Augsts asinsspiediens, depresija vai citas kaites? Samīļo savu suni!

Droši vien mājas mīlulis kā suga radās tik sen tāpēc, ka cilvēki gluži instinktīvi uztvēra, ka dzīvnieka klātbūtne liek tiem justies labāk. Cilvēka un dzīvnieka emocionālā saite, kā arī savstarpējā iedarbība attīstījusies gadsimtiem, taču tikai pagājušā gadsimta 70. gados zinātnieki sāka pievērsties tās pētniecībai. Lai gan šī nozare tagad ir izpletusies gan plašumā, gan dziļumā, jauni un pārsteidzoši atklājumi nāk klajā cits pēc cita.

Vienā no pirmajiem pētījumiem, publicētā 1980. gadā, atklāja, ka sirds slimību pacienti, kuriem bija mājas mīlulis, nodzīvoja vidēji ilgāk nekā tie, kam nebija četrkājainā drauga.

Lielu rezonansi sabiedrībā izraisīja cits agrīnais pētījums (1984. gadā), kurš liecināja, ka sava suņa samīļošana var pazemināt asinsspiedienu. Tas ir viens no visvairāk citētajiem pētījumiem gan zinātniskajā, gan populārajā literatūrā – klasika, var teikt.

Šajā eksperimentā 24 dalībniekiem tika izmērīts asinsspiediens, sirdsdarbības un elpošanas ātrums, veicot trīs darbības – katra tika izpildīta deviņas minūtes. Viņiem vajadzēja samīļot svešu suni, tad to pašu veikt ar savu suni, ar kuru bija izveidojusies draudzības saite, un trešajā reizē – nodoties mierīgai lasīšanai.

Ir atšķirība, vai cilvēks glāsta savu vai svešu suni

Pamatojoties uz šo mērījumu rezultātiem, zinātnieki izdarīja vairākus nozīmīgus secinājumus. Izrādījās, ka ir ievērojama atšķirība, vai cilvēks glāsta savu vai svešu suni, ar kuru viņam nav izveidojusies saite, – gan sistoliskais, gan diastoliskais asinsspiediens abos gadījumos bija atšķirīgs. Samīļojot savu suni, abi asinsspiediena rādītāji pazeminājās un līdzinājās relaksācijas efektam, ko radīja mierīga lasīšana. Turklāt pētnieki dalībniekiem atklāja atbildes sveiciena efektu, ko izraisīja sava suņa ienākšana telpā un kas izpaudās ar ievērojami augstāku sistolisko un diastolisko spiedienu, nekā reakcija uz svešo suni vai lasīšanu.

Pēdējos gados pētījumi šajā jomā ir fokusējušies uz faktu, ka savstarpēja iedarbība ar dzīvniekiem var palielināt cilvēkiem oksitocīna līmeni. Oksitocīnu nereti dēvē par saites hormonu, jo tam ir svarīga loma intimitātes neiroanatomijā, ieskaitot orgasmu, sociālo atzīšanu, pāra saites, mātes uzvedību. Tas ir ļoti labvēlīgs hormons, jo palīdz mums justies laimīgiem un uzticēties.

Jau 2003. gadā divi Dienvidāfrikas zinātnieki pierādīja, ka draudzīgs kontakts starp suņiem un cilvēkiem patiešām abos izraisa oksitocīna izdalīšanos. Piecus gadus vēlāk japāņu pētnieka Miho Nagasavas komanda atklāja, ka suņu saimniekiem oksitocīna līmeni var palielināt tiešs acu kontakts ar suni. Pēc tam Sjūzana Millere ar kolēģiem izpētīja, ka sievietēm oksitocīna izdalīšanās palielinās pēc tam, kad suns tās sagaidīja mājās no darba (vīriešiem šajā pētījumā neatklājās šī hormona pieaugums, kas liek domāt, ka viņiem ir cita hormonālā atbilde uz mijiedarbību ar savu suni).

