Mežu lielvalsts Latvija - ko par to saka statistika
21. martā visā pasaulē tiek svinēta ANO Starptautiskā meža diena. Šā gada tēma “Meži un ekonomika” uzsver mežu būtisko lomu ekonomiskās labklājības veicināšanā. Latvijā meži aizņem vairāk nekā pusi valsts teritorijas, un pusi no tiem apsaimnieko akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži” (LVM), nodrošinot plašu ekosistēmu pakalpojumu klāstu un sniedzot būtisku ieguldījumu sabiedrības labklājībā.
“Augošs mežs fotosintēzes procesā ražo skābekli un piesaista ogļskābo gāzi, tādējādi palīdzot mazināt klimata pārmaiņu ietekmi,” uzsver Līga Abizāre, LVM vides izglītības vadītāja. “Vienlaikus meži ir nozīmīgs ekonomikas balsts. Meža nozare Latvijā nodrošina tūkstošiem darba vietu un ir īpaši nozīmīgs darba devējs lauku reģionos. Ilgtspējīga mežu apsaimniekošana ļauj vienlaikus saglabāt dabas vērtības un nodrošināt sabiedrības ekonomisko labklājību. Starptautiskā meža diena ir iespēja atcerēties, ka mežs ir gan dabas bagātība, gan arī sabiedrības attīstības resurss.”
Vai Latvija ir pelnījusi saukties par mežu lielvalsti? Skatoties no lidmašīnas, šķiet, ka par to nevar būt nekādu šaubu, tomēr ir arī cilvēki, kuri uzskata, ka mums ir pārāk maz vecu mežu. Tādēļ paraudzīsimies, ko šajā jautājumā saka zinātnieki un visu zinošā statistika.
Eiropas mežu platību ranga tabula vēsta, ka Latvija atrodas godpilnajā sestajā vietā ar apmēram 53 procentiem apmežotas teritorijas. Augstāk par mums ir tikai Somija, Zviedrija, Melnkalne, Slovēnija un Igaunija. Tiesa, citās pasaules malās ir vēl mežainākas valstis, piemēram, Surinamā, Gabonā, Mikronēzijā mežu platības ir vairāk par 90 procentiem valsts teritorijas. Tātad, ja ticam šai tabulai, tad ar mežiem mums viss ir kārtībā, un šajā ziņā no Latvijas varētu mācīties daudzas citas Eiropas valstis.
1949. gada lēmuma sekas
Te būtu vietā jautājums – kā šī statistika ir apkopota un ko tā uzskata par mežu? Šajā gadījumā par mežu tiek uzskatītas visas ar mežiem apaugušās teritorijas, kā arī purvi un mežu infrastruktūra. Ja pieskaitītu arī aizaugušās lauksaimniecības zemes, tad mums sanāktu pat 58 procenti mežainu teritoriju. Ja salīdzinām ar starpkaru Latviju, tas ir ļoti daudz – pat divas reizes vairāk nekā tolaik.
Skeptiķi varētu iebilst, ka par tādu īstu un kārtīgu mežu var uzskatīt tikai to, kurā koku vecums ir virs 80 gadiem, tādēļ te vajadzīgs detalizētāks skaidrojums. “Lēmumu par to, cik Latvijas meži būs veci, pieņēma vēl 1949. gadā, balstoties uz toreizējā Mežsaimniecības problēmu institūta pētījumiem. Tolaik bija jāizstrādā mežsaimniecības attīstības plāns, un, vadoties pēc tā, kāda izmēra baļķi bija nepieciešami tautsaimniecībai, nolēma, ka priežu meža vecums nosakāms 100 gadu, eglēm – 80, bērziem – 70 gadu,” skaidro Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” direktors Jurģis Jansons. Tajā laikā mežsaimniecības plānus izstrādāja ar tādu aprēķinu, lai kādā brīdī nenonāktu līdz situācijai, ka vecie koki ir izcirsti un palikušas tikai jaunaudzes. Tādēļ ar lielo koku ciršanu piebremzēja, toties klāt visu laiku nāca jaunaudzes, veidojot tādu mežu ainu, kādu redzam tagad.
1960. gadā ciršanas vecumu bija sasniegušas pieaugušās audzes 263 000 hektāru platībā, bet mūsdienās šajā vecuma kategorijā ir jau 665 000 hektāru. “Tādēļ nevar teikt, ka pieaugušie meži būt samazinājušies, gluži pretēji – tie ir nākuši klāt. Ja salīdzinām jaunaudzes, 1960. gadā to bija 988 000 hektāru, bet tagad ir 1 039 000 hektāru, tātad šis apjoms gan ļoti būtiski nav mainījies,” saka Jansons. Te ir svarīgi paskaidrot, ko uzskata par jaunaudzi. Tie ir skujkoki vecumā līdz 40 gadiem un bērzi vecumā līdz 20 gadiem.
