Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis skaidro, kas tuvākajā laikā notiks pārtikas cenām

Sāksim ar aktuālo jautājumu. Mainās valdība, ir jauns zemkopības ministrs. Kas ir tās lietas, ko lauksaimnieki grib, lai ministrs paveiktu šajā, ne visai ilgajā, laikā, kas ir palicis līdz Saeimas vēlēšanām?

Ir divas lietas, kas mums ir svarīgas šajā laika nogrieznī. Viens jautājums ir līdz vēlēšanām, otrs jautājums - pēc vēlēšanām. Vēlēšanas notiek 3. oktobrī, bet tas nav tas termiņš, kad beidz darbu valdība, jo tikai 3. novembrī sanāks jaunais parlaments. Pēc tam jaunais parlaments ievēlē komisijas un tad mēģina izveidot valdību. Mēs nezinām, kāds būs Saeimas sastāvs, cik ilgi būs process, kamēr izveidos jaunu valdību, tas var būt pat pusgads un garāks termiņš. Līdz ar to mums ir svarīgi, lai Zemkopības ministrija spētu strādāt bez tāda pārtraukuma.

Ministram ir [jārisina] daudzas būtiskas lietas. Viena ir ikdienas darbība, mums ir daudz dažādu Ministru kabineta noteikumu, likumu, kuri šobrīd ir parlamentā un skar mūsu lauksaimniekus. Bet es teiktu, ka galvenā lielā lieta, kas ir īpaši svarīga, ir nākamais plānošanas periods. Mēs zinām no tām runām, kas ir Briselē, ka nākamais Eiropas Savienības (ES) daudzgadu budžets, kas stāsies spēkā 2028. gadā… Parastais plānošanas cikls ir tāds, ka budžetu pieņem vismaz pusgadu iepriekš, kas iekristu nākamā gada vasarā. Bet mēs esam dzirdējuši runas, ka Eiropā dažādu iemeslu dēļ gribētu šo jauno budžeta plānu apstiprināt jau šajā gadā, līdz šī gada beigām. Tas nozīmē, ka ir ļoti, ļoti svarīgi, lai ministrs pilnvērtīgi pārstāv mūsu intereses Briselē un kopā ar premjeru aizstāv mūsu lauksaimnieku intereses nākamajā plānošanas periodā. Tas ir tas galvenais būtiskākais jautājums.

Zemkopības ministra piederības partija nemainās. Vai tas ir labi vai arī slikti, ņemot vērā, ka [iepriekšējais zemkopības ministrs Armanda] Krauzes kungs saņēma arī krietnu devu pārmetumu un ir jautājums, kas no šīm apsūdzībām apstiprināsies, kas neapstiprināsies?

Man galīgi negribētos tur jaukties un runāt par jautājumu, kas ir izskanējis publiski par mežsaimniecību un kokrūpniecību. Bet jāsaka godīgi, runājot ar lauksaimniekiem, lauksaimnieku organizācijām, Armands Krauze bija ļoti labs ministrs. Viņš tiešām spēja nozari saliedēt un darīt tās lietas, kas nozarei ir svarīgas tieši lauksaimniecībā. Līdz ar to, vērtējot no tāda viedokļa, tas ir labi, ka ir tāda pēctecība vienas politiskās partijas ietvaros, un, protams, gribot negribot, mums ir bijusi liela sadarbība arī ar Zaļo un zemnieku savienības Saeimas frakciju. Tādā ziņā, ja ministrija paliek vienas partijas rokās arī turpmāk, pēctecība ir labāka un nebūs jautājums par iestrādāšanos, sapratni, kas nozarē ir svarīgs. Tādā ziņā es teiktu, ka tas ir labi.

Ja mēs pievēršamies jau daudz plašākam kontekstam, tam, kas notiek pasaulē, tad ļoti lielas bažas pašlaik ir par to, kādas būs pārtikas cenas, jo Tuvo Austrumu krīzes dēļ ļoti ilgstoši jau ir bloķēts Hormuza šaurums, ir bloķētas daudzu minerālmēslu kravu piegādes. Kā tas pašlaik ietekmē lauksaimniekus?

Tur atkal tas stāsts ir nedaudz plašāks. Tas, protams, ietekmē, bet ietekmē ne tikai Latvijas lauksaimniekus, tas ietekmē, es teiktu, visas pasaules ekonomikas, ne tikai lauksaimniecību. Bet, ja runājam par lauksaimniecību, tad tās divas būtiskās lietas ir degviela un minerālmēsli, un ietekme ir smaga. Mēs zinām, ka gan degvielas, gan arī minerālmēslu ziņā apmēram 20% no pasaules resursa nāk no šī reģiona, un 20% no pasaules resursa tas ir tomēr ļoti, ļoti daudz. Ja šajā ķēdē ir 20% iztrūkums, tātad pieprasījums ir lielāks nekā piedāvājums, kas spiež cenas. Tā sliktā ziņa tajā visā ir tā, ka, pat ja šodien beigtos krīze un Hormuza šaurumu atvērtu, vismaz divus gadus ir paredzama būtiska ietekme uz tirgu tāpēc, ka ir sabombardētas ostas, ir sabombardētas ražotnes, un to atjaunošanai ir vajadzīgi gan milzīgi resursi, un, pat ja tie būtu, tad tas prasa milzīgu laiku. Tādā ziņā, jo ilgāk tur ir šī konflikta situācija, jo tas ilgāk pavelk atkopšanās periodu. Ilgtermiņā tas šobrīd ir ļoti slikti.

