Tu cīnies ar dabu, vai sadarbojies ar to? Dārzkopības padomi, kurus pēdējais laiks ņemt vērā

Viņu saimniecībā soli pa solim top ēdamais meža dārzs – daudzslāņaina, dzīva ekosistēma, kur līdzās pastāv augi, augsne un cilvēks. Šis nav stāsts par perfektu dārzu, bet par domāšanas maiņu – no vēlmes visu kontrolēt uz spēju sadarboties ar dabas procesiem.

Daba darbojas cilvēka labā

Pirms daudziem gadiem Ija un Āris nolēma noīrēt mazdārziņu Rīgā, Lucavsalā. Šī pieredze atmodināja bērnības atmiņas par vecvecāku piemājas saimniecībām. Toreiz darbs dārzā bija neatņemama ikdienas daļa – palīdzēt ravēt, nest ūdeni, kopt dobes. Tas bija pieņemts kā norma: ja gribi ražu, tev daudz jāstrādā. Tomēr līdzās šim smagā darba modelim atmiņā bija saglabājušies arī citi netradicionāli piemēri.

“Man vectēvs jau toreiz darīja lietas, ko mūsdienās saucam par permakultūru, izmantoja mulču, audzēja kartupeļus sienā, eksperimentēja ar dažādām metodēm. Tajā laikā tie šķita vienkārši savdabīgi knifi, nevis apzināta sistēma,” atceras Āris.

Savā mazdārziņā jaunie saimnieki gribēja izdarīt tā, lai dārzs nebūtu daudz jālaista un jāravē. Meklējot risinājumus, kā dārzu padarīt mazāk darbietilpīgu, viņi sāka pētīt informāciju internetā. Tieši tur pirmo reizi uzdūrās permakultūras jēdzienam, bieži aprakstītam kā slinkā dārzkopība, kuras pamatā ir doma par gudru sistēmu izveidi, nevis nepārtrauktu fizisku darbu. Ideja, ka iespējams ieguldīt mazāk enerģijas, bet iegūt stabilāku un veselīgāku rezultātu, šķita vilinoša.

Sākumā mūs vairāk uzrunāja praktiskais aspekts: mazāk laistīt, mazāk ravēt, mazāk cīnīties ar dārzu. Godīgi sakot, par permakultūru bija izveidojies arī zināms stereotips, ka to piekopj cilvēki, kuri apzināti norobežojas no mūsdienu tehnoloģijām un dzīvo romantizētā pagātnē. Taču iedziļinoties kļuva skaidrs, ka permakultūra nav pretrunā ar mūsdienu zinātni vai tehnoloģijām. Tieši otrādi, tā mudina izmantot to, ko zinām par dabas procesiem, un pielietot to praksē gudrāk,” atzīst Āris.

No idejas, ka cilvēks vada dārzu, Āris un Ija nonāca pie atziņas, ka daudz produktīvāk ir veidot vidi, kurā daba pati var darboties cilvēka labā. “Es permakultūru vislabāk raksturotu kā mēģinājumu radīt vietu, kur ir labi dzīvot ne tikai mums, bet arī augiem, kukaiņiem, mikroorganismiem – visai ekosistēmai. Tikai tad, kad pats sāc to praktizēt, tu pa īstam saproti, ko šī definīcija nozīmē. Un, kad esi sācis, tu vairs nespēj skatīties uz dārzu un pat pasauli kopumā tāpat kā iepriekš,” saka Āris.

Pirmie rezultāti

Pāreja uz permakultūras principiem nav ātrs projekts ar tūlītēju atdevi. Kā uzsver Āris, izmaiņas dārzā mazāk var redzēt pirmajā gadā, bet vairāk, sākot no otrā trešā gada, ja zeme ir bijusi mulčēta. “Pirmajā gadā vēl izlien diezgan daudz nezāļu, un parasti visi, kas sāk mulčēt zemi ar sienu, uzliek pārāk mazu kārtu siena (arī mēs). 

Otrajā gadā pamanījām, ka augi izskatās veselīgāki un augsnes struktūra ir mainījusies gan pēc izskata, gan arī taustes, – paņemot augsni rokās, var just, ka zemei ir cita struktūra, un tā ir patīkama. Mēs pamērījām arī augu lapu šķidrumu ar refraktometru, un tas uzrādīja ļoti labus rezultātus,” stāsta saimnieks.

