbūt arī visu mūžu kaislīgi smēķē un ļoti neveselīgi ēd. Un vienalga nodzīvo to simtu gadu.

Viena supernācija gan ir. Japāņi. Un konkrēti Okinavas sala, kur ir ne tikai japāņiem ierastie produkti, bet arī salīdzinoši mierīgāka vide nekā Japānas lielajās pilsētās. Un tas, protams, ļoti labvēlīgi ietekmē nervu sistēmu. Bet trakums ar tiem okinaviešiem ir tāds, ka viņiem no trim simtgadniekiem viens ir kaislīgs smēķētājs. Un, par spīti tam, ilgi dzīvo un pie labas veselības. Un arī tam ir izskaidrojums – smēķēšana tiešām nomierina. Nikotīnam piemīt tūlītējs nomierinošs efekts. Kas, nevar noliegt, ir mazliet labāk nekā krist depresijā un ņemt striķi. Pie tādas alternatīvas labāk tomēr uzvilkt dūmu.

Bet kardiologi vienā balsī saka, ka nekā sliktāka par smēķēšanu nav.

Protams!

Savām acīm esmu redzējis Abhāzijas kalniešus. Viņu uzturs ir vienkāršs – suluguni siers, kalnu strautos foreles. Un daudz kustību. Pat, ja viņš ir hiperstēniķis, viņa uzbūve būs stiegraina. Bet turpat lejā ir gruzīni, kuriem ir rinda veselīgu produktu – pupiņas, paprika, tomāti, baklažāni, valrieksti – un arī tikpat daudz neveselīgu izvēļu. Gruzīns ar kārtīgu vēderiņu ir ikdiena. Un nokāps tas kalnietis lejā un arī ātri vien pie vēdera tiks. Starp citu, jūs zināt, ka brinza pirms ēšanas ir jāmērcē?

Lai atbrīvotos no sāls?

Tieši tā. Izņemam no sālsūdens un neēdam pa taisno, bet izmērcējam. Varbūt pat jāatvāra.

Un ir vēl viena interesanta nācija ar ilgdzīvotājiem. Himalajos atrodas Hunzas ieleja, tās iedzīvotāji ir slaveni ar savu ilgo dzīvi un labo veselību. Viņi ir slaveni aprikožu ēdāji. Kādreiz teica: Hunzu sieviete iet līdzi vīram caur uguni un ūdeni, bet neiet tur, kur nav aprikožu. Viņu uzturs ir pārsvarā veģetārs, minimāli aitas siers. Viņu ir ap pusmiljonu, dzīvesveids ļoti akskētisks, bet viņiem ir salīdzinoši daudz deviņdesmitgadnieku un arī simtgadnieku. Plus – viņi neslimo ar daudzām attīstītajā pasaulē pazīstamām slimībām, arī ar vēzi ne. Tiek uzskatīts, ka tas lielā mērā ir, pateicoties tam, ka viņi reāli ikdienā apēd vairākus desmitus aprikožu kauliņu. Tāda salīdzinoši primitīva tauta, vienkāršs dzīveveids, bet dzīvo krietni ilgāk nekā citas tautas turpat Himalajos.

Nu, un vēl ir septītās dienas adventisti. Man savulaik bija pārsteigums, ka tieši viens no viņiem radīja Kellog’s pārslas. Tas gan nenozīmē, ka tieši tāpēc arī viņi pieder ilgdzīvotājiem. Ģimeniskas vērtības, alkohola nelietošana, veģetāras ievirzes uzturs. Un viņi ir labi izglītoti, Amerikā vairāki miljoni – viegli padodas pētīšanai. Viņu vidējais mūža ilgums ir tuvu japāņiem.

Internetā atradu kādas jūsu pacientes uzskaitījumu, ko esat viņai noteicis kā “aizliegtos produktus”. Jums it tāds konkrēts saraksts?

Nē un jā. Redziet, tas, kas vienam garšo, otram var pilnīgi riebties, viņš nespēj to ieēst.

Bet tai konkrētajai  sievietei bija siļķe pie aizliegtajiem produktiem… Kāpēc? Atkal sāls pie vainas?

Protams. Mazsālīta siļķe… Es pat nesaprotu, kā to vispār var saukt par mazsālītu. Divus gadus metāla bundžā un sālsūdenī noturēta siļķe: tajā uz 100 gramiem zivs būs 12 grami sāls, kamēr svaigi iesālītā varbūt tikai 0,5 grami sāls. Zivīm vispār sāli nevajadzētu, pietiktu ar piparu un dillīti. Jo tā ir peldējusi jūrā, okeānā un jau ir “sālīta”. Ja nu ļoti gribas to siļķi no bundžām, izmērcējiet to piena un ūdens (puse uz pusi) šķidrumā, tā noņemot lieko sāli.

Tad pākšaugi, sēklas. Tad gaļa, zivis. Piena produktus katrs pēc savas pašsajūtas lai lieto. Tomēr daudziem tagad ir piena nepanesamība. Un ne tikai tagad – tā vienmēr ir bijusi. Ja cilvēks jūt, ka bez kādu produktu nelietošanas jūtas labāk – nevajag tos lietot tikai tāpēc, ka kāds teicis vai kaut kur rakstīts, ka vērtīgi.

