Vilkt lietotu apģērbu ir veselīgāk, jo no tā izskalojusies ķīmija: pārsteidzošas dizaineru un mākslinieku atziņas

Daudzi no mums iepērkoties arvien biežāk domā arī par to, kā mūsu izvēles ietekmē pasauli. Kas notiks ar apģērbu kalniem, kurus mēs visi kopā uzkrājam savās garderobēs, un vai viss, ko pērkam, mums patiešām ir vajadzīgs? 

Otrā elpa lietotām mantām

Šo filozofiju praksē ik dienu īsteno labdarības veikalu tīkls “Otrā elpa”. Veikalu tīkla valdes locekle Dace Ekšteta skaidro, ka veikals ir tikai aisberga redzamā daļa, bet lielākais darbs ir noliktavā, kur notiek šķirošana. Darbs ir ļoti mērķtiecīgs, piemēram, ja pansionātos trūkst krūzīšu vai ērtu mājas drēbju, prioritāte ir šo pamatvajadzību nodrošināšana. Savukārt unikālākas lietas, teiksim, porcelāna krūzītes, nonāk veikalu plauktos, lai ar to pārdošanu varētu uzturēt visu labdarības sistēmu.

Ekšteta aicina mantu ziedotājus pirms tam veikt emocionālu pārbaudi, pajautājot sev – vai es šo lietu dotu savam draugam? Ja atbilde ir apstiprinoša, tad lieta ir gatava savai otrajai dzīvei. “Tas ir stāsts par cieņu un kvalitāti. Reizēm cilvēki aiz mīlestības grib atdot kaut ko sakošļātu vai nolietotu, taču ir jāsaprot robeža starp mīļu atmiņu un sadzīves atkritumiem. Pirms lietas nonāk mūsu veikala plauktos, tās tiek pārbaudītas un atsvaidzinātas ar tvaiku, radot īpašo sajūtu, ka apģērbs ir gatavs jaunam sākumam.”

Māksla bez atkritumiem

Arī mākslas pasaule meklē veidus, kā būt videi draudzīgākai. Latvijas Nacionālais teātris ar izrādi “Ugunī” kļuvis par šīs kustības pirmrindnieku. Teātra producents un starptautisko projektu koordinators Rihards Gāle stāsta, ka dalība projektā “Green Stage” bijis izaicinājums visam kolektīvam – iemācīties radīt mākslu, neradot jaunus atkritumus. “Izrādes tapšanā tika izmantotas “R” stratēģijas, kas māca atteikties no liekā un pārdomāt katra materiāla nepieciešamību. Tas nebija viegli, jo režisori un scenogrāfi parasti vēlas radīt kaut ko pilnīgi jaunu un grandiozu, taču šoreiz šajā ziņā mākslinieciskā brīvība tika ierobežota.”

Producents uzsver – šī izrāde ir unikāla ar to, ka aktieri uz skatuves kāpa tajos pašos tērpos, ko izmantoja mēģinājumos, nevis speciāli izrādei šūtos kostīmos, tādējādi izmantojot to, kas jau ir viņu pašu skapjos. “Scenogrāfijā tika iedzīvināti teātra vecie skatītāju krēsli, kas nav norakstīti un ieguvuši jaunu lomu uz skatuves, bet pēc izrāžu cikla beigām turpinās dzīvi mēģinājumu telpās.” Gāle atklāj, ka teātris piedzīvojis milzīgu atsaucību no vairāk nekā 160 dāmām, kuras ziedoja savus kāzu tērpus, lai tie vēlreiz uzmirdzētu mākslas darbā, nevis krātu putekļus skapjos.

Ilgtspējīga mode

Mākslinieks Bruno Birmanis uzsver, ka ilgtspējīga mode ir kaut kas tāds, kas neizjūk pēc otrās vai trešās mazgāšanas reizes. Viņš uzskata, ka apģērbam ir jādzīvo līdzi cilvēkam, nevis jākļūst par slogu videi, jo viss sākas mūsu domāšanā – tajā, kā mēs izvēlamies dzīvot un kādu ziņu par sevi sniedzam pasaulei caur to, ko velkam mugurā. Tā ir apzināta atteikšanās no lietām, kurām nav ne jēgas, ne vērtības, bet kas tiek ražotas tikai naudas pelnīšanas dēļ.

Viņš uzskata, ka galu galā ilgtspēja ir stāsts par kompromisu meklēšanu un domāšanu plašākā kontekstā. Mākslinieks aicina izvairīties no akrila un izvēlēties dabīgus materiālus, jo tas ir būtiski ne tikai vides, bet arī mūsu pašu veselības dēļ. Birmanis uzsver, ka lietota apģērba izvēle bieži vien ir pat drošāka, jo no tā jau ir izskalojušās ražošanā izmantotās bīstamās ķīmiskās vielas.

Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.