Īpaši spilgts piemērs, kas pašiem saimniekiem kalpojis kā apliecinājums permakultūras principu efektivitātei, bija eksperiments ar tomātiem mālainā pļavā. Uzstādot siltumnīcu vietā, kur zem velēnas bija gandrīz tīrs māls, tomāti tika iestādīti izurbtos caurumos, zeme pārklāta ar kartonu un biezu siena mulčas kārtu. Pēc sākotnējās laistīšanas augi visas sezonas laikā netika papildus laistīti. “Tas bija risks. Godīgi sakot, arī mums pašiem nebija pārliecības, ka tas izdosies. Tas gāja pilnīgā pretrunā ar klasiskajām dārzkopības rekomendācijām,” atzīst Āris.

Rezultāts tomēr pārsteidza – tomāti ne tikai izauga, bet bija izteikti veselīgi, raža – bagātīga, un augi tik spēcīgi, ka tos nācās regulāri apgriezt, lai vispār varētu iziet pa siltumnīcas celiņiem.

Šādi eksperimenti Ārim un Ijai nav pašmērķis, tie ir veids, kā apzināti pārbaudīt robežas un saprast, kas patiesībā notiek zem augsnes virskārtas. 

Kas ir ēdamais meža dārzs?

Kā skaidro Āris, ēdamais meža dārzs vienkāršoti ir mežs, kurā pārsvarā aug cilvēkam ēdami un noderīgi augi. Taču atšķirībā no klasiskā augļu koku dārza vai sakņu dārza šī sistēma nav veidota kā rindu stādījumi ar vienu dominējošu kultūru, bet gan kā daudzslāņaina, daudzveidīga ekosistēma, kas atdarina dabisku mežu.

Āris uzsver, ka Latvijas apstākļos meža dārza veidošana ir izaicinājums. Īsa sezona, maz saules gaismas un vēsāks klimats nozīmē, ka raža lielākoties koncentrējas uz vasaras beigām un rudeni. Tomēr arī šeit, gudri plānojot augu izvēli un kombinācijas, iespējams panākt, ka meža dārzs ražo vairākus mēnešus gadā.

Latvijas apstākļos ēdamais meža dārzs var nodrošināt ražu no pavasara līdz rudenim, ja tajā apzināti iekļauj:

• agros zaļumus (lociņus, skābenes, nātres, rabarberus);
• dažādas ogas un augļus ar atšķirīgiem nogatavošanās laikiem;
• riekstu kokus (lazdas, atsevišķos reģionos – arī valriekstus, ēdamos kastaņus);
• daudzgadīgus augus, kas ar katru gadu kļūst spēcīgāki un noturīgāki.

Vienlaikus Āris atgādina, ka siltākos reģionos pasaulē meža dārzi var ražot visu gadu. Tur augļu koki, rieksti, dārzeņi un pat Latvijai netipiski augi, piemēram, banāni, citrusaugi vai avokado, veido nepārtrauktu ražas ciklu. Šī pieredze viņiem pašiem ļāvusi kritiskāk paskatīties arī uz pieņēmumiem par to, kādi augi nevar augt noteiktos klimatiskos apstākļos.

Galvenās atšķirības starp ēdamo meža dārzu un klasisku augļu koku dārzu

• Daudzveidība. Meža dārzā aug nevis viens vai daži kultūraugi, bet desmitiem dažādu augu – koki, krūmi, lakstaugi, zemsedze, vīteņaugi un sakņaugi.
• Daudzslāņaina struktūra. Augi tiek plānoti dažādos stāvos no augstās lapotnes līdz zemsedzei, līdzīgi kā dabiskā mežā.
• Mazāka atkarība no ķīmijas. Daudzveidīga vide piesaista labvēlīgos kukaiņus un putnus, samazinot kaitēkļu izplatību un nepieciešamību pēc pesticīdiem.
• Ilgtermiņa pašpietiekamība. Mērķis ir panākt, lai ar katru gadu meža dārzs prasītu arvien mazāk cilvēka iejaukšanos, jo sistēma pati sevi uztur.
• Stabilāka raža. Ja viena kultūra konkrētajā gadā cieš no nelabvēlīgiem laikapstākļiem, citas to kompensē.

Ēdamā meža dārza ideja ir veidot vidi, kur cilvēka ieguldītais darbs ar katru sezonu samazinās, bet dārza spēja pašorganizēties – pieaug. Praktiski tas nozīmē, ka galvenais darbs notiek sākumā, plānojot, stādot, veidojot augu struktūru, bet vēlāk saimnieks dārzu vairāk novēro un tikai minimāli koriģē: paretina lapotni, izņem sausos zarus vai pielāgo apgaismojumu.

Ņem vērā!

Ēdamais meža dārzs nav obligāti jāierīko atklātā pļavā. To var veidot arī mežmalā vai birzītē, kur jaunie stādījumi sākumā ir labāk pasargāti no vēja. Šādās vietās nereti ir arī mazāk kurmju un ūdensžurku, jo blīvā sakņu sistēma tiem traucē. 