Kā tas ietekmē lauksaimniecību šodien? Viens, mēs redzam degvielas cenas, kuras, jā, mēs izjūtam ikdienā, apstrādājot laukus. Ir lielas saimniecības, kurām ir resursi, lai uzglabātu degvielu, un viņas paspēja iepirkt pavasara darbiem degvielu jau pirms šīs krīzes, tā kā tām izmaksas tādā ziņā nebija kāpušas. Protams, izņemot tās saimniecības, kurām vai nu nebija, kur glabāt degvielu, vai nu arī nebija resursu, ar ko nopirkt degvielu [uzglabāšanai], tāpēc ka, mēs zinām, iepriekšējie trīs gadi bija, maigi sakot, slikti.

Par minerālmēsliem runājot, ir līdzīga situācija. Lauksaimnieki iepērk minerālmēslus parasti rudenī nākamā gada sezonai. Līdz ar to lielākajā daļā atkal tie, kam bija resursi - bija iespējas glabāšanai un līdzekļi nopirkt -, šai sezonai minerālmēslus un augu aizsardzības līdzekļus ir sapirkuši. Tā lielākā problēma sāksies rudenī, kad būs jāiegādājas nākamajai sezonai. Šī brīža cenas ir apmēram 30 līdz 50% dārgākas nekā pagājušā gada rudenī. Tādēļ, mūsuprāt, ietekme uz nākamo gadu būs daudz smagāka nekā šogad. Ir arī saimniecības, kuras neuzkrāj un kurām ir jāpērk šobrīd, kad resursi maksā vairāk. Tām, protams, tā ietekme būs arī šī gada rudenī.

Kas ir noticis pavasarī? Vai degvielas cenu dēļ ir palikuši arī neapstrādāti lauki?

Lauksaimnieki, protams, mēģina visos iespējamos veidos laukus apstrādāt un apsēt, apstrādāt tā, kā viņi ir plānojuši. Bet mēs rēķinām, ka kaut kādi procenti ar vasarājiem tomēr nebūs iesēti, arī kultūras būs citādākas. Mēs mēģinām pielāgoties. Neviens jau nedara tāpat vienkārši darīšanas pēc. Viss ir mainījies, un lauksaimnieks arī plāno un rēķina, ko viņš var atļauties, ko viņš nevar atļauties. Tas, ko lauksaimnieki saka: saliekam "Excel" tabulu un tad ejam cauri, darām šo - sarkans, darām šo - sarkans, un ir ļoti maz to sadaļu, kur ir zaļš un kur pie šī brīža izmaksām pret to, ko tu vari pārdot, iegūsti to ciparu, kur ir zaļš un tu vispār vari saimniekot tālāk. Sliktākā izvēle ir tāda, ka parasti, sējot graudus, tu mēģini apmēram pusi prognozētās ražas nofiksēt un pārdot. Tagad tu redzi, ka tie cipari neiet kopā, viņi rāda sarkanu. Ja šī sarkanā sadaļa ir neliela, tad tu vai nu nedari, vai nu tu vari cerēt, ka cenas pēc tam kāps. Bet tā nu nedaudz ir kazino spēlēšana. Mēs nezinām, kāds būs tirgus pasaulē, piemēram, augustā, kad būs ražas novākšana, vai jūlijā. Līdz ar to situācija ir tāda diezgan trauksmaina, tramīga un lauksaimnieki ir sabažījušies.

Jūs jau minējāt, ka kultūras arī varētu pamainīties. Kā tas varētu mainīties?

Piemēram, laba lieta, kas mums diezgan strauji iet uz priekšu, ir zirņu proteīna rūpnīcas būvniecība Jelgavā. Tā būs iespēja lauksaimniekiem pamainīt un audzēt vairāk, piemēram, zirņu. Noiets būs un pārstrāde būs šeit, Latvijā, uz vietas, tas nebūs produkts, kurš jāizved ārā. Mēs pārstrādāsim, pievienosim vairāk vērtības, kas nozīmē, ka mūsu ekonomikā paliks vairāk naudas, plus mēs varam dažādot savu ražošanu.

Un mazāk degvielas tērēt, jo izaudzētais nav tālu jātransportē.

Protams, tas ir papildus vēl visam citam, jo degvielas cenas ietekmē ne tikai primāro ražošanu, bet arī pārējos procesus, kas mums ir loģistika.

Valdība ir arī pieņēmusi atbalsta pasākumus. Tostarp ir mazāka akcīze degvielai, kas tiek izmantota lauksaimniecības mērķiem. 1. jūnijā stājās spēkā mazāka pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likme pārtikas pamatproduktiem. Tas kaut kā uzlabo lauksaimnieku situāciju?

Degvielas cenai, pēc mūsu aprēķiniem, bija jākrītas apmēram par pieciem centiem, bet mēs īsti to tirgū neredzējām. Mēs varam tikai zīlēt, vai, nepieņemot šādu lēmumu, cena būtu kāpusi, vai tā palika nemainīga tāpēc, ka tas lēmums tika pieņemts. Tas ir jautājums, uz kuru mēs nezinām atbildes, kā būtu, ja būtu.

