“Ir vietas, kur mūs jau atpazīst!” Kā latvietes Esteres kaķis Moho kļuva par aktieri

Vaicāta, kā Estere pirmo reizi saprata, ka kaķim ir talants, viņa norāda: “Moho jau kopš mazotnes bija… citāds. Es viņu dabūju, kad viņam bija kādi trīs mēneši, un jau tad viņš bija neticami paļāvīgs — tāds, kas nebaidās ne no kā un ir gatavs jebkurai avantūrai. Mēs sākām viņu ņemt līdzi pastaigās, lēnām pieradinājām pie cilvēkiem, skaņām, dažādām vietām… Tajā brīdī man notika “klikšķis”: šis kaķis varētu strādāt kameru priekšā.”

Pirmo reizi doma par Moho kameru priekšā rādās tad, kad Estere sociālajā tīklā “Facebook” ieraudzīja, ka ir tāda "Kino Fauna", kas meklē kaķus kastingam. Kopš tā laika Moho jau piedalījies vairākās filmēšanās — tostarp viņu var redzēt tādos kino darbos kā “Kolektīvs”, “Es neesmu traka. Varbūt mazliet” un “Pansija pilī”. 

Taču, kā pastāsta Estere, pati pirmā pieredze beidzās pat nesākusies: kaķis līdz filmēšanās laukumam tā arī netika, jo izrādījās, ka vienam no aktieriem ir alerģija pret kaķiem. Lai arī līdz šim Moho nav bijis izteikti galvenais varonis, bet drīzāk otrā plāna aktieris, filmēšanas laikā viņš ticis vests arī ar vilcienu. 

Estere Moho raksturo kā ļoti labu novērotāju. “Viņam patīk novērot — nu, kā jau, es pieņemu, ka visiem kaķiem tā ir, bet viņam arī sanāk ļoti labi adaptēties. Piemēram, jauns dzīvoklis — mierīgi, viņš uzreiz pieņem visu. Viņš pieņem suņus, kaķus, bērnus — visu pēc kārtas. Viņam nav īsti iebildumu par cilvēkiem, tā kā viņš ir ļoti adaptīvs.” Moho māk klausīt tādām komandām kā “sēdēt”, “dod ķepu” un “dod buču”. 

Stāstot par komiskāko gadījumu, Estere atzina, ka tas bija “Pansija pilī”, kur piedalījās vairāki kaķi. “Es biju paņēmusi līdzi Balderjāņus, un nu jau nelaiķis Susurs — ļoti cienījams aktieris, profesionāls — no balderjāņiem krita, un tā viņš visu filmēšanu nogulēja galda vidū.” Viņa piebilst, ka par šo gadījumu bijusi sajūsmā arī aktrise Olga Dreģe.

Moho jau pieradis pie filmēšanās, un vislabāk jūtas, kad pret viņu izturas jauki un bez steigas. “Parasti filmēšanās tie cilvēki ir ļoti jauki un paņem viņu tur, murca, mīļo. Ja ir filmēšanas, kurās domā, ka tiešām viņi dabūjuši suni, tur ir sliktāk — jo viņš nav sunis. Viņš nezina to, bet viņš nav. Viņam tomēr vajag laiku adaptēties un mieriņu.”

Vaicāta, kā apkārtējie reaģē, kad uzzina, ka Moho ir aktieris, Estere atzīst, ka pirmais jautājums, protams, ir “kur viņu var redzēt.”

“Manā draugu burbuli visi zina, ka viņš ir ļoti aktīvs kaķis un dodas līdzi uz pasākumiem un vietām, dara visu kaut ko tādu, tad neviens baigi izbrīnīts nav. Bet tad, kad kāds no ārpuses padzird, tad ir divas emocijas. Viens ir tā kā: “Priekš kam vazāt kaķi ārpus mājas?” Un otrs tā kā: “O jā, baigi forši.”

Uz kritiku Estere parasti atbild, ka “viņš nezina, ka ir kaķis, un domā, ka ir suns”. “Jo, principā, tā arī ir. Viņam neviens nav pateicis, ka viņam vajadzētu uzvesties kā kaķim. Viņš ļoti labprāt nāk pastaigāties — pie pavadiņas. Parasti tās frāzes ir, kad kāds ierauga, ka viņš somā, tad ir tāds: “Ak dievs, kam to kaķītim vajag? Ak dievs, kāpēc jūs vedat kaķīti ārā? Kaķītim jābūt mājās četrās sienās, priekš kam viņam to stresu?” Kaut gan tajā pašā laikā viņš guļ mugursomā, un es jūtu, kā viņš murrā. Viņam mājās paliek garlaicīgi. Viņam ļoti patīk iet ārā.”

