Uzmanīgi ar uguni mežā!
Jau no 1. aprīļa ir noteikts ugunsnedrošais periods, un šajā laikā, uzturoties mežā, ikvienam jāievēro ugunsdrošības noteikumu prasības.
Saskaņā ar pērn veiktajiem grozījumiem Ugunsdrošības, ugunsdzēsības un glābšanas darbu likumā tagad ugunsnedrošais periods ir noteikts no 1. aprīļa līdz 30. septembrim. Agrāk ugunsnedrošo periodu izsludināja Valsts meža dienests, vērtējot klimatiskos apstākļus, bet tagad jārēķinās, ka šis periods ilgst pusgadu neatkarīgi no tā, vai vasara gadījusies sausa, vai arī lietaina un slapja. Būtībā jau nekādas kardinālas pārmaiņas šīs izmaiņas mums nenes – sēņot un ogot drīkst, arī saimnieciskā darbība mežā neapstājas. Taču jāņem vērā virkne ugunsdrošības prasību, kas jāievēro, šajā laika periodā uzturoties mežā. Vairāk stāsta akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” (LVM) Meža aizsardzības daļas vadītājs Edijs Leišavnieks.
Uguni kurt tikai tam paredzētās vietās!
“Ugunsnedrošajā periodā uguni mežā kurt drīkst tikai un vienīgi speciāli ierīkotās vietās. LVM teritorijā tās ir publiski pieejamās bezmaksas tūrisma vietas, kur ir paredzētas ugunskura vietas. Ja kāds iedomāsies kaut kur mežā ar lāpstu nokasīt zemsedzi un tur ierīkot ugunskura vietu pats uz savu roku, tas jau būs noteikumu pārkāpums. Ja no šādas patvaļīgi ierīkotas ugunskura vietas izcelsies ugunsgrēks, vainīgo var saukt pie atbildības,” stāsta Edijs Leišavnieks.
Izņēmums – ja atpūtnieks paņēmis līdz saliekamu galdu un uz tā novietojis gāzes grilu, jo šajā gadījumā zemsedze netiek skarta. Tas pats attiecas uz saliekamajiem griliem, ko arī var novietot atpūtas vietā uz galda, ja nav šīs speciāli ierīkotās ugunskuru kurināšanas vietas. Galvenais, lai uguns nebūtu tieši uz zemsedzes, jo tas būtiski palielina ugunsgrēka izcelšanās risku meža teritorijā.
Arī īpaši ierīkotajās ugunskura vietās ar uguni tik un tā jābūt piesardzīgam un jāskatās, lai pēc jūsu aiziešanas nebūtu ne mazāko aizdegšanās risku. Jāpatur prātā – no kārtīgi nenodzēsta ugunskura vējš var kādu dzirksteli iepūst sausā zemsedzē, un var sākties nekontrolēta degšana. Tādēļ atpūtas vietā ugunskurs jānodzēš tā, lai nekas nevarētu sākt gruzdēt vēja ietekmē, respektīvi, lai vējš neaizpūš dzirksteles, kas var izraisīt ugunsgrēku.
No laika apstākļiem mežu ugunsdrošības jomā ir atkarīgs ļoti daudz. Pēdējos pāris gados pavasari bijuši ļoti sausi, kas palielina meža ugunsgrēku risku. Šogad un pērn līdz aprīļa beigām LVM mežos reģistrēto ugunsgrēku skaits bijis līdzīgs – ap 40 ugunsgrēku. Tomēr šogad izdegusī platība ir piecas reizes lielāka, jo pavasaris bija ne tikai sauss, bet arī vējains. Tas nozīmē, ka zemsedze ātrāk izžuva, turklāt vējš palīdz liesmām ātrāk izplatīties. Savukārt pērn kopējais ugunsgrēku skaits bija salīdzinoši neliels – LVM apsaimniekotajos mežos ap 70 ugunsgrēku, kas skāruši 17 hektāru. Tas ir zemākais rādītājs kopš LVM izveidošanas, un izskaidrojums ir vienkāršs – iepriekšējā vasara bija ļoti lietaina un mitra, tādēļ arī meža zemsedze bija salīdzinoši slapja.
Šogad, visticamāk, ugunsgrēku būs vairāk, jo vismaz pagaidām laiks ir sauss un diezgan vējains. Ziemeļkurzemes reģiona Zilo kalnu novadā maija pirmajās dienās jau tika dzēsts ugunsgrēks 6,5 hektāru platībā, savukārt 4. maijā Ziemeļlatgales reģionā netālu no Lubānas ugunsgrēks pārņēma mežu divu hektāru platībā. Kopumā šogad LVM apsaimniekotajā teritorijā bijuši 14 meža ugunsgrēki, un uguns skartā meža platība pārsniedz vienu hektāru.
“Pavasarī riskantākais periods ir marts un aprīlis, kad cilvēki dedzina kūlu un pat mazākā dzirkstele var izraisīt ugunsgrēku. Tad seko neliels kritums, bet no jūnija beigām līdz augusta beigām ir nākamais bīstamais periods. Tad parasti ir karsts laiks, kas palielina risku, ka uguns nonāks dziļāk zemsedzē, un tas apgrūtina ugunsgrēka likvidēšanas darbus. Pavasaris šajā ziņā nav tik riskants, jo tad zeme vēl ir samērā mitra un pastāv iespēja, ka uguns vienkārši pārskries pāri, neieejot dziļāk zemē un arī nenodarot tik lielus zaudējumus mežā augošajiem kokiem; ir lielāka varbūtība, ka tie izdzīvos pēc ugunsgrēka. Savukārt jūlijā zemsedze ir izžuvusi, tādēļ uguns tajā var ieķerties un ugunsgrēka likvidēšana ir ilgāka un sarežģītāka,” Edijs Leišavnieks ieskicē no ugunsbīstamības viedokļa riskantākos laika periodus.