Tas, kas mums šobrīd lauksaimniecībā traucē, ir Eiropas klimata nodoklis minerālmēslu ievešanai, tā saucamais CBAM. Mēs ilgi gaidījām no Eiropas Komisijas kaut kādu lēmumu, lai ar to kaut kā tiktu galā, bet šis lēmums ir tāds nekāds. Eiropa pieņēma iespēju dalībvalstīm kompensēt lauksaimniekiem sadārdzinājumu. Nu kā mēs saprotam, lai kaut ko kompensētu, vajag līdzekļus, par ko to darīt. Īstenībā mums tas ir vēl sliktāk, jo, ja kādām valstīm būs lielāki līdzekļi, viņi varēs atvēlēt vairāk šādām kompensācijām, kas mūs atkal kopējā Eiropas tirgū nostāda nevienlīdzīgā situācijā. Mēs zinām mūsu budžeta iespējas un mēs, protams, ceram uz kaut kādu valdības atbalstu, bet mēs esam arī reālisti.

Savukārt, ja runā par otru lietu, par pievienotās vērtības nodokli, ir viena laba ziņa. Mēs tiešām katru gadu, arī runājot par augļu un dārzeņu samazināto PVN, esam mēģinājuši Finanšu ministrijai visu laiku izstāstīt un pierādīt, ka tā nav, ka, samazinot par konkrētu procentu PVN, tas automātiski radīs tieši tādas summas iztrūkumu budžetā. Mēs redzam arī no veikalu datiem, no ekonomikas kopumā, ka apmēram 80% sabiedrības nevar atļauties naudu atlikt. Viņi dzīvo no rokas mutē, tā tas ir saskaņā ar datiem. Mana izpratne ir, ka, aizejot uz veikalu un nopērkot maizi ar samazinātu PVN nedaudz lētāk, mēs to naudu neuzkrājam. To, kas paliek pāri, mēs iztērējam citā PVN, un budžetā tas atnāks atpakaļ. Bet mums nav nekad bijuši pierādījumi. Tagad parakstījām kopā ar tirgotājiem pārtikas memoranda jaunu pielikumu, līdzīgi, kā tas bija ar eiro ieviešanu, ka visi apņemas godīgu PVN ieviešanu. Bet papildus tam, ka mēs viens otram sakām, ka mēs uzticamies, ka mēs to izdarīsim godīgi un tiešām būs samazinājums, Ekonomikas ministrija ir izveidojusi rīku apjomu, ar kuru viņi jau no šī gada sākuma monitorē cenas un tiešām cipariski, ar datiem pierādīs, kāda ir vai nav bijusi ietekme uz budžetu. Tas man liek domāt, ka mēs jau šī gada beigās varēsim apsēsties ar Finanšu ministriju un, runājot par nākamā gada budžetu, tā kā tas [samazinātās PVN likmes piemērošana] ir terminēts tikai līdz nākamā gada vidum kā pilotprojekts, beidzot varēsim ar datiem pierādīt, ka zudumu nav, bet tur īstenībā ir vairāk ieguvumu nekā mīnusu. Tādā ziņā, man liekas, Ekonomikas ministrija tiešām ir milzīgu labu darbu izdarījusi, lai būtu dati, un lēmumi tika pieņemti, balstoties datos, nevis uz emocijām.

Tajā pašā laikā ir šīs prognozes, ka Tuvo Austrumu krīzes dēļ tieši gada otrajā pusē sāks augt pārtikas cenas. Vai tas šo monitoringu un aprēķinus kaut kā nenograus?

Ir ļoti dažādi viedokļi par šo jautājumu. No vienas puses, ja mums Latvijā kaut kādas izejvielas un strādāšana, degviela kļūst dārgāka, būtu loģiski secināt, ka arī pārtika kļūst dārgāka. Bet tas nav tik vienkārši. Mēs tomēr esam vienotā Eiropas tirgū, un milzīgu ietekmi dos ne tikai resursu izmaksas, bet arī ražas, kādas būs. Piemēram, ja šeit, Latvijā, kādu produktu izdodas saražot dārgāk, bet kādā Eiropas valstī ir ļoti labs gads un tā produkta kopējais apjoms ir daudz lielāks, tas atnāk uz mūsu tirgu, un te nebūs iespēju pacelt cenas. To produktu var pārdot par tik, par cik var pārdot.

Līdz ar to es šobrīd neteikšu, ka obligāti augs cenas. Loģika to spiež teikt, bet viss būs atkarīgs no tā, kādas rudenī būs ražas gan Eiropā kopumā, gan katrā dalībvalstī atsevišķi. Mēs jau pagājušajā gadā redzējām labu piemēru. Mums bija diezgan lielas platības, kur noslīka kartupeļi, bet Eiropā bija milzīga pārprodukcija, un tas, ko mēs šādā gadījumā iegūstam, ir nevis dārgāka cena, bet vienkārši vairāk importa produkcijas. Vienkārši patērētājs nevar nopirkt tik dārgu produkciju. Tā ir tā starpība un tā atšķirība. Kopējo situāciju mēs redzēsim rudenī.

Tad jūs pagaidām nepievienojaties tiem ekspertiem, kuri prognozē, ka no gada otrās puses mūs gaida pārtikas cenu kāpums?

Es teikšu: pagaidām kopējo Eiropas situāciju, kāda būs raža uz ražas kopapjoms, un tad mēs redzēsim vairāk. Viena milzīga sadaļa, protams, ir izmaksas, ar kādām var saražot produkciju, bet tikpat milzīga ietekme ir laikapstākļiem. Ļoti daudz kas būs no tā atkarīgs.

Ja mēs runājam tieši par laikapstākļiem, tad pēdējie trīs gadi lauksaimniekiem tiešām nav bijuši labvēlīgi.

Tas ir vēl tā maigi sakot.

