Vai permakultūra mūs glābs? Šo unikālo saimniekošanas veidu skaidro speciāliste Ilze Mežniece

Permakultūra ir termins, ar ko apzīmē dažādu metožu un paņēmienu kopumu un arī filozofisko pārliecību, kas kopā noved pie ilgtspējīgas saimniekošanas. Vienkāršāk sakot, tradicionālā dzīvesveida integrēšana modernajā dzīvesveidā. “Permanents nozīmē pastāvīgs. Latvijā pirms kolektivizācijas un industrializācijas cilvēki vienā saimniecībā dzīvoja gadu desmitiem un simtiem. Saimniecību no paaudzes paaudzē mantoja bērni, un tās bija visu kopīgas pūles, lai tā kļūtu aizvien bagātāka un auglīgāka. Šī doma saskan ar permakultūras filozofiju – mēs necenšamies plesties plašumā un nemēģinām dzīvot uz citu rēķina. Tā vietā, sadarbojoties ar dabu, mēģinām radīt vidi, ekosistēmu, kas kļūst aizvien auglīgāka,” stāsta Ilze. Viņa arī ieskicē trīs ētiskos permakultūras pamatprincipus:  rūpes par dabu, rūpes par cilvēkiem un godīga dalīšanās ar pāri palikušajiem resursiem. 

Atdarini to, kas ir dabā

Visvienkāršāk permakultūras principus ir saskatīt dabas norisēs. “Novērojot un atdarinot dabas procesus, nevis strādājot pret tiem, sadarbība būs daudz veiksmīgāka,” saka Ilze. Pēc tam to, ko esam novērojuši, varam pārnest uz savu dārzu. Piemēram, dabā nekad nav tukšuma, kailas augsnes. Pat ja kāds dzīvnieks ir izkašņājis zemi, ar laiku šī vieta aizbirst un aizaug. 

Tāpat var rīkoties savā dārzā – tur, kur augsne ir kailāka, likt lietā lapas, sienu vai dzīvo mulču. Iebrienot dabiskā pļavā, vienuviet redzam augu daudzveidību. Jo dabiskāka pļava, jo vairāk dažādu zālīšu tur aug. Tieši tāpat ir ar mežu. Ja tas nav speciāli stādīts un retināts, tur būs dažādas koku sugas. Tas tādēļ, ka dabai netīk monokultūras. Un ne velti, jo monokultūras ir jutīgākas pret slimībām, kaitēkļiem un arī klimatiskajiem apstākļiem. Viena un tā pati suga slimo ar vienām un tām pašām slimībām un vienādi reaģē uz ārējiem apstākļiem, turpretī, ja blakus aug dažādas sugas, tās stiprina cita citu un izkliedē kaitīgo ietekmi. Izmantojot šo principu savā dārzā, der apsvērt jaukto sējumu izveidi, piemēram, vienā dobē stādīt kartupeļus, pupas un samtenes vai arī sīpolus un burkānus.

Visi procesi dabā ir saistīti

Nav noslēpums, ka dažādas slimības un kaitēkļi ir dārznieku bieds. Ilze Mežniece skaidro: “Būtiski saprast visu kopumu, lai izveidotu sistēmu, kur ekoloģisko līdzsvaru varam nodrošināt ar citiem paņēmieniem, nevis indēm. Visi procesi dabā ir savstarpēji saistīti – ja mēs indējam kādus organismus vienā vietā, tam būs sekas citur. Tādēļ, ja savā dārzā lieto ķīmiskos līdzekļus, pavēro un izvērtē, vai tiešām ieguvi vajadzīgo rezultātu. Jā, nezāles vairs neaug, bet augsne ir piesārņota, derīgie kukaiņi aizbiedēti un cietuši, mikroorganismu balanss izjaukts, paverot ceļu slimībām un kaitīgajām sēnēm. Ja augsnē ir piesārņojums, jutīgākie mikroorganismi nevar attīstīties un to vietā nāks citi, kas ir noturīgāki pret šiem līdzekļiem. Tad var sanākt, ka iekļūstam apburtajā lokā un ķīmiju nākas lietot aizvien vairāk. Vai arī varam atkāpties un saprast, ko sistēmiski darām nepareizi. Iespējams, ir vērts mulčēt šo vietu vai iesēt tur āboliņu – lai nav jāindē tieši blakus savam ēdienam.” 