2010. gadā 12. Starptautiskajā cilvēka un dzīvnieka mijiedarbības konferencē ar jaunu atklājumu klajā nāca zviedru zinātniece Kerstina Uvnasa-Moberga, kas ir viena no pionierēm oksitocīna izpētē. Viņa demonstrēja pierādījumus, ka starp suni un tā saimnieku norit tāds pats bioķīmiskais process, kāds vērojams starp māti un zīdaini. Un oksitocīns ir hormons, kas abpusējā mijiedarbībā izdalās gan cilvēkiem, gan to suņiem.

Lai to pierādītu, no suņiem un to saimniekiem pirms samīļošanās un tās laikā tika paņemti asins paraugi. Pamata asins paraugos nekas netika atrasts, bet paraugā, kas tika paņemts apmēram vienu minūti pēc suņa un saimnieka fiziskā kontakta, jau varēja konstatēt izteiktu oksitocīna pieaugumu. Pats fascinējošākais atklājums zinātniecei šķita tas, ka hormona maksimālais līmenis bija tuvs tam, ko var konstatēt ar krūti barojošām mātēm.

Oksitocīnam ir spēcīga fizioloģiskā iedarbība, kas var atstāt labvēlīgu iespaidu uz cilvēka veselību ilgtermiņā. Tas veicina ķermeņa spējas būt gatavam dziedēt un pat radīt jaunas šūnas, piemēram, atjaunot vecos muskuļus. Šis hormons arī var pazemināt asinsspiedienu, pacelt sāpju slieksni un samazināt nemieru.

Suņiem arī ir mīlas jūtas

Citā pētījumā Uvnasa-Moberga ar kolēģi centās noskaidrot oksitocīna un stresa hormona kortizola līmeņu savstarpējo saistību suņu un to saimnieku mijiedarbības laikā. Šajā sakarībā desmit suņu saimniecēm lūdza aizpildīt anketu, kurā tām vajadzēja novērtēt savas attiecības ar suni. Pēc tam viņām vajadzēja padarboties ar savu mīluli, glaudīt viņu un runāties ar to veselu stundu.

Pētnieces atklāja, ka suņu saimnieču oksitocīna līmenis bija saistīts ar anketas jautājumiem par pozitīvām jūtām un tuvību ar suni, savukārt kortizola līmenis atbilda jautājumiem par negatīvajām izjūtām pret mīluli. Suņu oksitocīna un kortizola līmeņi arī ievērojami sakrita ar saimnieču atbildēm par attieksmi pret savu suni.

Tādējādi zinātnieces secināja, ka gan cilvēku, gan dzīvnieku hormoni ir saistīti ar saimnieces izpratni par viņas un suņa attiecībām. Pat īslaicīga jūtu mijiedarbība starp suni un saimnieci var ietekmēt abu sugu hormonālo līmeni. Suņa oksitocīna līmenis uzrāda nozīmīgu kāpumu jau trešajā minūtē pēc tam, kad sākusies savstarpējā iedarbība. Savukārt pēc 15 minūtēm var novērot nozīmīgu pozitīvu atbilstību starp suņa un saimnieces oksitocīna līmeni.

Saimnieka un mīluļa pieķeršanās un mijiedarbība izpaužas tiktāl, ka viņi kopā pavada ne vien dienas, bet arī naktis. Proti, kā liecina aptaujas, līdz pat 70% mājas mīluļu dala gultu ar savu saimnieku, protams, kaķi un mazi sunīši biežāk nekā lielie suņi. Jau labu laiku šis ir viens no visvairāk kritizētajiem un strīdīgākajiem jautājumiem: vai drīkst atļaut savā gultā nakti pavadīt arī kaķim vai sunim? Nerunājot par ētisko pusi (ja tāda vispār ir), kā tas vērtējams no higiēnas un naktsmiera kvalitātes viedokļa?