Ir bijuši gan plūdi, gan vētras. Kāda ir situācija, ja mēs skatāmies uz lauksaimniekiem kā uz uzņēmējiem un uz lauku saimniecībām kā uz biznesa vienībām? Vai šie trīs gadi ir noveduši pie tā, ka virkne lauksaimnieku vairs nevar pildīt savas parādsaistības, dodas uz bankrotu?

Situācijas ir ļoti dažādas. Arvien vairāk parādās tādas saimniecības, kas vēršas pēc palīdzības. Ir strādāts kopā gan ar Zemkopības ministriju, gan ar "Altum" pie dažādām atbalsta programmām gan apgrozāmajiem līdzekļiem, gan šobrīd rit aktīvs darbs pie saimniecību restrukturizēšanas iespējas. "Altum" ļoti nāk pretī tur, kur jau ir saistības, kuras nevar pildīt, un pagarina atdošanas termiņus, bet es zinu arī saimniecības, kuras ir kreditējušās, sauksim to par nebanku kredītu sektoru - ne tikai vietējā, bet arī ārvalstu -, un tur jau šobrīd ir saimniecības, kuras ir beigušas savu darbību. Mēs redzam konkrētas situācijas, kur kūtis ir tukšas un govis ar mašīnām ir aizvestas prom, darbība ir beigta. Diemžēl tā ir.

Bet mēs varam runāt par tādiem atsevišķiem gadījumiem, vai arī tā jau kļūst par tendenci, kas rada bažas?

Diemžēl tas rada bažas, un sajūta nav tāda, ka viss uzlabosies. Protams, kā parasti, mēs katru gadu ceram, ka šis gads beidzot būs labāks. Ja tas būs tikpat slikts kā iepriekšējie gadi, tad nav laba prognoze.

Ņemot vērā iepriekšējo gadu nelabvēlīgos laikapstākļus, ES līmenī tiek runāts par iespēju izveidot krīzes maksājumu fondu, kurā katru gadu tiks atlikta nauda no kopējās ES atbalsta pasākumu aploksnes. Kā jūs vērtējat, cik nepieciešama ir šāda fonda izveide un kā tas varētu palīdzēt Latvijai?

Tur atkal būtu divi līmeņi. Viens ir Eiropas līmenis, otrs Latvijas nacionālais līmenis. Mēs par to daudz esam diskutējuši, un pie tāda vienota viedokļa lauksaimnieku organizācijas nav nonākušas. Ir daļa lauksaimniecības, kur ļoti labi darbojas apdrošināšana, un nekas labāks, mūsuprāt, nav izdomāts kā apdrošināšana, jo tad, kad ir tie zaudējumi, to neviens krīzes fonds nespēs kompensēt tādā mērā, kā to dara apdrošināšana. Lai vienkāršāk saprastu… Es runāju ar lauksaimniekiem Zemgalē, kur pāris gadus atpakaļ bija milzīgas vētras un krusa nopostīja laukus tā, ka tur nekā nebija, un lauksaimnieku aprēķini bija tādi, ka tas, kas desmit gados ir samaksāts apdrošināšanas prēmijās, desmitajā gadā ir saņemts atpakaļ vairāk nekā tās visas iemaksas, kas ir bijušas līdz šim. Tā kā apdrošināšana ir tas veids, kas strādā.

Ja mēs runājam par tādu krīzes fondu, tad tajā ir jābūt milzīgiem līdzekļiem, lai no tā vispār būtu kaut kāda ietekme. Bet mēs arī saprotam, ka tādā krīzes fondā līdzekļi no kaut kurienes ir jāņem. Tātad viņi tiks ņemti no tās sadaļas, kas būtu lauku attīstībai un lauksaimniekiem, vai nu tie ir tiešmaksājumi, vai kādi citi projekti, ko lauksaimnieki realizē. Līdz ar to nezinu, vai tas būs tik vienkārši. Bet, jā, Eiropa uz nākamo plānošanas periodu domā par to, ka šādam risinājumam vajadzētu būt.

Mums jau daļēji gan ir tāds risinājums, kopējais Eiropas krīzes mehānisms, kur arī pagājušajā gadā tika piešķirti Latvijai, ja nemaldos, 4,2 miljoni eiro par salnām un plūdiem. Bet tas apjoms, ko lauksaimnieki katrā konkrētā gadījumā saņem, ir ļoti, ļoti maziņš un pat tuvu nesedz zaudējumus.

Tā kā diskusijas būs, bet nebūs vienkāršas. Tā izšķiršanās droši vien būs, kam paņemt nost, lai tādu fondu izveidotu, bet tad ir jāmaksā pilnīgi visiem tajā fondā. Tad atkal jautājums, kas pieņems lēmumus, kā viņi sadalīs, kuram ir tie lielākie zaudējumi, kuram tas ir vajadzīgs. Tas ir ļoti sarežģīti.

Sarežģīti jau bija arī ar ieceri Latvijā izveidot Riska fondu, kas segtu zaudējumus tām lauksaimniecības nozarēm, kurās apdrošināšana līdz šim īpaši labi nav strādājusi, jo lauksaimnieku organizācijas pašas nespēja vienoties par šī fonda izveidi. Kas notiek tagad? Šī ideja vispār ir atmesta?

