Bargā ziema vairo postījumus jaunaudzēs
Aukstajā ziemā brieži, stirnas un aļņi barības meklējumos arvien biežāk ieklīst meža jaunaudzēs un nodara postījumus, nokožot iestādītajiem kociņiem galotnes vai noplēšot mizu no stumbra. Precīzi dati tiks apkopoti tikai pavasarī, taču jau tagad var prognozēt, ka bargās ziemas dēļ jaunaudzēm būs nodarīts būtisks kaitējums.
Posta darbos ir vainojami briežu dzimtas dzīvnieki, kuri biezās sniega segas dēļ nespēj izkārpīties līdz zemsedzei un tikt pie ierastajiem iztikas avotiem (pameža un paaugas koku/krūmu sugām), tādēļ tiem nākas ķerties pie jaunajiem kociņiem. Postījumu apmērus parasti noskaidro pavasarī, kad nokusis sniegs un pilnvērtīgi var redzēt, ko tad dzīvnieki pa ziemu nopostījuši. Jau tagad fiksēti postījumi apmēram 200 hektāru platībā, taču skaidrs, ka tas ne tuvu nav galīgais skaitlis.
Pārāk lielas populācijas dēļ apstrāde ar repelentu nelīdz
“Akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” (LVM) apsaimniekotajos mežos galvenā koku suga, kas cieš no dzīvnieku nodarītajiem postījumiem, ir priede, nākamā popularitātes rangā ir egle, bet trešajā vietā paliek bērzs un melnalksnis. Ilgstošas biezas sniega segas gadījumā ieguvējas būs priedītes līdz divu gadu vecumam, jo tās pazūd zem sniega un ziemas mēnešos netiek nograuztas. Toties smagāk cieš trīs gadus un vecākas priedītes, kam augšdaļa paliek virs sniega,” stāsta LVM Medību daļas vadītājs Guntis Ščepaniks.
Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ jaunaudzes regulāri tiek postītas, ir vienkāršs – noteiktā teritorijā ir pārāk daudz briežu dzimtas dzīvnieku, kuriem tur ir nepietiekama barības bāze. Kamēr dzīvnieki barības meklējumos “apstrādā” nemērķa koku/krūmu sugas, piemēram, alkšņus, tā nav problēma, taču ar selekcionētiem stādiem stādītu jaunaudžu postīšana mežsaimniekiem nodara nopietnus zaudējumus. Turklāt bieži vien gadās, ka vienu un to pašu audzi dzīvnieki posta gadu no gada, jo kaut kādu iemeslu dēļ tā viņiem liekas interesanta un patīkama. Kurzemes pusē iestādītās jaunaudzes visvairāk posta staltbrieži, un šī problēma sāk parādīties arī atsevišķās vietās Vidzemē. Aļņi vairāk posta Latgalē, taču šo dzīvnieku populācija kopumā ir diezgan labi noregulēta.
Mežsaimnieki jaunaudžu postīšanas problēmu mēģina risināt ar vairākām metodēm. Viena no tām ir jauno kociņu apstrāde ar repelentu, kas normālos apstākļos dzīvniekos rada nepatiku pret tā aizsargātiem augiem, taču izteikta barības trūkuma gadījumā šis paņēmiens īsti labi nestrādā. Lai arī, piemēram, briedis, varbūt nav sajūsmā par apstrādātā stāda dzinumu garšas īpašībām, tomēr izsalkums ir tik liels, ka viņš tik un tā ķeras kociņam klāt. Jāņem arī vērā, ka ne visas jaunaudzes tiek apstrādātas ar repelentu, jo to var darīt tikai noteiktos laika apstākļos, turklāt apstrādes izmaksas ir lielas. Katru gadu LVM tiek aizsargāti apmēram 25 000–27 000 hektāru (gan preventīvi, gan arī tādas jaunaudzes, kurās jau ir konstatēti bojājumi), taču liels ir arī neapstrādāto platību īpatsvars.
Jāsauc talkā mednieki
Ņemot vērā, ka galvenā problēma tomēr ir un paliek pārāk lielais dzīvnieku skaits, mežsaimnieki sadarbojas ar medību kolektīviem. Pērn tika parakstīts memorands, kas paredz mednieku lielāku iesaistīšanos briežu dzimtas dzīvnieku populācijas regulēšanā. “Vietās, kur dzīvnieku blīvums ir augsts, esam vienojušies ar medību kolektīviem, ka tur medīs vairāk. Vairums mednieku šo vienošanos arī pilda, taču kopumā par situāciju varēs spriest pēc divām trim medību sezonām, jo ir vietas, kur dzīvnieku barības bāze ir tik ļoti noplicināta, ka situācija postījumu ziņā uzreiz būtiski nemainās,” skaidro Guntis Ščepaniks. Ir plānots samazināt staltbriežu populāciju līdz 35 000 dzīvnieku visā Latvijas teritorijā; patlaban to ir ap 60 000. Aprēķināts – lai dzīvnieki justos komfortabli un tiem pietiktu barības, vajadzētu būt ne vairāk par 20 staltbriežiem uz 1000 hektāriem meža zemes. Patlaban ir teritorijas, kur briežu ir divreiz vairāk, tādēļ to skaitu nepieciešams samazināt.
