"Salīdziniet sevi mirušu pēc gada un dzīvu pēc gada" - Austrumu slimnīcas infektologam Liepiņam skarbs vēstījums vakcīnu noliedzējiem

Termins vīruss cēlies no latīņu vārda virus, kas nozīmē inde vai toksīns. Tas ir ļoti mazs patogēns, kas vairojas tikai organisma dzīvo šūnu iekšpusē un nespēj izdzīvot ārpus saimniekorganisma. Gluži kā jebkurš parazīts, arī vīrusi spēj vairoties, tikai inficējot aizvien jaunas un jaunas šūnas. Par vīrusu mainīgo dabu, par zināmo un nezināmo, par to, kā spējam ietekmēt vīrusu slimību gaitu un kad to nespējam, stāsta Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Infekciju uzraudzības dienesta vadītājs, sertificēts ārsts infektologs Māris Liepiņš.

Jaunais koronavīruss nav unikāls

- Tagad, kad visas pasaules ziņu dienesti mutuļo kā tvaika katls, kas pārāk augsta spiediena dēļ kuru katru brīdi var uzsprāgt, diez vai būtu jēga vērtēt nepārbaudītās ziņas par noslēpumaino Ķīnas koronavīrusu 2019-nCoV. Toties noteikti ir vērts pievērsties līdz šim noskaidrotajiem faktiem, kas aprakstīti žurnālā "Nature" un citos nopietnos izdevumos. Agresīvā vīrusa noslēpumu atklāšana ir sarežģīts uzdevums ne vien ārstiem, bet arī zinātniekiem. Darbs notiek ļoti aktīvi – un februāra sākumā jau bija publicēti vairāk nekā 50 pētījumi par šo vīrusu.

- Ne velti koronavīrusa epicentrā Uhaņā desmit dienu laikā uzbūvēta jauna slimnīca un būs vēl vismaz viena. Tas liecina ne tikai par to, ka inficēto tiešām ir ļoti daudz, bet arī par to, ka Ķīna, iespējams, nedalās ar pilnīgu informāciju, lai neradītu nevajadzīgu paniku. Tomēr panika un bailes rodas tieši nezināšanas dēļ.

Nu gan bilde ir kļuvusi skaidrāka. Zinātnieki mēģina izprast šā patogēna dabu un atklāt, kā tieši tas izplatās, vairākās valstīs notiek vīrusa izpēte, lai steidzami izstrādātu vakcīnu. Nav jēgas minēt statistikas datus par slimības izplatību – tie mainās nevis pa dienām, bet pa stundām. Skaidrs ir vienīgi tas, ka inficēto skaits turpina palielināties, lai gan Ķīnas īstenotie grandiozie drošības pasākumi, iespējams, ir mazliet palēninājuši vīrusa izplatību ārpus Uhaņas.

Šī pilsēta kopš janvāra beigām ir slēgta, tajā nav atļauts nedz iebraukt, nedz no tās izbraukt. Arī ASV ir slēgusi robežas iebraucējiem no Ķīnas, un nesen notika Eiropas Savienības valstu veselības ministru ārkārtas sanāksme, lai lemtu par iespējamo ES robežu slēgšanu ieceļotājiem no Ķīnas. Savukārt Pasaules Veselības organizācija ir izsludinājusi ārkārtas situāciju visā pasaulē.

Cīņu ar vīrusu atvieglina tas, ka beidzot ir sekvencēti patogēna genoma paraugi un rezultāti ir publicēti. Šie dati apstiprina, ka jaunais koronavīruss nav unikāls – tas ir līdzīgs tā sauktajam sikspārņu vīrusam (96 % atbilstība) un SARS vīrusam (80 % atbilstība), kas pazīstams kopš 2003. gada epidēmijas. Apstiprināta arī hipotēze, ka koronavīrusa izplatība sākusies no Uhaņas savvaļas dzīvnieku tirgus, kur pārdeva arī ķīniešu delikatesi – sikspārņus. Savukārt, lai nonāktu no sikspārņiem līdz cilvēkiem, visticamāk, notikušas vīrusa mutācijas ar citu savvaļas dzīvnieku – pangolīnu jeb bruņnešu – starpniecību. Pangolīni ir ļoti iecienīta delikatese Āzijā, un arī tos pārdeva Uhaņas tirgū, turklāt no tiem ņemtie vīrusa paraugi uzrāda 99 % līdzību ar 2019-nCoV. Pirmie ar koronavīrusu saslimuši savvaļas dzīvnieku tirgotāji.

