Uz pļavu pēc tējas. Ar groziņu, baltu priekšautu un bērnu pie rokas
Pie pašas Praulienas ciema robežas Madonas novadā stalti slejas skaista atjaunota ēka. Pagājušajā gadsimtā te pirmajā stāvā pulcējušies kultūras dzīves cienītāji, bibliotēkas apmeklētāji, un darba galds bijis pat policistam, jo ēkas pagrabos atradies cietums.
Tagad, kā vēsta izkārtne, te mājo augu tēju ražošanas uzņēmums “PLŪKT”. Pie ieejas gaida tējas meistare, uzņēmuma līdzdibinātāja Līga Lieplapa, un, sekojot viņai, jūtu, kā mani apņem tējas aromātu mākonis.
Tēja vēsturiskā namā
Līga – ģeoloģe pēc profesijas, dabas bērns un uzņēmēja pēc sirds aicinājuma – ir pārliecināta, ka cilvēkam ir biežāk jāieklausās sevī, dabā un augos. Skats pa logu vēsta, ka no Jaungulbenes puses atnākuši lietus mākoņi. Šodien viņa gribēja kopā ar mani baudīt fermentētās ugunspuķes tēju, tomēr laikapstākļi maina plānus. “Tējai ir krāsa, un, kad atnāk šādi mākoņi, gribas kaut ko krāsaināku, siltāku.” Viņa paskaidro, ka ir sajūtu cilvēks, tāpēc bieži vadās pēc iekšējā noskaņojuma.
Uzņēmums “PLŪKT” dibināts 2017. gadā. Līgas ģimene bija nopirkusi īpašumu – bijušo tautas namu. Līdz tam ēka stāvēja pamesta, nobružāta, nevienam nevajadzīga, tai bija gandrīz iebrucis viens gals. Nākamie trīs gadi – celtniecības process, kurā piedalījās visa ģimene. Un tapa uzņēmuma ražošanas ēka – tējas nams.
Kur tautas namā kādreiz bija zāle ar skatuvi, uz kuras uzstājās deju kolektīvi un radošie mākslas cilvēki, tur tagad ir mājīgi iekārtota “PLŪKT” prezentāciju un atpūtas telpa. Visur redzamas arī vēstures liecības. Praulienas tautas teātrī tika uzvestas rakstnieces Ilzes Indrānes lugas, kuras režisēja Rūdolfs Baltaisvilks. Ilze un Rūdolfs ir Līgas vīra vecāki, “tāpēc mums bija svarīgi saglabāt liecības”, viņa saka.
Praulienas iedzīvotāji uzņēmumu pieņēma ar sirsnību. Būvniecības laikā durvis nebija jāslēdz, kaimiņi nāca uz talkām un sekoja līdzi, kā veicas. “Mēs un šī ražotnes māja īstenībā esam kā Praulienas vizītkarte.”
Šajā pavasarī ražotnē visi priecājas, ka aukstais gadalaiks beidzies. Šajā laikā vairāk strādāts pie plānošanas, bijušas sarunas ar augu piegādātājiem. Sezonā uzņēmums apstrādā aptuveni divas tonnas tēju. Līga atzīst, ka izejvielu vienmēr trūkst. “Cik mēs varam tās izejvielas sezonā sadabūt un saražot, tik arī ir. Pavasarī pirmās ievācam gaiļbiksītes – ar tām tūlīt sāksies sezona.” Namamāte pamāca, ka tējas var vākt arī ziemā, kad pieejami priežu pumpuri, skujas, aveņu laksti.
Paņemt ar pateicību
Pēc izglītības Līga ir ģeoloģe, vairāk nekā 25 gadus strādā vides aizsardzības jomā. “PLŪKT” ikdienas darbā viņa saredz vērtību, ko var iegūt no dabas. “Daba dod, un mums jāpieņem tas ar pateicību. Svarīgi ir paņemt tik daudz, cik var no tās vietas, lai augu komūna neizzūd, lai mēs to neiznīcinām, lai biotops paliek tāds, kāds tas ir, un kļūst vēl labāks. Man liekas, tas ir tik dabiski, tik organiski – rūpēties par savu vidi. Mēs, protams, varam visu iznīcināt, bet paši no tā cietīsim.”
Dabā viņa arī atjauno spēkus. Pat gados, kad strādājusi Rīgā, Līga katru dienu devusies mājās uz Madonu, jo “mūri nomāc”. Bijuši brīži, piemēram, celtniecības laikā, kad viņa izmisumā gājusi pie kāda sena skujkoka, runājusi, ieklausījusies, un tas palīdzējis. “Katru reizi, kad dodos pie dabas ar kādu nopietnu jautājumu, pie sevis nodomāju – kā būs, vai tas nostrādās? Un par lielu izbrīnu nostrādā! Vajag tikai būt patiesai un atvērtai.”
Interese par augiem Līgai radusies daļēji no studiju laika pieredzes Altajā, kur viņa bijusi praksē un pļavās bridusi kopā ar Sibīrijas sievietēm. “Viņas man pļavās rādīja augus, ko pašas izmantoja, jo tur nebija ne medicīnas iestāžu, ne ārstu.”