Nav gluži tā, ka par dažiem dzīvnieku apskādētiem kociņiem mežsaimnieki uzreiz sauc medniekus uz pārrunām. Noteikts, ka jaunaudžu postījumu pieļaujamā tolerance ir līdz pieciem procentiem gadā no konkrētā nogabalā esošo koku skaita. Šādā situācijā parasti nekādi papildu pasākumi netiek veikti, tikai atsevišķos gadījumos varbūt jālemj par aizsardzības darbu plānošanu, lai pasargātu iestādītos kociņus no atkārtotiem postījumiem, ja redzams, ka dzīvnieku ir daudz. Taču, ja postījumu rādītāji ir būtiski pārsniegti, tad gan LVM pārstāvji runā ar konkrēto medību kolektīvu, aicinot palielināt nomedīto dzīvnieku skaitu, jo ir skaidrs, ka tiem ierastā barības bāze šajā apvidū ir noplicināta un tādēļ konkrētā jaunaudze ir apdraudēta. Ja mednieki šos aicinājumus ilgāku laiku ignorē, viņi riskē pazaudēt līgumu ar LVM par medību tiesībām šajā teritorijā.
Starp citu, medību kolektīviem ir būtiska loma arī ceļu satiksmes negadījumu mazināšanā. Kā zināms, ziemā pārnadži mēdz iznākt uz ceļiem, lai laizītu sāli, kas uz tiem izbērts, tā reizēm radot bīstamas situācijas. Šo riska faktoru var mazināt, ja mednieki dzīvnieku piebarošanas vietās izvieto sāls klučus.
Ar mednieku palīgā saukšanu gan viss nebeidzas, jo mežsaimniekiem pēc tam tik un tā jādomā, kā “aizlāpīt” dzīvnieku radītos robus jaunaudzēs. Ja bojājumu apjoms jaunaudzē ir apmēram 30 procentu vai vairāk, tuvākā gada laikā jāveic jaunaudzes papildināšanas vai – sliktākajā gadījumā – atjaunošanas darbi, kas, protams, prasa papildu izmaksas. Ja jaunaudze tiek atzīta par īpaši apdraudētu, tad var nākties lemt par žoga uzstādīšanu jaunaudzes aizsardzībai, kas jau ir ļoti lielas investīcijas.
Te vietā būtu jautājums – vai tad daba pati nespēj noregulēt dzīvnieku skaitu līdz saprātīgam līmenim? Piemēram, vilki, kuru skaits arī pēdējos gados ir pieaudzis un kuri savā uzturā izmanto arī pārnadžus? Izrādās, nav tik vienkārši. “Lai gan vilki samazina daļu pārnadžu populācijas, plēsēju klātbūtne izraisa izmaiņas šo dzīvnieku uzvedībā – mežacūkas un staltbrieži veido lielākus barus un pastiprināti pārvietojas. Staltbriežu gadījumā intensīva kustība palielina enerģijas patēriņu, ko dzīvnieki kompensē, pastiprināti barojoties meža jaunaudzēs un tādējādi palielinot postījumus mežaudzēm,” skaidro Guntis Ščepaniks. Viņa teikto papildina LVM Meža aizsardzības daļas vadītājs Edijs Leišavnieks: “No vienas puses, staltbriedis vilkam ir barības ķēdes sastāvdaļa un palīdz dabiskā ceļā regulēt populāciju, bet, no otras puses, ar saviem medību paņēmieniem tas beigu beigās var nodarīt mežam lielāku kaitējumu.”
Ar barotavām nepietiks
Papildus dzīvnieku skaita regulācijai ir vēl daži risinājumi, kā mazināt pārnadžu apdraudējumu jaunaudzēm, piemēram, mēģināt paplašināt dzīvnieku barības bāzi, lai tiem pietiktu ēdamā un nebūtu jāskatās uz iestādītajiem kociņiem. LVM strādā pie tā, lai pilnveidotu savus iekšējos normatīvos aktus, kas attiecas uz audžu kopšanu, proti, lai vairāk saglabātu pameža puskrūmu sugas. Tas ļautu palielināt dzīvnieku barības bāzi un panākt, ka tie mazāk posta jaunaudzes. Jau vairākus gadus LVM, cērtot meža atjaunošanas cirtes, kā papildu barības bāzi dzīvniekiem ziemas periodā atstāj ciršanas atlieku kaudzes cirsmā. Dzīvē pārbaudīts, ka šīs kaudzes ar ciršanas atliekām regulāri tiek apmeklētas un izmantotas, dzīvniekiem apkožot dzinumus vai plēšot mizu no zariem. Kaudzes cirsmā tiek noturētas līdz aprīlim un tikai tad pievestas pie ceļa tālākai šķeldošanai.
Varētu likties, ka visvienkāršākais risinājums būtu izvietot barību piebarošanas vietās, tomēr patiesībā tik vienkārši nav. Ar piebarošanas vietu apsaimniekošanu jau nodarbojas medību kolektīvi, taču tās kaut ko var mainīt gadījumā, ja tas tiek darīts ļoti pārdomāti, piemēram, izvēloties piebarošanas vietu. Turklāt jāizvērtē, ar kādu barību piebarot, jo nepareizas izvēles rezultātā var panākt pilnīgi pretēju efektu, proti, dzīvnieki no piebarošanas vietas dosies uz jaunaudzi, lai tur uzņemtu tās barības vielas, kuru tiem pietrūkst. Jāņem arī vērā, ka normatīvie akti paredz, cik tālu no jaunaudzēm var tikt organizēta dzīvnieku piebarošana, tādēļ tas diez vai kļūs par brīnumlīdzekli, kas atrisinās visas problēmas.