Mēs darījām tā

Meža dārza veidošana Ārim un Ijai nav bijis vienas sezonas projekts, bet pakāpenisks, apzināts process, kurā lēmumi tiek pieņemti, balstoties novērojumos, pieredzē un kļūdās. Viņi uzsver – nav viena pareizā ceļa, taču ir principi, kas būtiski atvieglo darbu un ļauj dārzam ar katru gadu kļūt pašpietiekamākam.

Ko mēs darījām pašā sākumā

• Novērojām teritoriju vismaz vienu sezonu. Skatījāmies, kur pūš vējš, kur krājas mitrums, kur ir saulainākās un ēnainākās vietas.
• Plānojām izvietojumu. Rindas veidojām ziemeļu–dienvidu virzienā, lai augi saņemtu vienmērīgāku apgaismojumu.
• Veidojām aizsardzību no vējiem. Jaunam meža dārzam īpaši svarīga ir aizsardzība no ziemeļu un rietumu vējiem pirmajos gados.

Koku un augu izvēle

• Neizvēlējāmies masveidā pirkt potētus stādus. Pēc pieredzes ar bojā gājušiem kokiem secinājām, ka potējuma vieta bieži ir vājais punkts.
• Devām priekšroku vietējam materiālam. Pavairojām augus paši, mainījāmies ar kaimiņiem un citiem cilvēkiem, tā iegūstot augus, kas jau ir pielāgojušies konkrētajam klimatam.
• Veidojām savu sēklu banku. Tas nodrošina ne tikai neatkarību, bet arī saglabā vietējās šķirnes nākamajām paaudzēm.

Augsnes uzlabošana – pamats visam

• Mulčējām zemi apkārt kokiem jau pirmajos gados. Izmantojām nopļauto zāli un sienu, tas samazināja nezāles, saglabāja mitrumu un ļāva kokus nelaistīt pat sausākās vasarās.
• Mulču uzklājām regulāri. Kad tā sadalījās, papildinājām ar jaunu kārtu – dabiska lēnā mēslošana.
• Sākām mulčēt visas rindas, ne tikai koku apakšu. Tas palīdz uzlabot augsni plašākā teritorijā, nevis punktveidā.
• Komposts – vērtīgākais resurss. Ja ir iespēja, komposts ir vēl efektīvāks par zāli un sienu, taču tā sagatavošana prasa laiku un apjomu.

Par slāņiem un augu kombinācijām

• Plānojām visus meža stāvus. Koki, krūmi, zemsedze, vīteņaugi, sakņaugi – meža dārzs strādā vislabāk, ja nav tukšu nišu.
• Eksperimentējām ar neierastiem augiem. Piemēram, vīģēm, sākot siltumnīcā un plānojot izmēģinājumus arī atklātā laukā.
• Iesaistījām bērnus. Augu stādīšana un kopšana palīdz bērniem izprast pārtikas izcelsmi un veido attiecības ar zemi.

Izmantojām to, kas aug kā nezāle

• Meklējām augus, kas aug paši. Ja kaut kas tavā teritorijā aug bez īpašas kopšanas un ir ēdams, tas ir zelts permakultūras dārzam.
• Topinambūrs kā daudzfunkcionāls augs. Pie mums tas kalpo gan kā ražīgs pārtikas avots, gan kā vējlauzis, gan kā putekļu barjera, turklāt izskatās dekoratīvi.

Vērts zināt, pirms sāc

Permakultūras dārzs ir process, kurā katrs neapdomāts solis var atbalsoties vēlāk ar lieku darbu un vilšanos. Āris uzsver, ka lielākā daļa kļūdu nerodas no nepareiziem augiem, bet gan no tā, ka cilvēki pārlec pāri pašam svarīgākajam posmam – novērošanai un plānošanai. 

