Saudzēt dzīvniekus - pamatvērtība, pie kuras jāpaliek
Vegānisms pasaulē ir pazīstams jau krietni vairāk nekā pusgadsimtu. Lai arī definīcijas un formulējumi laika gaitā ir nedaudz mainījušies, pamatprincips palicis nemainīgs – saudzēt dzīvniekus, pārtraucot viņus izmantot pārtikai, apģērbam, izklaidei un citām vajadzībām. Lai saprastu, kā tas ir – būt vegānam – un ko ikdienā nozīmē šāds dzīvesveids, uzrunājām divus vegānus, kuri tādi ir ne pirmo dienu.
Dzīvnieki nav produkts
Sandris Ādminis vegānismam pievērsās pirms aptuveni 18 gadiem, bet Anna Vilnīte sevi par vegāni sauc jau desmit gadu. Sandra stāsts par vegānismu sākās 11. klasē, kad bija jāraksta zinātniski pētnieciskais darbs. “Biju dzirdējis par to, kas notiek lielfermās, tādēļ izlēmu, ka darba tēma būs veģetārisms. Izlasīju visu, kas par šo jautājumu bija pieejams Talsu bibliotēkā, izveidoju nelielu aptauju skolā un galu galā arī pats atteicos no gaļas,” savu vegāna gaitu sākumu ieskicē Sandris. Filozofijas studijas viņa pārliecību nostiprināja vēl pamatīgāk, jo daudz tika runāts par ētiku un izturēšanos pret dzīvniekiem. “Ja daudzi saprot, ka izmantot dzīvniekus izklaidei nav labi, tad ar pārtikas jomu ir sarežģītāk. Bet arī dzīvnieku audzēšana un nonāvēšana, lai paēstu, mūsdienās vairs nav obligāta nepieciešamība. Par vegānu neviens nekļūst tikai vides vai veselības dēļ. Tā ir sirdsapziņas pārliecība. Es neatbalstu šo produktu iegūšanas procesu un to, ka dzīvniekus uzlūko kā resursus. Varu dzīvot labi un veselīgi, neēdot dzīvniekus,” teic Sandris.
Annu Vilnīti līdz vegānismam aizvedis “zero waste” jeb bezatkritumu dzīvesveids. Kādā brīdī, pētot informāciju par vienreizlietojamo iepakojumu ietekmi uz vidi, viņa aizdomājās plašākā mērogā, proti, kāda ietekme ir mūsu ēdiena izvēlēm. “Mani vecāki ir biologi, un nebija tā, ka bērnībā kaut kas no manis būtu slēpts. Turklāt visu mūžu esmu teikusi, ka mīlu dzīvniekus, un tā tas arī ir. Bet tikai 20 gadu vecumā man kā ar āmuru pa pieri trāpīja kāda atskārta. Manā galvā visu laiku bija ideja par to, ka govs dod pienu tādēļ, ka ēd zāli. Nē! Govs dod pienu, jo tai ir mazulis.” Anna neslēpj, ka lēmumu – kļūšu veģetāriete, vairs neēdīšu gaļu – viņa pieņēma vairākas reizes, jo ik pa laiciņam esot “paslīdējusi kāja”. Kūkas garšo, burgerītis garšo, ēst arī garšo, negribas draugu kompānijā būt tai izlēcējai… “Vairākus mēnešus to visu marinēju sevī, līdz nospriedu, ka vēlos visu zināt pa īstam, un noskatījos tās filmas, ko neviens nekad negrib skatīties. Pēc tam lēmums nāca ļoti viegli. Sapratu, ka atteikšanās no dzīvnieku izcelsmes produktiem uzturā ir mana pamatvērtība, pie kuras gribu palikt un kas man ir svarīga,” vaļsirdīga ir Anna.
Dārgāk, bet ne vienmēr
Laikā, kad Sandris mainīja uztura paradumus, specializēto vegānisko produktu piedāvājums bijis teju nekāds, sevišķi mazpilsētā. “Man tā nebija problēma, jo, pat ja tādi produkti būtu pieejami, nevarētu tos atļauties. Šķita – ir gana daudz dažādu dārzeņu, joprojām varu pagatavot vienkāršus kartupeļu, rīsu, griķu ēdienus ar dažādām mērcēm. Specializētie produkti nav obligāti. Šodien cilvēki vienkārši ir pieraduši pie dzīvnieku izcelsmes produktu garšām un grib kaut ko līdzīgu, tikai no augiem.”
Tātad uzskats, ka vegānisms ir tikai turīgu ļaužu privilēģija, nav gluži mīts? “Jārēķinās, ka ir jāgatavo pašam. Ja negribas gatavot pašam, negribas pārdomāt savus paradumus plašākā mērogā, bet gribas paēst ātri, tāpēc nopērkam visas tās lietas, ko iepriekš uz šķīvja aizpildīja gaļas un piena produkti, tikai šajā gadījumā vegāniskas, – tad ir dārgi. Būs starpība, vai katru rītu uz maizes liksi vegānisko desu vai uzvārīsi auzu pārslu putru,” tieša ir Anna. Viņa gan atgādina, ka dārzeņu nodaļa veikalā nav tā vieta, kur sortimenta cenas augušas visvairāk, bet tajā ir jāpavada visvairāk laika. Annas aplēses liecina – pērkot tikai augļus, dārzeņus un graudaugus, viņa no veikala izies, iztērējusi ap 15 eiro vienā iepirkšanās reizē. Tiklīdz vajag našķus un komforta produktus, piemēram, čipsus, majonēzi un tamlīdzīgi, iztērēt 30 eiro ir pavisam vienkārši.
