Kam jābūt gatavam, ja gribi bērnu sūtīt ekoskolā
Vai zināji, ka Latvijā ir teju 200 ekoskolu? Ja redzi, ka pie skolas plīvo zaļš karogs ar uzrakstu "Eco-schools", tad zini – šī skola iesaistījusies starptautiskā programmā ar gana stingriem kritērijiem.
Ekoskolu programma darbojas 67 valstīs, un tajā iesaistījies 51 000 skolu. Jau piekto gadu ekoskolas visā pasaulē piedalās nedēļu ilgā kampaņā, lai vides jautājumus aktualizētu arī plašākā sabiedrībā.
Rīcības dienas
No 30. oktobra līdz 5. novembrim noritēja Ekoskolu Rīcības dienas, kad bērni ne tikai klausījās gudros ciemiņos, bet arī paši trenējās ieviest savā dzīvē zaļāku domāšanu un mēģināja iedvesmot vecākus mainīt ieradumus. Šogad kampaņa bija veltīta svarīgākajām vides problēmām – klimata pārmaiņām, dabas vērtību izzušanai, atkritumu daudzuma pieaugumam un izšķērdīgam patēriņam, īpaši uzsverot pārtikas izšķērdēšanu. Visu pasākumu mērķis ir piedāvāt risinājumus, kā iesaistīties globālās problēmas risināšanā ar vietēja mēroga rīcībām.
Tas, kas notiek Latvijas ekoskolās, mani iepriecina jau gadiem. Esmu organizējusi ekoskolu skolotājām vairākas nometnes, jo, kad aptvēru, ka viņas to visu, ko prasa starptautiskā ekoskolu programma, lielākoties dara brīvprātīgi un bez papildu samaksas, gribējās arī viņām izdarīt ko labu un iedvesmojošu.
Tagad šādas nometnes ekoskolu programmas vadītājs Daniels Trukšāns organizē ne tikai skolotājām, bet arī skolēniem. Un nav brīnums, ka tad, kad jāizvēlas studiju joma, jaunieši apgūst vides zinības vai bioloģiju.
Sāka ar mazumiņu
Ekoskolas var pazīt ne tikai pēc zaļā karoga – ieejot skolā, atkritumu šķirošanas konteineri tālu nav jāmeklē, uz palodzēm ir daudz istabas augu, pie skolas divriteņi, bērni ēd veselīgi un ēdienu neizmet atkritumos. Bet vienmēr liels prieks ir iepazīt kādu skolu tuvāk. Šoruden devos uz Valmieru – kaut rosīgajā pilsētā skolu netrūkst, uzņēmīgi vecāki pirms četriem gadiem nodibināja Valmieras Zaļo skolu.
Skolas direktore Ligija Frišfelde atceras: “Vispirms sākām strādāt mazā, zaļā koka namiņā Kārļa Baumaņa ielā, kur bija gan bērnudārzs, gan arī pirmās klases jaunajā skolā. 2013./14. mācību gadā bija četri skolēni un 11 pirmsskolnieki, bet šogad pie mums mācās jau 30 skolēnu un 30 pirmsskolnieku.”
Šogad pirmo reizi ir arī 7. klase, daudzi skolotāji nāk uz stundām no citām skolām. Viņiem nav jāmāca tikai tie četri bērni, kas ir 7. klasē, skolēni jau no 4. klases fakultatīvi apgūst gan pasaules un Latvijas vēsturi, gan bioloģiju un ģeogrāfiju, gan vācu un krievu valodu. Bērnus viss ļoti interesē, jo skolotāji ir brīnišķīgi.
Patiesa un liela interese
To, ka Zaļajā skolā mācās īpaši bērni, sajutu uzreiz, jo uz sarunu par zaļo dzīvesveidu sapulcējās ne tikai pusaudži, bet arī bērnudārznieki, viņi visi kopā jutās kā liela ģimene. Kad pastāstīju, ka esmu Valmierā piedzimusi, mazs zēns uzreiz pavaicāja: “Sakiet, kā jums izdevās tik ilgi nodzīvot?”
Kad rosināju no vecām biksēm sašūt priekšautus, sajūsma bija tik liela, ka skolotājas sauca, lai bērni bez atļaujas neatstāj tēvus bez biksēm.