Tipiskākās kļūdas, no kurām izvairīties

• Izlaists novērošanas posms. Nesteidzies stādīt uzreiz. Vispirms pavēro, kā kustas saule, kur krājas ūdens, kur pūš vējš, kur veidojas mikroklimati. Bez šā posma nākas pārstādīt un labot jau izveidotas zonas.
• Nepārdomāts izvietojums. Bieži siltumnīca, vistu kūts vai komposts tiek novietoti pārāk tālu no mājas. Rezultātā ikdienā jāmēro lieki kilometri. Tuvāk mājai jābūt tam, ko apmeklē katru dienu.
• Domāšana tikai plakaniski. Augi tiek izvietoti, neņemot vērā to augstumu nākotnē, – lielie noēno mazākos, koki aizsedz krūmus. Meža dārzā jāplāno telpa trīs dimensijās – ne tikai uz zemes, bet arī augstumā.
• Pārmērīga aizraušanās ar eksotiskiem augiem. Pasūtot augus no siltākām zemēm, pastāv liels risks, ka tie mūsu klimatā neieaugs vai nosals jau pirmajā ziemā. Iesākumā drošāk strādāt ar vietējām vai jau pārbaudītām šķirnēm.
• Vēlme visu izdarīt uzreiz. Blīva, masveidīga stādīšana pirmajā gadā rada lielas izmaksas un stresu. Permakultūras dārzs ir maratons, nevis sprints – labāk sākt ar dažiem kokiem un krūmiem, ļaujot sistēmai augt pakāpeniski.

Meža dārzs kā dzīvesveids

Ārim un Ijai permakultūra sen vairs nav tikai dārzkopības metode. Tas ir veids, kā skatīties uz pasauli, patēriņu un attiecībām ar vidi. “Kad tu to vienreiz saproti, tu vairs nevari atgriezties pie vecā skatījuma. Tu sāc redzēt, kā darbojas dabas procesi, un tas maina domāšanu ne tikai dārzā, bet arī ikdienas dzīvē,” saka Āris. Permakultūra viņiem nozīmē apzinātu izvēli – ne tikai to, ko un kā audzēt, bet arī to, kam veltīt savu laiku, enerģiju un resursus.

Šī pieeja ir mainījusi arī attieksmi pret pārtiku un patēriņu. Āris atzīst, ka, iedziļinoties audzēšanas procesos, kļūst arvien grūtāk uztvert pārtiku kā produktu no plaukta. Līdzās apziņai par ķīmijas izmantošanu ražošanā nāk arī reālistisks skatījums – Latvijā nav iespējams pilnībā izaudzēt visu, kas ģimenei nepieciešams visu gadu. Tāpēc arvien lielāku nozīmi iegūst sadarbība ar kaimiņiem, radiem, līdzīgi domājošiem cilvēkiem, bartera formas un vietējo kopienu tīkli.

Meža dārzs kā dzīvesveids ietekmē arī ģimenes ikdienu. Bērni, kas uzauguši pilsētā, pakāpeniski iemācās saprast dabas ciklus, pārtikas izcelsmi un darba vērtību. Vienlaikus ģimene apzināti neatsakās no mūsdienu tehnoloģijām, gluži pretēji, tās tiek izmantotas, lai darbs būtu efektīvāks un saimniekošana ilgtspējīgāka. “Arī mūsu senči savulaik izmantoja labākos pieejamos rīkus. Ja viņiem būtu bijušas mūsdienu tehnoloģijas, viņi tās noteikti lietotu,” uzsver Āris.

Dalīšanās pieredzē sociālajos tīklos ir vēl viena šā dzīvesveida izpausme. Ārim un Ijai  ir svarīgi atstāt aiz sevis vietu labāku, nekā tā bija sākumā, domājot par saviem bērniem un nākamajām paaudzēm. Viņi apzinās, ka interese par dabiskāku saimniekošanu Latvijā aug lēni, bet vienlaikus redz jaunu tendenci – cilvēki ap 40 gadu vecumu meklē līdzsvaru starp pilsētu un laukiem, vēlas savu vietu dabā un mierīgāku dzīves ritmu. Šis dzīves modelis starp pilsētu un laukiem prasa organizētību un automatizāciju, taču tas ir izdarāms.

Skatoties nākotnē, meža dārzs Ārim un Ijai iezīmējas kā nobriedusi, blīva un pašpietiekama ekosistēma, vieta, kur ražo koki, krūmi un augi dažādos slāņos, kur zeme ir nosegta, darbs kļūst minimāls, bet klātbūtne dabā – maksimāli piepildoša. Tā ir telpa ne tikai ražai, bet arī atpūtai, kopā būšanai un dzīves svinēšanai.

Ija un Āris iesaka:

• Spert pirmo soli un nebaidīties sākt.
• Pieņemt kļūdas kā daļu no procesa.
• Meklēt līdzīgi domājošos – kopā ir vieglāk.
• Nepadoties, ja sākumā apkārtējie var nesaprast.
• Uzticēties ilgtermiņa procesam, nevis gaidīt ātrus brīnumus.

PROJEKTU ""Klimata kurss" – SIA "Izdevniecība "Rīgas Vilņi"" sabiedrības izpratnes veicināšanas kampaņa par klimatneitralitāti un zaļo enerģiju Latvijā" FINANSIĀLI ATBALSTA EMISIJAS KVOTU IZSOLĪŠANAS INSTRUMENTS.