Sākotnēji šķita, ka koronavīrusa klīniskās izpausmes būs vieglākas nekā SARS, tomēr šīs cerības neattaisnojās. Mirstība no koronavīrusa – vairāk nekā 3000 cilvēku – jau pārsniegusi SARS upuru skaitu.

Nepatīkams koronavīrusa simptoms – tas ļoti bieži izraisa pneimoniju. Ja salīdzina ar gripu, tā plaušu karsoni izraisa ļoti reti. Un visbiežāk tieši šī koronavīrusa komplikācija ir par iemeslu nāves gadījumiem. Tas gan nenozīmē, ka visi inficētie izslimo šo vīrusa slimību ļoti smagā formā; ir arī samērā viegli gadījumi.

- Jaunais koronavīruss, SARS (Severe Acute Respiratory Syndrome) un MERS (Middle East Respiratory Syndrome) ir ar līdzīgu izcelsmi – no savvaļas dzīvniekiem. Īpatnēji, ka ar tiem notikušas daudzas mutācijas vairākās dzīvnieku sugās (no sikspārņiem uz civetkaķiem vai kamieļiem – attiecīgi SARS un MERS), pirms tie spēja inficēt cilvēkus.

– Ja mutācijas turpinātos, tas varētu apgrūtināt vakcīnas izstrādi un efektivitāti, bet par to šobrīd ir pāragri spriest.

– Latvijas iedzīvotājus, šķiet, visvairāk satrauc tas, ka ar koronavīrusu inficēti cilvēki ir identificēti arī ārpus Ķīnas. Uz Franciju tika atvestas divas lidmašīnas ar Francijas un dažu citu Eiropas valstu pilsoņiem (viņu vidū bija arī viena latviete), kas vairs nevēlējās uzturēties Uhaņā. Šis reiss gan tika īpaši kontrolēts, visi pasažieri nogādāti karantīnā. Bet ja nu...

– Protams, nav garantijas, ka neviens vīrusa nēsātājs pa ceļam uz Franciju nebūtu kādu nejauši aplipinājis, tomēr drošības pasākumi šādos gadījumos tiek ievēroti ļoti stingri un potenciālos vīrusa nēsātājus tur pilnīgā izolācijā ar īpašu policijas apsardzi divas nedēļas, kas ir šā vīrusa maksimālais inkubācijas periods. Tāpēc par šādiem kontrolētiem reisiem nebūtu īpaši jāuztraucas.

Lielāks risks ir cilvēki, kas ceļo uz savu roku un nevienā iestādē nepiesakās, ka ir atbraukuši no Uhaņas. Varbūt viņi uzskatīja sevi par veseliem, bet īstenībā varēja būt inficējušies pirms stingro drošības pasākumu ieviešanas. Iespējams, viņi bija no Uhaņas aizbraukuši uz kādu citu valsti, kur, nenojaušot, ka klepus nav parasta saaukstēšanās, bija izplatījuši koronavīrusa infekciju. Tieši par tādiem gadījumiem ir ziņas, piemēram, no Filipīnām, kur cilvēki bija devušies atpūsties. Iespējams, tagad, kad vīrusa simptomi un bīstamība vairs nav noslēpums, viņi baidās no atbildības, kā arī no riska tikt izolētiem divas nedēļas, bez iespējām nokļūt mājās un sazināties ar ārpasauli. Pastāv gan tā saucamā mājas izolācija, kad cilvēks 14 dienas atrodas savās mājās (arī Latvijas Epidemioloģiskā drošības likuma 19. pants nav tik stingrs), tāpēc šo izolāciju nevajadzētu uztvert tik dramatiski. Tomēr cilvēki mēdz slēpt savas veselības problēmas un baidās teikt mediķiem patiesību, piemēram, ka bijuši Uhaņā. Tieši tādas situācijas ir visbīstamākās – viņi var aplipināt gan cilvēkus sabiedriskajā transportā vai lielveikalā, gan arī ģimenes locekļus un mediķus.