Nesen daži pētnieki cēla trauksmi, ka „kopgulēšana” ar četrkājaino mīluli draud ar zoonozi guļamistabā (zoonoze – infekcija, kas var pāriet no dzīvniekiem uz cilvēkiem). Minēto biedinošo saslimšanas gadījumu sarakstā bija meningīts, Čagas slimība, tā sauktā kaķa skrāpējumu slimība, stafilokoku izraisītas infekcijas un pat mēris. Tomēr guļamistabas zoonozes gadījumu statistika ir pārāk reta vai nepilnīga, lai atstātu pietiekami nopietnu iespaidu uz mīluļu saimniekiem. Risks saķert mēri vai meningītu, guļot kopā ar suni vai kaķi, ierindojas kaut kur pa vidu riskam mirt haizivs žokļos (1 no 4 miljoniem) vai no zibens spēriena (1 no 80 000).

Tāpēc šķiet, ka saimniekus vairāk varētu uztraukt, kā kopā gulēšana ietekmē miegu. Vai mīlulis var tikt vainots saimnieka bezmiegā? Interesantu pētījumu veicis Meijo klīnikas Miega traucējumu centra direktors Džons Šepards – šis ir viens no pasaulē lielākajiem medicīnas un zinātnes centriem. Aptaujājot savus 152 pacientus – kaķa vai suņa īpašniekus – viņš, kā jau gaidījis, atklāja, ka 60% ļauj mīlulim gulēt gultā. Kas viņu ļoti pārsteidza – tas notiek, neraugoties uz to, ka apmēram pusei aptaujāto dzīvnieks katru nakti iztraucē miegu. Un, kas vēl trakāk, – 21% suņu saimnieku un 7% kaķu īpašnieku turklāt sūdzējās, ka viņu četrkājainie „piegulētāji” krāc!

Apjomīgāko pētījumu, kāds jebkad veikts par mīluļu ietekmi uz saimnieku miegu, veikusi Austrālijas zinātnieku grupa Bredlija Smita vadībā no Kvīnslendas Centrālās universitātes. Tā pamatā ir 13 000 personu aptauja par viņu gulēšanas paradumiem.

No tiem zinātnieki salīdzināja apmēram 1000 „kopgulētāju” ar mīluli pret kontroles grupu – dzīvnieku saimniekiem, kuri negulēja kopā ar tiem. Abas grupas tika saskaņotas pēc vecuma un dzimuma. Ko tad viņi atklāja? Izrādās, kopgulētājiem iemigšana prasīja nedaudz vairāk laika, taču, ja ņem vērā, ka viņi iemiga vidēji tikai četras minūtes vēlāk nekā kontroles grupa, atšķirība šķiet nenozīmīga. Viņi arī biežāk nekā kontroles grupa ziņoja, ka pamodušies no rīta noguruši, lai gan dienas laikā vairāk par nogurumu nesūdzējās. Turklāt trīs no četriem aptaujas dalībniekiem atzina, ka nakts laikā pamostas kāda traucēkļa dēļ. Taču šis traucēklis nebija saistīts ar pūkaino mīluli gultā, patiesībā izrādījās, ka gulēšana kopā ar bērnu vairāk traucēja miegu.

Vai tā ir mīlestība, pieradums vai kāds nenoskaidrots faktors, kas saimniekiem neļauj padzīt savu mīluli no gultas? Katrā ziņā tā ir suņa vai kaķa īpašnieku individuāla, labprātīga izvēle.

Teorijas par dzīvnieku labvēlīgo ietekmi uz slimiem bērniem parādījās jau 20. gadsimta 60. gados. Kopš 80. gadiem, kad tika ieviests jēdziens “cilvēka un dzīvnieka saite”, pašsaprotami tika uzskatīts, ka dzīvnieki dažādiem slimniekiem var panākt pašsajūtas uzlabošanos (sākot ar garīgo slimību, piemēram, depresijas, autisma u. c., un beidzot ar paliatīvās aprūpes pacientiem). Mūsdienās dzīvnieku terapija – terapijas veids, kurā kā ārstnieciskais līdzeklis ir iesaistīts kāds dzīvnieks – kļūst aizvien populārāka. Tās mērķis ir uzlabot pacienta sociālās, emocionālās un kognitīvās funkcijas.