Nelaimes cēlonis – cilvēciskais faktors
Nav nekāds pārsteigums, ka biežākais meža ugunsgrēku cēlonis ir cilvēka darbība. Vienalga, vai kāds kurinājis ugunskuru, ko nav līdz galam nodzēsis, nometis sūnās izsmēķi vai citu degošu, gruzdošu priekšmetu, rezultātā izceļas ugunsgrēks. Diezgan izplatīts degšanas cēlonis ir arī dzelzceļš – tā tuvumā no lokomotīvju radītajām dzirkstelēm laiku pa laikam izceļas ugunsgrēki. Vēl viens iemesls mēdz būt ļaunprātīga dedzināšana. Šogad novēroti arī vairāki elektrolīniju īssavienojumi, ko radījis lielais vējš. Krītošie koki var pārraut elektrības vadus, rodas dzirksteles, un, tām nokrītot sausā zālē, sākas degšana. Gadās arī tā, ka ugunsnelaimi nejauši izraisa mežu apsaimniekošanā iesaistītie cilvēki, piemēram, atpūtas brīdī noliekot sausās sūnās sakarsušu krūmgriezi. Zibens izraisīti ugunsgrēki ir samērā reti – parasti četri pieci gadījumi gadā.
Meža ugunsgrēki parasti izceļas vietās, kur vairāk apgrozās cilvēki, tātad netālu no pilsētām. “Ir ieskicēts teorētiskais rādiuss ap pilsētu, cik tālu cilvēki ir gatavi pie dabas. Šādā attālumā meža objektos tad arī parasti izceļas ugunsgrēki. Tur var tikai apelēt pie cilvēku saprāta un aicināt būt uzmanīgiem. Vēl viens ugunsgrēku pīķa brīdis ir sēņošanas un ogošanas sezona, kad ugunsnelaimes izceļas tālāk no civilizācijas, kur parasti neviens neiet. Reizēm var tikai pabrīnīties, kā vispār kāds cilvēks tur ir nonācis. Un tādās vietās dzēšana, protams, ir ļoti sarežģīta,” stāsta Leišavnieks.
Jāņem vērā, ka ugunsgrēka likvidēšana izmaksā diezgan dārgi, un ne tikai pats dzēšanas process, bet arī vēlākā uzraudzība, jo meža īpašniekam (šajā gadījumā LVM) pēc tam ugunsgrēka vieta ir jāpieskata, lai būtu pārliecība, ka nekas negruzd un degšana nevar atsākties. Tas nozīmē, ka kādam ir jādežurē konkrētajā vietā un vajadzības gadījumā jānovērš gruzdēšana. Un par to visu ir jāmaksā. Vēl vairāk dzēšanu un uzraudzību apgrūtina tas, ka parasti ugunsbīstamajā sezonā vienlaikus notiek vairāki ugunsgrēki, un ar visiem tiem jātiek galā. Ja valstī gadā notiek vidēji 600–700 meža ugunsgrēku visās mežu teritorijās, atbildīgie dienesti ar tiem itin labi tiek galā, taču, ja kopējais skaitlis ir lielāks, tad jau var rasties problēmas. Šogad, vērtējot aprīlī un maijā izcēlušos ugunsgrēkus, var teikt – labi ja desmit dienas ir tādas, kad nenotiek neviens meža ugunsgrēks.
Par teorētisko dzēšanas areālu var uzskatīt 400 metru attālumu no tuvākā ceļa – tik tālu var izvilkt šļūteņu līniju no meža ugunsdzēsības autocisternas. Ja degšana notiek tālāk no ceļa, dzēšanas pasākumi kļūst sarežģītāki un nākas ūdeni vest ar speciālu tehniku, piemēram, kvadricikliem, vai pat dzēst no gaisa, kā arī izmantot pārnēsājamos rokas sūkņus un ūdeni ņemt no grāvja. LVM apsaimniekotajos mežos aprēķināts, ka apmēram 80 % teritorijas iekļaujas šajā noteiktajā attālumā. Ar atlikušajiem 20 % ir sarežģītāk, jo tie lielākoties ir purvi un aizsargājamas teritorijas, kur piebraukt ir grūti vai pat neiespējami. Taču kopumā jāņem vērā, ka tikai apmēram trešā daļa valstī likvidēto meža ugunsgrēku notiek LVM apsaimniekotajos mežos.
Un vēl viens atgādinājums mežu tiešā tuvumā dzīvojošajiem cilvēkiem – ugunsnedrošajā periodā nav vēlams neko dedzināt lielos apmēros, piemēram, zarus, jo dūmi var maldināt dežurantus ugunsdzēsības torņos vai attālās novērošanas kameras, kas uz dūmiem reaģēs kā uz meža ugunsgrēku. Tad ugunsdzēsēji saņems viltus izsaukumu laikā, kad viņu palīdzība varbūt vajadzīga kaut kur citur.