RAKUS Infektoloģijas centrs ir tā vieta, kur paredzēts nogādāt visus, kas būs atgriezušies no Ķīnas ar kaut kādiem neskaidriem simptomiem vai arī tieši no Uhaņas. Tas ir loģiski, ka šādi iespējamie pacienti tiks sūtīti uz RAKUS, jo šeit ir gan Infektoloģijas centrs, gan īpaša bīstamo infekcijas slimību nodaļa, kur pacientus ievieto izolētos boksos. Visi drošības un ārstēšanas pasākumi notiks saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijām, un sava loma būs arī Infekciju uzraudzības dienestam.

Infekciju uzraudzība

– Ne jau vienmēr ir epidēmijas vai globālas veselības krīzes situācijas, taču bīstamas vai neskaidras infekcijas slimības bijušas vienmēr – arī tādas, kuru ārstēšanai vajadzīga īpaša uzraudzība un specifiska ārstēšana. Ar ko ikdienā nodarbojas jūsu vadītais Infekciju uzraudzības dienests?

– Dienests RAKUS darbojas kopš 2007. gada, mēs konsultējam un ārstējam pacientus ar akūtām infekciju slimībām, kuriem diagnosticēta angīna, gripa, pneimonija, zarnu vai urīnceļu infekcijas, Laima borelioze u. c. Protams, konsultējam arī pacientus, kuriem ir paaugstināta temperatūra un neskaidra iemesla drudzis, kā arī citos sarežģītos gadījumos. Tā kā esam RAKUS struktūrvienība, mēs izmeklējam vai konsultējam tikai šā stacionāra pacientus (atbilstoši 2016. gada MK noteikumiem nr. 104 katrā slimnīcā ir jābūt līdzīgai struktūrvienībai). Ja pacients nav ievietots stacionārā, pie mums var vērsties arī ar ģimenes ārsta nosūtījumu.

Mūsu pamatdarbība ir pareiza antibiotiku lietošana hospitālo infekciju (veselības aprūpes laikā iegūto jeb tā dēvēto nozokomiālo infekciju) atklāšana, ārstēšana un dažādu infekcijas kontroles pasākumu menedžēšana. Īpašu uzmanību pievēršam rezistento mikrobu uzraudzībai. Tas ir ļoti svarīgi, jo infekcijas arvien biežāk izraisa pret antibiotikām nejutīgas baktērijas. Ļoti būtiska ir pareizas antimikrobiālo līdzekļu lietošanas un roku higiēnas propaganda un uzraudzība. Tas nav nekāds sīkums, un pret to nevajadzētu izturēties vieglprātīgi, jo uz jebkuras virsmas, kurai pieskaramies sabiedriskās vietās, kur pulcējas daudz ļaužu, var būt bīstami vīrusi vai baktērijas.

– Tātad dakteri sūta uz jūsu dienestu arī pacientus ar neskaidriem simptomiem, un jūs viņus izmeklējat, lai noteiktu diagnozi?

– Jā, es gan sadarbojos ar citiem dakteriem, gan pats esmu RAKUS ārsts, jo mēs pacientiem gan nosakām diagnozi, gan viņus ārstējam. Darbības lauks ir ļoti plašs. Mums jāorientējas iekšķīgajā medicīnā, reimatoloģijā, hematoloģijā, onkoloģijā un citās disciplīnās. Parasti tas notiek tā, ka, piemēram, Infektoloģijas centrā ārstē gripu vai B hepatītu, paralēli tam mēs vēl ārstējam jebkādu veidu plaušu karsoņus vai urīnceļu infekcijas.

– Vai varat minēt kādu īpaši sarežģītu gadījumu no savas prakses, kad izdevās noteikt pareizo diagnozi?

– Es nevēlētos minēt kādu konkrētu slimību, lai neaizskartu kolēģus, kuru specialitātē būtu jāzina slimību simptomi (protams, gadās arī pretēji; neviens nav perfekts). No infektologa viedokļa varu teikt, ka pat vienkāršākās slimības mēdz būt ar neklasisku gaitu, un tas arī sagādā grūtības noteikt pareizu diagnozi un piemērot adekvātu ārstēšanu.