Iegūst gan cilvēki, gan flora un fauna

Labums florai un faunai no permakultūras ir tad, ja apzināmies, ka neesam dabas centrs, bet daļa no tās, un arī rīkojamies atbilstoši. Tas nozīmē gādāt, lai mūsu dzīvesveids nenodarītu kaitējumu citiem cilvēkiem un planētai, palielināt bioloģisko daudzveidību un zemes auglību. “Sastrādājoties ar dabu, varam mauriņa vietā veidot meža dārzu, panākot, ka mūsu noplicinātais vienas kultūras zālājs pārvēršas par bagātīgu dārzu, kur ir gana daudz pārtikas gan mums pašiem, gan mikroorganismiem, kukaiņiem, putniem un dzīvniekiem.” 

Te Ilze atgādina par vēl vienu permakultūras stūrakmeni – iemācīties izveidot ap sevi vidi, kurā mums visa ir pietiekami. Pēc iespējas labāk izmantot esošos resursus, piemēram, dārza laistīšanai izmantot savākto lietusūdeni. “Mums visiem ir svarīgi sev sagādāt pārtiku, turklāt gribas to izdarīt viegli. Viens no risinājumiem, kas ilgtermiņā dod bagātīgu un labu ražu, bet neprasa daudz darba, ir augļu koku un riekstkoku audzēšana. Pie mums var izaudzēt pat valriekstus!” 

Permakultūristi var būt arī pilsētnieki 

Saimniekot pēc permakultūras principiem var arī tad, ja dzīvo mājā vai dzīvoklī pilsētā, jo stāsts ir par domāšanas veidu, nevis vietu, kur dzīvo. Dažas lietas no permakultūras jau gluži nemanot ir kļuvušas par mūsu ikdienas sastāvdaļu, piemēram, atkritumu šķirošana. “Iespēju ir daudz. Var izvēlēties koka, nevis plastmasas galdu, lietot dzelzs, nevis plastmasas ēdamrīkus, salabot saplīsušās ierīces, salāpīt apģērbu, izārdīt apnikušo džemperi un uzadīt jaunu, izvēlēties apģērbu, kas ražots no dabiskas šķiedras. No cilvēkiem, kuri labo lietas, esmu dzirdējusi, ka viņu galvenais apsvērums ir šāds – esam izmantojuši dabas resursus šo lietu ražošanai un tad ar vieglu roku pie pirmajām problēmām izmetam tās ārā. Tā ir necieņa pret dabu!” stāsta Ilze Mežniece.

Ej soli pa solim

Pavēro savas apkaimes ļaudis, aprunājies ar kaimiņu vecmāmiņām, vietējiem dārzkopjiem – varbūt viņi rūpējas par saviem dzimtā mantotiem kultūraugiem, varbūt lolo augus, no kuriem paši ievāc sēklas? Ja viņi var padalīties, tev ir iespēja iegūt augus, kuri ir gadiem piemērojušies vietējiem apstākļiem, augsnei, tāpēc būs izturīgi un veselīgi.

Ja baidies uzreiz mesties nezināmajā, pamēģini daļu kartupeļu audzēt pēc permakultūras principiem – zem salmiem, bet daļu audzē kā līdz šim – vagā. Kad novāksi ražu, salīdzini abas metodes un iegūto ražu.

PROJEKTU ""Klimata kurss" – SIA "Izdevniecība "Rīgas Vilņi"" sabiedrības izpratnes veicināšanas kampaņa par klimatneitralitāti un zaļo enerģiju Latvijā" FINANSIĀLI ATBALSTA EMISIJAS KVOTU IZSOLĪŠANAS INSTRUMENTS.