8000 lielo putnu ligzdu un citas vērtības - kā sargā dabu valsts mežos

Tas var izklausīties paradoksāli – uzņēmums, kas cērt kokus (te gan bieži vien tiek piemirsts, ka LVM tos vēl vairāk arī stāda, kopj, aizsargā no pārnadžu bojājumiem un veic citus meža darbus), bet vienlaikus gādā par dabas vērtību saglabāšanu! Taču tā tas patiešām ir, turklāt varētu teikt, ka “Latvijas valsts meži” ir lielākā dabas aizsardzības organizācija Latvijā, ja raugāmies pēc apsaimniekoto zemju platības. Ar vides aizsardzību uzņēmumā nodarbojas daudzi cilvēki – ne tikai vides eksperti un vides plānošanas speciālisti, bet arī mežkopji un mežierīcības meistari, kuru amata pienākumos ietilpst dabas vērtību apzināšana.

Zemkopības ministrijas Meža departamenta dati liecina, ka no LVM apsaimniekošanā esošajiem mežiem 298,3 tūkstošus hektāru jeb vairāk nekā 21 %  ir īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (dabas liegumi, dabas parki, aizsargājamo ainavu apvidi) un mikroliegumi.

Pašiem savi stingrie noteikumi

Taču dabas aizsardzība mežos nebūt nenozīmē tikai aizsargājamo teritoriju saglabāšanu vien. Ar šādām teritorijām patiesībā viss ir diezgan vienkārši – tur nedrīkst veikt saimniecisko darbību, un punkts! Taču LVM īpašumu lielāko daļu veido nevis aizsargājamās teritorijas, bet gan saimnieciskie meži, kuros ir atļauta saimnieciskā darbība, bet ar noteiktiem aprobežojumiem vides aizsardzības prasību ievērošanai. “Mūsu uzdevums ir katrā no šīm vietām domāt par to, kādu ietekmi uz vidi cilvēks atstāj un kā to mazināt. Dabas aizsardzība nesākas un nebeidzas tikai aizsargājamās teritorijās, to īsteno vairākos līmeņos, sākot ar dabiskam mežam raksturīgo struktūru, piemēram, viena bioloģiski veca koka vai koku grupas saglabāšanu meža darbu vietās, atsevišķa meža nogabala vai nogabalu grupas saglabāšanu meža ainavā, līdz pat vairākus tūkstošus hektāru lielu teritoriju aizsardzībai, saka LVM Ilgtspējas attīstības daļas vadītāja Laila Šica.

Jāpiebilst, ka mežu saimniecība ir ļoti daudzveidīga un sarežģīta, jo tajā neietilpst tikai meži, kas gan ir dominējošie, bet arī purvi, ūdeņi, lauksaimniecības zemes un pļavas. Dabas aizsardzības teritorijas, kurās nedrīkst darīt neko, aizņem apmēram 16 %  no LVM pārziņā esošajām platībām, vēl apmēram 10 % ir noteikti būtiski saimnieciskās darbības ierobežojumi. Šo teritoriju galvenais apsaimniekošanas mērķis ir dabas aizsardzība. Vēl daļa teritoriju ir ieskaitīta kategorijā, kurā mežsaimniecība ir pieļaujama, taču ar papildu nosacījumiem vides aizsardzībai un rekreācijai, piemēram, kokus cirst var tikai ziemā. Aptuveni 30 % LVM teritorijas pavasaros ir spēkā terminētie ierobežojumi, lai netraucētu putnu ligzdošanu. Vienkāršoti sakot, tikai apmēram pusē LVM teritoriju ir piemērojami vispārējie mežsaimniecības noteikumi, taču arī tur var periodiski noteikt ierobežojumus. Tātad ne tuvu nav tā, ka jebkurā mežā jebkurā laikā var sākt mežizstrādes darbus.

LVM rūpīgi seko visām vides aizsardzības prasībām, un uzņēmums ir izstrādājis arī savus iekšējos noteikumus, kas ir vēl stingrāki par tiem, ko prasa valsts normatīvie akti. “Mums ir pašiem sava vides ekspertu un vides plānošanas speciālistu komanda – tie visi ir Dabas aizsardzības pārvaldes sertificēti dabas eksperti. Pirms saimnieciskās darbības plānošanas mēs katru teritoriju apsekojam, jo zinām, ka mūsu valdījumā ir daudz vairāk dabas vērtību, nekā tikai oficiālajās aizsargājamās teritorijās. Mēs veidojam paši savas aizsargājamās teritorijas gan platībās, kur nav normatīvo aktu noteiktu aprobežojumu, gan tādās, kur tie ir , taču nav pietiekami, lai nodrošinātu dabas vērtību saglabāšanu ilgtermiņā. Ja, piemēram, konstatējam, ka Rīgas jūras līča piekrastes teritorijā ir kāda aizsargājama putna ligzdošanas vieta, tad paši izsludinām savu stingro saimnieciskās darbības liegumu, kaut gan likums nosaka tikai kailciršu veidošanas aizliegumu. Tātad mūsu iekšējie standarti ir augstāki par valsts noteiktajām obligātajām prasībām,” skaidro Laila Šica.