Tradicionālās vīrusu slimības Latvijā

– Vai mūsdienu medicīna sniedz atbildi uz jautājumu, kāpēc rodas aizvien jauni vīrusi un kāpēc īsti netiekam galā ar vecajiem?

– Grūti pateikt, kāpēc rodas jauni vīrusi, jo mūsdienu medicīnas tehnoloģiju iespējas vēl ir tikai zīdaiņa autiņos. Pirms piecdesmit gadiem vispār nebija tehnoloģiju precīzas diagnozes noteikšanai. Es darbā aizvien izmantoju sešdesmitajos gados izdotu grāmatu, jo tajā ļoti pamatīgi aprakstītas klīniskās ainas, kā ārsts var atpazīt dažādas slimības bez visiem rentgeniem un datortomogrāfijām, kādu tolaik vienkārši nebija. Un kur nu vēl pagājušā gadsimta sākumā! Tad bija jāiztiek tikai ar paša zināšanām. Tagad ir pieejamas tehnoloģijas, tāpēc šķiet, ka diagnostikai vajadzētu būt krietni vienkāršākai, taču nez kāpēc sabiedrība kopumā kļūst nevis veselāka, bet slimāka, rodas jaunas infekcijas, dažādas grūti atpazīstamas mutācijas un tā tālāk. Piemēram, HIV ir kaut kas jauns, Ķīnas koronavīruss arī iepriekš nebija manīts.

– Padomju laikos gandrīz visiem pacientiem bija teju viena diagnoze – akūta respiratora saslimšana (ja vien tas nebija plaušu karsonis). Tagad diagnožu palete ir visai plaša: rinovīrusa, adenovīrusa, paragripas, gripas vīrusa jeb elpceļu infekcijas vai rota vīrusa un norovīrusa infekcija, ja ir zarnu trakta iekaisums. Vai šīs vīrusu infekcijas kļūst arī bīstamākas?

– Respiratoros vīrusus visā pasaulē iedala tā: gripa un saaukstēšanās vīrusi.

Gripa var beigties bēdīgi, tāpēc tā ir ļoti bīstama, īpaši cilvēkiem, kuriem ir kāda nopietna pamatslimība, un tiem, kuri ietilpst kādā riska grupā. No visām respiratorajām slimībām gripas pacientiem ir lielākā mirstība, tāpēc mēs tai pievēršam vislielāko uzmanību. Un tāpēc arī noteikti jāizmanto tādi profilakses pasākumi kā vakcinācija.

Arī pie dažiem citiem vīrusiem ir iespējama specifiska terapija, un, ja slimības gaita norit smagi, noteikti jākonsultējas ar ģimenes ārstu, kurš, iespējams, nosūtīs uz stacionāru. Tas gan vairāk attiecas uz cilvēkiem, kuru pamatslimība ir hematoonkoloģija, vai uz leikozes pacientiem, kuri ilgstoši ārstējas ar imunitāti nomācošiem līdzekļiem. Ja viņi dabū parastu iesnu vīrusu, pat ne gripu, tas var beigties bēdīgi. Tādos gadījumos gan ir ļoti svarīgi noteikt, kas tas ir par vīrusu, lai zinātu, vai varam pacientam palīdzēt. Svarīgi identificēt, vai tā ir paragripa, respiratori sincitiālais vīruss (skar dziļos elpceļus), rinovīruss vai gripa.

Attiecībā uz zarnu vīrusiem (norovīruss, rota vīruss, enterovīruss), kuru galvenais simptoms ir caureja, terapija ir visai līdzīga. Tāpēc tieši tādos gadījumos, kad ir vīrusa uzliesmojums un vairāki saslimušie, var īsti saprast, ka tas tiešām ir vīruss. Turpretī, ja ir vairāki savstarpēji nesaistīti gadījumi, kas nenorit smagi, tad pat nav vajadzības skaidrot diagnozi un tērēt naudu zālēm – vienkārši jāpaliek mājās un jālieto daudz šķidruma. Parasti caureja pāriet, maksimums, divu nedēļu laikā, tomēr, ja tā nenotiek un ir vēl citi simptomi, tad gan jāvēršas pie ārsta.