Uz jautājumu, vai šāds hobijs/darbs ir arī finansiāli izdevīgs, Estere pauž, ka “var teikt, ka ikgadējās potes tas nosedz.”

Vislielāko lepnumu Estere par savu Moho izjūt tad, kad viņa iziet sabiedrībā ar savu mīluli un dzird “Awww, kaķītis.” “Tad, kad pienāk ziņa, piemēram, pēc “Kolektīva”, vai filmā redzētais kaķis ir Moho?” 

Vaicāta, ko viņa ieteiktu cilvēkam, kurš domā: “manam kaķim arī būtu jāiet uz kastingiem”, Estere atbild: “Es varu teikt — ja tas ir par kaķiem tieši — ne ar visiem tas strādās, jo ne visi kaķi ir ar mieru vispār iziet no savas mājas. Jo, ja viņš dzīvojas četrās sienās, tad tas tiešām būs liels stress iet ārā uz citām mājām. Bet, ja tas kaķis ir tāds ļoti mierīgs, uztver jaunās lietas ļoti forši, tad kāpēc ne?”

Estere gan atzīst, ka šobrīd neuzskata Moho par slavenību. “Tad, kad uz ielas mūs kāds redzēs un pateiks: "O, tas ir Moho!" — tad varbūt.” Vienlaikus viņa piebilst, ka ir vietas, kur viņu ar Moho jau atpazīst.

Aktieru atlases režisore, "Casting Bridge" vadītāja un radošā direktore Gunita Groša Jauns.lv stāsta, dzīvnieku atlase kino, līdzīgi kā cilvēku kastings, ir pilnvērtīga, atbildīga darba daļa, kur svarīgākais ir dzīvnieka labsajūta un drošība uz laukuma. Viņa stāsta, ka "Casting Bridge" ikdienā strādā ar cilvēku aktieru profiliem un atlasi, savukārt dzīvnieku virzienu uztic sadarbības partneriem no "Kino Fauna", kas ir pirmā specializētā kastinga aģentūra Latvijā, kas īpaši radīta, lai apzinātu, atlasītu un piedāvātu dzīvniekus lomām filmās, reklāmās, .

Viņasprāt, dzīvniekiem īpaši svarīgi ir “mājīgi” apstākļi un pieradināšana: nelielā, mierīgā vidē kaķi un suņi var saprast, ko nozīmē kamera, sveši cilvēki, negaidītas skaņas un darba ritms. Jo filmēšana var notikt jebkur — pilīs, būdiņās, lielās fotostudijās ar spilgtām gaismām, trokšņiem un daudz cilvēkiem — un dzīvniekam tas viss ir jāpiedzīvo pakāpeniski, līdzīgi kā aktierim.

Viņa min arī konkrētu piemēru no prakses: kādā ārzemju projektā bijuši vajadzīgi vienkrāsaini melni un vienkrāsaini balti suņi epizodēm “masu skatos” kopā ar saimniekiem. No malas šķiet vienkārši — sunim tikai “jābūt kadrā”, tomēr pat šādos uzdevumos jānolasа uzvedība un jāizvērtē riski, jo dzīvnieks bieži strādā blakus aktieriem vai bērniem, nevis tikai savam saimniekam. Tāpēc atlases komandas pienākums ir paredzēt situācijas, sekot līdzi dzīvnieka reakcijām un laikus pateikt “stop”, ja kaut kas var kļūt nedrošs vai dzīvniekam rada stresu.

Viņa piebilst, ka, ja kāds grib, lai viņa mīlulis filmējas, viņi parasti iesaka vērsties "Kino Fauna", bet, ja projektam vajadzīgi cilvēki vai kopskati ar aktieriem, cilvēki dodas uz "Casting Bridge". Šāda sadarbība starp "Casting Bridge" un "Kino Fauna" esot vienkārša, praktiska un nozarei veselīga — jo labi projekti rodas tur, kur “acis ir vaļā” gan talantam, gan iespējām īstajā brīdī satikties.