LVM valdījumā esošajās teritorijās veic regulāru vides monitoringu, piemēram, vērtējot aizsargājamo putnu ligzdošanu. Dati vajadzības gadījumā dod iespēju mainīt aizsargājamo teritoriju, buferjoslu platību un novietojumu atbilstoši monitoringā konstatētajai ligzdu apdzīvotībai. Diemžēl valsts normatīvie akti to neprasa un neparedz atbilstošu elastīgu pieeju dabas aizsardzības teritoriju pārplānošanā, kas vides aizsardzības pasākumus padarītu dinamiskākus un efektīvākus.

Ievērojot LVM izstrādāto pieeju, nav nepieciešams iziet garo birokrātisko procesu, kas būtu vajadzīgs, lai, piemēram, mikrolieguma pārplānošanu saskaņotu valsts vides aizsardzības institūcijās. Laila Šica skaidro: “Ekosistēmas un klimats mainās, arī ilgstošai cilvēka darbībai ir sekas, tādēļ mums ar dabas aizsardzības pasākumiem ir jāiet līdzi šīm pārmaiņām un attiecīgi jāreaģē. Jāņem vērā, ka ir daudzas sugas, kam nepieciešama mērķtiecīgi plānota apsaimniekošana. Piemēram, meža silpurenei varam izveidot mikroliegumu, taču tā drīz vien tur vairs negrib augt noēnojuma dēļ un parādās tur, kur mežsaimnieciskās darbības rezultātā ir radīta izgaismotāka vide, piemēram, ceļmalā vai pēc kopšanas cirtes. Ir sugu grupas, kas biežāk sastopamas tikai vecos mežos, taču ir arī tādas, kas sastopamas tikai vidēja vecuma mežos vai jaunaudzēs, tādēļ nepieciešami dažādu vecumu meži. No bioloģiskās daudzveidības viedokļa visbagātīgākās ir tās teritorijas, kur saskaras divas ekosistēmas, piemēram, mežs ar pļavu vai upi. Te var pieminēt tādu aizsargājamo sugu kā mazais ērglis, kas ligzdo mežā, savukārt barību meklē atklātā laukā. Tādēļ mazais ērglis neligzdos meža masīva vidū, bet gan izvēlēsies vietu tuvāk meža malai. Visus šos faktorus mēs ņemam vērā, plānojot jebkādus darbus mežā.” Te var piebilst, ka daudzu sugu stāvoklis Latvijā dažādu faktoru ietekmē patiešām ir mainījies, piemēram, medņu populācija iet mazumā, toties aug zivjērgļu, jūras ērgļu un klinšu ērgļu skaits.

Putnu ligzdu uzskaite

Datu bāzē LVM GEO reģistrēta 8531 liela ligzda, un no tām LVM valdījuma zemēs atrodas 7970 ligzdu. Šī ir apjomīgākā lielo ligzdu datu bāze Latvijā. 2025. gadā atrastas 507 jaunas lielās ligzdas, no tām 112 ligzdās konstatēta īpaši aizsargājamu sugu ligzdošana. Vairāk nekā 300 LVM darbinieku, kuri regulāri apseko mežus, ir instruēti, kā atpazīt ligzdas, un par katru no jauna atrasto viņi informē uzņēmumā strādājošos putnu ekspertus. Visas šīs ligzdas, kā arī citi aizsargājamie objekti ir iezīmēti LVM GEO kartēs, ko izmanto mežu apsaimniekošanā, tādēļ meža apsaimniekošanas darbu plānotāji uzreiz var redzēt, ar kādiem ierobežojumiem kurā vietā nākas rēķināties. Turklāt jāņem vērā, ka vienā meža nogabalā var pārklāties vairāki ierobežojumi, no kuriem daļa ir ar noteiktu termiņu. LVM GEO šajā ziņā ir ļoti labs palīgs, jo ļauj ātri saprast, ko un kur drīkst darīt.

LVM valdījumā esošajos mežos gan LVM darbiniekiem, gan mežsaimniecisko darbu pakalpojumu sniedzējiem ir jāievēro gan valsts, gan arī LVM noteiktās dabas aizsardzības prasības un vadlīnijas. “Meža likums, piemēram, nosaka, ka katrā cirsmas hektārā jāsaglabā vismaz pieci ekoloģiskie koki, bet LVM jau kopš 2000. gada savās iekšējās prasībās esam noteikuši, ka jāsaglabā vismaz desmit ekoloģisko koku uz katru cirsmas hektāru. Viens no bioloģiskās daudzveidības indikatoriem ir sausā koksne, un Latvijā mežos tās apjoms uz hektāru ir būtiski lielāks nekā citur Eiropā. Tāpat mēs saglabājam koku pudurus ap lielajām putnu ligzdām, skudru pūžņus, zvēru alas, mežmalas, pameža un paaugas grupas, buferjoslas ap pārmitro mežu biotopiem. Būvējot ceļus un tīrot meža meliorācijas sistēmu grāvjus, ir jāņem vērā arī noteiktas vides prasības, lai, piemēram, pa meliorācijas grāvjiem mazās dūņu daļiņas nenonāktu upē. Šim nolūkam pirms ieteces upē veido īpašus baseinus, kuros nosēžas šīs mazās sedimenta daļiņas. Tas viss ir noteikts mūsu iekšējās vides prasībās.”

Saskaņā ar Zemkopības ministrijas Meža departamenta datiem saimnieciskajos mežos saglabāto ekoloģisko koku krāja pārsniedz 19,8 miljonus kubikmetru, bet atmirušās jeb nokaltušās koksnes apjoms – pat 64 miljonus kubikmetru.