Pēc idejas pagatavot putnu barotavu no izlietotas polietilēna piena pudeles kāds jautāja, vai putniņš varēs no pudeles izlidot, jo diez vai tur var ērti savicināt spārnus. Ilgi apspriedām slieku dzīvi un to, kāpēc lapsas ēd ābolus. Kad rādīju ar augiem krāsotas dzijas, kāds zēns nopietni izjautāja par krāsas struktūru un spektru.
Pa īstam, nevis ķeksītim
Tā nav tukša lielīšanās, ko Ligija Frišfelde stāsta: “Šajā skolā mēs visu darām pa īstam, nevis ķeksīša pēc. Mums svarīgi, lai bērni visu izprastu pamatīgi. Ekoskolu programmā esam iesaistījušies nevis tādēļ, lai glīti sakārtotu papīrus un padižotos ar zaļu karogu, bet gan lai vides izglītība tiktu integrēta visā mācību procesā. Mēs neorganizējam zaļu pasākumu, ko ierakstīt atskaitē, un pēc tam turpinām dzīvot parasti. Katrā klasē ir kāds bērns ar īpašām vajadzībām: kaut cilvēks nevar pilnvērtīgi sekot mācībām, viņš jūtas līdzvērtīgs, labāk attīstās, un pārējie redz, ka ne visiem dzīve ir viena vienīga veiksme, bet tādēļ viņš nav apsmejams. Viņi iemācās palīdzēt un pagaidīt.”
Izrādās, arī izcili talantīgi un spējīgi bērni nespēj iejusties parastajās skolās. Ievēroju puisēnu, kurš starpbrīdī sēž direktores kabinetā un tik aizrautīgi lasa grāmatu, ka pat nejūt, kā Ligija par viņu stāsta: “Skola lika vecākiem bērnu izņemt no mācību iestādes, jo viņš nespēja iekļauties pulkā. Viņš dažās jomās vienkārši ir gudrāks pat par skolotājiem.” Kad iztraucējam lasītāju un viņš mūs sadzird, puika priecīgs māj ar galvu – te viņš jūtas ļoti labi.
Padomāts par gaismu un apkuri
Skolēnu skaits Zaļajā skolā vairojas, un pašlaik to paplašina. Valmieras Sv. Sīmaņa luterāņu draudzes namā jau krietnu laiku mācības notiek tikai nedēļas nogalēs, un Ulmaņlaikos būvētais plašais divstāvu nams stāvēja pustukšs.
Vasarā baznīca nolēma ēku iznomāt skolai, un nu šeit notiek remontdarbi: vispirms pārbūvēja elektrības sistēmu, un pie viena viss apgaismojums nomainīts ar LED lampām. Telpas ir gaišas, bet par elektrību jāmaksā vismaz pāris reižu mazāk nekā zaļajā namiņā Baumaņa ielā.
No jauna izbūvēta apkures sistēma, skolu var kurināt gan ar malku, gan skaidu granulām, gan gāzi un regulēt siltumu. Jo kāda jēga turēt vienādi siltas telpas, ja tajās nav bērnu? Kāda jēga salt, ja pēkšņi uznāk aukstums, bet centrālapkure atslēgta?
Klasēs ir ne tikai jauni radiatori, bet arī ierīkota PURMO AIR sistēma, pa kuru vēsais gaiss ieplūst radiatorā un tad uzsildīts – telpā. To visu tik ļoti uzsveru tāpēc, ka daudzās skolās ir nomainīti logi, bet vēdināšanas sistēma nav ierīkota. Ja vēl telpas dažas dienas pirms mācību gada sākuma izkrāso, bērniem jāelpo piesārņots gaiss. Problēma ir sen zināma, bet kurš to risina? Tāpēc lieliski, ka skola pieder vecākiem un viņi to veido saviem bērniem – vislabāko.
Ēd, cik vajag, ārā neizmet
Nākamais pārsteigums sagaida pusdienu laikā. Ēdiens ir tepat skolā gatavots un ļoti garšīgs. Bērni liek no bļodām griķus, gulaša mērci un salātus, lej biezzupu tik, cik vēlas. Ēdiena atlieku ir pavisam maz, varbūt nebūtu nemaz, bet bērnudārzniekiem porcijas lika audzinātājas, un maziņie nevarēja visu pievārēt.
