Ciemojamies Mazburku saimniecībā - starp vīnogulājiem, aitām un viesu namiņiem
Mazburku saimniecības stāstu nevar iedomāties bez dzīves pieredzes, pacietības un mīlestības pret zemi. Tas ir gadu gaitā veidots darbs, kurā katra kļūda pārtapusi par mācību un katrs solis – par iegūtu gudrību. Smārdes pagasta Mazburkās viesojas žurnāls "Māja Laukos".
“Pieredze un iemaņas nākušas tikai ar gadiem,” saka saimniece, stāstot par vīnogulājiem, aitu ganāmpulku un viesu namiņiem, kas organiski savijušies vienotā, harmoniskā dzīves telpā.
Mazburku saimniecība Tukuma pusē, Smārdes pagastā, ir vieta, kur dzīve rit savā tempā, lēni, pacietīgi un ar prieku par to, kas izaug pašu rokām. Šis stāsts nav par grandioziem biznesa plāniem un lieliem projektiem, bet gan par drosmi spert pirmos soļus un par kļūdām, kas pārvēršas pieredzē. Mazburkās saimnieko Gunta un Uldis Niedras, kuri pirms pārcelšanās uz laukiem bijuši īsteni pilsētnieki. “Te bija pliks zemes gabals, un vajadzēja izdomāt, kā nopelnīt iztikai. Sākumā audzējām kartupeļus, kāpostus, bietes un vedām pārdot uz tirgu. Drīz vien sapratām – tādai saimniekošanai vajadzīga liela tehnika, bet tās nebija.” Tad kādā žurnālā ieraudzīts attēls ar vīnogu dārzu. “Domāju – kāpēc gan nevarētu iestādīt arī šeit skaistumam? Toreiz vēl nebija tā, ka daudzi stādītu vīnogas uz lauka. Daži pat smējās – ko jūs ar tām darīsiet? Bet, redz, tagad ir gan, kur likt!”
Tā arī tika nolemts par labu vīnogulāju rindām saimniecībā. Taču pirmie gadi bijuši kļūdu pilni. “Gadījās viss, pilnīgi viss. Labi, ka sākumā apjomi vēl bija mazi un kļūdas neizmaksāja tik dārgi,” atzīst saimniece. Tika izvēlētas tās vīnogu šķirnes, kuras vienkārši tolaik varēja nopirkt, – ko iedeva, to stādīja. “Tikai ar gadiem kļuva skaidrs, kuras šķirnes šeit jūtas labi, bet kuras neaug vai slimo. ” Ar vīnogām viegli negāja arī vēlāk, tās prasa pacietību. Pirmās odziņas redz tikai piektajā gadā. Ja šķirne slimo, bioloģiskajā saimniecībā to nevar “glābt” ar ķīmiju – vienkārši jāizrauj un jāstāda jauna. Tā ir gadiem ilga skola, kur pacietība ir vienīgais instruments. “Vai esi gatavs izraut četras piecas rindas un gaidīt atkal piecus gadus, līdz būs jaunās ogas? To saproti tikai ar laiku.”
No ogas līdz glāzei
Šobrīd Mazburkās pārsvarā aug tieši latviešu selekcionāru radītās vīnogu šķirnes – ‘Zilga’, ‘Supaga’, ‘Sukribe’ un ‘Guna’. Raža atkarīga no laikapstākļiem – vienu gadu ogas ir saldas un koncentrētas, nākamajā skābākas. “Tagad saprotu, kāpēc vīna cienītāji runā par to, kurš gads ir bijis labs vai slikts. Ogu konsistence, cukuri, aromāti – viss ir atkarīgs no vasaras. Bet tas nenozīmē, ka lietainā gadā nevar uztaisīt labu vīnu. Vienkārši tas būs citāds.”
Ja kāds vēlas savā dārzā iestādīt vīnogulāju rindu, Gunta iesaka vienkārši mēģināt un skatīties, kas no tā iznāk. Vienotas receptes nav, jo katra vieta atšķiras – pat vienā un tajā pašā dārzā vienā malā zeme var būt mālaina, bet otrā kūdraina, un rezultāts būs pavisam citāds. “Tas ir ļoti individuāli,” viņa saka, piebilstot, ka konkrētus padomus labāk meklēt pie Latvijas vīnogu speciālistiem, bet pati var dalīties tikai ar savu pieredzi. Runājot par šā gada ražu, viņa atzīst – neko nevar prognozēt. Saulainu dienu nav bijis daudz, tāpēc vasara iznākusi tāda puskliba. “Ļoti cerējām, ka augusts būs saulaināks, bet tagad visas cerības uz septembri,” saka Gunta. Par ogu kvalitāti varēs spriest tikai tad, kad tās novāks un izmērīs cukuru, jo līdz tam neko droši pateikt nevar. “Tā tas vienmēr ir ar vīnogām – viss atkarīgs no laika un dabas.”
Visu rakstu lasi žurnāla “Māja Laukos” rudens numurā!
Vēl rudens numurā lasi par Mazo Mežotnes pili, kur vēsturiska elegance savijas ar saimnieces uzņēmību un kultūras notikumiem. Apciemojam arī “Irbītes”, kur tapusi Pinterest cienīga idille. Praktiskajā sadaļā – dārza darbi rudenī. Virtuves lappusēs – receptes no dārza līdz burciņai, un idejas, kā saglabāt ražas garšu ziemai. Aplūkojam arī latvieša mājas attīstību, mūsdienīgas virtuves iekārtošanas risinājumus un saimnieku pieredzi dažādos Latvijas novados.