Mēs varētu būt sveiki un veseli
“Ja mēs zinātu vairāk par augiem, kas tepat blakus aug, un mācētu tos izmantot, tad, man šķiet, mēs būtu sveiki un veseli,” saka Līga, tomēr atzīst, ka reizēm jāapmeklē arī aptieka. “Medikamenti noteikti ir nepieciešami tad, kad tiešām problēmas ir nopietnas, saasinātas un ielaistas. Organisms pierod, ja regulāri lietojam medikamentus bez īstas vajadzības, bet tad, kad patiešām vajadzētu, tā tablete var nepalīdzēt.” Arī tēju maisījumi ikdienā tiek veidoti tā, lai ir ne tikai garšīgi un smaržīgi, bet arī veselībai derīgi. “Mēs gribam, lai cilvēkiem, kuri tējas iegādājas, tiek ne tikai to aromāts un garša, bet arī ieguvums labsajūtai.”
Ilgtspējība slēpjas alternatīvās
Līga ar prieku novēro, ka cilvēki vairāk atgriežas laukos un jaunieši sāk domāt par pašpietiekamību. Nav aizmirsts arī kovida laiks, kad radās mežā staigāšanas un pārgājienu kultūra. Viņa dalās atmiņās par saviem agrīnajiem darba gadiem. “Jau toreiz saskatīju visas tās saimniekošanas šausmas, ko padomju laikā paveica gan fermas, gan pesticīdu noliktavas, gan atkritumu neapsaimniekošana. Tas varbūt vēl vairāk rada tādu kā vainas apziņu – ko mēs esam izdarījuši? Cik gadu desmitiem jāpaiet, lai no tā visa atbrīvotos? Dažas pesticīdu grupas, ko jau sen vairs neizmanto, vēl arvien atrodamas dzīvajās būtnēs, piemēram, stārķos...”
Līga uzskata, ka šodien nevaram vairs dzīvot pagātnes rēgos. “Situācija visu laiku mainās, ir jādomā alternatīvi varianti, kā saglabāt savu komfortu, kā vispār izdzīvot.” Tas nozīmē arī nepopulārus lēmumus. Piemēram, vēja parki. “Man ļoti nepatīk, ka izcērt mežus vēja parkiem, bet es noteikti iestājos par to, ka ir jābūt alternatīviem enerģijas avotiem. Vēja parki ir viens no tiem. Ir gudri jāizvērtē šābrīža varbūt diskomforts pret ilgtermiņa ieguvumiem, lai mums ir enerģijas neatkarība.” Viņai visvairāk gribētos, lai atbildīgie cilvēki mazāk pļāpātu, rīkotu diskusijas, bet gan drosmīgi pieņemtu lēmumus sabiedrības labā.
Ar grozu uz pļavu
Dodoties ievākt tējas savai saimei, pieejai jābūt ļoti personiskai. Procesam jābūt kā meditācijai dabā, kad pļavā jāiebrien ar groziņu, baltu priekšautiņu un ar bērnu pie rokas. “Tā bērns vai mazbērns mācīsies pazīt augus, redzēs, ko kukainīši dara, sapratīs, ka nevajag paņemt vairāk, nekā daba var dot.”
Par tēju Līga iesaka vienkāršu principu – nevākt kilogramiem. “Vērtīgāk ir ievākt tik daudz, cik patiešām pa ziemu ģimene varēs izdzert. Ja kaut kas paliek pāri, var sagatavot vanniņas un izmantot ārīgi. Miskastē noteikti nevajag mest neko, var kaut vai gurķus aplaistīt pavasarī vai izmantot kāju vannām. Ķermenis būs pateicīgs.” Šāda attieksme ir cieņa pret dabu un pateicības izrādīšana. Un nākamajā sezonā vajag no jauna svaigu tēju ielasīt – atkal ar groziņu. Atkal meditatīvi.
Daba Līgai dod spēku, bet viņa nenoliedz, ka gada ritms sagādā arī savus izaicinājumus. Lielākais nogurums iestājas tieši agros pavasaros, kad ir maz saules. Tad palīdzēt var D vitamīns, taču viņa biežāk paļaujas uz savu intuīciju, kas parāda, ko organismam vajag visvairāk. Citreiz tā ir vienkārši staigāšana pa laukiem un mežiem.
Pavasarī Līga gaida to brīdi, kad var zemi rokās paņemt; tad viņa izjūt neaprakstāmu prieku. “Kad zemi redzu kailu, man šķiet, ka saskatu visas pamatvērtības.” Līgai ļoti nepatīk ravēt, bet pavasarī pa zemi viņa mēdzot rušināties stundām ilgi, savukārt rudenī ir gandarījums novākt ražu un sakopt dobes. Par vasaru tēju pazinēja saka tā: “Tad es esmu kā sienāzis, kam patīk vienkārši baudīt visu, kas apkārt.”
Katrā gadalaikā ir atšķirīgas smaržas, un cilvēks nevar tās ne nopirkt veikalā, ne sajust slēgtā telpā. Tās var tikai piedzīvot, izejot pļavā ar groziņu rokā.
PROJEKTU ""Klimata kurss" – SIA "Izdevniecība "Rīgas Vilņi"" sabiedrības izpratnes veicināšanas kampaņa par klimatneitralitāti un zaļo enerģiju Latvijā" FINANSIĀLI ATBALSTA EMISIJAS KVOTU IZSOLĪŠANAS INSTRUMENTS.