Dzīvnieki tiek izmantoti dažādās vidēs – skolās, cietumos, psihiatriskajās iestādēs, slimnīcās, mājas aprūpē un citur. Terapijā tiek izmantoti dažādu sugu dzīvnieki: suņi un kaķi, pat kāmīši, šinšillas un dekoratīvās zivtiņas. Vispopulārākās un attīstītākās terapijas – suņu terapija, delfīnterapija un zirgu terapija.

Daļa terapijas dzīvnieku ir speciāli apmācīti psihiatriskajam dienestam, piemēram, lai palīdzētu autisma pacientiem uzlabot viņu sociālās prasmes un saskarsmi. Citi ir vienkārši mājas mīluļi, dēvēti par emocionālā atbalsta dzīvniekiem, un šī grupa pēdējā laikā ļoti strauji aug, varētu teikt, tas kļūst par jaunu modi. Daļēji to var izskaidrot tā, ka šiem dzīvniekiem nav nepieciešama īpaša apmācība, pietiek ar ārsta rekomendāciju, kurš saka – mājas mīlulis var palīdzēt pacientam. Nereti ārzemju ārstiem pat ir šādi suņi, kurus tie izraksta saviem pacientiem kā zāles. Biežāk gan pacienti kā emocionālā atbalsta dzīvnieku iegādājas paši savu mīluli.

Daudzi emocionālā atbalsta dzīvnieku īpašnieki atzīst, ka mīluļa klātbūtne tiešām uzlabo pašsajūtu tiktāl, ka ļauj tiem samazināt lietojamo zāļu devas. Piemēram, disociatīvo traucējumu gadījumā (izpaužas kā transa stāvoklis, sapņošana nomodā, laika nejušana, skatoties aizraujošu filmu vai lasot grāmatu, sajūta, ka esi atslēdzies no sevis un pasaules, un pat personības dalīšanās) pacientiem nereti ļoti palīdz viņu suns, jo tas ar pieskārienu atgriež realitātē, kā arī, jau iepriekš sajūtot, kad saimniekam uznāks lēkme, to brīdina.

Emocionālā atbalsta dzīvnieku ietekme ir vismazāk pētītā dzīvnieku terapijas joma, un, tā kā viņi netiek apmācīti un nav noteikti standarti, tad vēl jo sarežģītāk izpētīt to iedarbību uz veselību. Taču pētnieki nesen veikuši kopsavilkumu par dzīvnieku terapeitiskās iedarbības visu labvēlīgo efektu atklājumiem un nonākuši pie secinājuma, kas daudziem bija liels pārsteigums. Proti, gandrīz visi atklājumi veikti uz novērojumu un empīriskās pieredzes pamata, nevis pēc zinātniski kontrolētiem pētījumiem. Tādējādi, kaut arī patiešām novērots, ka dzīvnieki spēj uzlabot sociālo saskarsmi (piemēram, bērniem ar autismu), līdz šim nav skaidrs, kā un kāpēc tas notiek. Vai viņu klātbūtnē notiek kādas neiroķīmiskas izmaiņas, piemēram, oksitocīna līmeņa palielināšanās, kas var veicināt sociālo mijiedarbību? Tie ir tikai minējumi. Līdzīgi varētu jautāt par onkoloģijas pacientiem, kuru pašsajūtas uzlabošanai jau daudzus gadus tiek izmantota suņu terapija. Tikai šā gada sākumā Izraēlas zinātnieki publicēja pirmos zinātniskos pierādījumus, ka terapijas suņi ar 15–20 minūšu ilgām vizītēm slimnīcā ik dienas dažiem vēža slimniekiem patiešām var uzlabot emocionālo stāvokli.

Vai labāk, ja pacientu slimnīcā apmeklē paša mīlulis vai cits?