Nē, šī ideja nav atmesta, un tas ir kontekstā ar to, ko mēs tikko runājām par Eiropas līmeni. Tas ir tieši tas pats, ko es teicu, arī par Latvijas līmeni. Ja mēs tā vienkārši runājam, tad tādā graudkopībā un piena lopkopībā dzīvniekus var apdrošināt, iesētos graudus var apdrošināt. Tur strādā apdrošināšana. Paliek augļi un dārzeņi. Ja ir fonds, kādam tajā ir jāmaksā iekšā. Ja tur maksā tikai tā sadaļa, kas nevar apdrošināties, tas būs ļoti maziņš un nespēs principā nosegt nekādus zaudējumus. Tie, kas savukārt var apdrošināties, saka: mums nevajag tādu fondu, mēs jau maksājam apdrošināšanai, tie ir mūsu līdzekļi, ko mēs tur maksājam, kāpēc mums vēl kaut kur jāmaksā.

Tā kā tā diskusija turpinās. Šobrīd tā ir atlikta, bet mēs pie tā nonāksim nākamajā periodā. Es domāju, ka diskusijas vēl ir priekšā. Kaut kādam risinājumam būs jābūt. Tur ir ļoti dažādi veidi dažādās valstīs. Iespējams, ka var nonākt pie tāda risinājuma, ka ir kaut kas līdzīgs, kā automašīnām ir OCTA, kad ar ļoti lētu polisi kaut kādi minimālie riski ir apdrošināti - vai nu sausums, vai slapjums, vai krusa, vai kaut kas tāds, kas ir visiem. Varbūt nonāksim pie kaut kā tāda, bet nu šobrīd tās diskusijas vēl ir priekšā.

Bet, ja tiek panākta vienošanās par Eiropas krīzes maksājumu fondu, vai vispār ir jēga veidot atsevišķu risinājumu Latvijai?

Ja Eiropas līmeņa krīzes fonds nosedz visas tās nozares, kur mums ir problēmas, kur nestrādā apdrošināšana, tad iespējams, ka nav. Tas ir jautājums, kur mums nāksies izšķirties. Bet mēs vēl neredzam nekādus konkrētus virzienus, un tas vēl ir jautājums, par kuru sarunas ir priekšā.

Ja turpinām par Eiropu, tad tagad visai aktīvi notiek sarunas arī par nākamo Kopējās lauksaimniecības politikas veidolu pēc 2027. gada un tiešmaksājumu nepietiekamību Latvijas lauksaimniekiem. Kā vērtējat līdzšinējās sarunas?

Sarunas vienmēr ir smagas starp tiem, kas iemaksā kopējā budžetā, un tiem, kas saņem. Mēs jau vairāk nekā 20 gadus esam ES un pēc tiem jaunajiem piedāvājumiem esam absolūti pēdējā vietā Eiropā. Es tiešām uzskatu, ka tas ir netaisnīgi, jo tirgus mums ir viens, prasības mums ir absolūti vienādas visiem, bet atbalsta maksājumi ir dažādi. Man vienkārši liekas, ka tas nav godīgi.

Jautājums vienmēr aktualizējas apmēram tāds - ja kādam liek klāt, tad kādam ir jāņem nost, vai arī ir vajadzīgs vairāk naudas. Tā kā tie, kas Eiropā maksā kopējā budžetā, vairāk naudas maksāt nav gatavi, tātad, lai izlīdzinātu maksājumus, kādam ir jāņem nost. Retorika bija tāda, ka, ja francūži piekritīs, ka viņiem ņem nost naudu lauksaimniekiem, to ministru padzīs uzreiz. Tad man rodas jautājums par kopējo budžetu, un mums katrai dalībvalstij ir veto tiesības. Tas ir jautājums, kas ir premjeram jārisina premjeru līmenī. Protams, tuvojoties termiņiem, kā katru reizi kopā ar zemkopības ministru strādājam pie tiem jautājumiem. Mūsu pozīcija ir kopēja, tur viss ir kārtībā. Arī valsts pozīcija, kas Saeimā ir apstiprināta, ar mums, lauksaimniekiem, ir saskaņota. Mēs, protams, iesim arī pie premjera un stāstīsim viņam, kas ir mūsu galvenie uzstādījumi, jo tā būs premjera būtiska darba sadaļa aizstāvēt mūsu lauksaimniekus un dabūt mums atbilstošākus maksājumus. Mums viņiem ir jābūt izlīdzinātiem, jo man liekas, ka 20 plus gadi jau ir pietiekami, kad mēs esam bijuši apdalīti. Mēs, lauksaimnieki, no savas puses esam teikuši, ka, lai būtu godīgi, tad vajadzētu atsevišķu fondu tām valstīm, kuras nav saņēmušas līdz tam vidējam līmenim, un tad no tā fonda tikai tām valstīm tad piedalām klāt, lai būtu godīgi, jo mēs esam nesaņēmuši milzīgus līdzekļus un konkurencē zaudējuši. Tādēļ šis pusgads, šis kalendārais gads būs ļoti grūts gan ministriju ierēdņiem, gan ministriem, gan premjeriem. Tur būs smagas debates.

Tagad ir jauns premjers. Ir cerības, vai arī tas vilciens jau kaut kādā ziņā ir aizgājis, jo 2027. gads tūliņ būs?

Man ir cerības, skatoties uz to, ka premjers ir enerģisks, ka viņš mūsu intereses var aizstāvēt.

Nākamā tēma, par ko lauksaimnieki ļoti bieži uztraucas, ir attiecības ar tirgotājiem. Pirms gada tika parakstīts memorands par pārtikas cenu samazināšanu. Kā jūs vērtējat memoranda ietekmi līdz šim?

