“Es gribu atpakaļ uz saviem laukiem!” 30-40 gadus veci pilsētnieki pamet birojus un atgriežas laukos
Pēdējā laikā dzīvi un darbu laukos arvien vairāk novērtē arī pilsētnieki. Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Lauksaimniecības fakultātes docētājas novērojušas, ka lauku dzīvi mēdz izvēlēties daļa cilvēku, kas sasnieguši 25, 30 un 40 gadu vecumu.
Runājot par jaunu cilvēku piesaisti laukiem un lauksaimniecībai, universitātes Lauksaimniecības fakultātes dekāne Dace Siliņa intervijā portālam Jauns.lv norādīja, ka arī lauksaimniecības nozarē strādājošajiem ir jāiesaistās cilvēku piesaistē: “Bez nozares vienkārši neiztikt!”
Jau patlaban laukos trūkst jauniešu
Viņa atzina, ka jau patlaban lauksaimniecības nozarē trūkst jauniešu, kas ir zinoši, uzņēmīgi, vēlas dzīvot un strādāt laukos. “Tas jau ir fakts, tās nav tikai nākotnes prognozes, nevajag neko gaidīt. Tiešām ir tā, ka jauniešiem nav tik ļoti lielas intereses palikt laukos.
Manā rīcībā nav datu, kuros būtu izpētīts, cik daudz jauniešu paliek laukos un uz kurieni viņi dodas, bet mēs redzam, ka jau tagad ir problēmas [ar jauniešu piesaisti laukiem]. Manuprāt, diezgan daudzās jomās ar to ir problēmas, ne tikai lauksaimniecībā.”
“Es gribu atpakaļ uz saviem laukiem!”
Universitātes Lauksaimniecības fakultātes prodekāne Madara Darguža piebilda, ka tas daļēji ir saistīts ar to, ka pusaudžu lēmums par profesijas izvēli bieži vien ir emocionāls.
“Ir gana daudz cilvēku, kuri sākotnēji izvēlas citas profesijas, bet tad pēc 25 gadu vecuma saprot: “Nē, es gribu atpakaļ uz saviem laukiem!”
Viņi saprot: lai laukos atrastu darbu, ir jāapgūst papildu kvalifikācijas, kas saistītas tieši ar lauksaimniecību. Tad ir izvēle: specializēties augu vai dzīvnieku virzienā, ražot pašiem un papildus nodarboties, piemēram, ar lauku tūrismu.”
Arī 30-40 gadu vecumā maina dzīvesveidu
Siliņa stāstīja: “Lauksaimniecībā veidojas ļoti interesanta situācija. Ar jauniešiem ir tā: ja viņiem ir savas saimniecības, viņi nāk no saimniecībām, tad viņi ļoti mērķtiecīgi nāk studēt [lauksaimniecību pie mums]. Protams, ne visi. Parasti, ja ģimenē ir vairāki bērni, tad viens aiziet uz lauksaimniecību, bet citi – uz pilnīgi citām nozarēm.
Tad notiek tas, ko Madara stāstīja. Manuprāt, 25 gadu vecums ir nedaudz par agru [kad cilvēki izvēlas dzīvi laukos], jo tad viņi vēl grib padzīvot kaut kur citur. Bet pēc 30 gadu vecuma daudziem nāk apjausma, ka tomēr grib palikt laukos, ka grib atgriezties pie saviem vecākiem vai vecvecākiem un pārņemt viņu saimniecību.
Esmu novērojusi, ka cilvēki vecumā ap 40 gadiem maina savu dzīvesveidu [un izvēlas turpmāk dzīvot un strādāt laukos].”
Lauksaimniecībā ir ļoti plašas iespējas
Darguža, aprunājoties ar topošajiem zootehniķiem, uzzinājusi, ka lielai daļai viņu mājās ir sava lopkopības saimniecība.
“Ja ir lopkopības saimniecība, protams, paralēli tiek audzēti arī augi. Lopkopības saimniecību mums ir mazāk nekā augkopības saimniecību. Jaunieši izvēlas mācīties par dzīvniekiem vai par augiem, lopbarības audzēšanu.
Tie, kas izvēlas mācīties par dzīvniekiem, sadalās smalkāk: vieni aiziet uz veterinārmedicīnu, bet citi mācās tieši par dzīvnieku audzēšanu, ēdināšanu un kļūst par zootehniķiem.
Dažkārt jaunieši sapinas savos sapņos
Bieži vien ir tā, ka jaunieši savās vēlmēs un vīzijās sapinas, izvēloties veterinārmedicīnu.
Pamācoties to, viņi [pēc laika] saprot, ka laikam īsti nebūs operētāji, tomēr vēlas rūpēties par dzīvniekiem. Bet lauksaimniecības dzīvniekiem ir sava specifika. Lielākoties darbs ir ar lieliem dzīvniekiem.”
Daļa pilsētnieku novērtē dzīvi laukos
Vēl salīdzinoši nesen dzīve laukos bija pārāk maz novērtēta, bet tagad arvien vairāk cilvēku apzinās lauku dzīves priekšrocības un izvēlas atgriezties laukos, lai tur dzīvotu un strādātu.
Siliņa atzina: “Domāju, ka divi kovida pandēmijas gadi mums, lauksaimniekiem, ir nākuši par labu, jo pilsētnieki ir iznākuši ārā uz laukiem.”
Ja nenolaidīsim rokas, tad būs labi!
Viņi saprot: ja internets laukos ir pietiekami stabils, tad var strādāt arī laukos. Tas nozīmē, ka mums ir vajadzīga arī visa pārējā infrastruktūra. Ne tikai lauksaimnieciskā ražošana, bet arī pārējie pakalpojumi.
Es domāju: ja mēs paši rokas nenolaidīsim, tad būs labi!”
Lielāka cieņa pret lauksaimnieku darbu
Viņa piebilda: “Ja drīkst piebilst par labumu mums, lauksaimniekiem, tad tas nozīmē, ka pilsētā dzīvojošie vairāk redz, kas laukos notiek, no kā rodas izejvielas maizei, kur sākas piens un gaļa, kā aug dārzeņi un augļi.
Ļoti gribas cerēt, ka tas rada cieņu pret lauksaimnieku darbu.”
Katram savs ceļš, kā darboties laukos
Darguža vērsa uzmanību, ka situācijas ar dzīvesvietu un darbu laukos ir ļoti atšķirīgas. “Ir speciālisti, kas dzīvo un konsultē pilsētās. Viņu biroji ir pilsētās, bet viņi darbojas lauksaimniecības jomā un brauc uz uzņēmumiem.
Bet ir arī tādi gadījumi, kādi ir mums ar Daci, ka mēs dzīvojam “dziļos” laukos, bet strādājam pilsētā lauksaimniecības jomā.” Tāpat var būt tā, ka speciālisti dzīvo Rīgā, bet brauc strādāt uz citu pilsētu vai laukiem un strādā saistībā ar lauksaimniecību.