Mežu platības palielinās
Ja runājam ne tikai par ciršanas vecumu sasniegušajām audzēm, bet kopējo mežaudžu platību – tā pamazām palielinās. Šā gadsimta sākumā, tātad pirms apmēram 25 gadiem, mežaudzes aizņēma 3 174 000 hektāru, bet patlaban jau 3 242 000 hektāru. Varētu būt vēl vairāk, ja ne viens “bet” – pieaugušo mežaudžu platība šajā gadsimtā ir nedaudz samazinājusies mizgrauža postījumu dēļ, kas skāruši tieši pieaugušus kokus. Tomēr vecu koku skaits mazumā neiet – šā gadsimta sākumā par 140 gadiem vecāku skujkoku audžu un par 90 gadiem vecāku bērzu audžu platība bija 124 000 hektāru, bet tagad – 216 000 hektāru. Tā ir piektā daļa no ciršanas vecumu sasniegušas audzes, kas nudien nav maz.
Vēl viens būtisks rādītājs mežos ir koksnes krāja jeb kubikmetri. Te mums ir vēl senāka statistika – 1924. gadā bija 177 miljoni kubikmetru, 1998. gadā 567 miljoni, 2024. gadā jau 671 miljons kubikmetru. Krāja ir ne tikai pieaugusi – mainījusies arī to veidojošo mežu izcelsme. Ja 20. gadsimta pirmajā pusē tika izmantoti tie meži, kas vai nu paši bija izauguši, vai ar kaut kādām metodēm audzēti 19. gadsimtā, tad kopš sešdesmitajiem gadiem visiem mežiem pamatā ir cilvēka darbs. Īpaši tas attiecas uz laika posmu no šā gadsimta sākuma, kad tika izvērsta mērķtiecīgā jeb intensīvā mežkopība, kas no agrākās pieejas atšķiras ar retākām jaunaudzēm, jo tādās kokiem labāk piekļūst gaisma un tie var vieglāk attīstīties. Tagad ir redzams, ka šādas pieejas rezultātā kokiem rodas pieaugums gan garumā, gan resnumā – pat par 30 procentiem lielāks, nekā bija gadsimta sākumā.
Vecie un dabiskie meži – kas tie tādi?
Diskusijās par to, kas notiek Latvijas mežos, nereti tiek piesaukts arguments, ka mums ir maz vecu mežu un dabisku mežu. Kā rāda skaitļi, nemaz tik maz to nav, turklāt likt uzsvaru uz veciem mežiem nemaz nav tik laba ideja.
“Diskusijā par vecajiem jeb senajiem mežiem ir divi aspekti. Pirmais – dabas daudzveidība. Otrais – klimata mērķu sasniegšana. Reizēm šīs abas diskusijas sajūk kopā. Par vecu mežaudzi uzskata tādu, kur valdošās koku sugas vecums ir pārsniedzis galvenās cirtes vecumu par vismaz divām vecumklasēm, citiem vārdiem, 150–180 gadu skujkokiem un 120 gadu lapu kokiem, turklāt dominējošais elements ir tieši šie vecie koki. Runājot par klimata mērķiem – šīs vecās audzes ir klimatneitrālas. Kamēr vien koks ir dzīvs, tas kaut kādu oglekli piesaista, taču vienlaikus kokā notiek arī pūšanas procesi, kas savukārt oglekli izdala. Tātad iznākumā ir pa nullēm. Ja mēs gribam sasniegt klimata mērķus, ar vecajiem mežiem vien tas nav iespējams. Priežu meži ir stabilāki un tiešām var kalpot kā oglekļa krātuve, taču egļu, bērzu un apšu meži ir vairāk pakļauti bojājumiem, tādēļ šie koki kā oglekļa krātuve vairāk darbosies, iebūvēti mājās, nevis pārāk ilgi atstāti mežā. Vecos mežus var un vajag saglabāt dabas daudzveidībai, taču klimata mērķus tā sasniegt nevar,” skaidro Jurģis Jansons.
Te var piebilst, ka Latvijas mežos ir apmēram 20 miljoni kubikmetru tā saukto ekoloģisko koku jeb veco koku, ko saglabā katrā cirsmā, lai nodrošinātu dabas daudzveidību. Salīdzinājumam – 2008. gadā bija tikai 7,4 miljoni kubikmetru šādu koku, tātad pieaugums ir ļoti būtisks.
Ja runā par dabiskiem mežiem, kas auguši gadu simtiem, – tādus atrast nav nemaz tik vienkārši. Tad vajadzētu ņemt, piemēram, 18. gadsimta kartes un likt pa virsu mūsdienu kartēm, lai saprastu, kurās vietās ir bijusi meža nepārtrauktība, kur to nav traucējusi lauksaimniecība. Tie tiešām būtu pirmatnējie meži, ko vajadzētu aizsargāt. Diemžēl precīzu datu nav, taču diezgan droši var teikt, ka puse tagadējo mežu nav seni un ir stādīti pirms aptuveni 100 gadiem.
Hrestomātisks neskarta meža piemērs ir Moricsalas rezervāts, kur cilvēki dabas procesos vispār neiejaucas un pēdējos 130 gadus vispār nesper kāju. Jurģis Jansons ir viens no retajiem, kurš tur pabijis, un savus iespaidus viņš raksturo tā: “Garlaicīgi. Sākumā ainava ar vecajiem kritušajiem ozoliem un jaunajiem kokiem, kas tur aug, liekas interesanta, taču drīz vien saproti, ka diez vai cilvēki būtu priecīgi, ja tā izskatītos visi Latvijas meži. Cilvēku veidota jaunaudze, kas sadzīvo ar veco mežu un vidēji vecu mežu, ir daudzveidīgāka vide.”