Jau atkal jāsaka, ka ļoti dažādi. Ir viedoklis, ka nekas nav uzlabojies un nav nekāda jēga bijusi no tā parakstīšanas. Es personīgi domāju, ka labums ir, kaut vai tik daudz, ka mēs sarunājāmies ar tirgotājiem nevis caur medijiem, bet sēžam pie viena galda.

Sarunas nav bijušas ne vieglas, ne patīkamas visām pusēm. Pārtikas ķēdē, kā tā pārtika nonāk pie patērētāja, ir ļoti precīzi dalībnieki, tas ir ražotājs, tas ir pārstrādātājs un tirgotājs. Mēs visi esam vienā ķēdē, un īstenībā viens bez otra nevaram iztikt. Mana nostāja vienmēr ir bijusi tāda, ka daudz labāk ir nevis karot, bet sēdēt pie galda, sarunāties un mēģināt atrast kopsaucējus. Tikko Ekonomikas ministrijā, parakstot šo vienošanos par PVN ieviešanu, skatījāmies arī pārskatu par datiem. Es neticu sakritībām, un tie cipari rāda, ka tomēr mums ir labāka situācija ar cenām pret blakus kaimiņvalstīm. Tā kā cenas vai nu nav augušas tik strauji, vai kaut kur ir kritušas, kaut kāda ietekme zemo cenu grozam ir.

Tas, ko mums gribētos, protams, ir daudz lielāks un labāks rezultāts vietējās produkcijas apjomam veikalos. Tas ir darbs, pie kā mēs turpināsim strādāt, uzstāt, un man jau liekas, ka tirgotājiem vajadzētu būt vairāk patriotiem un to vietējo produkciju veikalos arī nodrošināt, jo mēs bieži vien ieejam veikalā, redzam 20 veidu tomātus, un tikai viens vai divi labākajā gadījumā ir vietējie. Labi, mēs saprotam - sezonalitāte un viss pārējais, bet tomēr vietējo produktu klāsts ir gana liels, un vietējai produkcijai tur vajadzētu būt vairāk.

Liela cīņa, ko izcīnīja tieši lauksaimnieki, bija arī preču izcelsmes valstu karodziņu vai vismaz nosaukumu pievienošana cenu zīmēm. Jūsuprāt, tas ir devis vēlamo rezultātu?

Man bija ļoti interesanti ar šo stāstu. Pirmoreiz vēsturē man zvanīja sveši cilvēki un teica paldies, ka mēs to esam rosinājuši, ka tas ir izdarīts. Un tad tie stāsti ir ļoti dažādi, sākot no tā, ka ir milzīgs pārsteigums, ka tas nav vietējais produkts, lai gan visu mūžu ir licies, ka tas ir mūsējais, bet izrādās to kaimiņi ražo. Mēs nesakām, ka nevar pirkt importa produkciju, bet tajā brīdī, kad tu gribi nopirkt vietējo, lai tevi vienkārši ar mārketingu neapmāna. Tevi ievelk ar nosaukumiem, ar izskatu, kad liekas, ka tas produkts ir mūsējais, bet izrādās to kaimiņi ražo - tuvāki vai tālāki.

Otra milzīga lieta ir tajā, ka īpaši ziemas periodā ir pieejama tik liela dažādība veikalos, ka mēs varam ēst visu gadu visus dārzeņus, augļus, dažādus produktus no visas pasaules, no neiedomājamākajām vietām. Tad, kad mēs paskatāmies, no kurienes ir atnākusi tā produkcija, nu kādreiz varbūt tomēr tas cilvēks šo pirkumu izlaiž un nopērk kaut ko tuvāk šim reģionam. Tā, man liekas, ir tāda ļoti laba lieta.

Mēs vienā medijā redzējām nesen veiktu iedzīvotāju aptauju, kur 80% uzskata, ka tā tiešām ir bijusi ļoti laba iniciatīva. Cilvēkam nav jāmeklē uz iepakojuma, kur tā produkcija ir ražota.

Es esmu traks, skatos veikalā, ko es pērku, un tiešām lasu, kas ir rakstīts uz iepakojumiem, bet es ļoti labi saprotu, ka lielākajai daļai cilvēku nav ne laika, ne vēlēšanās lasīt ar tiem supermazajiem burtiņiem rakstīto, kurā valstī tas ir ražots. Man liekas, ka tā ir ļoti laba lieta, ka tu vari pieiet pie plaukta un skaidri un gaiši redzēt, kurā valstī tā produkcija ir ražota. Tas ir labi.

Ja atgriežamies pie pērn parakstītā memoranda, vai nebija kļūda izveidot šādu memorandu tā vietā, lai virzītu tālāk izstrādātos grozījumus Negodīgas tirdzniecības aizlieguma likumā?

Tie likuma grozījumi, ja es nemaldos, šobrīd joprojām Saeimā ir apspriešanā. Tā, ka tur nekas nav beidzies. Tur bija diskusijas, vai mēs vairāk ejam tā administratīvi sodoši vai mēģinām sarunāties, un nolēmām, ka visi mēģinām sarunāties līdz brīdim, kad mums tas vairs neizdodas, tad tālāk ir likuma grozījumi. Šobrīd mēs mēģinām atrast kaut kādu kompromisu, lai sarunātos.

Vai ražotāju un tirgotāju attiecības varētu uzlabot vai mainīt Konkurences padomes sāktā lieta par konstatētajām aizliegtas vienošanās pazīmēm divu lielāko mazumtirdzniecības uzņēmumu starpā?