Ja gribas aiziet uz restorānu, izvēle ir. Anna iecienījusi divus vegāniskos restorānus Rīgā. Kā izpētīja “Jauns.lv”, cenas par pamatēdienu ir no 7,5 līdz 15 eiro. “Aizejot uz citiem restorāniem, man arī nav gadījies, ka, vaicājot, vai ir kaut kas vegānisks vai veganizējams, man pasaka “Nē, nav” vai “Mēs tā nedarām”. Vienkārši pašai vairāk jāpapēta un jāpainteresējas.”
Pēc Sandra domām, vegānisko produktu cenu ietekmē ne tikai tirgus un pieprasījuma apstākļi, bet arī politiskie lēmumi. “Katru gadu valsts piešķir līdzekļus lopkopības un augkopības nozaru atbalstam. Dati par pagājušo gadu liecina – lopkopībai tika piešķirti pieci miljoni eiro, bet augkopībai 600 000 eiro. Gandrīz desmit reižu mazāk! Man šķiet, ja valsts atbalsts būtu izlīdzinātāks, dzīvnieku izcelsmes produkti kļūtu dārgāki, bet augu – lētāki.”
Sandris veido dzīvnieku aizstāvības projektu “Zootēka” un ir aktīvs sociālajos tīklos, tādēļ itin bieži sanākot atbildēt uz dažādiem jautājumiem un iesaistīties diskusijās. Viņš redz, ka joprojām dzīvs ir mīts, ko apliecina tāda frāze kā “Ēdiet paši savu zāli!”. Vai vegāniskais uzturs tiešām ir vienmuļš un uzturvielām nabadzīgs? “Es to ikdienā nejūtu, jo dažādu dārzeņu, pākšaugu un graudaugu piedāvājums ir ļoti plašs. Kaut vai, aizejot uz tirgu, ik pa laikam gadās kāds atklājums. Skatos – o, šāds kolrābis vēl nav pagaršots – un uzreiz jau prātā apsveru, kādā ēdienā to varētu izmantot. Man ir iemesls iedziļināties un uzzināt vairāk par dārzeņu, augu, sēņu, jūraszāļu produktu daudzveidību un kādos veidos tos var pagatavot.”
Kažokādas un vilnas džemperi nav nepieciešamība
Vegānisms nav stāsts tikai par pārtiku. Kā ir ar mājsaimniecību un sadzīvi, piemēram, sadzīves ķīmijas, kosmētikas, apģērba iegādi? “Kažokādu, ādas izstrādājumu un darinājumu, kur izmantota, piemēram, aitas vilna, manā garderobē nav, jo arī tie veicina domu, ka dzīvniekus vajag izmantot. Kādreiz man bija apģērbs un lietas ar sentimentālu vērtību – no vectēva mantota adīta jaka, josta, zābaki. Tomēr silti, ērti un videi draudzīgi varu apģērbties, nelietojot dzīvnieku izcelsmes apģērbu. Ir daudz citu materiālu, piemēram, kaņepju, lina, kokosa šķiedras un augu līmes, Latvijā ražo ozola koksnes ekodziju. Vēl ir arī audumi no pārstrādātiem materiāliem. Veikalā vienmēr apskatu birku, no kā ražots apģērbs. Ja viss kārtībā, nopērku to, ko man vajag,” stāsta Sandris.
Anna vairumā gadījumu dodot priekšroku lietotiem apģērbiem, un tam esot vairāki iemesli: draudzīgāk videi un maciņam, negribas atbalstīt ātro modi. Arī viņa laika gaitā ir atteikusies no dzīvnieku izcelsmes materiāliem. Ja par kādu materiālu rodas šaubas, vienmēr varot pārbaudīt internetā. Labs palīgs šajā ziņā esot arī vegānu grupa “Facebook”, kur var atrast visdažādāko informāciju. “Jāsaprot, ka jebkuras pārmaiņas prasa laiku. Mana nostāja ir – kļūt par vegānu nenozīmē, ka uzreiz izmetīšu vecmammas adītos vilnas dūrainīšus vai ādas zābakus, kas vēl joprojām labi kalpo. Netaisīšu revolūciju naudas makā un saimniecībā, izmetot ārā pilnīgi visu – arī to, kas vēl ir lietojams –, un pirkšu visu no jauna.” Jāpiebilst, ka arī attiecībā uz sadzīves tehniku un mēbelēm Anna vadās pēc principa, ka lietas var salabot, un daudzas mēbeles viņas mājās ir iegādātas lietotas.
Runājot par sadzīves ķīmiju un ķermeņa kopšanas līdzekļiem, abi sarunas biedri ir vienisprātis – vegāniskās alternatīvas maciņā neiecērt lielāku robu kā parastā produkcija un ir pieejamas gana plašā klāstā. Kā ar smaidu atzīst Anna, no sevis kopšanas nav jāatsakās, jo mūsdienās var uztaisīt manikīru ar gellaku un nokrāsot matus ar vegānisku krāsu. “Manuprāt, nozīmīgākais ir tas, ka Eiropas Savienībā kosmētiku vairs nedrīkst testēt uz dzīvniekiem,” gandarīts ir Sandris.
PROJEKTU ""Klimata kurss" – SIA "Izdevniecība "Rīgas Vilņi"" sabiedrības izpratnes veicināšanas kampaņa par klimatneitralitāti un zaļo enerģiju Latvijā" FINANSIĀLI ATBALSTA EMISIJAS KVOTU IZSOLĪŠANAS INSTRUMENTS.