– Mums ir ieviesusies tāda prakse, ka, saslimstot ar vīrusu, cilvēki bieži vien nevēršas pie ārsta, bet dakterējas paši. Vai tiešām jāiet uz slimnīcu, lai precizētu, vai tā gadījumā nav gripa?

– Gripa var noritēt arī ļoti vieglā formā, tā var būt tikai vienu dienu – ar klepu un nelielu temperatūru; jūs pat neiedomāsities, ka tā ir gripa. Kamēr sataisīsieties pie ģimenes ārsta, jau būsiet vesels. Gripa nav no tām slimībām, kas obligāti norit šausmīgi smagi, līdz ar to tas ir ārsta kompetences jautājums, cik viņš ir spējīgs novērtēt pacienta stāvokli, vai tiešām ir nepieciešama diagnostika. Jo arī tad, ja tā ir gripa, bet pagājušas jau divas trīs diennaktis, pretvīrusu līdzekļi vairs nav tik efektīvi. To apliecina neskaitāmi pierādījumi, kas apkopoti pēc epidēmijām. Kad cilvēki saslimst ar gripas vīrusa izraisītu pneimoniju, pretvīrusa līdzekļi vairs nelīdz, pat ja sākti lietot savlaicīgi. Tāpēc vispirms ir jāizvērtē pacienta slimības smagums, vai viņš pieder pie kādas riska grupas (diabēts, svars, nieru, aknu, sirds slimības), un tad jādomā, vai ir nepieciešams noskaidrot reālo stāvokli, kas gan diemžēl maksā naudu. Vienkāršākais gripas tests maksā 6–8 eiro, bet tas nav īpaši jutīgs. Tāpēc, pat ja tests ir negatīvs, tas neizslēdz gripas vīrusa infekciju. Precīzie testi ir ļoti dārgi, no 30 līdz 50 eiro. Tā kā būtībā viss atkarīgs no ārsta spējas adekvāti novērtēt pacienta stāvokli. Var jau visādi būt – pacients atnāk pie ārsta, jūtas labi, bet vakarā viņam pēkšņi kļūst slikti. Katram ārstam ir sava kapsēta – visi mēs kļūdāmies.

– Tā kā vadāt Infekciju uzraudzības dienestu, viens no jūsu uzdevumiem droši vien ir apskaidrot cilvēku prātus par to, ka nepieciešams vakcinēties. Diemžēl Latvijas sabiedrība šajā ziņā ir ļoti pasīva, vakcinācijas apjoma ziņā esam vienā no pēdējām vietām ES. Daudzi prāto – ja es vakcinēšos, bet man nekādas gripas nebūs, tātad tikai izmetīšu naudu. Vai – gan jau es to kaiti nesaķeršu! Kāpēc tomēr vajag vakcinēties?

– Salīdziniet sevi mirušu pēc gada un dzīvu pēc gada!

– Skan skarbi.

– Citādi jau nepateikt. Kaut vai, piemēram, tie, kas uzskata sevi par zaļi domājošiem. Tikai nezinu, ar kuru galu viņi domā, atsakoties no bērnu obligātās potēšanas, un pēc tam bērni mirst no difterijas vai smagi saslimst ar tuberkulozi. Tā ir totāla bezatbildība pret savu bērnu, ko esi gaidījis un dzemdējis. Pieaugušajiem atkal ir citas gudrības. Kāpēc nepotējas pret gripu? Tur var būt vairāki objektīvi argumenti. No savas pieredzes un novērojumiem varu teikt, ka viens no tiem ir vakcīnas cena, ko ne visi seniori var atļauties (ar visām atlaidēm sanāk 5–6 eiro). Tomēr ieteicams vakcinēties visiem cilvēkiem vecumā pēc 60 gadiem, jo tā ir viena no riska grupām. Otrs iemesls – ne visās poliklīnikās ir pieejamas gripas vakcīnas, un tad ir jāmeklē vakcinācijas kabineti, kas var arī nebūt tuvu dzīvesvietai.