Ziņa ir ļoti skaļa un arī starptautiski izskanējusi, un mani Eiropas kolēģi ir prasījuši par šo jautājumu, kāds mums ir viedoklis. Kamēr nav pierādīta vaina, es negribu apgalvot, ka kāds ir vainīgs, bet šādos gadījumos būtu svarīgi izmeklēšanu un visas pārsūdzības pabeigt iespējami īsā laikā, lai mēs skaidri zinām, ir kāds pārkāpis, nav kāds pārkāpis, ir sods vai nav sods, jo šobrīd tā situācija ir nedaudz gaisā pakārta. Visiem šķiet, ka tur ir milzīgi pārkāpumi, bet neviens nav vainīgs, kamēr tas nav pierādīts. Kāda tam būs ietekme, mēs redzēsim tad, kad būs gala rezultāts.

Jaunajā valdībā gan Nacionālā apvienība, gan "Apvienotais saraksts" ļoti aktīvi runā arī par imigrācijas politiku. Mēs visi zinām, ka arī Latvijas lauksaimnieki izmanto ievestu darbaspēku, it īpaši sezonas laikā. Kāda pašlaik ir situācija ar darbaspēku?

Darbaspēka trūkst, īpaši sezonas laikā, kad ir ražas novākšana. Man gribētos, lai mums nebūtu jāieved darbaspēks, bet diemžēl visā Eiropā mēs redzam, ka situācija ir tāda, ka mēs paši ar tiem darbiem galā netiekam, līdz ar to visās valstīs darbaspēks tiek ievests. Es teikšu, ka migrācijai ir jābūt mūsu pašu labi kontrolētai un labi uzraudzītai. Mēs nedrīkstam vienkārši iebāzt galvu zemē un izlikties, ka nekā tāda nav un ka mums nav ar to problēmas. Labāk mēs to kontrolējam, nekā tas notiek kaut kā nelegāli, nekontrolēti.

Tas, ko, protams, lauksaimnieki dara, viņi mēģina arī ražas novākšanu robotizēt. Tur gan ir jāsaka, ka, lai pie tā nonāktu, saimniecībām ir jābūt lielām, jaudīgām un spējīgām to izdarīt, bet arvien vairāk uz to iet, un mums nāksies risināt darbaspēka problēmu.

Mēs gan redzam, ka ir vēl viens veids, kā to var risināt, vienkārši, ekonomikai augot, atgriežas mūsu pašu cilvēki. Arī Latvijā atgriežas, bet ļoti to šobrīd var novērot Polijā, kur ir liels pieplūdums poļu, kas bija aizbraukuši uz citām Eiropas valstīm. Tādā veidā darbaspēka problēmu var risināt mums daudz vēlamākā veidā.

Jautājums arī, protams, ir par atalgojumu, jo es zinu, ka arī no Latvijas diezgan daudzi uz ražas novākšanu brauc strādāt vai nu uz Ziemeļvalstīm, vai uz Lielbritāniju. Vai mēs teorētiski varam konkurēt ar to atalgojumu, kas tiek piedāvāts citur?

Kā kurā valstī un kā kurā nozarē. Protams, ka viena no būtiskajām cilvēka vajadzībām ir pēc normālas dzīves, un, ja viņš pie brīvas iedzīvotāju kustības redz, ka citā valstī, aizlidojot ar lidmašīnu divu stundu laikā, viņš var nopelnīt vairāk, viņš to izvēlas darīt. Bet mehanizācija arī šeit ieviesīs savas korekcijas. Mums vienkārši ir jāspēj kļūt daudz ražīgākiem, daudz konkurētspējīgākiem, un tad mēs spēsim samaksāt lielākas algas un tos cilvēkus noturēt.

Bet mums visu laiku kāds liek šķēršļus tam, lai mēs tā darītu. Mums te tikko ir iznākušas jaunas Latvijas Bankas rekomendācijas, kā mūsu lauksaimniekiem ir jādzīvo dabai draudzīgi un augu un dabas daudzveidībai labvēlīgi, un tad mēs redzam diezgan absurdas lietas iekšā, kuras mūsu konkurētspēju, manuprāt, tikai pazeminās, nevis palielinās. Mēs arī esam aicinājuši Latvijas Bankas pārstāvjus uz sarunu. Mēs gribam redzēt, gribam saprast, kā viņi pie tādām idejām ir nonākuši, kāpēc vispār Latvijas Banka pēkšņi ir sākusi domāt par dabas daudzveidību lauksaimniecībā. Man liekas, viņiem vajadzētu būt citām prioritātēm, un viņi nav ar mums nekā kontaktējušies. Tur ir kaut kādas uzrādītas iestādes un dažādi partneri, savukārt viņi man stāsta, ka tur nav bijuši klāt un mums ir vairāki jautājumi šobrīd. Bet tur ir tiešām brīnumainas lietas, kas mūsu konkurētspēju samazinās.

Piemēram?