Vēsturē vispār bijis tāds interesants posms, kad vienlaikus dzīvoja dažādu sugu cilvēki. Patiešām ļoti atšķirīgi cilvēki it visā. Ne vienuviet, bet vienlaikus. Vai nav interesanti? Es bērnībā un jaunībā gribēju kļūt par vēsturnieku, joprojām tas interesē. Ja es kaut ko ļoti gribētu, tad nokļūt uz brīdi kādā senā vēstures posmā un tur uzkavēties, papētīt. Mēs, piemēram, mēdzam tā kā apsmiet neandertāliešus, bet viņu smadzenes bija lielākas nekā mūsējās. Un ne tikai lielākas, bet arī krokotākas. Nu un kas, ka runāt nemācēja, bija citas prasmes. Bet šī jau cita tēma, par to es daudz un ilgi varētu runāt. Tāpat kā par jau pieminēto badošanos. Es to vairākas reizes gadā pats daru, arī garākus posmus – efekts kolosāls. Citiem ar to neuzbāžos, bet, ja ir interese, labprāt padalos un arī sekoju līdzi šim procesam, ja cilvēks izlēmis manā vadībā to darīt.

Cilvēks tiešām pats var just, arī bez pārbaudēm, ko viņam vajag lietot uzturā, ko ne. Piemēram, mēs varam slavēt – un pamatoti – savu rupjmaizi. Bet ļoti daudziem cilvēkiem no rupjmaizes pūšas vēders, ir skābas atraugas. Nez vai viņiem par varītēm vajadzētu ēst rupjmaizi, kurā, atļaušos atzīmēt, pieliek arvien vairāk cukura, kaut rupjmaizei vispār nevajadzētu ne sāli, ne rafinētu cukuru. Dažādas sēklas, daudz ķimeņu – jā, tas rupjmaizei piederas. Ja jums ir laiks un gribēšana, cepiet rupjmaizi mājās. Es saviem pacientiem atļauju arī lavašu un bagetes ēst. Kāpēc bagetes – jo tām ir cita mīkla, bagete nesaķep, tajā ir gaisa poras.

Un Vidusjūras diēta?

Brīnišķīga. Tikai jāatceras, ka, piemēram, Itālijā dažādos reģionos ļoti atšķirsies ēdienkarte. Un būs arī tādi apgabali, kur ļoti maz lieto dārzeņu.

Redziet, kad man pacienti atkal un atkal jautā: “Dakter, bet kad un cikos man ēst?” Es atbildu: “Nezinu, ēd, kad gribas ēst!” “Bet, dakter, cik bieži man ēst?” Arī nezinu. Parasti pieaugušie cilvēki ēd 2–3 lielās ēdienreizes un divas, trīs reizes uzkož pa vidu. Bet tā var arī nebūt, kāds brīvdienās visu dienu ap ledusskapi grozās. Nav tāda laika, kad ēst un kad ne. Kur dabā alnis vai zaķis skatās pulkstenī, kad viņam ēst?

Ēd, kad ir, ko ēst.

Nē, ne tikai. Gorillām visu laiku ir, ko ēst. Gorilla dabā, starp citu, ir teju vai veģetārietis. Bet ko nu mēs par tādiem tālu zemju zīdītājiem. Latvijas apstākļos alnis ir labs piemērs. Arī zīdītājs. Spēcīgs dzīvnieks, kura uzturs ir pumpuri, zari, mizas. Cilvēks arī ir zīdītājs, dzīvo šajā pašā klimatā, mēs sevi mierīgi varam ar alni salīdzināt. Kad alnis ēd? Kad grib. Un nemaz arī tik ļoti neskraida, cik tad viņam to ienaidnieku: daži vilki un mednieki. Alnis būs labā formā. Bet, vienalga, atšķirsies: viens būs smalkāks, cits druknāks, un cits vēl druknāks. Tāpat antilopes. Vai žurciņas. Dzīvnieki ēdīs pilnus vēderus, ja tie būs dabas produkti, un nebūs resni.

Nekādas kalorijas nav jārēķina līdzi. Viss notiks it kā pats no sevis. Jā, kad liekais svars jau ir un zināšanu, ko ēst nav, tad gan ir jānāk pie speciālista un jāmācās ēst.

Ko jūs pats ēdat un ko gatavojat?

Tā varbūt būs dīvaina atbilde, bet es gatavoju tikai to, ko var pagatavot ātri. Virtuvē nav stundām kaut kas jāšmorē, jo ir interesantākas un noderīgākas lietas, ar ko nodarboties. Ēdienam ir jābūt sezonālam, vienkāršam, sabalansētam. Jo nav jau visa dzīves māksla tikai pareizā ēšanā. Ir jāmāk elpot. Ir jāseko līdzi savai mentālajai veselībai, piemēram, joga ir brīnišķīgs rīks, lai uzlabotu savu veselību. Psihofiziskie treniņi. Kādam tā būs baznīca. Nav svarīgi, kas jums palīdz, galvenais, lai ir kaut kas, kas palīdz! Un izmantojiet to savā labā! Man pašam palīdz ļoti vienkāršs padoms: būt pozitīvam. Un, ziniet, man sanāk. Tas nenozīmē, ka visu laiku manā sejā ir keep smiling, man piestāv arī visai skābs ģīmis – bet sevī es vienmēr esmu labā noskaņojumā. Labā, jautrā garastāvoklī. Ziniet, tas nav nemaz tik grūti. Tas vispār nav grūti!