Vēl viens iemesls – ir ļoti liela antireklāma, lai gan tās ir pilnīgas muļķības un mīti, ko stāsta par gripas vakcīnām. Tie paši zaļie, kas protestē pret vakcinēšanos... Tur šajā gadījumā nav nekā zaļa. Ar tādu antireklāmu izplatīšanu viņi kaitē visas sabiedrības veselībai. Ja nebūtu vakcīnas, mēs dzīvotu tāpat kā 19. gadsimtā. Tagad mums nav baku, nav poliomielīta, no kā būtu kļuvuši par invalīdiem vai apmiruši daudzi cilvēki.

– Nereti dzirdēts – ak, es vakcinējos pret gripu, bet tik un tā saslimu. Dažkārt saka arī, ka saslimst tieši no vakcīnas.

– Jāsaprot, ka ir divi vakcīnu veidi: tā sauktās dzīvās vakcīnas, kas satur novājinātu ierosinātāju, un nedzīvās vakcīnas. Abas izraisa imūno atbildi, abas dod signālu imūnajai sistēmai izstrādāt antivielas, kas pēc tam, ja saskaramies ar šo mikrobu, tos inaktivē, un mēs nesaslimstam. Taču jāņem vērā, ka ir vajadzīgs noteikts laiks, lai izveidotos imunitāte, aptuveni 10–14 dienas. Tāpēc pret gripu aicinām vakcinēties jau līdz oktobra beigām, kamēr vēl īsti nav sākusies epidēmija. Protams, var vakcinēties arī epidēmijas laikā, bet tas ir riskantāk. Piemēram, aizejat uz lielu poliklīniku, kur ir daudz cilvēku, kāds jums uzšķauda, un jūs jau nākamajā dienā dabūjat gripu. No tā arī rodas mīti, ka tieši vakcīna izraisa saslimšanu, lai gan īstenībā vakcīnas ierosinātā imunitāte pret gripas vīrusu vienkārši vēl nav aktivizējusies.

Cits gadījums – ja injicē dzīvās vakcīnas, cilvēks var vieglā formā pārslimot šo slimību. Tās ir vakcīnas pret masalām, masaliņām, cūciņām un vēl kādu vīrusu infekciju. Tas aprakstīts medicīnas literatūrā, un tas ir absolūti normāli, ka pēc vakcinēšanas var būt minimālas infekcijas izpausmes (dažreiz var būt paaugstināta temperatūra), bet tas nekad nav potenciāli letāli. Protams, jāņem vērā, ka pēc jebkuras vakcīnas var būt arī komplikācijas, un tieši ar to spekulē vakcinēšanās pretinieki. Vakcīnai var būt alerģiska reakcija, kāda var būt arī no jebkuras tabletes. Medicīnas literatūrā ir aprakstīti Gijēna-Barē sindromi (akūts poliradikuloneirīts, kad neprecizēta iemesla dēļ rodas nervu apvalku iekaisums, kas noris diezgan smagi).

– Esmu dzirdējusi par gadījumiem, kad parastas respiratoro vīrusu infekcijas ārstēšanai ģimenes ārsts izraksta antibiotikas, lai gan labi zina, ka antibiotikas uz vīrusiem neiedarbojas. Kāpēc tā notiek?

– Jūs man neatklājāt nekādu Ameriku, esmu ar to bieži saskāries. Te ir divi faktori. Pirmkārt, tas parāda ārsta kvalifikāciju; varbūt ir lietas, ko viņš tik labi nepazīst. Otrs iemesls – antibiotikas izraksta drošības pēc, jo vīrusu infekcijai var būt komplikācijas vai, piemēram, tā var izrādīties nevis gripa, bet meningokoku infekcija, kas sākumā var noritēt tieši tāpat kā gripa, un bez antibiotikām pacients var arī neizdzīvot.

Tās ir neapzinātas kļūdas, par ko nekādā gadījumā nevajag vainot ārstu. Tikpat labi var izrakstīt antibiotiku un dabūt anafilaktisko šoku, no kā cilvēks var pat nomirt. Tāpēc atbilde nav viennozīmīga. Galvenais, cik ātri un precīzi ārsts spēj izvērtēt pacienta situāciju, un otrs – vienkārši cilvēciskas bailes par pacienta dzīvību. Domāju, ka sabiedrība būtu krietni vien veselāka, ja mēs vairāk paļautos uz kompetentu mediķu ieteikumiem, nevis uz apšaubāmiem kaktu dakteriem.