Piemēram, tāda pilnīgi absurda lieta, ka laba lauksaimniecības prakse dabas daudzveidībai būtu tāda, ka lopi tiek laisti ārā ganībās. Tātad, ja tu turi lopus tikai kūtī, tas ir slikti. Ja tu laid ārā ganos, tas ir labi. Ko nozīmē laist ārā ganos? Mums ir labas 1000-2000 govju fermu, ar ļoti labu labturību, ļoti labi strādājošas, kvalitatīvas, ar labiem izslaukumiem, kas govis tur kūtīs. Tagad, lai viņas laistu ārā ganībās, tas nav tā vienkārši, ka es uztaisīšu mazu žodziņu un reizi dienā izlaidīšu ārā. Nē, tajās pašās labas prakses vadlīnijās ir rakstīts, ka laba prakse ir tikai tā, kur uz vienu govi ir vismaz viens hektārs zemes. Tātad 2000 govju fermai vajag 2000 hektāru ganību. Tad mēs skatāmies Eiropas datos, cik mums ir liellopu vienību uz vienu hektāru, un saprotam, ka mums vajag daudz intensīvāk strādāt. Bet Latvijas Banka saka, ka mums vajag daudz ekstensīvāk strādāt. Nu tad, kā mēs ekonomikā darām, kur mēs ejam, kurā virzienā? Man liekas, tās ir tādas absurdas lietas, un es vienkārši gribu izrunāt to, kāpēc viņi pie tādiem secinājumiem ir nonākuši un kā mēs ejam uz nākamo plānošanas periodu, kā mēs nopelnīsim vairāk, kā mēs to ražību pacelsim, kā mēs tās algas varēsim samaksāt vairāk. Nu tie ir jautājumi, kur es tiešām nesaprotu.

Nu tad veiksmi sarunās! Ja mēs pievēršamies jau atkal laikapstākļiem, bet jau šim gadam, tad tagad gan tas jau ir beidzies, bet kopš aprīļa sākuma Latvijā bija sausuma periods. Tas ir ietekmējis augus?

Es ceru, ka nu jau būs viss labi. Tas viens brīdis bija tāds, ka atkarībā no reģiona - Kurzemē, Vidzemē vai Latgalē - bija dažādas situācijas, bet nu izskatās, ka mēs būsim tikuši diezgan veiksmīgi cauri. Šobrīd lietus ir devis labu pienesumu, tāpēc es ceru, ka tas nekā neietekmēs.

Kā ir ziemāji pārziemojuši?

Šogad izskatās, ka diezgan labi.

Protams, pēc pēdējiem gadiem prognozēt, kāda būs raža, ir ļoti riskants pasākums.

Dod Dievs, lai šogad viss būtu labi. Pagaidām ir tā, ka pēc ziemas, aptaujājot dažādu reģionu lauksaimniekus, visi ar tādu piesardzīgu cerību saka, ka izskatās labi. Gaidīsim, lai arī tā būtu.

Bet, ja šogad mūs nepārsteidz atkal kādi ekstrēmi laikapstākļi, tad kāda tā raža varētu būt? Laba?

Šobrīd izskatās, ka tā varētu būt laba, bet mums jau tie laikapstākļi var pārsteigt jebkurā brīdī.

Svarīgs ir brīdis, kad to augu iesēj, kāda viņam ir tā spēja izaugt, otrs pēc tam ir augšanas laiks, cik ir saule, cik ir lietus, un tad ir jautājums, kā mēs ražu novāksim, kas tajā brīdī notiek. Tie posmi ir daudzi, un ceram uz pilnu ciklu, lai mums izdodas laba raža šogad.

No 1. maija tika sākta arī ES un Dienvidamerikas valstu apvienības "Mercosur" pagaidu tirdzniecības nolīguma piemērošana. Vairāk gan par to uztraucas Rietumeiropas lauksaimnieki, bet vai kaut kāda ietekme no tā ir gaidāma arī uz Latvijas lauksaimniekiem?

Mēs arī uztraucamies. Es esmu piedalījies arī protesta akcijās Briselē kopā ar kolēģiem no Eiropas Piena padomes. Visi, absolūti visi Eiropas lauksaimnieki ir pret šo nolīgumu, jo mēs redzam, ka mums no tā būs negatīva ietekme. Politiķi to negrib dzirdēt. Viņi uzskata, ka ir arī lieli ieguvumi, piemēram, auto industrijai. Tas, ko mēs sakām, nu ja kāda industrija no šī nolīguma iegūst labumu, tad viņi varētu kompensēt tiem, kas zaudē. Tur gan ir izdomāti dažādi mehānismi, kā skatīties, vai tirgū ir kaut kāda pārsātinātība ar trešo valstu produktiem un kā to līgumu var iesaldēt, nobremzēt tajā brīdī. Mums tas rada bažas.

Bet jāsaka gan, ka ne visas nozares arī lauksaimniecībā būs zaudētājas. Zinu, ka mūsu zivju rūpniekiem arī ir diezgan lielas iespējas šī nolīguma ietvaros. Tā kā varbūt arī tur būs kāds ieguvums. Bet kopumā lauksaimnieki ir diezgan bažīgi.

Kāda varētu būt ietekme tieši uz Latvijas lauksaimniekiem?

Mēs redzam, ka produkciju Dienvidamerikā vienkārši var saražot lētāk. Ja 80% sabiedrības nevar atļauties nopirkt vietējo preci tāpēc, ka tā ir dārgāka, tad vienkārši nopirks to produkciju. Tik vienkārši. Papildus, protams, mēs nezinām un īsti nevaram pārbaudīt, kādos apstākļos tā produkcija ir ražota, kādi augu aizsardzības līdzekļi ir lietoti, kāds ir darbaspēks, kādas prasības labturībā tiek ievērotas lopkopībā. Tie visi ir jautājumi. No vienas puses, protams, kad produktu ieved ES, tam ir jāatbilst kaut kādām kvalitātes prasībām. Es ticu, ka tās prasības tur tiks izpildītas, bet to tālāko ķēdes posmu, kā tas tiek saražots, un izmaksas mēs neredzēsim. Tā ir tā lielā baža, ka tā produkcija būs saražota citādāk, nekā mēs šeit esam pieraduši.