Pētījumi liecina, ka daudzos gadījumos dzīvnieku terapija parasti ir mazāk efektīva nekā citas ārstniecības metodes. Tā var palīdzēt tikai kā viena no papildu metodēm.

Zinātnieki paši atzīst, ka šajā jomā veiktais izpētes darbs ir neapmierinošs, un īstenībā neviens neņemas apgalvot, kāds terapeitiskais labums ir no dzīvniekiem, kāds dziedēšanas process notiek un vai šī situācija patiesībā neizraisa problēmas. Vai ir labāk, ja pacientu slimnīcā apmeklē viņa paša mīlulis vai kāds cits? Kāds risks pastāv, ja dzīvnieku terapiju izmanto bērniem, un kādas problēmas var rasties slimību kontroles ziņā? Kā terapija ietekmē pašu dzīvnieku veselību, un vai terapijas dzīvnieku turēšana slimnīcās ir pieņemama visu kultūru cilvēkiem? Šie ir tikai daži jautājumiem, uz kuriem pētniekiem jāmeklē atbildes.

Suns un kaķis pret depresiju

Pētījumi liecina, ka suns, kaķis un pat citi mājas mīluļi var lieliski palīdzēt pārvarēt vieglu un vidēji smagu depresiju. Terapijas noslēpums slēpjas vairākos faktoros, kas veido cilvēka un viņa mīluļa attiecības.

Vai jūsu attiecības ar ģimeni un citiem tuviem cilvēkiem ir sarežģītas un sabeigtas? Mājas mīlulis var kļūt par lielisku pretindi tam visam! Ar dzīvnieku var atļauties vienkārši just. Nav jāuztraucas par viņa jūtu aizvainošanu vai jāklausās padomi, ko negribat dzirdēt.

Atbildība

Jums varētu šķist, ka nevarat uzņemties rūpes par mājas mīluli tieši tagad – grūtības sagādā rūpēties pašam par sevi! Tomēr speciālisti uzskata, ka mazliet papildu atbildības depresijas gadījumā nāk par labu. Tā dzīvei rada jaunu un pozitīvu fokusu. Rūpēšanās par dzīvnieku var palīdzēt celt savu vērtību un nozīmi, atgādinot cilvēkam, ka viņš ir spējīgs izdarīt vairāk, nekā pats domā.

Depresija parasti tiek pārslimota uz dīvāna – ir grūti saņemties kādām fiziskajām aktivitātēm. Mājas mīlulis, sevišķi suns, kurš jāved pastaigā katru dienu, var ļoti palīdzēt izkustēties no mājas. Pat neliela aktivitāte nāks par labu fiziskajai un psihes veselībai.

Rutīna

Ikdienas kārtība cilvēkiem ar depresiju ļoti palīdz. Dzīvnieku dabiskā rutīna – saimnieka modināšana no rīta, brokastu un pastaigas prasīšana – veicina turēšanos pie ikdienas ritma.

Depresija mēdz izolēt cilvēku, atsvešināt no draugiem un tuviniekiem. Ja mājās ir cita radība, cilvēks nekad nejutīsies viens. Tā patiešām ir liela atšķirība.

Sabiedriskā mijiedarbība

Mājas mīluļa esamība var viegli pārorientēt uz sabiedrisko kontaktu pusi. Izvedot suni pastaigā, pērkot dzīvnieku barību vai gaidot rindā pie veterinārārsta, var nākties parunāties ar kādu. Dzīvnieki ir dabiski ledus lauzēji, un viņu īpašnieki parasti ļoti mīl runāties par saviem mīluļiem.

Pētījumi liecina, ka cilvēki jūtas labāk, ja tiem ir fiziskais kontakts ar citiem. Dzīvnieki sniedz kaut ko līdzīgu. Kaķa glāstīšana klēpī vai suņa samīļošana ir dabiski mierinošs process.

Inguna Mukāne, žurnāls "Ko Ārsti Tev Nestāsta" / Foto: Shutterstock