Populārais pavārs Dreibants atjauno māju, kurā piedzima ap 3000 līgatniešu

“Kas precīzi tur būs, es tagad nezinu un vēl pat nedomāju. Tas noteikti būs saistīts ar viesmīlību un ēdināšanu, bet man ir vajadzīgs laiks, lai saprastu, kas šai telpai būs nepieciešams. Pagaidām baudu mājas remontēšanu. Tā noteikti būs publiski pieejama, tā nebūs mana dzīvojamā māja,” stāsta Ēriks, kurš gadu desmitiem pamesto īpašumu iegādājies šogad.

Neatklātā pērle

Pašlaik rit ēkas un apkārtējās teritorijas apkopšana, jāsakārto dokumentācija ar būvvaldi. Pagaidām bijusi viena talka, būs arī otra. Kad būs nauda, varēšot arī domāt par amatnieku piesaistīšanu ēkas iekārtošanai.

”Vecu māju paņemot, tu nezini, kādi brīnumi gaida,” spriež Ēriks. Viņš neslēpj, ka darba vēl daudz, bet ir optimists: “Cerams, ka tur nosvinēšu piecdesmit gadu jubileju.”

Iemesls iegādei pavisam vienkāršs, Ērikam patīk, kā sarkano ķieģeļu celtne izskatās: “Un Līgatne ir Vidzemes pērle, kura līdz galam nav atklāta ar visu savu vēsturi un apkārtnes dabu, vieta, ko pat daudzi vietējie nav novērtējuši. Man šķiet, ka Līgatne ir milzīgs potenciāls kulturāli attīstīties kā Vidzemes kūrortpilsētai.”

Pēc Ērika domām, tradicionālais maršruts Rīga–Sigulda–Cēsis ir banāls un dabas mīļotājiem Līgatne ir neatklāta paradīze: “Protams, tā nebūs vieta urbānistiem.”

Pavāru radošā māja

Šis nav pirmais kulinārijas meistara projekts, šogad durvis vēra viņa veidotā radošā māja pavāriem – agrākās mežsarga kūts vietā. “Visi, kas ir saistīti ar galda kultūru, var braukt pie manis, bez maksas dzīvot un radīt savus kulināros brīnumus, pilnveidot idejas,” ieceri raksturo Dreibants.

Tāpat kā ir radošās rezidences māksliniekiem, rakstniekiem, komponistiem, uz Pavāru radošo māju var doties pavāri, bārmeņi, arī viesmīļi vai ēdienu fotogrāfi.

Saimniekam ļoti tuvi ir ēdieni, kas gatavoti no savvaļā ievāktiem labumiem, un uz kulinārijas radošo darbnīcu aicināti tieši šādi domubiedri. “Bet tas nenozīmē, ka arī kāds cits pavārs nevar braukt,” iedrošina Ēriks.

Radošā māja durvis vēra tikai šogad, un Ēriks teic, ka pašlaik notiek tikai iešūpošanās, taču nākotnes vīzija ir apskaužama: “Latvijas kulinārija ļoti iespaidojas no Ziemeļvalstīm, tik ļoti, ka nedomājam, ko mēs paši varētu radīt. Es gribētu, lai šī māja ir vieta, kur pulcējas Latvijas un visas Baltijas pavāri, lai radītu savu unikālo rokrakstu.”

Astoņu gadu lolojums

Līdzīgi kā ar bijušo dzemdību namu, arī šis nebija sen lolots sapnis. Sākumā pavārmākslas meistars nopirka bijušo mežsarga māju un vienkārši ķērās pie darba. Kad dzīvojamais nams bija gatavs, lai ievāktos ar ģimeni, Ēriks sāka domāt, ko darīt ar bijušo kūti.

“Tas nebija vienā gadā, viss aizņēma apmēram astoņus gadus. Sākumā bez īpaša mērķa es to vienkārši kopu – ieliku logus, grīdu. Tikai pirms diviem gadiem sapratu, ko es tajā mājā gribu darīt, tad arī sākās intensīvāki darbi.”

Nekādas muļķa laišanas

Tiem, kuri cer vienkārši atpūsties un gardi paēst, apmeklējums gan tiks atteikts. “Nav jēga atbraukt pārnakšņot un braukt projām. Ja redzu, ka cilvēks ir atbraucis muļķi laist, es jebkurā dienā varu pateikt, lai viņš savāc mantiņas un brauc mājās. Tas nav atpūtas nams,” stingri uzsver Ēriks.

Toties tiem, kuri ir apņēmušies darboties, saimnieks piedāvā naktsmājas un visu virtuvē nepieciešamo, lai meistari varētu attīstīt savas idejas un radīt ko jaunu. Virtuves darba virsma te ir piecus metrus gara – kopā ar galdu ir gana telpas pavārmākslas izpausmēm. Uz vietu Pavāru radošajā mājā var pieteikties mājaslapā dabasgarsa.lv.

Te piedzima ap 3000 līgatniešu

Ērika Dreibanta iegādāto ēku – dzemdību iestādi "Wilhelma" – 1901. gadā par personīgiem līdzekļiem uzcēla Līgatnes papīrfabrikas galvenais direktors rīkotājs Vilhelms Mencendorfs. To aprīkoja ar vismodernākajām higiēnas prasībām atbilstošām iekārtām un uzdāvināja Līgatnes papīrfabrikai.

Šajā dzemdību mājā vienlaikus varēja uzturēties sešas topošās māmiņas un saņemt pieredzējušas vecmātes visrūpīgāko kopšanu un palīdzību. Visu laiku kopš dzemdību mājas uzcelšanas tur strādāja viena vecmāte Julianna Ceipa, kura palīdzēja nākt pasaulē aptuveni 3000 līgatniešu. Mājas karoga mastā uzvilka zilu karogu, ja piedzima dēls, rozā – ja meita. Dzemdību iestāde ēkā darbojās līdz Otrajam pasaules karam, pēc tam to pārcēla uz Līgatnes slimnīcu.