Patiesība par zirņiem un pupām - kam tie jāēd, un kam labāk atturēties
Visbiežāk cilvēku pusdienu šķīvjos var manīt makaronus, kartupeļus vai rīsus, kas tiek ēsti gan kā pamatēdiens, gan kā piedeva citiem ēdieniem. Retāk sastopama kāda cita produktu grupa – pākšaugi. Tai pieder pupas, zirņi, lēcas, zemesrieksti un arī lucerna, ar kuras dīgstiem lieliski var bagātināt ēdienkarti.
Pākšaugus ir iecienījuši veģetārieši, jo tos uzskata par labu olbaltumvielu avotu. Taču tie ir arī lielisks šķiedrvielu, B grupas vitamīnu, antioksidantu un minerālvielu avots. Pākšaugos ir arī maz tauku.
Iemesli, kāpēc pupas un zirņi nav ieņēmuši stabilu vietu visēdāju ēdienkartē, var būt dažādi:
- pākšaugi ir jāmērcē, ja vien tie nav tikko plūkti dārzā;
- daudziem pākšaugi pūš vēderu, tāpēc priekšroka tiek dota ēdienam, kas diskomfortu neizraisa;
- daži vienkārši īsti nezina, kā tos pagatavot, lai būtu garšīgi;
- tie, kas ēd gaļu un piena produktus, par olbaltumvielu daudzumu uzturā nesatraucas un īpaši neiespringst citu proteīnu avotu meklēšanā.
Jāatzīst, pākšaugi mazliet atšķiras uzturvērtības ziņā.
- Sarkanās pupiņas satur visvairāk dzelzs, melnās pupiņas satur visvairāk magnija, bet plankumainās pupiņas ir topa augšgalā ar augsto selēna saturu. Savukārt kalciju visvairāk satur gaišās pupiņas ar melno actiņu.
- Runājot par zirņiem, tos var ēst gan svaigus (cukurzirņus), kuros būs daudz C vitamīna, gan vārītus (pelēkos, dzeltenos, turku zirņus un citus), un tie visi lieliski iederēsies ēdienkartē.
Dažādās uzturvielu rekomendācijās var atrast, ka nedēļā būtu jāapēd vismaz 400 g (svars pirms pagatavošanas) pākšaugu, tomēr labāk jāvadās pēc sajūtām. Mēs katrs esam atšķirīgi, ir vērts pavērot, kā tieši tavs organisms uz tiem reaģē. Neviens produkts nav jāēd tikai tāpēc, ka tas ir veselīgs. Ja tev tas ne pārāk garšo un pēc tam vēl jūti diskomfortu, nekādu labumu no šādu produktu iekļaušanas uzturā neiegūsi.
Cilvēkiem, kuriem ir kairināto zarnu sindroms vai kādi citi gremošanas sistēmas traucējumi, pākšaugi nudien nebūtu ieteicami.