Neviens bērns ar ēdienu neņergājas, pāri palikušo kopīgiem spēkiem pēcāk aiznesam uz pēcpusdienas nodarbību zonu, un bērni, kas skolā paliek līdz pulksten 18, var jebkurā brīdī ēdienu uzsildīt un paēst. Paķeru brokastu siermaizīti – tā izskatās garda un tāda arī ir.
Direktore turpina: “Bērni daudz iet ārā, šovasar visas skolotājas apguva vides pedagoģijas kursu pie Anitas Ieriķes un prot mācīt savu priekšmetu zaļajās klasēs. Tagad otrdienas mums ir āra dienas, kad jebkuru mācību priekšmetu bērni mācās dabā. Vecāki to zina un atbilstoši saģērbj bērnus, lai viņi nesalst vai neizmirkst. Tāpēc mums tik svarīgi, ka skola ieguvusi ne tikai plašas telpas, bet arī lielu dārzu, kur jau nākamgad ierīkosim komposta vietu un dobes.”
Kas par to maksā
Protams, taujāju, kur skola ņem naudu, lai šīs skaistās idejas īstenotu dzīvē. Ligija atbild, ka apkārtnes pašvaldības maksā līdzfinansējumu. Pārējo sedz vecāki: 110–140 eiro mēnesī. Tā kā skolā mācās arī Valmieras uzņēmēju bērni, izskatās, ka šie vecāki ir gana saimnieciski un zina, kas ir labākais pašlaik pieejamais par labākajām cenām.
Valmieras Zaļajā skolā mācās arī bijušā riteņbraucēja, olimpieša Arvja Pizika dēls un aktrises Māras Mennikas meita. Pa šiem gadiem tikai vienu bērnu vecāki izņēmuši no skolas, jo nav paticis, viņuprāt, pārliekais zaļums.
Ligija saka, ka liela skola nav viņas sapnis, klasē nekad nebūs vairāk par 10–14 bērniem: “Šī būs tikai otrā publikācija par mums, mēs nekur nereklamējamies, uz citām skolām vervēt bērnus neejam. Ja kādam mūsu idejas ir pieņemamas, darām visu, lai bērni te varētu mācīties. Piemēram, par trešo bērnu no vienas ģimenes nav jāmaksā, ja skolotājas bērni mācās pie mums, viņai nav jāmaksā. Ja braucam ekskursijās vai ejam uz pasākumiem, maksa ir par ģimeni, vienalga, cik bērnu būtu. Mums ir svarīgi, lai vienas ģimenes bērni ir kopā.”
Viss sākas ar cieņu un zināšanām
Tā jau ir, ne atkritumu šķirošana, ne ekoproduktu ēšana un viss cits nebūs ne graša vērts, ja cilvēkam nebūs cieņas pret otru, ja viņš būs ieguvis paviršu un formālu izglītību. Tāpēc man tāds prieks, ka vienu dienu varēju padzīvoties Valmieras Zaļajā skolā.
Ko viņi darīja pārējās Rīcības nedēļas dienās? Pētīja ūdens aprites ciklu, tīšām piesārņoja ūdens paraugu ar sarkanu krāsu un mazgāšanas līdzekļiem, filtrēja un tad ielēja aizvelkamajā maisiņā, piestiprināja pie loga un vēroja, kā pēc dažām dienām lija sarkans lietutiņš.
Skatījās filmu, kā, audzējot eļļas palmas, tiek iznīcināti lietusmeži. Mācījās atšķirt ekoproduktus no nesertificētiem produktiem un brīvdienās kopā ar vecākiem analizēja, kas mājās plauktos. Ceru, ka neviens tētis bez biksēm nepalika, kaut bērniem ļoti patika ideja par priekšautu.
Ekoskolu programma veicina izpratni par vidi, saistot to ar daudziem mācību priekšmetiem, veido attieksmi un vērtības, interesi par vidi un vēlmi rīkoties, procesā iekļaujot ne tikai skolas dzīvē iesaistītos, bet arī apkārtējo sabiedrību, tādējādi veicinot kopējo vides apziņas attīstību. Vairāk informācijas par ekoskolām pieejams Vides izglītības fonda mājaslapā videsfonds.lv.
